Paplašinātā meklēšana

dujdziju cimdi RKr. XVII, 31 (aus Ranken), Handschuhe aus zweierlei (der Farbe nach) Wolle oder Zwirn.

Avots: ME I, 511

‡ dzijunadzis Frauenb. n. Fil. mat. 79, = dzîvnadzis.

Avots: EH I, 357

viêndziju cimdi, Handschuhe, die aus einerlei Wollgarn gestrickt sind RKr. XVII, 31.

Avots: ME IV, 658

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43

‡ àizpeñterêt,

1) a. dziju KatrE., Garn verreffeln und hin-, wegschleppen;

2) ungeschickt und nachlässig zuflicken:
a. caurumu;

3) taumelnd, schwankend hin-, weggehen.
Refl. -tiês, mit Mühe hin-, weggelangen, sich hinschleppen KatrE.: sliņķis nevar vien uz darbu aizpenterēties.

Avots: EH I, 41

àizpẽ̦rnais, vorvorjährig: pē̦rnuo gadu, aizpē̦rnuo cita melša same̦lsusi, ka es rupju dziju vērpju.

Avots: ME I, 43

‡ àizvažât,

1) = àizvaražuôt Ahs., Schibbenhof: a. cauru maisu ar pakulu dziju;

2) mit Ketten (eine Öffnung, ein Loch) absperren (gleichsam zuflicken)
Fest.;

3) "in einer
kul̃ba 4 hin-, wegfahren (tr.), -führen" Wessen.

Avots: EH I, 61

aluôns, alūns, Alaun; zilais a. Kupfervitriol Etn. IV, 21. dziju nuoraudzēja alūnā Etn. III, 58.

Avots: ME I, 69

apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.

Avots: ME I, 106

appaļât, freqn. von appel̂t, tr., tadeln, verleumden: mārša mani appaļāja, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402.

Avots: ME I, 110

‡ appeñterêt Trik., verknotend herumwickeln um: a. kam dziju apkārt.

Avots: EH I, 104

apdzît [li. apgýti], intr., beheilen: vāts apdzijusi.

Avots: ME I, 84

atdzît, Refl. -tiês: sirds... daudz maz bija jau atdzijusēs Janš. Mežv. ļ. II, 33 (ähnlich 114).

Avots: EH I, 140

‡ atkreĩliski Kaugurciems, Adv., in umgekehrter Richtung: a. ("pretējā virzienā tam, kādā pavedieni sašķe̦te̦rē̦ti) tamza jāgriež vaļā; tad redzēs, cik tur dziju Kaugurciems.

Avots: EH I, 150

atšķeterêt, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju;

2) loswickeln:
kamuoli. Refl. -tiês, sich loswickeln.

Avots: ME I, 201

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201

‡ atvar̂zât,

1) loswickeln, entwirren:
a. me̦zglu C., Erlaa. a. samurkšķītu dziju Jürg. šuo lielu vajag a. Saikava;

2) "= atā̀rdît 1" Saikava: a. varzai asti, lai nav tik gaŗa.

Avots: EH I, 178

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362

bruku, abfallender, liederlicher Weise; šļuku bruku iet, liederlich, nachlässig einhergehen: šļuku, bruku mana sieva bubulainu dziju vērpa. kārtīgs cilvē̦ks nelien šļuku bruku uotram acīs Seibolt. bruku bezeichnet auch den raschelnden, drohnenden Gang suku, suku, bruku, bruku, desmit kājas, trīs vē̦de̦ri RKr. VII, 323.

Kļūdu labojums:
den raschelnden, drohnenden Gang = das Einsinken

Avots: ME I, 339

bubulains, bubuļains Grühl., knotig, zottig, uneben: bubulainu (Var.: pubuļainu) dziju vērpa BW. 6999. lindruoki bubulaini od [bubulaiņi BW. 35096].

Kļūdu labojums:
bubulainu (Var.: pubulainu) = bubuļainu(Var. bubulaiņu, pubuļainu)

Avots: ME I, 343

buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],

1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;

2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;

3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. ² 2573;

4) ein Bündel
Ruj. n. U.;

5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;

6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;

7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;

8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]

Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)

Avots: ME I, 350, 351

‡ cìesminieks ² Mahlup, = pàsma ² , ein Gebinde von je 30 Fäden: ciesminiekā ir trīsdesmit dziju. kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekā.

Avots: EH I, 278

‡ II čir̃kstinât sich in Krollen zusammendrehen machen Salis: č. dziju.

Avots: EH I, 291

daidzît (li. daigýti "stechen; вцѣплять"; zu diegt], -u, -īju, trakeln, nähen [daîdzît Lis., Schujen, prs. daîgu Borchow]: pie šaurā luoga meitene daidza;

2) = dziju vērt;

3) schnell, gewandt laufen;

4) ar daigām labi duot, īpaši ābuoliņu Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 430

dē̦gzna, dēgžņa, etwas Dünnes, Feines: izvērpj tādu smalciņu dziju; diezin, kuo tur izaudīs? - gatavu dē̦gznu. drēbe kâ dēgžņa Naud. [Vgl. dē̦zna.]

Avots: ME I, 461

‡ II drika NB. "?": ja šķēriņš par platu, tad tuo malu, kuŗu je̦m nuost liekuot stellēs, sauc par driku. Vielleicht entlehnt aus li. drikà "dziju%20da%C4%BCa">ve̦lku dziju daļa, kuo neieveŗ šķietā un nītīs".

Avots: EH I, 334

dripa: ja aude̦kls nevienāds, viena dzija augstāka, uotra ze̦māka, tuo dziju, kas augstāka, sauc dripu. izsitas dripas, kad aude̦kls nelabi uzsiets AP.

Avots: EH I, 334

dze̦strs,

1): auch Salis n. FBR. XV, 64, AP.; putra ir dze̦stra (neben dzē̦strs laiks!) Bērzgale; ‡

2) grob, rauh ("rupjš"; von Flaehs, Hede, seltener- von harter Wolle) Siuxt: kad tādi dze̦stri lini; tad tik smalku. dziju nevar izvērpt.

Avots: EH I, 356

dzija;

1): auch A.-Rahden, Bers., Bērzgale; C., Frauenb., Jürg., Kaltenbr. (hier neben dzijš), Lemb., Lems., Lievem-Bersen; Memetshof, Nikrazen, Salis,. Schwanb., Selg., Sessw., Suixt, Smilt., Warkl.: linu dzijas BW. 1226. maisa dziju (Var.: dziji) 7065. re̦snu dziju vērpu 8402, 8:

Avots: EH I, 357

dzija (li. gijà). Demin. dzijtiņa, dzītiņa,

1) das Garn:
rupjas, smalkas dzijas. dzija tik smalka kâ uodes zarna. dzijas šķeterēt, tīt. vērpt. kāda dzija, tāda drēbe;

2) = dzeinis 1: dzeju [hochle. aus dziju] vīt BW. 30394. 1 var. [aus Selb.], [Nebst dzeika, dzeine I und serb. ži"ca "Faden"
etweder zu ai. (ved.) jiyā "Bogensehne" u. a. oder zu la. fīlum "Faden" (vgl. le. dzîsla). arm. ǰil "Sehne des Körpers, Schnur", kymr. gi "nervus"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 38 und 413 f., Zupitza Germ. Gutt. 174. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Boisacq Dict. 120 unter βιός Walde Wrtb. ² 291. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 549

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557

dzît, dzîstu, dziju (li. gýti ["heil werden, aufleben, leben"]), intr., heilen: brūces jau sāk dzīt. [Refl. -tiês L., aufleben, zu Kräften kommen.- Nebst slav. žiti "leben", r. зажи́ть "heil werden", poln. goic` "heilen", li. gajùs "leicht heilend", av. gaya- "Leben", arm. kaem "lebe" zu dzîvs "lebendig".]

Avots: ME I, 559

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gali, Pl. von gals,

1) = ašķu gali, das Achterkorn
N. - Bartau;

2) Überbleibsel von der Kette, von dem Aufzuge:
paņe̦m (dziju) galus un piesien vardes pie ķeselēm. dzīparu gali, gefärbtes wollenes Garns uz krustceļiem meta sarkanus dzīparu galus BW. III, 1, 53.

Kļūdu labojums:
gefärbtes wollenes Garns = Stückchen gefärbten wollenen Garns

Avots: ME I, 591

gaņ̃ģis,

1): lai vītuolu gaņģi taisa BW. 5984. māja gaņģa gaņģiem (mit vielen Räumen)
Sonnaxt;

3): auch Orellen, Seyershof; g. - dziju puosms, kuo ve̦lk uz šķē̦rumiem, 20 dziju kuopā Salis. g. - aude̦klu ve̦lkuot 60 uz kārtim vai riņģiem savilktas dzijus; gaņģī var būt da,žāds skaits gājienu, skatuoties pēc tā; ar cik dzijām ve̦lk aude̦klu Ramkau. ir divējādi ganģi - meitiešu g. un vēveŗu g., meitiešu gaņģī ir 30 zuobu un vēveŗu gaņģī ir 20 zuobu AP. pēc gaņģiern var zināt, cik plats būs aude̦kls ebenda;

4): auch Kaltenbr., Seyershof; saka pa gaņģim katrs saimnieks iemantuot kaltus ratus Sonnaxt; ‡

10) ein Gang (5) Stricknadeln:
pieci irbi ir g. Frauenb. nuopirka gaņģi adāmuo adatiņu Sonnaxt; ‡

11) Dienst, Posten, Obliegenheit
Segew.; "eine Arbeit": tuo gaņģi viņš var izpildīt Seyershof. ne˙kādu gaņģi ("= darbu, saimniecību") nevarēja vadīt; tâ˙pat par vaļniekiem dzīvuoja Salis; ‡

12) eine dicke Brotscheibe
Seyershof: eik viņš gaņģus maizi vien neapē̦d! ‡

13) "vieta" AP.: tikai vienu gaņģīti vie[n] sakuste̦na. es tik tādu gaņģīti vie[n] izravēju.

