Paplašinātā meklēšana

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49

cũksiliņi, wilder Thymian (?) Dond.

Avots: ME I, 399

iesilis, = iesilums, die Wärme: dienas iesilī skudras atdzīvuojas Fest., Stelp.

Avots: ME II, 63

pasilija, pasaliņa Mag. XIII, 2, 55 (nach dem russ. поселенiе, wobei die Endung -ija durch den dem Redenden vorschwebenden Verschickungsort Sibirija, Sibirien, zu erklären ist, weshalb auch manche Pasilija mit grossem Anfangsbuchstaben schreiben, z. B. MWM. VI, 29), die Verschickung, Verbannung: bet Indriķi ve̦cais pilskungs būšuot aizdzīt uz pasiliju Degl. tevi aizsūtīs uz pasiliju Zeib.

Avots: ME III, 98

prikasilis "spuksts, skraidelis; nerimša" Dobl. n. Etn. IV. 166.

Avots: ME III, 390

sili, s. sils.

Avots: ME III, 838

siliens Kronw., V., siliene, die Heide (gegend): es neietu pa silienu...: siliens manas kājas baksta BW. 30663. silienam zili ziedi 18270. pulks irbīšu satecēja silienā uogu ēst 13514, 1. kas kait man neganīt silienē, atmatā? BW. 28999, 1.

Avots: ME III, 838, 839

siliņas, siliņi, siliņš, s. sils.

Avots: ME III, 838

silinieks, s. silnieks.

Avots: ME III, 838

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46

àizruobs,

1) Anlass, Veranlassung zum Groll, der Groll
C.: kāds aizruobs dievietes prātam, ka tik daudz likusi ciest juo cilde̦nam vīram Siliņš;

2) Ausfall (in den erhofften Einnahmen):
caur krusu mums ienākumuos šuogad paliek krietns aizruobs Dr.

Avots: ME I, 48

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48

‡ àizsil̃t, warm werden: zeme vēl nav aizsilusi Stenden. aizsilis piens sāk skābt. viņš dusmās aizsilis (erhitzt).

Avots: EH I, 47

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87

‡ apgremzt, (ringsum) benagen Bauske, Lems., Nitau, Schwanb.: zirgs apgremzis sili. Refl. -tiês, zornig werden (perfektiv): ve̦ctē̦vs apgremzies Bauske.

Avots: EH I, 84

atduôt (li. atdúoti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atsil̃t (li. atšìlti), intr., inch.,

1) wieder warm werden:
lai atsiltu, viņa sāka ātri iet;

2) kühl werden:
[lai piens atsilst U.]; auch übertr.: brūtgāns atsilis, kāzas izputēs Grünh.

Avots: ME I, 190

aûgstiene, die Höhe, die Hochebene, das Plateau Zb. XVIII, 308; Siliņ.

Avots: ME I, 217

bakris Ahs., [Weinsch.], ein grosser Schafbock. [Eine Umbildung von d. Bock (> liv. bokā) nach le. vepris "Eber" ? Nach M. Siliņ in Weinsch. als ein fremdwort empfunden.]

Avots: ME I, 252

bebināt nach M. Siliņ. in Weinschenken, spotten. Zu apr. bebbint "spotten".]

Avots: ME I, 276

‡ bē̦rztala, der Birkenhain: kuo ... darīji ... bē̦rztalā (Var.: siliņā)? BW. 30343 var.

Avots: EH I, 217

bis(i)nieks, -enieks, der Schütze: jātnieki, kas bisenieki bija Jud. 2, 15. bisinieki, medinieki, nešauniet se̦rmulīti BW. 11071. es bij kunga bisenieks, man jāguļ siliņā BW. 30437.

Avots: ME I, 300

bis(i)nieks, -enieks, der Schütze: jātnieki, kas bisenieki bija Jud. 2, 15. bisinieki, medinieki, nešauniet se̦rmulīti BW. 11071. es bij kunga bisenieks, man jāguļ siliņā BW. 30437.

Avots: ME I, 300

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

blūgžinât, mit Hilfe eines Gegenstandes das Wasser plätschern machen: cūka ar snuķi blūgžina pa sili Plm.; vgl. blūžģinât.

Avots: ME I, 319

blūzêt, -ēju, blūzgât, -āju, [auch blūžģêt Domopol und blūzgāties Kalz.], schlampen (kad zirgs, pa sili miltu me̦klē̦dams, ūdeni nuo viena gala uz uotru grūž) Lös n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 319

‡ brãkt! Siuxt, Interjektion: kâ nuome̦taities sili slaucīt, guovs b˙! mugurā.

Avots: EH I, 239

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

brezelêt Sonnaxt "schlecht färben"; wohl eine Ableitung vom entlehnten] breziles, Brasilienholz zum Färben.

Avots: ME I, 330

brizenes, auch breziles U., Brasilienholz zum Färben: tad tuo (dzīparu) lika brazdām brizenēs vai me̦lnuojamās zālēs RKr. VII, 34. [Wohl fremden Ursprung, wie die synonyme Nebenform breziles U. (aus mnd. bresilien).]

Avots: ME I, 333

brùklājs,

2) (auch (mit ù ² ) Kaltenbr., Linden): brūklājiņi siliņā BW. 22987 var.

Avots: EH I, 246

brūkle, gew. brūklene, [brûklene Neunburg, brùkline ² Preili], die Strickbeere, Preisselbeere (vaccinium vitis idaea); wegen ihrer roten Farbe vielfach mit rotwandigen Mädchen verglichen: tâ pie manis puiši nāca kâ pie brūkles siliņā BW. 9657. es ielēcu istabā, kâ brūklīte nuosarkusi 14537. es piesarku kâ brūklene Ltd. 1648. Zu braukcīt, brukt, li. brùknė "Preisselbeere"; [vgl. Berneker Wrtb. I, 90].

Kļūdu labojums:
9657 = 9659

Avots: ME I, 341

bruzenes [Bers., Fehteln], bruziles N. - Bartau, Brasilienholz zum Färben.

Avots: ME I, 340

brūzgalêt, spritzen, prusten (von Pferden): zirgs ir paēdis, tik brūzalē (brūzgalā) pa ūdens sili, miltus me̦kle̦dams Stelp.

Avots: ME I, 342

‡ bruzgulêt Prl., Saikava, (hier auch reflexiv) Kalz., hörbar und liederlich (dazwischen die Luft hinausblasend) schlürfen (von Schweinen): sivē̦ns pa sili bruzgulē(jas).

Avots: EH I, 246

bum! Interj., bum. dumpfes Lärmen, Schallen, Tosen nachahmend: bum, bum pūriņš, pa siliņu ve̦dams.

Avots: ME I, 349

bur̃kšķi, bur̃kši [PS.], bur̂kšņi [C., Bers., Salisb.], burksti, bùršķi ² [Kreuzb.], burši BW. 32367, 1 var., gew. mit vorausgehendem suņa od. suņu, der Schierling (conium maculatum) RKr. VII, 34, A. XI, 13, Konv. ² 1897; suņu burkšķi Drosth., Hundspetersilie. [Von einer Wurzelform bursk -: burst -: zu борщ "Bärenklau" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 109.]

Avots: ME I, 353, 354

‡ bùrzgalêt ² Saikava, schnaubend mit der Schnauze in einer Flüssigkeit herumwirtschaften: suvē̦ns burzgalē pa sili, ka šļakst vien.

Avots: EH I, 256

čāparis, ein stark verzweigter Gegenstand: ein Baum, Strauch, eine Wurzel u. ähnl. Siliņ.]

Avots: ME I, 408

čāparkājis, der Krebs Siliņ.]

Avots: ME I, 408

čāparains "?": bērniņš ar čāparainām kājiņām JK. VI, 11. [č. (čãparains Gr. - Autz,Stuhrhof) ce̦lms Siliņ "viele Wurzeln habend"; č. kustuonis Siliņ "viele Füsse habend"].

Kļūdu labojums:
bērniņš ar čāparainām kājiņām = bērniņu, kam muguriņā bijuse pe̦lē̦ka strīpa - ar čāparainām kājiņām kā pele

Avots: ME I, 408

čar̃patas zeme, unfruchtbarer Sandboden Neuermühlen, Siliņ.]

Avots: ME I, 405

če̦murains, če̦marains, büschelförmig: če̦maraini kuoki Fr. Siliņ; če̦murains auglis Blaum.; če̦murainie priežu zari Vēr. II, 2.

Avots: ME I, 409

čigris "?": puika saliecies čigrī (" kâ kamuolā, luokā") Gränzhof. [diegs sameties čigrī, habe sich verschlungen Siliņ.]

Avots: ME I, 412

čīkuoņa,

1) ein Geräusch
Fest.: klausīties čīkuoņā; [wohl zu čĩkât];

[2) nach Siliņ u. a. sei č. ein Mensch
od. Gegenstand, der čīkst].

Avots: ME I, 416

I cĩlîgs, hoffärtig Dond.: cilīgs cilvē̦ks N. - Peb. - Adv. cĩlīgi, stattlich, aufrecht, stolz, hoch: zirgs ne̦s cīlīgi galvu. puisis iet it cīlīgi [Siliņ], Ahs.; [vgl. cīrīgs; aus zierlich?].

