II kužinât, tr.,
1)  aufschütteln, leicht schütteln, aufrütteln, weicher machen: [ugunskuru kužina, lai labāk de̦g. ja tik kužina, tad jau ar kas iznāk Wessen.] 
kužinu drusku manu gultas maisu; tik ciets tapis, ka vai sānus berž [Dunika], Stockm. n. Etn. II, 113; N. - Bartau n. Etn. I, 154. 
taisītājas tagad ņe̦mas labi kužināt (gultu) RKr. XVI, 176. 
[nekužināts stāv darbs Latg. 1.];
2)  wühlen, auslesen, Essbares aussuchen: paber cūkam časkas, lai viņas kužina Stockm. n. Etn. II, 113; [
3)  auseinanderstreuen: sūdus kužināt ārduot Für. I];
4)  kitzeln: kaut kas man kužina aiz apkakles Gr. - Sessau. 
kas tur man pie auss kužina Grünw. Refl. 
-tiês,  wühlen: bē̦rni kužinājas pa sienu. vistas kužinājas smiltīs Oknist. 
[(zemnieks) jau sāk kužināties ap saviem pavasaŗa darba rīkiem Latg. 1922, VIII, 2.]
Avots: ME II, 
331