Avots: EH I, 383

ģerkstelêt, -ẽju,

1) tr., zusammendrillen:
dziju. Refl. -tiês, sich zusammendrillen Spr.

Avots: ME I, 697

grèids ² ,

2): auch Fest.;

4): eine Unebenheit im Gewebe od. Garn
Erlaa: kad savērpj gruodu dziju un tad palaiž svabadu, tad tūliņ sasit greidu. aude̦klā ieaužas g., kad gaŗāku atlaidienu palaiž vai labi nesasit; ‡

5) ein am Rande einer Decke, eines Handtuches, Strumpfes usw. eingewebter bezw. eingestrickter farbiger Streifen
Kaltenbr., Oknist: izaude deķus ar greidiem; grèidiņš AP. "raibumi, kuo ieada cimdam pie (virs) valnīša": greidiņu ada pie cinda stàviņa. greidiņus dažs ada ar zariņiem, ar līkumiem. Vgl. ‡ graids.

Avots: EH I, 402, 403

grìežams, part. praes. pass. von grìezt, drehen,

1) was gedreht wird od. gedreht werden kann:
griežams tilts, griežama skatuve;

2) womit man drehen kann:
griežami vārdi, Zaubersprüche, mit denen man ausgerenkte Glieder einrenken kann RKr. IX, 12. cepešu griežamais, der Bratenwender St.;

3) worauf man dreht, windet:
uz griežamiem satin me̦tu dziju (unb.).

Avots: ME I, 663, 664

gvel̂zis [Warkh., Kreuzb., gvèlzis ² Warkl.], (fem. gvelze), [Prahlhans Kokn. n. U., Klätscher, Verleumder U.]; der Schwätzer, Fasler Lasd., Lind., Grünw.: kuo tur viņā klausīties; tas tik tāds gvelzis Spr. ciema gvelzes iegve̦lzušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402.

Avots: ME I, 694

ìemudzinât, tr.,

1) ein wenig verwickeln, verwirren
Spr.: [iem. dziju Fest.; einwickeln Bers.;

2) "zu zerzupfen anfangen":
auklu, dziju Bers.].

Avots: ME II, 46

iesmenis Marienhausen "liels iesms, uz kuŗa saveŗ spuoles, lai iztītu dziju."]

Avots: ME II, 68

irinât,

1) [einen Ton von sich geben]:
kaut kur zilā krē̦slā maija zvaniņš irināja Bārda. [zemes vēzis irina Akurater (="tirkšķina");

2) "šķetināt": i. dziju Serben, Ronneb.;

3) irināt zemi "den Boden auflockern"
Kurs., Dond. u. a.;

4) "(jätend Pflanzen) undichter machen"
Walk.]

Avots: ME I, 710

izadît [li. išadýti], tr.,

1) strickend verbrauchen:
dziju;

2) fertig stricken, strickend verzieren:
cimdam rakstus izadīju BW. 14529. Refl. -tiês, zur Genüge stricken: gan izadīsimies diezgan pa gaŗjajiem ziemas vakariem. Subst. izadĩjums, das Gestrickte, kunstvolle Strickerei Etn. III, 118.

Avots: ME I, 712

izgvelzt, izgvelst, ausschwatzen, ein Gerücht verbreiten: ciema gvelzes izgve̦lzušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. izrunāsi, izgvelzīsi vairāk nekâ vajaga MWM. VIII, 211. [publiski izgvelst prut savu pretinieku vis˙ze̦mākās aizduomas L. W. 1921, No 51, 2 ₂ .]

Avots: ME I, 742, 743

‡ izkùrzât ² Erlaa, = izrežģît: i. dziju.

Avots: EH I, 459

izmèlst, ein Gerücht verbreiten, ausschwatzen: citas melšas izme̦lsušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. ļaužu izme̦lstām te̦nkām es nepiešķīru ne˙kādu vērību Asp. Refl. - tiês, sich ausschwatzen: viņš ienāca gan˙drīz bez maņas, izmelsās un ielikās gan+drīz gultā Saul.

Avots: ME I, 770

I izmur̃kšît, entwirren: izm. dziju C., PS.]

Avots: ME I, 774

izplakš(ķ)êt, tr., intr., ausschwatzen, verleumden: izplakšķja, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402.

Avots: ME I, 781

izplakš(ķ)êt, tr., intr., ausschwatzen, verleumden: izplakšķja, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402.

Avots: ME I, 781

izpļãpât, izpļāpêt LP. VI, 305, tr., ausplaudern, aus der Schule schwatzen: muļķe būtu, kad es teiktu, kâ žagata izpļāpātu BW. 10683. mājas puiši izpļāpāja, ka es rupju dziju vērpju A. XX, 618. Refl. - tiês, sich ausplaudern, sich ausschwatzen: mēs vakar labi izpļāpājāmies.

Avots: ME I, 784

izplekš(ķ)êt, tr., ausschwatzen, aussprengen: izplekšējis ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. citu priekšā tuo izplekšķēt Alm.

Avots: ME I, 782

izplekš(ķ)êt, tr., ausschwatzen, aussprengen: izplekšējis ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. citu priekšā tuo izplekšķēt Alm.

Avots: ME I, 782

‡ izplûksninât ² Siuxt, = izplũksnât 1: vējš izplūksnina dziju.

Avots: EH I, 473

iztauņât Nitau, Adsel, = iztaujât: tauņa iztauņājuse, ka es grīznu dziju vērpju Janš. Dzimtene ² 68.]

Avots: ME I, 815

iztecinât,

2): iztecināja ... nazi Pas. IX, 352; ‡

3) ausdrechseln
Auleja: i. vārpstītes. cibas nuo viena gabala iztecina; ‡

4) Perfektivform zu tecinât 5: vilnas dziju nevaruot i. tik smalku kâ linu šķiedru Janš. Mežv. ļ. I, 311.

Avots: EH I, 488

iztīminât, tr., fein ausspinnen: iztīmina tādu smalciņu dziju Naud.

Avots: ME I, 819

iztîstît, freqn., iztît, aus -, los -, entwickeln: dziju. kalējs nu iztinis pulku baķu aude̦klu, kamē̦r varējis lieluo raganu satīt LP. IV, 167. Refl. - tiês, sich aus -, heraus -, loswickeln: kamuols pa˙visam iztinies. bē̦rns iztinies nuo autiņiem.

Avots: ME I, 819

iztrĩšât, zur Genüge abstreifen: pakulu dziju mē̦dz gar galda kāju iztrīšāt, lai izbirst spaļi Dond.

Avots: ME I, 820

izvḕrpt (li. išver̃pti),

1) ausspinnen:
smalku dziju;

2) verspinnen:
visus linus, visas pakulas, visu vilnu. Refl. - tiês, zur Genüge spinnen: vai tad citā laikā diezgan neizvērpsities MWM. IX, 577.

Avots: ME I, 828

ķēžaini "smagie, divu dziju biezuma sieviešu lindraki"; [ķèžaiņi ² Sessw., N. - Schwanb. "Handschuhe ar ķēžu rakstiem"].

Avots: ME II, 378

III klem̂st ² [Bauske], -šu, -su,

1) grundlos bellen;

2) [klem̂st Neu-Rahden], schwatzen, ausplappern:
citas klemšas sakle̦msušas, ka es rupju dziju vērpju; kaut tās klemšas nekle̦msušas, man[i] izve̦stu šuorudien BW. 8402. niekus vien tas klemš Lautb. [Vgl. klimstêt, klamsts I und glemzt ² .]

Avots: ME II, 222

knibaslis (so zu lesen!): eine verwickelte, langsam vonstatten gehende Arbeit Wessen; sajauktuo dziju tīšana ir knibasla darbs ebenda.

Avots: EH I, 630

I knubulis: eine Unebenheit im Garn Ruhental, Salis: dziju daudz knubuļu.

Avots: EH I, 633

‡ kņudzinât "kustināt, knibināt" Warkl.; "mudžinât" Dunika: k. dzives (dzijas); zu entwirren suchen Dond.: k. dziju.

Avots: EH I, 637

II kraķis,

1) ein Schargen, Schemel
[Dond., ein kleiner Stuhl, ein Bänkchen N. - Sessau, N. - Autz n. U.]: kraķītis, uz kuŗa pat˙laban sēdējuse, bij pieaudzis miesai LP. V, 200. par kraķi sauc mazu beņķiti, kam vienā galā ietaisīts ruobs B. Vēstn.;

2) ein Gestell (= zārds) Gold.;

3) eine zum Aufwinden des Gespinnstes dienende Vorrichtung
[Neu- Bergfried), eine Garnwinde Wid., Ahs.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķa, nuo kraķa uz šķērkuokiem [s. auch Bielenstein Holzb. 395] Ahs.;

4) die Hörner am Dachgiebel
Ruj. n. U.; ar mašīnas spē̦ku dzīts baļķu uzve̦lkamais jeb tâ sauktais kraķis Konv. ² 3528;

5) kraķītis, ein Stückchen Borke, worauf das Garn geknäuelt wird
Bers., Laud. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. mnd. krack "Unterholz" u. an. kraki "Stange mit einem Haken am oberen Ende" und Mikkola IF. XXIII, 121.]

Avots: ME II, 256, 257

kraķuôt "mest dzijas uz kraķiem" Gold., Lis.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķiem un nuo kraķiem uz šķē̦rkuokiem Ahs. Vgl. kraķêt.