Avots: ME I, 391

II činkulis,

1) jem., der eine Arbeit nur protestierend und sich beklagend verrichtet
Siliņ, (dafür auch činkulīgs cilvē̦ks);

2) "ein zäher Mensch, mit dem man viel feilschen muss"
Gramsden; ein rechthaberischer Mensch Rönnen.]

Avots: ME I, 413

cīrîgs, stattlich, stolz: tā ir cīrīga guovs [Siliņ], Tals.; [vgl. cīlīgi].

Avots: ME I, 391

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

II čunča, der Vermummte, Eingehüllte: čunča tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. [Nach Siliņ sei č. ein Saumseliger.]

Avots: ME I, 420

čunčulêt,

1) = čunčelêt St.;

2) unschön etwas machen; saumselig sein
Wessen; in der letzten Bed. auch čunčuluoties Gramsden od. čunčuļuoties Siliņ; in Posendorf, Jürgensburg, AP., Ruj., Ekau bedeute čuñčuļuoties: allzu langsam ( anderswo: allzu kompakt od. ungeschickt) sich ankleiden (in dieser Bed. čuñčulêties N. - Peb.); in Aistern čun̂čuļuoties ^2, langsam fahren.]

Avots: ME I, 420, 421

čūrinât "?": putniņi čūrināja miega dziesmiņas, un sērdienīte aizmiga. [In Doblen gebe es ein čūrinât "ausstrecken" (nach Siliņ čũrinât, (die Lippen) missbilligend ausstrecken): kuo čūrini pakaļu? in Gramsden bedeute čūrinât - "melken"; in Ober-Kurl. auch in der Bed. von čurinât 2; in Ruj. - "fliessen lassen"; in Ubbenorm čũrinât "liebkosen".]

Avots: ME I, 425

III čurums,

1) ein nicht wasserdichter Gegenstand;
priekšme̦ts, trauks, kam ūdens... čur cauri Siliņ;

2) ein Mensch, der unnötigerweise alles weitererzählt
Siliņ.]

Avots: ME I, 423

I danga,

1) [mit ñ C.] eine durchs Fahren entstandene Gruft
C., Smilt., Erlaa, Kokn., Mar.;

2) dangas, die schräge Schleuderstelle auf dem Winterwege
Selg. n. Etn. III, 162;

3) dàngas ^2, eine unebene Stelle
Mar. n. RKr. XV, 111;

4) die Ecke
[mit ñ] Dond., [tahm. n. L.]: pilna danga [Edw.] ruoņu (Rätsel);

5) ein Stück Land, das von drei Seiten von Morast oder Wasser umgeben ist (Spahren);

[6) ein Zimmerchen
(eigentl. wohl ein "Eckchen" ) LKVv.; nach M. Siliņ (aus Weinsch.) sei dañga ein Gang (Korridor) in einem Gebäude und auch im Walde, desgleichen der enge Raum zwischen dem Küchenraum und der Aussenwand, wo man Reisig und Holz für die Küche hält; um Tuckum -"ein Weg mit einem Zaun oder mit Bäumen resp. Gebäuden zu beiden Seiten];

7) dan̂ga ^2, auch dan̂gs ^2, = dandzis in Kalleten;

[8) die Bucht eines Sees:
Usmas e̦ze̦rā ir Pieves danga, Slujas d., Tildanga. - Alle diese Bedeutungen lassen sich wohl unter dem Begriff des Gebogenen vereinigen; demnach wohl zu dañdzis. Der Lautform nach litauisch oder kurisch. Nach Fick Wrtb. III ^4, 200 hierher auch an. dǫkk "Vertiefung in der Landschaft".]

Avots: ME I, 437

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

II drẽ̦gzna, kühles und feuchtes Wetter Schujen; ein fauchter Ort M. Siliņš; um Mitau in der letztern Bed. drê̦gzna ^2.]

Avots: ME I, 498

driska,

1) ein abgerissenes Stück;
gew. Pl. driskas, Lumpen, Fetzen Ahs.: viņa drēbes bija driskās Vēr. I, 679. grib tās pa driskām pruojām mest MWM. IX, 186. mākuoņi liduo kâ karuoga driskas Vēr. II, 18. smiltienā mē̦tājas tik jē̦las driskas MWM. X, 6. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Rainis;

2) ["ein Mensch, der
driskas an hat" Morizberg, Mar.; in Mar. u. Bixten auch "ein unordentlicher Mensch"], ein alberner, unbändiger, ["unruhiger" Gotthardsberg] Mensch [Nigr.], Annenburg (vgl. draiska);

[3) "lakstīšanās, pluosīšanās" Lindenhof, Laud., Mar., Domopol, Marienhausen];

4) [das Ausgelassen-, Unbändigsein
M. Siliņš]: nu jē̦riem uzgājusi driska (das bedeute in Gr. - Sessau: man schlachtet jetzt alle Lämmer). [Nebst li. driskà "eine abgeschnittene Partie Garn" zu draska (s. dies)].

Kļūdu labojums:
[das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]: = [das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]; 4)

Avots: ME I, 500

I drudzîgs,

1) "?": drudzīgi tvaiki Kav.;

[2) "unruhig"
Lipna;

3) "vom Fieber geschüttelt und schwitzend"
Welonen, Stomersee; "verfroren" M. Siliņ].

Avots: ME I, 503

drūmis, ein finsterer Mensch M. Siliņ.]

Avots: ME I, 506

I dũkuris, der Taucher: ruoņi ir lieli dūkuŗi Mag. II, 3. 118. Dazu das Demin. dūkurītis, Zwergsteissfuss (podicipes fluviatilis) Siliņš. [Nebst estn. tūker aus mnd. dūker.]

Avots: ME I, 526

I dur̃nis, ein Dummkopf Bauske; durnis od. durņa "kas sēd durnē̦dams (t. i. pusmiegā, ar miegu kaudamies, galvu nuokāris) " M. Siliņ.]

Avots: ME I, 519

dze̦l̂ta [Kr.], dzel̂te [Lis.], dze̦ltlapa A. XI, 13, gew. Pl., Bärlappkraut (lycopodium complanatum): meitu dēļ dze̦ltas auga BW. 6467, 1, [plūca dzeltes siliņā 7141 var.] Zu dze̦lts "gelb" [nebst li. geltė "serratula tinctoria"],

Avots: ME I, 541

gaĩņât [Salis, Serbigal, Bl. Gr. - Sessau, Dond., Jürgensb.,], - ãju, [gaîņât Kr.], gaîņât ² [Nigr. Tr., Līn.], Kand., [gàiņât C., AP., PS.] (li. (gainióti und gáinioti), iter. von dzìt, wiederholt treiben, abwehren: vējš gaiņā smiltis N. - Bartau. ne vēja, ne vē̦tras, kas mākuoņus gaiņā A. XX, 112. zirdziņš dundurus gaiņādams,... Egl. vāverīti pa siliņu gaiņādami BW. 30497. Refl. - tiês,

1) sich wehren, sich verteidigen, kämpfen, von sich fernhalten:
zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544. guovs gaiņājās nuo kāda dundura MWM. XI, 263. viņi turējušies un gaiņājušies tam pretī A. XII, 888. es gaiņājuos ar suņiem Jauns.;

[2) "einander hin und her treiben"
Nieder - Kurl.].

Avots: ME I, 585, 586

gaŗgâle (tahmisch für gaŗgal̂ve), ein Vogel Konv. ² 2319. mazā gaŗgāle, der Rotkehltaucher (colymbus septentrionalis); lielā gaŗgāle, der Eistaucher (colymbus glacialis); jūŗas gaŗgāle, der Polartaucher (colymbus arcticus) Siliņ.

Avots: ME I, 606

garlaka, garlaks U., gārlaka, die Taucherente Mag. II, 3, 120, der Polartaucher RKr. VIII, 99; e̦ze̦ra g., Polartaucher (colymbus arcticus), jūŗas g., n. Konv. ² 2389 sarkankakla garlaciņa, rotkehlinger Seetaucher (podiceps septentrionalis), maza garlaciņa, kleiner Lappentaucher (podiceps minor), me̦lngalvju garlaka, Eistaucher (podiceps glacialis), me̦lnkakla g. schwarzhalsiger Lappentaucher (podiceps nigricollis), pe̦lē̦krīkles g., graukehliger Lappenläufer (podiceps subcristatus), ragainā garlaka, gehörnter Lapentaucher (podiceps cornutus) Natur. XXXVII, 267, lielā gārlaka, der Rothalssteissfuss Siliņ.

Kļūdu labojums:
maza garlaciņa = mazā garlaciņa

Avots: ME I, 603

I grabinât,

1) intr., rasseln, klappern:
naktī kāds grabinājis pie luoga (auch: gar luogu) Etn. IV, 86. viņš apraudzīja atslē̦gu, ar ieruočiem grabinādams;

2) tr., rasseln, klappern machen:
bērītis... tukšu sili grabināja BW. 24909. kas tuos skalus grabināja? 12946. Refl. - tiês,

1) rascheln, rasseln, klappern:
sāk kas apakš ķēniņa gultas grabināties LP. IV, 87. naktī grabinās pie luoga LP. V, 209, gar luogu VI, 14;

2) unnützes Zeug schwatzen:
jūs tikai grabinājaties, jums nevar ticēt Dond. Subst. grabinātãjs (auch reflexiv), jem., der rasselt, klappert: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.