Avots: ME II, 257

lâva (li. lóva "Bettstelle", [slav. lava "Bank"]),

1) die Schwitzbank, Prische in der Badstube:
nabags, pirtī ticis, grib lāvā. In Vergleichen zur Bezeichnung von etwas Breitem, Mächtigem: zirgam mugura kâ lāva LP. II, 77. pati vēl ee̦suot mātīte kâ lāva A. XIII, 2, 130. Fig., ņemt uz lāvu, vornehmen, durchhecheln: lai tik viņš nāk, es viņu ņemšu uz lāvu Etn. II, 188;

2) die Bank an dem Riegenofen
(Selsau) oder auch an dem Stubenofen, die Schlafstelle: tuo dzirdēja kŗācam uz lāvas pie krāsns Vēr. II, 645. kalpi mani, kalpuonītes, mīļi gul lāviņā BW. 31077. dzīvuojuši septiņi brāļi nedzirdē̦tā saderībā: tie vienā lāvā gulējuši LP. V, 413;

3) eine Lage von Stroh oder Baumzweigen unter dem Heu - oder Getreideshober
Biel. H. 103, Wolm., Serb.;

4) drei zusammengestossene Darrbalken bilden eine
lāva Gold. n. Etn. I, 153, A. X, 1. 307;

5) die Länge des Gewebes - vom
krūšu buomis bis zum dziju buomis, in Selsau - die Kette von den Weberhefteln bis zum dziju buomis: aude̦klu riešuot nuo krūšu buomja līdz pakaļas buomim rēķina vienu lāvu A. XI, 84, C. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 695.]

Avots: ME II, 442, 443

lest,

1): auch Dunika;

3): "save̦lkuot aude̦klu, samest dzijas uz kāršu dakšiņām" Ramkau; "šķirstīt pamīšus pa vienai vai vairākām vietām" Auleja: kai izjūk šķiemiņi, vajag l., kāļ pārleš visu aude̦klu ebenda; raksts le̦sts ("?") sarkanu dziju Fil. mat. 129; ‡

4) "kaut kuo taisīt nuo daļām" Nautrēni: i. statini.

Avots: EH I, 735

II lẽze,

1): auch C., Kegeln, Serbig., Trik., Zögenhof; ‡

2) "zināms daudzums dziju, kas sakārtuotas krustiski aude̦klu šķērējuot un aužuot" Seyershof: aude̦kls bez lēzes nede̦r ebenda. kad uzvilkts aude̦kls stellēs, tad vajag diegus uz lēzes ("?") lumstiem samest AP.

Avots: EH I, 740

I lẽzêt,

1): "zināmu daudzumu dziju krustiski likt" Seyershof;

2): vadu l. laivā Segew.;

5): viel sprechen (besonders beklatschend)
AP. (mit ẽ ). Subst. lē̦zē̦tājs Grausden, ein unberufener Sittenrichter; ‡

6) "?": mazgramzdnieki runājuot "lē̦zē̦dami" FBR. IX, 90; ‡

7) "?" FBR. XI, 81.

Avots: EH I, 740

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

likšķêt, -ẽju, lügen, schwatzen, schmeicheln Wolm., Erlaa, Lub.: kaut tie likšķi nelikšķējuši, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402; likšķēt un pielabināties MWM. VI, 591. S. lišķêt.

Avots: ME II, 467

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

marants,

1) havannabraun
Dond.: marantu dziju rāvināju senāk ar kādu kuoka vai akmeņa sūnu Sassm.;

[2) maranas enthaltend:
brīžam raudu, brižām dziedu marantā dārziņā; brižām puišus kaitināju ar marantu vainadziņu BW. 448. marants ist wohl tahmisch aus maranuots entstanden.]

Avots: ME II, 563

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

‡ meterêt, -ēju,

1) "režģīt" Warkl.: m. dziju;

2) "unordentlich, Hals über Kopf gehen od. arbeiten"
Kalupe. Refl. -tiês Warkl. "?": kuo tu te meterējies vis˙apkārt?

Avots: EH I, 803

me̦tùoles ^2, eine Art Garnwinde, Haspel: uzmet dziju uz me̦tuolēm! Mar. n. RKr. XV, 126, N. - Schwanb., [Oppek., Seltingshof].

Avots: ME II, 608

midzinât,

2): "mežģīt" Lems.: m. dziju; "saburzīt, izjaukt (linus, labību)" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; ‡

3) staubregnen
Seyershof: lietus midzina Sussikas. ‡ Refl. -tiês "ohne Schlaf sich im Bett wälzen" Seyershof: meitene midzinājas līdz pusdienai pa gultu.

Avots: EH I, 811

miguža,

1): migužiņa, snaudaliņa mana jauna līgaviņa BW. 21974 var.; ‡

2) etwas Verworrenes, Verwickeltes
PW.: linus, dziju, nuopļautu labību, nekārtīgi kraujuot, var samigāt par migužu; ‡

3) wer verwirrt, verwickelt
PV.

Avots: EH I, 812

‡ mudža,

1) = mudžeklis: dziju m. PV., Warkl.;

2) "kas mudžina vai mudžinājas" PV.; eine weibliche Person, der die Arbeit nicht vonstatten geht
Frauenb.

Avots: EH I, 828

‡ mudžeris Lems. "samudžinājums": savilkt dziju mudžerī.

Avots: EH I, 828

mugât, -ãju, - mudzinât: dziju Lub. Refl. -tiês, - mudzināties Lös. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 661

‡ mugažât(iês) PV. "garlaicīgi, pamazām mugât(iês)": mugažāt linus, dziju; kuo te mugažājies?

Avots: EH I, 829

‡ mugažât(iês) PV. "garlaicīgi, pamazām mugât(iês)": mugažāt linus, dziju; kuo te mugažājies?

Avots: EH I, 829

‡ mur̃škulis Serbig., eine wirre Masse: dziju m.

Avots: EH I, 835

‡ mužģinât Frauenb., = mudžinât (dziju">dziju). Refl. -tiês Frauenb., = mudzinâtiês 1 (?).

Avots: EH I, 837

mužgulis: dziju m. (samežģījums) Serbig.

Avots: EH I, 837

‡ naisteklis Rugāji "dziju sarežģījums".

Avots: EH II, 3

nar̂stît (li. nárstyti "untertauchen"), -u, -ẽju, nar̂šķît, ņar̂stît, tr., freqn.,

1) einfädeln, einziehen:
nārstīt auklas ragavu kuokuos (narās) Bers., Laud.;

2) verwirren, verknoten:
par kuo tu dziju naršķi? dziju nevajaga ņarstīt Mar. n. Rkr. XV, 127, 128.

Avots: ME II, 693

nepāris: n. ruodas, kad cimdu pārim katrs cimds ar citādu dziju vai rakstu Frauenb.

Avots: EH II, 17

nuõbara (li. nuobara "Lämmerwolle, geringere Wolle"), nuõbars,

1) Getreideabfälle
Stockm., der Plur. nuobaras, Schüttkorn Naud.; nuobari, die kleinen Blätter an den grünen Flachsstengeln: vēl tie nuobari visi klāt, der flachs ist noch nicht reif;

2) Frühlingswolle, minderwertige Wolle,
[nuobars L., bei Manz. Lettus nuobares, Winterwolle]: nuobara - aitu vilna, kas pavasarī cirta (nesmuka, sarkana): ve̦lns man tika dzīvuojuot pie nabaga saimnieka: me̦lna maize, me̦lna putra, nuobariņas kamzuolīši Blied. n. Etn. I, 59. nuobaras (nuobaru LP. VII, 775) vilna, kas aug aitām uz vē̦de̦ra un paslēpenēs; nuo nuobaras vilnas vērpj pa˙laikam dziju zeķēm Naud., [Preekuln]. vai tādēļ ne villiņa, ka tā bija nuodariņa? BW. 3900. kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu? AU. es savam brālīšam nuobariņu cimdus adu BW. 32012. redz, kur silta gulēšana ar nuobaras villānīti (Var.: nuobara, auch nuobares v.) 5200. man nuobare villainīte 10754. izduod savu mīļu dē̦lu par nuobara villainīti. lai ar būtu nuobarīte, kad nebūtu salāpīta 25265, 5

[3) utu nuõbara PS., = utu nuobarga.] Zu bẽrt, [wenigstenis in der Bed. 1; zur Bed. 2 vgl. auch nuobarga].

Avots: ME II, 759

nùokuôdinât,

1) abbeizen:
tē̦rauda virspusi ar skābēm nuokuodina Konv. ² 525;

2) abfären:
dziju nuokuodināju me̦lnā krāsā Ahs. n. RKr. XVII, 41;

3) = piekuodināt: cits citam nuokuodināja, lai nestāstuot tāļāk Kaudz. [gan Krancis nuokuodināja, lai neejuot dancuot Pas. I, 194 (aus Selg.)]. ve̦cāki man nuokuodināja, lai cita lietas neaiztieku Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 804

nùolùocît,

1): n. uz augšu uzluocītas biksas Frauenb. ak tu nuo˙luokāms! Ausruf der Verwunderung
Kurmene;

3): heimlich und flink aufessen
Seyershof; ‡

5) "uztīt dziju nuo vērpjamās spuoles uz tītavām" Frauenb.: nuoluoki man šuo spuoli! Refl. -tiês,

1): matu pāzmas ... viņai nuoluokuoties bija izjukušas Apsk. 1903, S. 486; ‡

3) sich eine Zeitlang wiederholt niederbeugen:
šis labu laiku nuoluocījās pa zemi, bet ne˙kā neatrada Saikava. n. (luokuoties nuopūlēties) ar uogu lasīšanu Seyershof.

Avots: EH II, 65

‡ nùomadaruôt, mit Krapp färben (perfektiv): nuomadaruojusi dažus baltu dziju gabalus sarkanus Janš. Paipala 11.

Avots: EH II, 66

nuošķis: "kušķis" Grünh.; "linu puosms, kuo vijuot pieliek klāt" (mit uõ) Behnen n. FBR. XVI, 145, Lieven-Behrsen, Mesoten; "kāds mazums dziju vai linu, kuo var pirkstuos satvert" (mit uõ) Frauenb.; matu pīšanai bizē ņe̦m trīs nuõšķus, auklu vīšanai - divus Siuxt. nuõšķīšus paņe̦m nuo linu saujas un sagriež ar pirkstiem ebenda.

Avots: EH II, 95

nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene ² I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)

Avots: ME II, 866

nùotît,

1) abwickeln, abwinden, abspulen, abhaspeln:
dziju nuo spuoles, nuo tītavām;

2) bewickeln, umwinden, festwickeln:
puisis paķēris valgu, nuotinis abru LP. III, 42. Refl. -tiês,

1) sich bewickeln, sich vermummen:
divas nuotinušas sievietes Zeltm.;

2) sich abwickeln:
virve nuotīsies nuo trīsuļa Pūrs III, 151.