Avots: ME I, 635

greijāns [Weinsch.], der Fischreiher, grauer Reiher (ardea cinerea L.) Fr. Siliņ.

Avots: ME I, 647

griezene,

1) das Band, in das die Femerstange des Schlittens gesteckt wird
Lös. n. Etn. III, 177;

2) [in Üxkül griezenis], eine lange Stange, mit deren Hilfe ein an dieselbe befestigter kleiner Schlitten auf dem Eise in die Runde dreht wird:
griezenes ir grieztavas, ar kuŗām vizina ragutiņas riņķī (unb.); [

3) griezenes sakta (nach M. Siliņ zwischen Goldingen und Windau) " griezeniski savīta sakta"]. Zu grìezt.

Kļūdu labojums:
2. nozīmei jāskan (die Bed.2 muss lauten): griezenes, eine Vorrichtung, mit der man einen kleinen Schlitten an einer langen Stange auf dem Eise in die Runde dreht

Avots: ME I, 660

ìekrimst, annagen: zirgs iekrimtis sili Arrasch. bē̦rns atstājis iekrimstu maizi.]

Avots: ME II, 30

ìesil̃t,

1) warm werden:
istaba jau labi iesilusi. šuoreiz sirds neiesila Vēr. I, 1153;

2) fig.,

a) sich berauschen:
viņš iesilis nuo sīvā;

b) eifri, lebhaft werden:
viņu saruna tuomē̦r vairs neiesila Saul.

Avots: ME II, 63

izduobinât, izduobuļuôt, izduobuôt, izduobt (li. išdúobti), tr. , aushöhlen: kuoku izduobināt un tâ iztaisīt laivu Skrūzītis. pamats izduobts Rainis. izduobt nuo kuoka laivu Konv. ² 2049. izduobt (= izgrebt) sili, kaŗuoti Mar. izduobuļuots kuoka gabaliņš Tirzm. izduobts, ausgehöhlt, hohl: rīks ar izduobtu galu. izduobties spuoguļi Antrop. III, 18. Subst. izduobuojums, etwas Ausgehöhltes, Hohles: pakalniņa sānuos ir izduobuojumi LP. VII, 492.

Avots: ME I, 730

izjamât, tr., austreten, verwühlen, zerstören Bilst. n. Etn. I, 137; [izjamât zemi, i. biezputru, i. ("sajauktu") sakārtuotas grāmatas Schujen, Serben, Ronneb. luopi izjamājuši (= izminuši) visu pļavu Nötk. cūka izjamājusi (= piebradājusi un izšķaidījusi ēdienu) sili Nötk. viņš izjamājis zupu (= izēdis visus biezumus un šķidrumu atstājis vai uotrādi) Nötk., Ringmundshof. - In Odensee bedeute es: durchschimpfen, izlamāt (?)].

Avots: ME I, 745

izkapât,

1): sili ar kapli i. (= izgrebīt) Popen.

Avots: EH I, 453

izklîst (li. iškly*lt;sti), intr., auseinandergehen, sich zerstreuen, zerstieben: ļaudis izklīda ap kapu Vēr. I, 1502. saime izklīda A. XX, 39. luopi izklīduši LP. VII, 355. visi tavi tē̦va radi pa siliņu izklīduši BW. 30680. lai izklīda vējiņā visas ļaužu valuodiņas 17033, 1. jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz. M. duomas man izklīda Aps. Refl. - tiês, (ungew.) auseinander gehen, zerstieben: nu bars izklīstats D. 116, 61.

Avots: ME I, 753

izkuodît, wiederholt beissend zerbeissen: zirgi izkuodījuši sili Balvi, Kārsava.

Avots: EH I, 460

‡ izkramstît, mit dem Maul (den Zähnen) durchsuchen Ar.: zirgs izkranzstīja ar purnu (ar zuobiem) visu sili.

Avots: EH I, 458

izskrubinât,

1) = izskrabinât Schujen;

2) = izgrebt: izskr. sili, karuoti N. - Peb., Arrasch.]

Avots: ME I, 799

‡ izsmel̃têt ‡

3) aus(fr)essen:
sivē̦ni sili izsmeltēja Saikava.

Avots: EH I, 481

‡ izšņākât,

1) ausprusten
("caur nāsīm izšļākt kādu šķidrumu") Bers.; ausblasen (izpūst) Frauenb. (mit ã): i. putru (nuo kaŗuotes) pa galdu;

2) ausschnüffeln
W.-Livl. n. U. (unter šņākāt); = izšņakât Ar.: izšņākājuši miltus, visu sili Adl., Geistershof, Lettihn, N.-Schwanb., Stomersee; eine Speise durchwühlen (aber wenig aufessen) Schibbenhof (mit ã ). Refl. -tiês Schwanb., eine Zeitlang zischen: čūska kādu brīdi velti izšņākājās.

Avots: EH I, 486

‡ iztešļât, aushauen, ausmeisseln Bērzgale, Nautrēni (hier mit pejorativer Bed.), Schwanb., Warkl.: i. sili Warkl. Refl. -tiês, eine Zeitlang (erfolglos) (be)hauen Warkl.; bis zum Überdruss (be)hauen Nautrēni.

Avots: EH I, 489

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129

kapinât,

2): auch Assiten, Dunika, Grob., Iw., OB., Rutzau: k. ar biķi dzirnas Assiten, Grob.; k. sili, mit dem Hohlmeissel die Innenseite eines hölzernen Troges glätten
Siuxt.

Avots: EH I, 586

‡ ķereksis Dahlen, eine nicht abgedämmte Stelle im Fluss: visā upes platumā paliktu caurbraukšanai 3 neaizdambē̦tas vietas ķerekši J. Siliņš Latvijas zivis 35. Vgl. ķērksis 1.

Avots: EH I, 696

klaũdzinât [Dond., Līn., Selg., Bauske, C., Jürg., N. - Peb., Dunika, klaûdzinât PS., klaûdzināt ² Salis., Ruj., klàudzinât Wolm., Trik., Serbigal, AP., klàudzinât ² Preili, Nerft],

1) fakt. zu klaudzêt, klappern, poltern machen, zum Klappern, Poltern bringen:
man nebija ze̦lta piešu, kuo grīdiņas klaudzināt BW. 24098, 1. mani bē̦ri kumeliņi tukšu sili klaudzināja 31077. es neiešu uz Daugava laivas galu klaudzināt 10904. nāc pie manis, jauna skuķe, šūtu kurpju klaudzināt 14775;

2) intr., klopfen, pochen, poltern:
pie durvīm kāds klusi klaudzināja A. XX, 136. sausā priedē dzenis klaudzina Vēr. II, 1114. Refl. -tiês. intensiv klopfen, pochen, poltern: viņs mācās ar vārdiem klaudzināties, er übt sich im Wortgeklingel A. XII, 18. Subst. klaudzinâšana, das Klopfen, Poltern; klaudzinâtãjs, der Polterer, Klopfer; vārdu klaudzinātājs, der Wortfechter Rainis.

Avots: ME II, 215

klibklab! Interj., klippklapp! klibklab skan pakavi Vēr. II, 1109. klibklab pūriņš, caur siliņu ve̦duot BW. 16723.

Avots: ME II, 225

kuož, kuoži AP., vielleicht (= kùoz): nākamā nedēļā kuož jau cīruļi būs AP. kuož vai māk tavs dēliņš cūkām sili pataisīt (aus Sunzel) BW. 22595, 13.

Avots: ME II, 350

‡ kràmst, praes. kràmšu, praet. kràmtu od. kràmsu N.-Peb., = krìmst: zirgs kramš sili Sessw. Zur Bed. vgl. auch sakramst II.

Avots: EH I, 641

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā̀rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437

lagaži "?": vilki gaud lagažuos (Var : siliņā ) BW. 30029, 1 var.

Avots: EH I, 710

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

le̦taũris, ļe̦tauris,

1) der graue Hase:
le̦taurīt, kam gulēji siliņā? Dond. aizgāja kâ le̦tauris, von einem Eilenden gesagt Kand.; in einem VL. auf einem Auerochsen bezogen: auru kriku, le̦taurīti, kam gulēji silienā? nu būs tavi balti ragi bajāram alu dzert BW. 30493;

2) ein plumper Mensch
Spiess n. u.; ein ungewandter, nachlässiger Mensch [Wessen]: tas gatavs le̦tauris Sld., [Gudenieki]. Aus d. Litauer [unter dem Einfluss von ļe̦tausis?] umgebildet?

Avots: ME II, 454

iìcenis:

1): "līks slīme̦sts" (mit î ² ) AP.; ein gekrümmtes Schneidemesser mit éinem Griff
(mit î ² ) Ramkau: ar līceni izkasa izcirstu sili; "nazis ar apaļiem zuobiem trauku galdu griêšanai" Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616; "līks nazis" BW. V, S. 331.

Avots: EH I, 745

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

liẽde̦ns [Nigr.,

1) schlank
Nigr.]: vai liede̦na priede auga de̦guošā siliņā ? vai liede̦ns tē̦va dē̦ls tāļam gāja sievas ņemt ? BW. 12437 [aus Rujen;

2) liẽde̦ns "glatt"
Ramelshof; mit Glatteis bedeckt: liẽde̦ns ceļš Ruj.; liẽde̦ns laiks Dond. "atkalas laiks";]

3) "?" ar tuo veci nevar ne˙kuo liede̦nu izrunāt, tam vēl tādas ve̦cas tumsuoņu duomas Busch. liedeņa [von einem substantivischen nom. s. * liedenis] cilvē̦ks jau tâ nerunās ibid.

Avots: ME II, 492

I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš ² Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. mēļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l̃ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].

Avots: ME II, 615

mir̂dzums, das Leuchten, der Schimmer: [neskaties uz mirdzuma, bet uz labuma! Fest.] saules mirdzums A. XX, 47. sudraba mirdzums MWM. VIII, 655. mēness mirdzumā MWM. VI, 686. debess spīdēja atkal agrākā mirdzumā A. Siliņ. tas re̦dz viņas mirdzuma ē̦nu krītam un aptumšuojam visu citu par me̦lnu nakti J. R. V, 12. S. auch mir̂dze.

Avots: ME II, 632

ņakât, -ãju, tr., vom Essen das Beste aussuchen: cūkas izņakā ēdienu A. XIV, 2, 480. Refl. -tiês. im Essen wühlen, das Beste aussuchen: cūkas ņakājas ap sili A. XIV, 2, 480.

Avots: ME II, 895

nùolêkšķêt, vom Schmutz reinigen: ej, nuolēkšķē apķe̦pušuo sili! Nötk.]

Avots: ME II, 810

‡ nùosêdiêns "?": klib, klab pūriņš caur siliņu ve̦duot; tuo darīja lieli miegi, tuo lielie nuosēdieni BW. 16723, 1.

Avots: EH II, 84

nùosilt,

1) "nùosvīst" Celm.;

2) warm werden:
ūdens jau labi nuosilis.]

Avots: ME II, 845

pãrlasît: viss siliņš jau lasīts (uoguojuot) uņ pārlasīts reižu reizēm Saikava. visai netīras tās uogas nav, bet tuomē̦r jāpārlasa Linden in Kurl. p. kartupeļus, sē̦klai zirņus Oknist. Refl. -tiês, ‡

3) (über eine schwierig zu passierende Stelle) hinübergelangen
Kaltenbr.: p. kājām pār pļavām.

Avots: EH II, 205

paslìet (li. pašliẽti, (anlehnend) aufrichten: paslieni sili stāvu, lai pažūst! N.-Peb.]

Avots: ME III, 103

pẽtersīlis, pētersile(s) Mag. IV, 2, 33, U., die Petersilie (petroselinum sativum): pētersīļu dārziņā BW. 32986 var. suņu pētersile(s), Hundepetersilie (aethusa cynapium) Mag. IV, 2, 33, U.

Avots: ME III, 211

pìekārnît,

1) in grosser Menge ausschütten :
guovs piekārnījusi sienu pasilē;

2) wühlend verunreinigen und füllen:
cūka piekārnījusi sili (ar mē̦sliem).

Avots: ME III, 256

I pieknist, = pierakt 2: cūkas pieknisušas visu sili.

Avots: ME III, 258

pìemārnît, besudeln: cūkas piemārnījušas sili Bauske.

Avots: ME III, 271

‡ pieņoskât (um Talsen) "?": cūka pieņoskājusi sili mȩ̄sliem.

Avots: EH II, 264

pìepļurkšinât,

1) "?": tēviņs... uzsēdies uz tuovīša un tuo piepļurkšinājis ar sviestu Nitau n. Etn. I, 107; LP. VI, 118;

2) trüben:
p. ūdeni Nigr. ("mit ur̃");

3) "ar truoksni piedirst": puika piepļurkšināja biksītes N: Peb.; hörbar verunreinigen:
bē̦rns ē̦duot piepļurkšināja savu putriņu (nuo mutes izgrūda kumuosu atpakaļ) Golg. sivē̦ni sili piepļur̂kš(ķ)inājuši ^2, bet ēdienu nav izē̦duši Schibbenhof.

Avots: ME III, 280

pìerakât; pìerakņât,

1) wühlend füllen:
cūkas sili pierakājušas (Bauske) oder pierakņājušas (Wandsen);

2) kuo nu tur daudz pierakņāsi? tâ kâ tâ daudz nedabūsi! was soll man da viel (oder lange) scharren (z. B. Kartoffeln)? sowieso wirdman nichtviel bekommen
C.

Avots: ME III, 282

pìeràust,

1) hinzuscharren:
pierausu (Var.: pierušināju) .. . burkantiņu BW. 35032 var.;

2) anhäufen, ansammeln:
mantas pieraust DL.;

3) scharrend, schaufelnd anfüllen:
cilvē̦ki, kuru... pieraustuos ratus (die mit Mist angefüllten Wagen) vadāja nuo kūtīm uz tīrumiem Etn. II, 182. kad cūka rakdama aizme̦t ar mē̦sliem sili aizgaldā, tad saka: "pierausta sile" Mar.

Avots: ME III, 283

II pìezelêt, kauend (zelējuot), sabbelnd besudeln: guovs piezelējusi sili Dunika.

Avots: ME III, 312

I pĩkste Salis, Adiamünde, Zögenhof, L., U., auch pīksta, der Schlammpeizger (cobitis fossilis L.) Naturf. XXXVII, 50: luocījies kâ pīkste LP. VI, 1, 18. Zu pīkstēt, vgl. pīka I und slav. piskorь "Beissker": slav. piskati "pfeifen" und dazu Zubaty BB. XVII, 325; Zubatys Herleitung von le. pīkst- aus pīskt- ist wegen le. pīka nicht ratsam.

Avots: ME III, 230

pilnim, Adv., zur Verstärkung von pilns gebraucht: tvaikuonis pilnim pilns piesēdis braucējiem Siliņš 56.

Avots: ME III, 215

‡ pĩplis Dunika, = pĩkste I, cobitis fossilis. Aus li. pyplỹs "Steinpeizker"?

Avots: EH II, 242

‡ plēkšķe, die Blicke (abramis blicca) Latv. zeme, daba, tauta II, 516, J. Siliņš Latv. zivis 60.

Avots: EH II, 293

praûls,

1): auch AP., Auleja, Grob., Ramkau; ‡

5) "cieta, sakņaina, brūna zemes kārta zem siliem vai pa virsu kūdrai" (mit aû ² ) Grob.; ‡

6) trocken und bröckelig
Auleja: (sakaltuša) siera nuorīt nevar: p., sauss.

Avots: EH II, 313

praûls (li. pjáulas, plur. pjaulaĩ PФB. LXVI, 229) Neuenb., Kl., Wolm., praûls ² Karls., Līn., praulis Ekau, Selg., Manz. Post. I, 251, (mit aû) Trikaten,

1) praûlis Grosdohn, Arrasch, C., praûlis ² Irmelau, MSil., Naud., Sessau, Annenburg, Treiden, Schibbenhof, Widdrisch, ein moderndes od. vermodertes Stück
Holz U.: Sprw. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām. stabs būtu sapuvis par praulu A. XX, 550. skaidiena prauli RKr. VIII, 78. es pie viņa (Var.: ve̦ca) pieguluos kâ pie kāda praula ce̦lma BW. 15705, 7 var. vītuola prauls, vermodertes Weidenholz (als Zunder gebraucht) Bielenstein Holzb. 251;

2) verächtliche Bezeichnung für einen alten Menschen:
cietumā tevi ieliksim, tu ve̦cais prauls! Aps. kas tad šim vairs - ve̦cam praulam! Saul.;

3) ein Feuerbrand
U.; elles prauls (vgl. frz. tison d'enfer), ein Höllenbrand U.;

4) sarkani prauli U., Fernambuk oder Brasilienholz (in letzterer Bedeutung bei
U. auch das Demin. prauliņi). Aus *pļauls: zu pũt.

Avots: ME III, 379

prāvniẽks, prāveniẽks, prāviniẽks, der Prozessierende, wer Prozesse führt: ienāk prāvenieki, un tiesnesis spriež tiesu RKr. XVI, 246. val tad gan mazums tuo kukuļu, kuo prāvenieki iestiepj skrīveŗa kukņā? Siliņš 4. lai pēc kārtas izteic prāvinieki, kā lieta ir un kādi liecinieki Krilova pas. 72. vgl. li. provinirīkas dass.

Avots: ME III, 384

priẽdiêns Edwahlen, Lautb., Nigr., Dunika, Gr.-Essern, auch priediene Meiran, der Kieferwald, das Kiefergehege: skan (balss) laukā, skan pļavā, skan mežā, priedienā BW. 377, 1. es neietu pa silienu, ne pa biezu priedieniņu: siliens manas kājas baksta, priediens rāva vaiņadziņu BW. 30663. es nuoķēru savu irbi, lai te̦k citas priedienē BW. 13514.

Avots: ME III, 392

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392

pũkaîns, pũkuôts, faserig, flocklg, flaumig : pūkainas lapas Konv. ² 2322, Bers., Oppek., Grundsahl. balti pūkaiņa spilvas zâle Siliņš 57, gailis te̦k par istabu pūkaiņām kājiņām BW. 12535. man pūkuots kažuociņš 1319, 4.