Avots: ME II, 875

ņur̃dzeklis [Ruj.], der Wirrwarr, das Gewimmel, Getümmel: tur sacēlās liels ņurdzeklis Gold. [dziju ņur̂dzeklis ² Salis.]

Avots: ME II, 906

padzijē aûst "pa vienai dzijei mest šķieta zuobuos" Stelph., Bauske; davon padziju audums Bauske.]

Avots: ME III, 22

pakùlniẽks,

1) eine Person, die sich mit der Hede beschäftigt, Hede verkauft;

2) ein hedenes Gewebe:
pakulnieks - pakulu dziju aude̦kls Mar. n. RKr. XV, 128; pakulnieka uoderes A. XXI, 164; pakulnīcas (für schriftle. pakulnieces), Hosen aus Hede Lub.

Avots: ME III, 50

pakuluôt,

[1) zu Hede machen:
nemākulīgs kulstītājs linus pakuluo Bauske, Sessau, Vīt. kuo tu tuo dziju pakuluo? Jürg.;

2) intr., hedicht werden]:
aude̦kla dzijas jāvelē ve̦cā mēnesī, tad nepakuluojuot Etn. II, 191, [Mar., Sessw., Serben, Segew., Ruj., Lems., N.-Peb., Bauske, Tals. u. a. - Refl. -tiês, hedicht, haarig werden Fest.: aukla sāk pakuluoties Jürg. sausi lini kulstuot pakuluojas Vīt.].

Avots: ME III, 50, 51

‡ papiņ̃ķerêt Dunika, ein wenig piņ̃ķerêt: p. dziju, mazgu vaļā.

Avots: EH II, 162

pãris, pãrs [auch Serbigal, AP.,;Līn. pā̀rs ² Nerft, Mar., pãrš Salis], pãra,

1) das Paar:
pāris cimdu, zeķu, zābaku. še, māsiņa, cimdu pāris BW. 25639, jaunais pāris, das neuvermählfe, junge Paar. mīļš pārītis sagul uz buomja (kārts, naža muguras). mana ķēve ar tavu me̦lnuo īsti pārī jūdzami B. Vestn. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā (paarweise) Etn. II, 115. pa pārai rieksti auga BW. 13777, 3; gew. pāŗiem, pāriem, pārām BW. 8259 (pārims Adolphi), pa pāŗiem, zu Paaren, paarweise;

2) ein paar, einige (indeklinabel):
priekš pāris dienām, vor ein paar Tagen LP. VI, 175: vēl es gŗibu ciema puišus pāra gadu (Var.: gadus) kaiŗināt BW. 24547. viņš nuodzīvuoja kādus pāŗis (pāra, pāri) gadus uz laukiem. ar pāris (pāri, pāra) ŗubļiem (rubļu) te ne+kā nevar izdarīt. dziju nuoraudzēja pāris dienu Etn. III, 58. pāŗis desmit B. Vēstn., = pārdesmit. aug man pāŗa sirmu zirgu Ltd. 236. [Nebst estn. pāŕ und li. póra(s) zunächst wohl aus dem Deutschen.]

Avots: ME III, 157, 158

pā̀rkâpieņi ² Sonnaxt "gaŗāki dziju pārstiepumi aude̦kla rakstuos".

Avots: EH II, 202

pãršķeterêt, tr., noch einmal, von neuem zwirnen, zusammendrehen: šuo dziju vajadzēs pāršķeterēt Jürg.]

Avots: ME III, 181

pašķetinât, ein wenig šķetinât: p. dziju.]

Avots: ME III, 113

patīstît,

1) ein wenig loswickeln:
patīsti nu aizsaini vaļā! Bauske;

2) eine Weile winden od. wickeln:
p. dziju Warkl.]

Avots: ME III, 122

pe̦ñgulis,

1) ein langsam wachsendes Kind
od. Kalb: šuogad mans te̦lē̦ns ir tikai tāds pe̦ngulis, ne˙kā nav audzis Dond.;

2) ein kleines Knäulchen:
mazs pe̦ngulis dziju Dond. Als ein Kuronismus zu ksl. pǫgvica "globulus" und le. puõga?

Avots: ME III, 200

pìedzît, heilend anwachsen: pielicis (ikrus) pie kājas klāt, un ikri... piedzijuši Pas. 11, 221.

Avots: ME III, 248

‡ pìepiķêtiês, verkleben (intr.): kad vērpj sviedrainu dziju, rīklīte piepiķējas pilna Siuxt.

Avots: EH II, 265

plaukša, die Schwätzerin, Lügnerin, die Klatschbase: . . . kaut tā plaukša (Var.: plukš(k)e, mele) neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! klus[i] tu, plaukša, turi muti..! BW. 8402, 12 var.

Avots: ME III, 325

plaũkšêt C., plàukšêt ² Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt ² Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

plekšis, plekšķis,

1) plekšis Fest., Smilt., Aps., Zaravič, ein Schwätzer:
mājas plekšis izplekšējis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 6;

2) plekšis, ein Schmutzfink
Smilt., Aps., Burtn.;

3) das Werkzeug zum Lehmschlagen
Lems. n. U., der Estrichschlägel Biel.

Avots: ME III, 335

pļekšķis Dond., pļekšis, der Schwätzer, die Plappertasche: mājas pļekšis izpļekšējis, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402 var. Vgl. plekš(ķ)is.

Avots: ME III, 368, 369

‡ pļẽrpe NB. "kuociņš, kuŗa tievākuo galu iebāž spuolītes ārējā galā, lai uzspuolējuot dziju spuolīte nekustas un nesvaidās; pļērpes rȩsnākuo galu tur ruokā spuolējuot".

Avots: EH II, 308

I pluči: auch Frauenb., Iw., Siuxt; "par plučiem sauc uz pusēm sajauktu vilnu ar vȩcu adīteņu izārdītu dziju" NB.; ar... zieduojumiem naudā un plučuos L. Bērziņš Senlatvietis dzīvībā un nāves ēnā" 59.

Avots: EH II, 301

I plukšķis,

1) auch plukšis (f. plukše), ein Schwätzer
U., PS.: cita plukše izplukšēj[u]si, ka es re̦snu dziju vērpju BW. 8402 var. tu esi kâ plukšķis: kuo esi dzirdējis vai redzējis, tuo tūlīt izstāsti citiem Selb. bij tad tādu plukšķi par taisnu turēt (muss denn ein Wäscher immer Recht haben)? Glück Hiob 11, 2;

2) der graue Star
Dr.; die Weindrossel (turdus iliacus L.) Natur. XXXVII, 107.

Avots: ME III, 356

plūskât,

2): schlagen, prügeln
(mit ù ² ) Sonnaxt: bȩ̄rnus plūskā bez žȩ̄lastības; mit einem weichen Gegenstand nicht stark schlagen Auleja: p. (mit ù ² ) ar sluotu par mugaru; ‡

3) p. drēbes, mit Kleidern unvorsichtig umgehen (zerreissen, beschmutzen)
Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês Salis, zerfasern (intr.): šķȩ̄ram vērpa cietāku dziju, lai neplũskājas, kad auž. Zur Etymologie s. Scheftelowitz KZ. LVI, 171.

Avots: EH II, 304

puõsms,

1): riķu žuoga p. Frauenb. sētiņas taisa puôsmiem ² AP. ābuliņu saliek zārdiņuos pa puosmiem ebenda; kad pupas stāda pirmuodien, tad zieds nākuot pirmajā puõsmā Ramkau;

2): "30 šķieta zuobu platums" Dunika; "30 pāŗu dzijas aude̦kla me̦tuos" Schnehpeln; kad me̦t aude̦klu, tad puõsmus pārsien; vienā puosmā ir 60 dziju Frauenb.;

3): puõsmi raujas pušu vērpjuot, kad lini ir mitri un satrūdējuši Seyershof.

Avots: EH II, 347

pubuļaîns,

1) pubulains N.-Schwanb., Gr.-Pönau, Wid., pubuļē̦ns U., pubuļe̦ns U., BW. 6999 var., pubuļuojs, pubuluojs Erlaa, pubuļuôts, pubuluôts Kav., mit kleinen Knoten versehen U.: gaiši ielāpi uz tumšas, pubu ļainas drēbes blāvuojās Druva I, 42. vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti BW. piel. ² 25314. pubuļuoja vedekliņas vilnānīte BW. 25314, 8 var. pubuļuoju dē̦la māte dziju sprēde 7015. pubuļuota galvas drēbe 20615. migla uz straumes izplaiksnījās, izstaipījās kā pubuļuoti dzīpari gaisā Vēr. II, 1198. pubuļe̦nas drēbes, rotwollen Zeug, mit schwarzen Flecken darauf Kremon n. U.;

2) pubulains, mit Bläschen, Häutchen bedeckt (von einer Flüssigkeit)
Wid.;

3) mit kleinen (Frühlings)wolken versehen:
kartupeļi jāstāda tad, kad pubuļaini (mākuļaini) gaisi Etn. II, 96.

Avots: ME III, 401

pumpučaîns, pumpucaîns, pumpacaîns, pumpučuôts, uneben, knotig (vom Garn, vom Gewebe): dzija tāda nelāga, pumpučaina Naud. pumpučaiņu dziju vērpj BW. 8402, 10. pumpacaiņš (Var.: pumpucaiņš) rinduciņš 35096, 1 var. pumpučuoti paladziņi 25314, 3.

Avots: ME III, 411

pusdamašķis,

1) "audums nuo linu diegu me̦tiem, dziju%20atausti">kas ar vilnas dziju atausti" Hasenpot, Grob. n. Etn.III, 65;

2) pusdamaška biezputra, ein Brei aus Mehl und Grütze
(Kalleten) od. aus Kartoffeln und Mehl (Dunika).