Avots: ME III, 445

I pùlis Wolm., Serbigal, AP., pùlis ² Kl., Nerft, pûlis ² Salis, Ruj., Dond., Lautb., Kand., Selg., Dunika, pũlis Tr., Wandsen, Līn., Iw., auch pūle,

1) der Haufe; die Menge:
skudru pūlis, der Ameisenhaufe. lai virtuos man telītes kâ skudrītes pūlītī! BW. 18179, 2. cik skudriņu pūlīte (Var.: pūznītē), tik aitiņu pādītei 1326, 1. kâ skudrīte pūlī vilka visas uogu mē̦tariņas 27105. kas skudrei pūli vilka, kad tā pate nesavilka? 7671. kâ skudrītes siliņā lielu pūli (Var.: pūzni) savilkušas 34218. nākat, kūmiņas, pūlītēs! 1485. mana dziesmu vācelīte sīkā nātru pūlītē 206, 9. tie nu stipri uzliesmuoja, . . . dzirksteļu pūļus . . . raidīdami augšup J. R. IV, 154. - pūļiem (pūlēm) od. pūļu pūļiem, in grossen Haufen, Mengen: pūļiem (Var.: pūlēm 14246,

7) auga baltas ruozes BW. 6469, 1. ļaudis aiz ziņkārības devās pūļiem līdz De̦glavs Ve̦cais pilskungs 68. bites sanāk pūļu pūļiem LP. IV, 78;

2) die Herde; die Kette (von Jungwild)
U.: pirtnieks turējis sev krietnu pūlīti aitu Etn. II, 86;

3) das Nest:
peles pūli (Var.: migu) pataisīj[u]šas pašā matu galiņā BW. 20236 var.;

4) der Strichregen
U.: viens pūlis lietus nuonācis, es hat einen Strich abgeregnet U.; Plur. pūļi, Regenwolken U.: pūļi tuop dzīti, kleine Regenwolken werden getrieben U.; auch im Sing.: me̦lns pùlis ² nāk Golg., Warkl. - pùļa C. od. pūļu vējš, Regenwind: tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. 11, 74. īsti vakarziemeļu pūļu vēji lieli jumtu puostītāji Vīt. 2. Wohl zu pauna (s. dies) und (nach Petersson KZ. XLVII, 276) arm. hoylḱ "assembly, troop, company" und r. пуля " Kugel ".

Avots: ME III, 446, 447

pum! Interjektion: čiņ, čiņ, pum, pum, precinieka sieva! vīzītes kājā, paladziņš mugurā BW. 15664. pum, pum (Var.: bum, bum) pūriņš, caur siliņu ve̦dams 16731.

Avots: ME III, 409

purekslis (aus *purvekslis), der Morast: zirgs tikkuo . . . spēj kāpt uz priekšu, ratus pa dziļuo smilti līdza raudams, vai, kur kāds purekslis, pa tik˙pat dziļuo, muklaiņuo zemde̦gu Siliņš 58.

Avots: ME III, 416

pũznis,

1) Fauliges, Eiterndes
U.; der Plur, pũžņi, pùžņi ² Kl., Mar., auch pūšņi, Eiter: viņam auguons pārtrūcis, - pūžņi nāk ārā Mar. n. RKr. XV, 132. acu pūžņi, Augenbutter Dr. pa acīm nākuši vēl pūžņi ārā, kamē̦r tad nuomirusi LP. VII, 1115;

2) pùznis ² Ekengraf, Lager, Lagerstätte eines Tieres
N.-Sessau n. U., der Haufe: skudru pūznis, = sk. pūlis, der Ameisenhaufe U., Mar.: kâ skudrītes siliņā lielu pūzni (Var.: pūli) savilkušas BW. 34218. kur tik ciņuos uodžu bari savus pūžņus cē̦luši MWM. X, 257;

3) fig., miega pūznis (pũzna Līn.), ein verschlafener Mensch, eine Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, apiet savu rudzu lauku; kas bij kāda miega pūzne, i[r] ap dārzu neapgāja BW. 32550 var. es jau tevi neprecēšu, tādu slinku miega pūzni 15235. miega pūžņi, vai celsities? saule jau gabalā! LP. IV, 128; niķu pūznis, ein nückischer, launischer Mensch LP. I, 138. Zu pũt (s. dies) und an. fúke "Stank" (s. Persson Beitr. 465 f.) resp. li. pũz[d]nis "faulendes Holz" in Dusetos n. PFB. LXV, 321.

Avots: ME III, 453, 454

raka,

1): auch (Schaukelstange)
Warkl.;

2): auch sg. raka (das ausgefahrene Geleise auf dem Wege)
BielU.; ‡

4) rakas Kawall (1860), S. 8, Fossilien.

Avots: EH II, 352

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

‡ raũzis (?) "steiniger Meeresboden" Angern u. a. (nach einer Mitteilung von M. Siliņš).

Avots: EH II, 360

I rũķêt PS., Karls., Nigr., -ẽju, intr., auch refl. -tiês, unermüdlich, f1eissig arbeiten Nigr., geschäftig sein; wühlen, schüren, scharren U. kuo tad gan māju saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damās? Siliņš 34. rùķēt ² cieti (duris), zumachen Golg. In der Bed. "geschäftig sein" aus mnd. ruken "besorgt sein um, sorgen für". Die Bed. "wühlen" usw. beruht vielleicht auf einer Bed. "schnüffeln"; in diesem Fall aus mnd. ruken "riechen". Jedenfalls schwerlich ein Erbwort.

Avots: ME III, 570

rũķîgs, auch rūķisks, arbeitsam, unermüdlich: rūpīgs un rūķīgs saimnieks Janš. Dzimtene ² II, 395. ve̦cais rūķīgais Vizuļu saimnieks Apsk. v. J. 1903, S. 344. pašam rūķīgākajam saimnieciņam grūti uz priekšu izkulties Siliņš 58. latvieša mūžam nerimstuošā rūķiskā daba Plūd. Llv. II, 352.

Avots: ME III, 570

I rũķis Karls., Salis, Serbigal, AP., C., Līn., Iw., rūķis ² Kl., Prl., Nerft, rûķis ² Ruj.,

1) ein arbeitsamer, sparsamer Mensch
U., Nigr.: mans ciemiņš liels rūķis, - viņš labi izticis Nigr. atminu..., kāds rūķa vīrs (was für ein arbeitsamer Nlann) bij Siliņš 11. mājas rūķis, ein Hauskater, der füt alles im Hause sorgsam bedacht ist U. nakts rūķis U., der auch in der Nacht sich keine Ruhe gibt; einer, der auch den Schmutz nicht scheut. zemes rūķis, einer, der sein Land selbst bearbeitet: mums jāiztē̦luo latvietis par īstuo zemes rūķi Vēr. I, 1437;

2) rũķītis, ein Zwerg, ein guter Geist, der in der Nacht die Arbeit der Menschen besorgt:
atdevis tuo darbu rūķīšiem LP. VI, 186;

3) ein Brummkater, Sauertopf, der sich von andern zurückzieht
St., Bergm. n. U.;

4) rũķis Bl., der Kater
(aus mājas rūķis "Hauskater" abstrahiert?). In den Bedd. 1 u. 2 zu rũķêt "geschäftig sein"; in der Bed. 3 zu rùkt.

Avots: ME III, 570

II rukšinât: cūka rukšina ar smeceri pa sili Warkl. ‡ Refl. -tiês Auleja, sich Futter suchend wühlen (von Schweinen).

Avots: EH II, 383

rutadi! Interjektion, als Refrain im VL. gebraucht: kur tu teci, sila pele? rutadi, rutadi! uz siliņu galdu šķelt, rutadi, rutadi! BW. 33494, 6.

Avots: ME III, 565

saderĩba,

1) die Verträglichkeit
U.: piekuodinājis dzīvuot saderībā, mīlestībā LP. V, 394. tas tik bij miers un saderība Siliņš 14;

2) die Übereinstimmung; der Zusammenhang:
jeb˙kuŗš darbs stāv kaut kādā saderībā ar darba cē̦luoni jeb izdarītāju Kronw.;

3) der Vertrag
U.; das Verlöbnis U.

Avots: ME III, 610

sagrabinât,

1) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit rasseln, klappern;

2) zusammensuchen, zusammenscharren:
sagrabināt pēdējuo kapeiku Ahs., Sassm. sagrabināt beidzamuo grasīti LP. I, 123. sagrabinājis naudu (auch Dond.) un nesis atduot V, 399. pusi vien jau tik paši sagrabinājām Siliņš 25. māte sagrabināja skaliņus R. Sk. II, 129. Refl. -tiês, = sagrabinât 1: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.

Avots: ME III, 627

sa-uôst, freqn. sa-uostît, tr., intr., erwittern, riechen; etwas Geheimgehaltenes spüren U.: sauož pelējuma smaku Vēr. II, 1238. suns nevarēs tavas pē̦das sauost Dīcm. pas. v. I, 55. tuksneša iemītnieks jau ar de̦gunu sauož, kas ir braucis pa ceļu A. XXI, 583. sa-uoduši Dreimanim kviešu sili sē̦tmalī BW. 14431. ragana bij sauoduse, ka kungs taisuoties viņas pameitu precēt LP. IV, 102. Refl. -tiês, viel riechen (tr.): svešu smaku sauodies LP. I, 93.

Avots: ME III, 778, 779

sasirdis (f. -usi), Part. praet. act., erzürnt: it kâ sasirdis par manu vaicājumu Siliņš 7.

Avots: ME III, 729

‡ sasplĩdêtiês "?": ādas plẽve starp adatām sasplīdējas kâ vēja laikā starp kuokiem un šņuorēm laivas buŗas Siliņš Latvijas zivis 10.

Avots: EH II, 449

sašve̦ntrât "?": viņa sašve̦ntrāja zirgu un aizlaidās kâ putns siliņam cauri Seibolt.

Avots: ME III, 760

savdabām, Adv., = savā nuodabā, für sich hin, in sich zurückgezogen: suoļuoja tad atkal savdabām tāļāk Siliņš 1. 6. sieviete nuoraugās savdabām tāļumā MWM. VIII, 289.

Avots: ME III, 783

sẽ̦tmala U., sē̦tmāla Lesten, sē̦tmale, sē̦tmalis A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, sẽ̦tmālis Wolm., PS., A.-Autz; Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 3, sē̦tmals Glück, der Raum hart am Zaun U.: Sprw. nuo sē̦tmalas skrien pasaulē: man tā sē̦ta tâ nemīl, kâ tie sē̦tas sē̦tmalīši BW. 26645. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes sē̦tmalā (Var.: sē̦tmalē, sē̦tmalī) 12076. sē̦tmalīši (Var.: sē̦tas malas) nuoauguši asajiēm dadzīšiem 31063. kumeliņi mauru mina sē̦tmalē 1943 var. izme̦t tevi vēl kâ suni sē̦tmalī Siliņš 8. izej uz . . . lieliem ceļiem un pie sē̦tmaliem! Glück Lukas 14,23. (fig.) izkaisīt naudu pa sē̦tmalām (d, h. vergeuden, verprassen) LP. V, 301. sẽ̦tmalu meita Dond., eine Dirne. - sē̦tmalis "= kāršu sē̦ta" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112; "nîšu jeb riķu žuogs" Deg.

Avots: ME III, 834

sile,

1): lejā vēlu cūku sili BW. 10287, 2. Dazu ein Demin. silele Frauenb.; ‡

4) der Sarg:
aiztaisīja sili cieti Lttic. 2164.

Avots: EH II, 486

sile (li. sìlė "Futtertrog" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 168),

1) die Futterkrippe, der Trog:
vannu un baļļu vietā senāk lieluotas siles PS. viens krekliņš mugurā, uotrs sārmu silītē BW. 27080. - pirts sile, der Badstubentrog Bielenstein Holzb. 333;

2) sile jūŗā, die Stelle zwischen 2 Sandbänken
Rig. Strand;

3) die Krippe, das Säuglingsasyl
Tiesu kal. 61. Zu li. silis "Krippe"; weitere Kombinationen bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 503.

Avots: ME III, 838

silejs (?), = silis">silis, der Marquard U.

Avots: ME III, 838

silene,

1) "Heidegegend" :
es neietu pa sileni, ne pa sīku priedelēju BW. 18272, 1;

2) ein essbarer Pilz
Dond., Sassm. (siline, = li. šilìnė "zur Haide gehörige" Dunika);

3) silenes, Schwarzbeeren:
melmeņu jeb sileņu uogu krūms aug sila purvmalās Etn. IV, 146.

Avots: ME III, 838

sils,

1): ein Kiefernwald
Seyershof; ein grosser Wald (wo Fichten, Kiefern und Birken vertreten sind) AP.;

2): auch ("Heidekraut")
Rutzau, (sili) Frauenb., Nigr., (siliņi) Bixten, Blieden, Neuenb., (sils od. sili) Schnehpeln, Selg., Stenden, Wandsen; grib siliņš (Var.: siliņi, siliņas, silītis) tâ ziedēt, kâ...; kur silam sudrabiņš? BW. 5640, 2. re̦ti tie siliņi (Var.: silīši), kas baltiem ziediem zied 12270;

4): sila baks - auch Oknist.

Avots: EH II, 486, 487

sils (li. šìlas "Haide, Haidekraut; Fichtenwald"),

1) sils Wolm., Deg., sila Burtn. n. U., Wid., Ld. 10921, ein loc. s. siluo BW. 30679, 2 var., der grosse Wald, Forst, namentl. Nadelholzwald
U.; Tannenwald Kl.: sili vien, purvi vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519, 1 var. skanēj[a] mana dziedāšana par deviņi priežu sili 426. bijusi kāda sila, kuŗu apdzīvuojuši vilki Pas. I, 303 (aus Lems.) - augstais sils, Höhenkiefernwald Karls.; ze̦mais sils, Hochmooskiefernwald Karls. - siliņš, junger Kiefernwald Spr.;

2) sils Biel. n. U., sila Manz. Lettus, Biel. n. U., die Heide;
sils Kurl. n. U., Luttr., Deg., Dond. (auch: cūku sils), sila Wid., Plur. sili N.-Bartau, Dunika, Gramsden, Gold., Kandau ("viršu lauki"), Dond., siliņas Ruj. n. U., Heidekraut (erica vulgaris);

3) sonst in Pflanzennamen:
sils, calluna vulgaris Salisb., Hasenpot n. RKr. III, 69; siliņi Wid. od. Māŗās sils Mag. IV, 2, 54; RKr. II, 79; Konv. 2323, Feld-Thymian (thymus serpyllum L.); Māres siliņi auch - Gänserich (potentilla) Wagner n. U.; zemes siliņš Mag. IV, 2, 55; Konv. ² 3609, Augentrost (euphrasia officinalis L.) RKr. 11, 71;

4) in genitivischen Verbindungen: sila cīrulis, die Baumlerche
U.; sila baks "sviesta be̦ka" Sussei; sila zeme, sandiger Boden U.; Walkerde Wid.; silu mēnesis, der September U. Ganz unsichere Zusammensieiiungen bei UhIenbeck KZ. XL, 554, Pogodin PFB. XXXII, 125, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380. Vielleicht, wenn le. s-, li. š- hier aus ks- entsianden sind, zu gr. σχέλλω "trockne aus", περισχελής "sehr trocken" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 597); in diesem Fall könnte man auch von einem sk̑- ausgehen.

Avots: ME III, 839

sir̂senis (apoln. sierszeń) Kl., Prl., Lis., Golg., Selb., Arrasch, Drosth., Kreuzb., Meselau, Heidenfeld, sir̂senis ² Zögenhof, Sessau, sìrsenis C., Wohlf., sirsenis U., Memelshof, sir̂sins (li. širšinas) Mar. n. RKr. XVII, 124; A.- Schwanb. n. FBR. V,151, Wolm., Ronneb., Trik., Smilt., sirsans Duomas II, 132, sir̂snis ² Siuxt, sirsis (li. širšys) U., Brucken, die Hornisse, grosse Wespe U.; ein zorniger Mensch Ar. zu apr. sirsilis, ahd. hornaz, lat. crābrō "Hornisse", s. Trautmann Wrtb. 305 f. und Walde Wrtb. ² 197.

Avots: ME III, 847

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs ² Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856

skãde, skāda Glück, der Schade; das Unglück Lind.: Sprw. skāde vīram par ķēvi, - aste vien palikusi ruokā. nevar ne˙vienam skādas darīt Glück Boruch 6, 13. tās (lietas) e̦smu par skādu turējis (habe ich . . . für Schaden geachtet) Philipper 3, 7. skādē iet, einen Schaden anrichten (vom Vieh): vai . . . nebūs kāds aizzadzies un iegājis skādē A. XI, 897. nuoķīlāja luopiņu, kas nevilšu kaut kur iegājis skādē Siliņš 63. ugunsskāde Lind., skãde PS., der Feuerschaden: laikam tur kāda skāde. Aus mnd. schade dass.

Avots: ME III, 879

šķel̂t (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,

1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;

2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,

1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;

2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škel̂šana, das Spalten, šķel̂šanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;

2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.

Avots: ME IV, 25, 26

šķùobrs ² (unter šķùobris ² ): cobitis fossilis Lubn.

Avots: EH II, 642

skraidât: auch (mit aĩ ) A.-Ottenhof, (mit aî ² ) Gramsden, Iw., Schrunden; sīļam spārni nuodiluši pa siliņu skraidājuot BW. 8461, 13 var.

Avots: EH II, 506

skribinât, tr., intr., nagen Deg., U.; (ab)kratzen Wessen, Lubn.: kuces kaulus skribināja (Var.: skrubināja) BW. 29396, 1 var. kumeliņš tukšu sili skribināja (Var.: grabināja) 12495 var. jumtā... skribināja pele Jauns. baļķuos iesāka skribināt ķirmis Latv. es skribinu kaļķus nuo mūra Stari I, 277. (fig.) kad uzkalniņi nuosūsēs, sākšu tūlīt zemi skribināt U. b. 127, 6. Refl. -tiês, I ) (hin und wieder ein wenig) nagen: aizkrāsnē skribinājās peles Druva I, 174;

2) (mit einer Arbeit) eilen:
kuo tâ skribinies, dari pamazām! Dond. Nebst skribelêt, skribene, skribît, *skribt zu skriba; vgl. auch kribinât.

Avots: ME III, 892

slakšinât zuobus Karls., (in der Wut) die Zähne wiederholt gegeneinander schtagen Ruj.: cūkas slakšina zuobus. cūka slakšina pa sili Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 914

slĩce Karls., die Taucherente (lophaethya cristata) U., Karls.; dižce̦kulainā slīce, der Goldhaubentaucher (dytes auritus) Wid., Siliņš; lielā sl., Rothalssteissfuss (lophaethya griseigena) Wid., Siliņš; mazā sl., podiceps fluvialis Wid.; me̦lnā sl., proctopus nigricollis Wid. Doch wohl (nach Leskien Nom. 269) zu slìkt.