Avots: ME III, 424

raiseklis,

1) raĩseklis, ein Knoten
Mitau, Wenden;

2) die Lösung:
likteņa saistekļi un raisekļi Stari I 373;

3) ein Bund Jürg. (mit ài); "ein Haufen Garn"
(?);

4) "ein ungewandter Mensch":
tāds kâ ràiseklis ² Adsel, Treppenhof;

5) "mudžeklis" Mar.;

6) "das Ende eines Strickes zum BInden"
Serben;

7) "?": ve̦se̦la čupa dziju; būs liels raiseklis Karkel.

Avots: ME III, 470

I raķis,

1) die Garnwinde
Sassm.: dziju tin nuo tītavām uz raķīša. bet nuo raķīša uz šķē̦rkuokiem; "ein Gerät zum Anfertigen von Štricken" Siuxt; auf d. Rocke(n) beruhend?

2) raķi, Holzkreuze, welche das Netz spannen und die Enden mit der Strömung in die Tiefe ziehen
Etn. II, 107, Bielenstein Holzb. 653;

3) naudas raķis, ein langer Geldbeutei
Linden n. U., Mag. XIII, 2, 62;

4) "?": māte lika raķi [vaķi?] griezt BW. 24126.

Avots: ME III, 476

re̦sns (li. rẽsnas "stark, tüchtig" Leskien Nom. 358), auch rešņs, dick, dickleibig, dickstämmig U.; grob: re̦sns kâ bluķis Etn. I, 83. re̦sna kâ piesta IV, 4. abi gali baļķa re̦snumā LP. V, 28. re̦snu re̦sna virve VII, 475. es re̦snu (Var.: rupju) dzīvi (= dziju) vērpu BW. 8402 var. maza, maza jumpraviņa dancuodama re̦sna tuop (Rätsel: die Spuhle am Spinnrad) RKr. VII, 1127. - dziežu sīki, dziežu re̦sni, abējādi saskanēja BW. 305. saimnieks ieprasījās rešņā balsī Saul. III, 70. re̦snais (substantivisch), ein am Netzflügel befestigter Zugstrick Popen n. Bielenstein Holzb. 651. -Subst. re̦snums, die Dicke: tautu dē̦ls uozuoliņa re̦snumiņu Biel. 1161. Am ehesten (s. Feist got. etym. Wrtb˙z 157) wohl zu ahd. risi, and. w risil "Riese"; anders (zu ksl, reдъ "Speise", sloven. rediti "nähren" u. a.) Persson Beitr. 274 ff.

Avots: ME III, 513

rĩkle,

1): r. izkaltuse BW. 19619, 1. ẽ̦damā r., die Speiseröhre
- auch AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt. gaļas r., die Speiseröhre Salis, Siuxt. balsa r. Frauenb., Ramkau, Siuxt, dziesmas r. Frauenb., svētdienas r. AP., vē̦smas r., die Luftröhre; kad kumāss ieskrien svētdienas rīklē, tad dažkārt uz vietas pa˙galam AP.;

3): tilta r. Aps. J. "tilta caurums": tilta r. šaura, nespēj ūdens parīt;

4): auch Ramkau, Serbig., Seyershof, Siuxt, Zvirgzdine (hier auch rìkle ² ): spaļuota dzija iesaspiež rīklītē Warkl.; ‡

5) "gre̦dze̦na veidā saliekta zuoss rīkle samauktiem galiem" Dunika: rīklītē mē̦dz ielikt zirni vai akmentiņu, lai grab; sažāvē̦tu rīklīti lietuo dziju uztīšanai; ‡

6) "ruobs laivas dēļa galā, kuo piesit tēviņam" Salis; ‡

7) kuoka r., ein Schimpfname:
tāds kâ k. r., - kuo tu muldi, ka[d] nezini ritīgi! Seyershof.

Avots: EH II, 375

rùmbiņa ² Bers., ein Gestell, worauf Garn gewickelt wird Ar., Bielenstein Holzb. 395 (Abbild. S. 394): dziju nuo iekariem tin uz rumbiņām A. XI, 83 (aus Lasd.).

Avots: ME III, 558

saadît,

1): ve̦cmāte jau visiem zeķes saadīja Salis; ‡

2) (Strickgarn) verarbeiten:
īsumus zeķēm sakārse, saadīja Sonnaxt. visu dziju cimduos vien saadīju Warkl. saadi labi cieši! tad būs labas un siltas zeķes Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich fertigstricken:
saadījuos lakatus ir pūram AP.;

2) unversehens (sehr fest) gestrickt werden:
cimds pārāk cieši saadījies Ramkau.

Avots: EH II, 394

saaũšât, tr., intr., zusammenklatschen, -schwatzen: ciema aušas saaušāj[u]šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2.

Avots: ME III, 590

sačamarêt "kuopā sačamdīt" Nötk.; "savilkt čumurā; nekārtīgi savīstīt" Lennew.; "saburzīt (piem. papīru)" Schibbenhof; "satīt, sarežģīt (piem. dziju">dziju)" Mar.; "sajaukt (ūdeni)" A.-Schwanb., Ramelshof; nachlässig zusammenstellen: s. aizgaldu Jürg.; nachlässig zusammenflicken Erwalen; "sarušināt uogles un malku, lai labāk de̦g" Festen; "in Trauben wachsen (von Haselnüssen)" Vank. Refl. -tiês N.-Peb., = sarežģītiês, sich verwickeln : dzija tinuot sačamarējusies.

Avots: ME III, 604

II sakas,

1) die Kummethölzer Naud., die beiden Holzstücke, die an den beiden Seiten des Pferdehalses auf dem Polsterring liegen und an welchen die Zugsträngen befestigt werden
Bielenstein Holzb. 563 (mit Abbild.); das Kummet: zirgiem sakas kaklā vien stāv Kaudz. M. 42. sakas šūdināju Aus. II, 1. - saku kuoki, die Kummethölzer; sakas (Bielenstein) od. saku (U.) kauli, das Holz des Kummets U., die Kummetknochen Bielenstein Holzb. 563;

2) fig., das Joch:
bāž galvu uz visiem laikiem vienkārša... skuoluotāja sakās A. XX, 545. aiz stulbuma mākslas lietās mauc kâ sakas kaklā mūsu dzejniekiem ebenda 886. nuo manis cilvē̦ka nebūs, kamē̦r netikšu kalpa sakās XXI, 124. lai man nezin kādas sakas liek kaklā - es dzīvuošu! Aps. III, 17;

3) die Mistgabel
U., Bielenstein Holzb. 503;

4) die Haspel
Manz. Lettus, Dobl. n. U.: par sakām sauc saku veida žubura kuoku vārpstēm vē̦rptuo dziju nuotīšanai Pēt. Av. Nebst saka II (s. dies), sakums, se̦kums, čači I (s. dies), sakne, sakārnis zunächst zu li. šãkė "Gabel". Wenn das e, in se̦kums alt wäre, läge hier fürs Baltische ein Ablaut e: o vor, woneben (ē?): ō: a (als Reduktion der Länge) in ai. š̍ākhā "Ast, Zweig", got. hōha "Pflug", arm.

c̣ax "Zweig"
und wohl auch (s. zuletzt Vasmer ZfslPh. IV, 144) r. coxa "Hakenpflug", poln. socha "Gabelholz", vgl. auch von Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, S. 118 f. und Trautmann Wrtb. 297. Man findet aber (s. Le. Csr. 37) vereinzelt im Le. auch ein aus urbalt. a sekundär entstandenes e.

Avots: ME III, 645, 646

saķe̦buruôt,

1) falsch und liederlich anfertigen
N.-Peb., Vank.: Kalve nuolūkuojās milzīguos, saķe̦buruotuos, sienai uzkrāsuotuos burtuos Duomas I, 677; verderben, beschädigen Lenzenhof; zusammenkritzeln Kokn.: s. pilnu lappusi Jürg., Kurs., Serbigat u. a.;

2) "steif und ungewandt zusammen hineingehen":
mazie jēri saķe̦buruoja kūtī Kokn.;

3) "same̦zgluot" Sessau, "sapinkât" Lenzenhof, "sarežģīt (dziju">dziju)";

4) sich verzweigen
Pe̦nkule. Refl. -tiês, ästig, knorrig werden: kuoka ce̦lms saķe̦buruojies Dunika.

Avots: ME III, 662

saklemst, zusammenschwatzen, -plappern, -klatschen: citas klemšas saklemsušas (Var.: melšas same̦luoj(u)-šas, plukšķis izplukšķējis u, a.), ka es rupju dziju vērpu; kaut tās klemšas neklemsušas, man(i) aizvestu šuoruden BW. 8402, 16.

Avots: ME III, 650

salẽzêt,

1): aude̦klu liekuot uz stellēm, dziju salēzē jeb same̦t uz lēzes lumstiem AP.; ‡

3) = saduôt 3: salēzē (ar vārdiem vai sišanu) nu viņai krietni! AP.

Avots: EH II, 425

sameterêt, = samežģît, sarežģît: s. dziju Warkl.

Avots: ME III, 684

samidžinât Riga, verknoten, verwühlen: dziju.

Avots: ME III, 685

samudzinât Spr., Bers., Erlaa, tr., verwühlen, verwirren, verwickeln: linus, pakulas, vilnu, matus, dziju Bers. samudzināts - kamuols A. XI, 311. kaķis meņģē̦damies samudzina dziju Erlaa. sajaukta galviņa, samudzināta BW. 25071.

Avots: ME III, 689

samurkšît, samurkšķît N. -Peb., tr., verwickeln, verwühlen: samur̂kšīt dziju Ronneb. es neduošu savas dziesmas tautiešam samurkšīt (Var.: sarežģīt) BW. 899, 1 var. Refl. -tiês, samurkšķêtiês Wesselshof, sich verwicketn, verwühlen: samurkšījusies dzija.

Avots: ME III, 690

samužît,

1) "samuocīt" Peb.: s. kucē̦nus N. -Peb.; s. meitas Bers. man bij viena skaista dziesma, tuo man bē̦rni samužīja (= samušīja? Var.: vārdzināja, izne̦rruoja, nuomuocīj[u]ši u. a.): ielikuši vīzītē, pa pagalmu vizināja BW. 1016, 4 var. ar smagu ve̦zumu samužīt zirgu Bewern;

2) "sarežģît (dziju">dziju)" Walk, Nötk.; "sajaukt" N: -Peb.: s. diegus Lös., matus Ve̦cāķi; "savelt" N. -Peb.; "saburzīt, saņurcīt (drēbes)" Schwitten; suns samužījis (sapluosījis, sakuodījis, saburzījis) bē̦rna lelli N: Peb.