Avots: ME III, 934

smags: unbek. in Grawendahl, Lemb.;

1): s. maiss, darbs Strasden. smagā labība Kav. smaga nauda Aus. I, 5. maksāt smagu galvasnaudu Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 7. kad zirgs pieē̦das smagu dābulu, tad viņš s. skriet Linden in Kurl. de̦r pret kle̦pu un smagām krūtīm Etn. III, 6. viņas vaigs bija s. un nuopietns Kaudz. Mērn. l. 52. s. vējš pūš, - drīz būs lietus Linden in Kurl. nuo meža atplūda smaga šņākuoņa Vindedze 108; ‡

2) schwanger
Frauenb.: tā pašreiz bij[u]si smaga Pas. XII, 241 (aus Serbigal). s. cilvē̦ks Seyershof. Adv. smagi,

1): s. iet AP. rudeņuos jau nu zirgam ir smagāk Kand.;

3): auch Auleja, Oknist, Wessen; s. garda gaļa Sonnaxt. s. senlaikuos ebenda. s. līt Saikava. s. me̦lna mute ebenda. s. sasilis Kaltenbr. viņa ... s. klibuoja Vindedze 105. uzturēšanās Rīgā man s. maksāja Līg. medn. 169. s. jāpasakās (= jāpateicas) par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323. Subst. smagums: villainīte uozuoliņa smagumā BW. 5675. visuos smagumuos un grūtībās prata apmierināt Jauns. Neskaties saulē 13.

Avots: EH II, 531

šmaũgs N.-Peb. n. Latw. Saule 1925, S. 378, AP., Drosth., šmaûgs Ronneb., Smilt., Warkl., šmàugs ² G.-Buschhof, Golg., Kl., Lis., Mar., Prl., Saikava, Selsau, šmaûgs ² Kalnzeem, Ruj., Selg., Wandsen, = smaugs, schlank, geschmeidig U., Spr., Bers., Lös., Mar.; (fig.) gut, vortrefflich: šmauga rīkste Bers., Ronneb., Etn. IV, 146. izganīju purvu purvus, šmaugas (Var.: smuidras) rīkstes nedabūju BW. 29561 var. šmauguo pātagu Krišs Laksts 27. priežu šmaugie stàvi A. v. J. 1898, S. 12 (ähnlich: 1902, S. 101). siliņā šmaugas (Var.: smaugas) priedes BW. 30419. bē̦rzu šmaugie zari Aps. VI, 3. šmauga egle Saikava. šmauga galuotne A. XX, 742 (ähnlich: Vēr. I, 830. šmaugas auga atvasītes BW. 27296. kâ čūskas . . . šmaugi Apsk. v. J. 1903, S. 295. šmaugas, tieviņas dāmas Liev. Brez. un Hav. 153. šmaugs nuo auguma Saikava. šmaugām ūsām JR. V, 61. uzvalks krita plānuos, mīksti šmauguos līkumuos MWM. IX, 337. šmaugs pirdiens. šmaugs (visā garumā) kritiens AP. šmaugs (wuchtig) sitiens Meiran. nuoskaitīja pa... vaigiem pa pusducim šmaugu pliķu Izglītība v. J. 1910, S. 648. tavu šmaugu (stipru, dūšīgu Ar.) sitēju! Kaudz. M. 49; Adv. šmaugi, = slaidi: Ektors pasit asti tâ labi šmaugi uz vienu un uotru pusi Saul. I, 96. cielaviņa . . . astīti šmaugi salīguo Krišs Laksts 11, le̦dus gabali griezās . . . šmaugi pe̦ldē̦dami MWM. X, 244. sēdies iekšā un laidīsim (wollen wir fahren) šmaugi! Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 843 (ähnlich S. 321). šmaugi pakritu Saikava. dē̦ls bija viegli un šmaugi dzīvuodams iztērējis ... naudas ... RA. Subst. šmaugums, die Schlankheit, Geschmeidigkeit Bezzenberger Le. Di.St. 176: Janis visā savā brašajā šmaugumā Janš. bē̦rzu šmaugumu Duomas II, 306.

Avots: ME IV, 82

smurguļuôtiês, schmurgeln; die Suppe aus dem Löffel laut schlürfen, mit der Schnauze in einem Mehltrank sprudeln: kuo smurguļuojies kâ cūka pa sili? Naud.

Avots: ME III, 970

‡ snakšķinât Siuxt, die Kinnladen bewegen, sich gleichsam zum Essen anschicken; taut (fr)essen, "kuošļāt": vilki nākuši pretī un zuobus vien snakšķinājuši. kad sivē̦ns sāk jau iet gar cūkas sili, pauošņāt, s., tad jāsāk viņam duot ēst.

Avots: EH II, 541

sniẽdze, ‡

2) = e̦ze̦ra salaka, osmerus eperlanus, var. spirinchus J. Siliņš Latvijas zivis 39.

Avots: EH II, 543

sniẽdze PS., C., Peb., Arrasch; Jürg., Zögenhof, sniedze Ermes, sniedze ² Saikava, Bers., Lis., Selsau, Gr.-Buschhof, Schwanb., Warkl., Kr., Kl., Prl., sniẽdze ² Karls., Iw., Selg., sniedzite, sniedzenis U., die Schneeammer, der Dompfaffe U., die Blaumeise Naturf. XXXVII, 85: bij man sniedze audzējama BW. 11064 - 6. sniedze kliedza 2531. sniedzes svelpe siliņā 30466, 3. sniedze, sniedze tautu meita Biel. 1439. viņš . . . kâ sniedze izskatās Lieventhal Brēz. un Hav. 138; sniedze, Name einer weissen Kuh Ar. Nebst li. snieginis "Dompfaffe" zu sniegs.

Avots: ME III, 977

šņoskât Salis, Wandsen, šņoskâtiês Ulpisch, wühlen, schnüffeln: šņoskājas kâ cūka pa sili. Vgl. snoskâtiês.

Avots: ME IV, 96

šņùrgulêt ² Bers., šņur̃gulêtiês Stenden, Wandsen, unsauber (fr)essen: cūka šņurgulē(jas) pa sili.

Avots: ME IV, 98

suôlis (li. *šuolỹs, wovon instr. pl. šuoliaĩs "im gestreckten Galopp"; bei Būga LM. IV, 432 šúolis "Sprung"),

1) suola Manz. Lettus, der Schritt:
suoļus mest, spert, schreiten U. pame̦t pa svētdienas rītu garāku suoli A. XX, 721. sper, māršiņ, garus suoļus!... ja tu īsus (suoļus) strikškināsi,... BW. 22321. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. kal. v. J. 1893, S. 61. slaidu suoli laist (beim Tanzen) A. v. J. 1899, S. 361. viegli suoļi Biel. 1917. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos BW. 11711. pēc stingru suoļu mērījumiem Aus. I, 105. velti suoļus mērīt (einen vergeblichen Gang machen) Blaum. Skala ug. 60. iet suoļus skaitīdams (geht langsam) RKr. VI, sak. v. 765. iet suoļuos (schrittweise) A. v. J. 1893, S. 7 oder suoļiem, (Dunika) suoļis. braukt suolī (schrittweise) A. Brig. ik suoļu pabrauc, ik... LP. IV, 7. sācis palikt suoļuos (Schritt gehen) VII, 976. tikkuo suoli pa suolim (schrittweise) spēj kāpt Siliņš 58. neatkāpties ne suoļa LP. I, 146. nuo katla ne pa suoli neatstājies Krilova pas. 38. starpība tuop suoli pa suoli (mit jedem Schritt) lielāka SDP. VI, 29. suņi suoli pa suoli pakaļ mediniekam LP. VI, 285. tas tur izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 1411, uotra suolis viegls, bet nelīdze̦ns Br. sak. v. 118l. kāds zirgs, tādi suoļi Saikava. gaiļa suolis, Hahnentritt Lopkopība II, 56, Konv. ¹ 494, krusta suoļi ("?") Br. 41;

2) ein Gang zur Verrichtung der laufenden Arbeiten und Obliegenheiten, die alltägliche Mühewaltung, Arbeit:
e̦smu suoļus metis un kuopis U., ich habe keine Mūhe gespart. apkuopi tik labi sē̦tas suoli! LP. III, 93. lai sē̦tas suoli juo drīzi padarītu Latv. Av. 1898, No 2 pielik. par sētas un nama apkuopšanu A. v. J. 1896, S. 331. jāapte̦k... visi sē̦tas suoļi LP. IV, 146. nespēju izmest mājas suoli Apsk. v. J. 1903, S. 210. vakara suoli... aptecējusi Sarķis MWM. vakara suoli kuopt A. XII, 440. rīta suoli apkuopusi Mērn. laiki 71. ej nu tu... savā suolī! A. XX, 410. ikreiz, kad tu... duodies izšķiruošā suolī, vai arī nuo tā neizšķīries atgriezies Daugava I, 442. nav suolīša gājējina BW. 3083. jauniete rīkuojas pa suoli Kārstenis. rīkuojās... saimniecības suolī A. 1896, S. 336. izgāja... paraudzīt saimniecības suolī A. X, 733. kuopa savu saimnieces suoli Mērn. laiki 50. Zu ai. š̍ālūra-ḥ "Frosch", š̍alabhá-ḥ "Heuschrecke", resp. zu mhd. schel "springend", ahd. scelo "ScheIIhengst", oder aber zu got. skēwjan "gehen", s. Watde Vrgl. Wrtb. II, 600, sowie Petersson AfsIPh. XXXVI, 147 und Ar. und arm. Stud. 84.