Avots: ME III, 691

sanazguôt, verknoten: diegu, dziju Sassm. kuo tu še esi sanazguojis un sapiņķuojis, ka ne˙kâ nevar atmudžināt? Dond. Refl. -tiês, sich verknoten: šis sūciens ļuoti sanazguojies Dond.

Avots: ME III, 692

sarul̃lêt, tr., zusammenrollen, -wickeln; glattrollen: sarullē̦tas papīra luoksnes Poruk. gan ar vāli savetēšu (sc.: dziju), gan ar rulli sarullēšu BW. 8402, 6. Refl. -tiês, sich zusammenrollen, sich zusammenwickeln.

Avots: ME III, 723

sasmal̂dzinât ² ,

1) zertrümmern:
s. stiklu Siuxt;

2) fein ausspinnen:
s. dziju Lautb.;

3) eine gewisse Zeit hindurch fein regnen:
lietus sasmaldzināja visu dienu Bauske, Selg.

Avots: ME III, 738

sasmir̃galât "dziju%20v%C4%93rpt">dziju vērpt" Dond.

Avots: ME III, 739

‡ sàucêt ² Bērzgale, Welonen, Zvirgzdine, = šķeterêt, zwirnen: s. dziju.

Avots: EH II, 459

savākt,

1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;

2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene ² II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;

3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;

4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;

5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.

Avots: ME III, 782

savelêt,

1) verprügeln, windelweich schlagen:
kurš izkrīt, tuo savelē mīkstu gar riteni LP. IV, 7;

2) mit der vàle glatt schlagen
Wid.: gan ar vāli savelās (rupju dziju) BW. 8402, 2.

Avots: ME III, 784

I saver̂kšķinât, sich zusammenziehen lassen, sich runzeln machen Nötk.: s. pastalas Vank. kučieris saverkšķināja (zog wiederholt zusammen; so auch in Odsen) savas... actiņas Blaum. St. 8; "sarežģīt (dziju">dziju)" Kalwen (mit er̃). Wohl zu savergt.

Avots: ME III, 785

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

šķeriêns Nieder - Kurland, = šķipsna: linu, dziju (Dunika), matu šķeriens.

Avots: ME IV, 28

‡ III šķẽ̦rs Salis, = šķē̦ri: šķē̦ram vērpj cietāku dziju.

Avots: EH II, 634

šķḕ̦rskùoks, das Querholz: silītes ar sarežģītākiem šķē̦rskuokiem R. Sk. II, 66. dziju nuo rumbiņām ve̦lk uz šķē̦rskuokiem A. XI, 83.

Avots: ME IV, 36

šķḕrslis,

1): auch (mit êr ² ) AP.; šķēršļi BielU., Verbindungshölzer der vier Pfosten des Webstuhls;
‡

5) "?": š. ieme̦tas aude̦klu me̦tuot, ja kādu līkumu izme̦t, - piem., dziju nuo pirmā līkuma pārme̦t tūlīt uz trešuo, izme̦tuot uotru Sonnaxt. šķêršļi ² ir - uz tītavām dziju tinuot - nepareizi pavedieni, kas nav uz kādu radziņu uzlikti Frauenb.

Avots: EH II, 634

šķẽ̦rumi,

1) das Aufgeschorene, Aufschur, Aufzug, Kette
U., BieIenstein Holzb. 393, Stomersee;

2) der Scherrahmen
Mar., Ruj., Salis, Salisb.: dziju savilka uz šķē̦rumiem kâ šķē̦rus (ve̦lkus, me̦tus) Avuots II, 264.

Avots: ME IV, 38

šķetere Karls.,

1) drall gesponnenes Garn
Lubn.; verwühltes, verknotetes Garn Ermes (in Bauske: šķeteris); eine in die Runde gewickelte Garndocke Freiziņ; auf die Garnwinde aufgewickeltes Garn Lubn., Pilda, Wolmarshof: senāk kārtniecēm bijis vienā nedēļā jāsavērpj viena mārciņa smalku linu dziju un jāsatin šķeterēs Etn. III, 89;

2) ein leichtfertiges Frauenzimmer
Gr. - Buschh., Selb.: kuo šī kâ šķetere te dauzās visu dienu! Selb.; (comm.) ein Leichtsinniger, der nicht bei vollem Verstand ist: iet kâ šķetere Gr. - Buschh.;

3) eine Zänkerin
Mag. IV, 2, 142, Lärm-, Händelmacherin U., Bauske (hier gen. comm.), Lubn., Saikava (hier dazu auch ein Maskulinum šķeteris): ja būs laba māsīciņa, duošu savu vainadziņu; ja būs kāda šķeterīte, likšu pūra dibenī BW. 24569;

4) Beiname der Wildente im
VL.: rauduvīte šķeterīte dūņas jauca e̦zarā BW. 7524. In der Bed. I zu šķetêt I; in den Bedd. 3 - 4 (und wohl auch 2) wohl zu šķest.

Avots: ME IV, 29, 30

šķeterêt,

1): auch Dunika, Nötk., OB., Ramkau, Schnehpeln; "savē̦rptu dziju divi kārtām saliktu nuo jauna vērpt, rateni uz uotru pusi griežuot" Liepna; tieva, gaŗa tu, pādīte; kas jel tevi šķeterēj[a]? jauni puiši šķeterēj[a] Jāņu nakti pieguļā Tdz. 53473 var.; ‡

10) zerschneiden
Sussei: š. kāpuostus; ‡

11) Durchfall (Diarrhöe) haben
Frauenb.: tu jau atkal sāc š.; ‡

12) "?": kādēļ mans ratenīt[i]s š. šķeterēja? vai tādēļ šķeterēja, ka tautām darināju? BW. 6980 Refl. -tiês,

1): villaina dzijs viegli šķeterējas Mahlup. villainam aude̦klam galus apsvilina, lai nešķeterējas vaļā ebenda;

2): tis jau šķe̦tē̦rē̦damies vien aizgāja Kalupe.

Avots: EH II, 632

šķetinât,

1) = šķeterêt; zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen U., Ermes, Salis, Wolmarshof, drehen, aufwinden, aufwickeln Mag. XX, 3, 183: dziju, viena vērpa, uotra auda, trešā diegus šķetināj[a] BW. 13250, 17. es tavus... matus ap ruociņu šķetināšu 23353;

2) abwickeln, losreffeln
Kl., Wessen: rudens nāk, jātin dziesmas kamuolā; kad atnāks pavasaris, pa vienai šķe̦te̦nāšu BW. 1029. viņš stāstu pavedienus šķetina ar lielu izveicību Vēr. I, 1151. tu manu dvēseli šķetini laukā Rainis Zelta zirgs 24;

3) stühmen:
sniegs šķetina (= pieputina) acis pilnas Salis. Refl. -tiês,

1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln
(eig. und fig.); nicht vorwärtskommen, pinkern U.: galvā šķetinājas jaunas duomas Vēr. II, 550. darbu strādājuot šketinās... jautrākās valuodas MWM. X, 420. veikla tiesneša ruokās šī lieta sāka labi šķetināties Saikava. bikšu gali šķetinājas Memelshof, Saikava. smalki šķetinājās klusā mēnesnīca... krastmales niedrās Vēr. II, 92;

2) toben, lärmen
U.;

3) sniegs šķetinājas, es stühmt
W. - Livl. n. U.

Avots: ME IV, 31

šķìeminis ² (unter šķiemene I),

1): auch Warkl.; "pamīši ejuošu dziju pāris aude̦kla me̦tuos" Auleja; "Scheidung der Aufzugfäden"
Oknist; ‡

2) "šķautne, asums" Bērzgale; ‡

3) "Vernunft, Verstand"
Oknist: tev dzīvuošana iet bez šķiemiņa; zu dieser Bed. vgl. šķiemene II.

Avots: EH II, 640

šķīris (li. skyris "Unterschied"),

1) "starpa priekš šautuves, kas minuot izceļas" Dond. (mit î ² ), "pie aušanas dziju šķīris, kur šautuvi šauj cauri" Nigr.: šautuvei vajaguot jau trīs reiz skrējušai šķīrim cauri Janš. Bandavā II, 190. nītēs ve̦d iekšā šķēriņu, lai būtu minuot šķīris Dond.;

2) šķīris Wid., (mit ĩ) Nigr., Wandsen, šķîrs ² (?) Dond. n. RKr. XVII, 55, der Scheitel:
taisnā šķīrī pāršķirtiem matiem Janš. Bandavā I, 71. tev šķīrs (für šķīris?) nav taisns Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME IV, 49

skrudzaîns: auch (mit -aiņš ) Iw. (vom Maserholz); grīznu un skrudzaiņu dziju Janš. Dzimtene I, 67. skrudzainas skaidas Birznieks-Upītis Pastariņš skolā 52.

Avots: EH II, 512

skrul̃lêt Ahs., Dond., Līn., Iw., Kar1s., skrullêt Wid., Fest., skrulêt Kurl. n. U., kräuseln, Locken machen; fest zusammendrehen, -drillen Dond.: kungs skrullē ūsas Ahs., Fest. dziju skrullēt Dond. Refl. -tiês, sich kräuseln, "krausen" V.: man mati skrullējās vienās skrullēs Ahs. Vgl. krul̃lêt.

Avots: ME III, 899

I šļuka, gew. in der Verbind. šļuka, bruka, verächtliche Bezeichnung für eine Frauensperson im VL.: šļuka, bruka mana sieva, bubuļainu dziju vērpa BW. 6999. šļuka, bruka mana sieva nuošļukušu pamāvīti 27221. šļukas, brukas, griežaties vienu pusi istabā! 29171 (ähulich: 1514, 7).

Avots: ME IV, 74

šļuku, in der Verbind. šļuku bruku, Adv., liederlich: šļuku bruku iet, liederüch, schluderig gekleidet einhergehn St., U. šļuku bruku mana sieva pubuļainu dziju vērpa BW. 7028.

Avots: ME IV, 74

‡ šnãka Frauenb., = šņāka 4 (am Spinnrad): šnākā ieveŗ dziju.

Avots: EH II, 650

snāt (mit à ² Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à ² ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât ² Grünh., snàt ² Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt ² ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt ² ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à ² ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt ² );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975

spuõlêt,

1): "uz ņiedriņas vai pabieza papīra ar spuolējamuo ratiņu uztīt dziju aušanai" Ramkau;

2): šis pa ceļa vidu vien spuolē uz māju Orellen; ‡

3) "svaidīt, mē̦tāt" (mit ùo ² ) Līvāni, Saikava: spuolē munu ļaudaveņu, sadauz[i] dzelža kamaneņas Tdz. 51172. meitas tevi kā spundi spuolē nuo viena kakta uotrā Saikava. Refl. -tiês, ‡

2) "mē̦tāties": s. ar sniegu Līvāni.

Avots: EH II, 566

III spraislât dziju (spuolē) Adsel, durch eingesteckte spraislīši (kleine Keile) das Garn vom Abrutschen (von der Spule) hindern.

Avots: ME III, 1008

‡ tàļķe ² Kaltenbr. "veids, kâ senāk satinuši muižai vē̦rptuo dziju": taļķēs tina smuku dziju; taļˆķes ² Peb. "smalki nuovē̦rptas dzijas"; tàļķes ² aust Auleja "ļuoti smalku aust"; tàļķu ² skara ebenda, ein sehr dünnes (feines) Tuch; tàļķa ² dzijs ebenda, fein gesponnenes Garn.

Avots: EH II, 666

‡ tecine "lielāka vārpsta, kurā nuo vērpjamās vārpstas uztin (satecina) dziju" Auleja.

Avots: EH II, 673

‡ tecinêt "tīt dziju tecinē" Auleja.

Avots: EH II, 673

tikvîên, tik˙viên, nur: tur (= skuolā) pieņēma tikvien meitenes Kaudz. Vecpiebalga 77. ja tikvien (nur soviel) tās nelaimes kā puodu dziju savērpt, tad izlīdzēšu Kurbads.

Avots: ME IV, 186

tīmiņš, eine Arbeit, die nicht von statten geht Alksnis-Zundulis: tāds tīmiņš sarežģītu dziju tīt, veldres ve̦ltu labību pļaut.

Avots: ME IV, 201

tiņât, -ãju, (wiederholt) haspeln, winden, wickeln Alswig, AP., Arrasch, Bers., C., Drosth., Druw., Golg., Heidenfeld, Jürg., Kalnemois, Kortenhof, Lubn., Mar., Nötk., N.-Peb., Schwanb., Selsau, Sessw., Vīt.; "dziju%20re%C5%BEg%C4%ABt">dziju režgīt" Meselau: dzijās, auklas Golg., Mar. u. a.; bē̦rnu AP., Arrasch, C., Golg., Schwanb., Selsau. kuo tu tur tik daudz tiņā? tiņā tuo bē̦rnu, kâ kad Rīgā būtu jābrauc! N.-Peb. kuo nu tik daudz tiņā, būs tik pūles āttiŗcāt! Vīt. kuo nu tiņā, tik˙pat ne˙kas neiznāks! Bers., Kalnemois. nav jāu viegli ar tādu mazu, kas ik˙dienas reižu desmit tiņājams Druw. ve̦ctē̦vs sāka lgnām tināt pastalauklas ap kāju Jürg. tiņāt ievainuotu luocekli apsējās Sessw. tiņādams . . . papirosu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21. Refl. -tiês,

1) sich (ein)wickeln, sich (ein)hüllen:
diezgan biju tiņājies ar kažuoka lupatām BW. 24859. kuo nu tiņājies tik daudz lakatiem! Vīt.;

2) sich lange ankleiden, sich lange vorereiten, trödeln
N.-Peb.;

3) "sich in etwas hineinmischen"
Jürg.; sich mit jem. abgeben Nötk.; in einem Verhältnis zu jem. stehen Nötk.: mān pa˙visam nepatīk ar viņu tiņāties Nötk. puisis ar meitu tiņājās ebenda. kuo tu tiņājies ar tuo palaidni? Jürg. tāds ar tādu tiņājas Schwanb.;

4) jem. im Wege sein
(gew. in der Verbind. tiņāties pa kājām) Adl., Bers., C., Druw., Jürg., Nötk., N.-Peb., Orellen, Saikava, Schwanb., Vīt., Wolmarshof;

5) sich herumtreiben, sich herumbalgen
Wid. Zu tît.

Avots: ME IV, 193

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î ² ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206

tīteklis,

1) was gewickelt ist (z. B. ein Knäuel)
Nötk. (mit î); das zu Wickelnde (mit î) Ramkau;

2) die Ranke (z. B. von Erbsen, Hopfen)
Domopol (mit î), Meiran (tîte̦kls); "staipeknis" Allasch, Laud.;

3) das Spinngewebe
N.-Peb.;

4) = tîtavas 1 Ramkau (mit î); "dziju uztinamais" Ruhental; "worauf gewickelt wird": gribu tīt dziju kamuolā; paduod man kādu tītekli! Sessw.;

5) tiņājas kā tī teklis, sagt man von einem Hunde, der immerfort im Wege ist
N.-Peb. Etwa aus tītenis + tineklis?

Avots: ME IV, 206

tuntuļaîns,

1) ungeschickt bei der Arbeit:
tuntuļaina tautu meita tuntuļainu dziju sprēda BW. 25314, 12;

2) knotig, uneben (vom Garn):
tuntuļainu dziju sprēda BW. 25314, 12.

Avots: ME IV, 265

tuñtuļu tañtuļu Salgaln, tuntuļu tantaļu Daudsewas, tantaļu tuntuļu Beienhof, Daudsewas, (mit uñ) A.-Autz, Wain., Widdrisch, tuntuļu tuntuļiem Kalz., (mit uñ) Nötk., ungeschickt, wackelnd: viņš iet tuntuju tantaļu Daudsewas. nabags aizgāja tuntuļu tantaļu Salgaln. meža tētiņš . . . īsām kājiņām tantaļu tuntuļu aizskrēja Plüd. LR. IV, 67. viņa tuntuļu tuntuļiem steidzās tam pretī Zalktis № 4, S. 113; tùntuļu ² tāntuļu ² Stomersee, unordentlich, verwickelt (Adv.): satinis dziju tuntuļu tantuļu (ka nevar iztīt).

Avots: ME IV, 265

II uzdzît, heilend (intr.) auf etw. entstehen: brūcei uzdzijusi jauna āda.

Avots: ME IV, 329

uzmest,

1): u. dziju uz adatām AP., ein Strickzeug aufschlagen;

5): uzmetis ar ķirveli bērželim Behnen; ‡

8) part. uzme̦sts, = ‡ uzmāts (?): Liene gribuot viņu precēt, e̦suot uz nabaga cilvē̦ka tīri kâ uzme̦sta Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 156. Refl. -tiês,

1): es arī uzmetīšuos, uzraušu jaku Apsk. 1903, S. 32;

2): tāda pļava, kur nevar u., kur staigs Seyershof.

Avots: EH II, 729

uzpe̦te̦ns "ungleich" Ruj.: nu gan tu esi savē̦rpusi uzpe̦te̦nu dziju.

Avots: ME IV, 364

uzspuõlêt,

1) aufspulen:
u. dziju Golg.;

2) hinaufeilen
Nigr.: u. kalnā.

Avots: ME IV, 383

uztīt, aufhaspeln LKVv., aufwickeln Ahs. u. a.: uztīt dziju uz tītavām. Refl. -tiês,

1) sich aufwickeln:
čūska uztinusies uz ce̦pures;

2) (auf) sich aufwickeln:
viņa uztinusies sev lieluo lakatu.

Avots: ME IV, 392

uzvḕrpt, ‡

2) auf etwas (und in die Höhe?) spinnen:
augsti dziju u. spuolē Orellen; ‡

3) hinaufwirbeln (tr.):
vējš uzvērpa dūmus līdz priežu viducim A. Upītis Laikmetu griežos I, 194. Refl. -tiês;

1): ja āķis uzvērpjas tâ augstu, dzija nuobrūk Orellen; ‡

2) hinaufwirbeln, -flattern:
sīki putni izbiedā iebrē̦kdamies uzvērpās gaisā A. Upītis Pirmā nakts 242. dzirksteļu strūkla šņākdama uzvērpās pret debesīm 385. tvaiks vē̦rpdamies uzvērpjas augšā Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), 58.

Avots: EH II, 739

I valcît (r. волочи́ть "ziehen, schleppen"), -ku (Alswig, Borchow, KatrE., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Laitzen; Ramkau, Sessw., Vīt.) od. -cĩju (C., Druw.),

1) mehrfach ziehen, schleppen, führen
Schwanb., Tirsen, (mit àl ² ) Alswig, Korwenhof, Mahlup, Mar., N.-Laitzen: valcīt malku nuo meža. valcīt bē̦rnu ratiņuos pa istabu Mahlup;

2) strecken
(mit àl ² ) KatrE.; (etwas Zähes, z. B. Teig, Lehm) knetend ziehen, strecken Schrunden: nevajag valcīt diegus uz katras nagliņas, - ka nepietrūkst! KatrE. valcīt galdautu aužuot vai šujuot ebenda. valcīt (streckend einfädeln) auklas gultas rāmī KatrE., Mahlup;

3) (das Gewebe) aufscheren
Borchow; dziju vailcīt ² (mest) uz tītavām Ramdam;

4) Flachs streckend, glättend und zusammenbiegend die Tocke bereiten
Druw. n. RKr. XVII, 85, Ascheraden, Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, Modohn, Schwanb., Sessw., (mit al̃) Ramkau, (mit àl ² ) Vīt.; (ein grösseres Stück Stoff) zusammenbiegen Vīt.: linus vērpšanai valcīt kuodeļā Vīt.;

5) "Flachsabfälle (Schäwen) aus einem Strick (streichend) herausfallen machen, abstreifen"
(mit al̃ ) AP.;

6) das halbausgebackene Brot aus dem Ofen ziehen und, die Plätze der einzelnen Brotlaibe wechselnd, wieder hineinschieben
Ascheraden, (mit al̃ ) Ramkau, (mit àl ² ) Golg., Sehren: kad stundu nuoce̦p, tad maizīte jāvalka Ramkau;

7) prügeln, schlagen
Druw, n. RKr. XVII, 85, A.-Schwanb., N.-Peb., (mit al̃) Nötk., (mit àl ) C., (mit àl ² ) Erlaa, Sessw., Vīt.: valcīt ple̦cus ("mit einem Riemen durchwalken") Celm. valcīju ar ganenīcu gar visu sleju Vīt.;

8) sich schleppen:
meita mūsiem līdza vàlcīja ² N.-Laitzen. Refl. -tiês, sich herumtreiben, -schleppen: viņš vàlkās ² visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 142. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 450, 451

II valdzîtiês, -guôs, -dzijuôs, sich rekeln, die Glieder strecken Bers., Borchow, Hainasch, Kalzenau; faulenzen Pērse (mit àl ² ); "slaistīties"; (III prs. valdzâs) gähnen Odensee. Zu valdzêtiês.

Avots: ME IV, 453

I var̃gât AP., Segew. "jaukt": dziju.

Avots: ME IV, 478

vãrstīkļi,

1) eine Pforte, eine Tür
(verächtl. Bezeichnung) Orellen; "= vārstala (vārstele) 5" Nötk.;

2) zum Flieken dienende Fäden (Abfall beim Weben)
AP., Jürg.: dzijas tinuot vai aužuot atkrīt dziju gabali; tuos savāc kuopā vārstīkļiem Jürg.; vārstikļi "Einfädelungen" Wessen.

Avots: ME IV, 509, 510

I vel̂dene Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, vèldene ² Kl., ein Teil des Webstuhls Spr., (mit el̂ ) C., Golg., Nötk., Stomersee, Vīt.; das Querholz der Weberhefteln Bers., Borchow, Kalzenau, Laud., Lubn., Mar., Meiran, Saikava, Schwanb., Wessen, (mit el̂ ) Bers., Ramkau, Zvirgzdine, (vèldine ² ) Pilda; ein runder Stab, daran die ve̦lki beim Beginn des Webens befestigt werden (mit el̂ ) Kreuzb., Odensee, Stockm., Warkl.; ein runder, 4 - 7 Fuss langer Stab am Webstuhl, woran das Ende der Leinwand befestigt wird Laud., "austuvēm apakšējais kuoks ar zuobratu galā, ap kuo tinas gatavais aude̦kls" (mit el̂ ) Alswig; "zināms lumsts aude̦klam" (mit el̂ ) AP., Bers., C., Jürg., KatrE., Lubn., Meiran, Ogershof, Saikava; "apaļš kuociņš, ar kuo šķiŗ šķiemeni" (mit el̂ ) Mahlup; "apaļais nīts kuociņš"(vel̂dine) Wessen; ein Rund- od. Wellholz bei der Bandweberei Bielenstein Holzb.419; das Wellholz am Webstuhl (mit el̂ ) Kreuzb., Lis., Warkl.: veldeni liek ve̦lku (me̦tu) starpā, kad ve̦lk aude̦klu uz buomja Golg. piestiprina pakājas (paminas)... pie nīšu veldenēm A. Xl, 84. caur šķietu vai riekumu izvē̦rtuo dziju cilpās ieliek veldeni, apaļu, apmē̦ram 1 collu re̦snu kuoku, lai dzijas netiek atpakaļ ebenda. pie riešamās vel̂denes piestiprina dzeiņa jeb ve̦lku galu; ap aizaužamuo veldeni apsien uotru dzeiņa galu, kad tas ir jau uzriests un kad sāk aust Bers. Pēterītis paņe̦m nuo strellēm veldeni Vīt. 75. nīšu veldenes, die oberen Stäbe, die in den Weberhefteln stecken Bielenstein Holzb. 400, (mit el̂ ) Bers. nuolaižama veldene, ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhls geschoben wird Bielenstein Holzb. 399. guovis apaļas kâ veldenes Celm. meita kâ veldene ("= labi izaugusi") C., Golg., PS. Nebst veldeni, veldenis und veldīte zur Wurzel von velde.

Avots: ME IV, 527

‡ vel̂dinêt Auleja "juostas aužuot šķirt iestieptuo dziju."

Avots: EH II, 769

I vẽrt (li. vérti, urslav. *verti "aufoder zutun"), veru, vẽru,

1) reihen
U., aufreihen Bielenstein Holzb. 214, 739, Ruj., (ver̃t) Salis: virknē vērt, auf eine Schnur reihen U.;

2) einfädeln
U., (ver̃t) Salis: vērt adatā diegu, dziju;

3) sticken, nähen
U.; flechten Bielenstein Holzb. 695; schlecht nähen U.: pūru vērt, am Brautschatz nähen (?) VL. n. U. vert kuopā, zusammentrakeln Dunika, Golg. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) auf- und zutun U., (die Tür) aufmachen
Spr.: vērt durvis vaļā, ciet(i). Refl. -tiês,

1) sich auf-, zutun:
duris negrib vērties cieti. acis veras vaļā, cieti;

2) "sich anhangen"
(in Zusammens.) L. - Subst. vẽršana,

1) das Auf-, Aneinanderreihen;

2) das Einfädeln:
diega vēršana adatā, ein zu Weihnachten gespieltes Gesellschaftsspiel Frauenb.;

3) das Auf-, Zumachen;
vē̦rums,

1) das einmalige, vollendete Auf-, Aneinanderreihen;

2) das ein malige, vollendete Einfädeln;

3) das einmalige, vollendete Auf-, Zumachen:
durvis vakarēju vē̦rumiņu (Var.: vakarējā vē̦rumā) BW. 3137; vẽrẽjs, vẽ̦rãjs,

1) wer auf-, aneinanderreiht;

2) wer einfädelt:
tu vairs neesi ne˙kāda adatā vērēja, 70 gadu ve̦ca būdama Vīt.;

3) wer näht
(vērējs) Spr.; ein kleiner Schneiderbursche (vē̦rājs) U.; f. vē̦rāja, eine Stickerin, die auf dem Stickrahmen stickt Spr.;

4) wer auf-, zumacht:
durvju vērējiņš BW. 1888. vārtu vērējiņš (Var.: vē̦rājiņš) 23083, 3. ej pie durvju vērējas! Vīt. Nebst vārstît, virinât "auf- und zumachen" u. a. zu apr. etwerreis "öffne! ", etwiriuns "aufgetan", r. верени́ца "lange Reihe", gr. ἀείρω, "verkopple", alb. vjer "hänge auf", air. fotrenn "factio", an. vǫr "Reihe von Steinen", ae. weorn "Trupp", osk. veru "portam", lat. aperīre "öffnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 351 ff., Buck AJPh. XXXVI, 135, Zubaty AislPh. XVI, 418, Johansson IF. XXV, 214 ft., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 293 f., Jokl alb. Stud. 4, Fick Wrtb. I ^4, 130, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 263 ff. und 280 ff.; von Walde u. a. wird vērt 1-3 von vērt 4 getrennt.

Avots: ME IV, 567

I vija,

1): auch AP.; dzirdu cīrulīša dziesmu viju Skalbe Raksti II, 11;

2): auch Lennew. n. BielU.;

3): cūku v. Liepna, polygonum aviculare;

4): vijiņa Fest. "kārta, kuo cimdiem ada starp valni un tālākuo adījumu": vijiņu var ieadīt tikai tad, ja cimdu ada nuo divām vai vairāk dzijām; tad vienu dziju apgriež ap uotru un tad tikai me̦t uz adatas.

Avots: EH II, 782

vijurklis U., (vijurklītis) Annenburg, (mit ur̂ ² ) Gr.-Sessau, vijūrklis Assern (in Oberkurland), Nerft, Wessen, das Violchen, der Laufstock beim Garnwinden; vijûrklis Gr.-Buschh., ein Brettchen mit mehreren Löchern, das beim Strickewinden gebraucht wird: vilnas dziju ne var tīt ar vijūrkli, lai aitas nebūtu ar ragiem Assern. vijurklis wohl umgebildet nach vijuoklis aus *vijurks, das durch li. vijurkas "ein Hölzchen mit 2 Löchern zum Zwirnabwinden" aus poln. wijurek stammt.

Avots: ME IV, 583

I vĩvaļa A.-Ottenhof, Wolm., vīvaļa U.,Bielenstein Holzb. 389, Demin. vīvaliņa Kegeln und Waidau n. Latv. Sau1e 1927, S. 117, vĩvuļa Allendorf, Bauenhof, Burtn., Lappier, Loddiger, N.-Salis, Ramelshof, Ruj., Salisb., Segewold, vīvuļa Bielenstein Holzb. 389, A.-Ottenhof, vīvuļiņa Widdrisch, vĩvulis C.,Ramkau, Salis, Ubbenorm, vivulis ² Saikava, vīvulis Bielenstein Holzb, 389, AP., Bers., Schujen, Vīt., vìvuls ² Druw., vīvuls Selsau, vīvuļš Peb. n. U., vĩvuliņš Orellen, Salis, vìvuliņš ² Heidenfeld, vīvuliņš Erlaa, Grawendahl, vĩvuoļa Burtn., der Laufstock beim Garnwinden, das Garnviolchen: ar vīvuļu tin dziji un diegus nuo šķeterēm kamuoluos A.-Ottenhof. nevar iztikt bez vīvula - traki spaļaina dzijs Selsau, kad dziju tin ar vīvuli, tad viņa paliek gludāka Ramkau. Nebst estn. wīol dass. aus dem Deutschen, s. vijuole

III.

Avots: ME IV, 648