Avots: ME III, 1137

‡ spãrnis, = spãre II od. spārns II (?): uodi kuoda siliņā, spārņi sila maliņā BW. 30668 var. .

Avots: EH II, 547

spilte̦ns, hell, glänzend Wid.: nuoraudzījās spilte̦najuos vakara saules staruos Siliņš 49.

Avots: ME III, 996

I spil̃va Karls., Līn., spìl̃va C., spìlva ² KL. Prl., spilva AP., was sich elastisch hebt U., Teichgras (spil̃va) Bl., Wollgras (eriophorum L.) U., RKr. II, 71; Konv. ² 2321, Stenden, (mit il̃) Dond., Bauske, Grünwald, (mit ìl ² ) Golg., Bers.; die Samenwolle (z. B. vom Wollgras) Mag.-IV, 2, 12, U., (mit -ìl-) C., Smilt., (spilviņas) Ruj., Ronneb.; Flocken; Haferspelze Etn. IV, 165, die Haferhülse (gew. auzu sp.; auch spilve) A.-Peb. n. U., Warkl. (mit ìl ² ), Nötk. (mit ìl), Ronneb., Wessen, Luttringen; "auzu graudu maisiņš" (?) Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617; spilviņas Ruj., feine, weisse, im Winde flatternde Birkenrinde; die sogenannte Seele in der Federpose L., St., U.; Hopfentrauben L., St., U.: auziņ, spilvas nenicini, spilvītē gulē̦dama! BW. 11667, 1. auzu spilvas izputēja 25860, 2. auzas kuļuot vējš spìlvas2 ne̦sā pa gaisu Tirs. viņa . . . aizskrēja . . . kâ vēja ne̦sta spilva Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 128. kâ spilviņa vaiņadziņš BW. 21219. balti pūkaiņa spilvas zâle Siliņš 57; spil̃vas Wirginalen, Grünwald, spìlvas Nötk., spìlvas ² Schwanb., Kokn., Flaumfedern Stenden: iespieda galvu spilveņa maigajās spilvās A. v. J. 1896, S. 257; ein Mooshügel L., U.; ein grosser Heuschlag Salisb., Riga n. U.; eine Wiese, wo Wollgras wächst Ronneb., spilves L., St., Wiesen, wo nur grobes Riedgras wächst, spilve, eine grosse Wiese bei Riga, wo vortreffliches Gras wächst U.: spilvē(s) gāju sìenu pļaut BW. 6182, 2 var. Zu spal̃va, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679 und Persson Beitr. 805.

Kļūdu labojums:
spìl̃va C. = spìlva C.

Avots: ME III, 996

špĩtîgs Siuxt, (mit ì ² ) Schwanb., Stomersee, = spĩtîgs: kad tai špītīgi uzmiņ uz de̦guna galu Siliņš 13.

Avots: ME IV, 101

stabulêt, -ẽju, tr., intr., auf der Pfeife blasen U., aufspielen Elv.: gans stabulēja vai dziedāja Poruk IV, 27. dzirdējuši ganu stabuli stabulējuot MWM. VIII, 103. ļaudis stabulēja ar stabulēm I Kön. 1, 40. vējiņš pūta, sili krāca, priežu gali stabulēja BW. 30670 (ähnlich: 27560 var.).

Avots: ME III, 1037

staukšêt, intr., klappern, rasseln; mašīna... staukšē̦dama dzina smaguo kuģa milzeni... uz priekšu Siliņš 50.

Avots: ME III, 1049

stiñkšêt C., Ermes, Arrasch, Zögenhof, (mit in̂ ) Golg., Festen, Gr. - Buschhof, U., stiñkšķêt Siuxt, Behnen, (mit in̂ ) Saikava, stinšķêt U., -u, -ẽju, klingen (von zerschlagenem Glase Hesselb. n. U.) U., leise klingen Livl. n. U.: glāzēm stinkšuot Siliņš 39. luogu rūtes stinkšķē̦dama saplīst Pasaules lāp. 198. (gredzeniņš) aizskrēja stinkšķē̦dams BW. 24030, 1 var. kâ sīki zvārgulīši dzelži stinkšēs Rainis. guovju pulkstenīšu... stinkšēšana Vilhelms Tells 5. Vgl. tinkšêt.

Avots: ME III, 1071

stùobrs Jürg., Arrasch, stùobrs ² Kl., Lös., stuôbrs ² Salis, Līn., Iw., stuobrs U., stùobris Serbigal, AP., C., Neuenb., stùobris ² Preili, Nerft,

1) stuôbris ² Bershof, der Halm, das Rohr U.: katrs asniņš stuobru ceļ Plūd. Llv. II, 330. rudzi jau mitas (?) stuobrā, der Roggen ist im Schusse Ruj. n. U. niedru stuobris Glück Ezechiel 29, 6. pie ūdens stuobriem Jesaias 36, 2. taures taisa nuo purva stuobriem B. Vēstn. - stùobris ² Cibla, der Lauch. - suņu stuobrs, Schierling V., conium maculatum Mag. IV, 2, 35, (s. stuobri) Hundspetersilie, ein Unkraut, das hoch wächst, mit weissen Blüten Für. I;

2) der Flintenlauf
U.: Vītuols... uzrāva... stuobru ("?") un ietrenca... bultu lācim;

3) geringschätzige Bezeichnungfür einen alten Mann
Freiziņ. Seit Leskien Abl. 347 (und schon bei U.) mit li. stambras "Stengel" identifiziert, aber dagegen sprechen le. stambans. stembis und stimbe̦ns (s. diese), Sicherer gehört also le. stuobrs wohl zu li. stuobras Tiž. I, 402, Liet. pas. III, 106, (mit "o" geschr.) Bezzenberger BGLS. 326 "Baumstumpf, Säule", stuobrỹs Būga KSn. I, 163, stùobas. XVII, 1, 16 und mhd. stüefe "fest, stark", ae. stépan "stützen" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 624), sowie serb. stabar (wenn = aksl. *stabrъ) "Stamm".

Avots: ME III, 1110, 1111

švèļpt ² Bers., Lubn., N.-Peb., Saikava, = švelpt: irbe šveļpa siliņā BW. I, S. 814, No 250, 3 var. puika sāka šveļpt suni Saikava. Zum ļ s. Le. Gr. 139r.

Avots: ME IV, 115

svil̃pêt PS., Gr. - Sessau, Salis, Wolm., svilpêt U., -ẽju, svilpjuôt Nigr., Wid., svilpuôt Bl., (mit ìl ² ) Nerft, svilpuôt (li. švilpuoti) U., pfeifen (mit dem Munde od. mit einer Pfeife U.): me̦lnais strazds svilpuo Etn. II, 51, Nigr. svilpēj[a] irbe siliņā Ld. 10840. (lakstīgala) dziedāja svilpjuodama BW. piel. ² 24991. Sprw.: svilpuo kâ ve̦lna saukdams RKr. VI, 965. svilpuo ziemelis Vēr. II, 139. viesulis svilpē Aus. I, 49. pār viņu sasitīs plaukstes un svilpēs pār viņu Glück Hiob 27, 23. ja tagad nenāksi, pēc varēsi svilpjuot! Nigr. Zu svelpt.

Avots: ME III, 1158, 1159

I tale,

1) nun erst
L., eben erst: tale šūts Biel. n. U., Bächhof. tē̦vs tale ka pārbrauca Naud. pa tale kâ nuopļautām rudzu kuopiņu starpām LP. VI, 89. kas tale kâ iebraukuši Deglavs Rīga II, 1, 170. tale kâ . . . ienākdams A. v. J. 1892, I, 66. gribēju tale kâ pacelties Siliņš S. 18. iesaucās cits kāds, tale tikkuo ienākdams Siliņš;

2) dann erst:
simtu reizu bārdu dzina, tale (Var.: tad tik) jēma līgaviņu BW. 22089. guods jāduod pa˙priekš diēvam un tale tik cilvē̦kiem Janš. (Nigr.) Dzimtene ² 328. (ähnlich Bandavā II, 227). ta- ist wohl der nom., acc. s. neutr. g. zu tas, und -le (wozu auch Le. Gr. § 590) entspricht dem sloven. le (aus lě), poln. le "nur" (wozu Berneker Wrtb. I, 697 f.).

Avots: ME IV, 127

tam̃buores rati Nigr., Alm. Kaisl. varā 17, tambuoru rati Austr. kal. v. J. 1893, Siliņš 4 und 16, tambuora rati Lauks. kal. v. J. 1897, S. 9, ("in Kurland") Pluttes k. 102, tam̃buorrati Bershof, eine Art Wagen ("Federwagen"). Wohl auf d. dial. Tambour "feste Lederdecke an Halbwagen" (Frischbier Wrtb. Il, 393) beruhend.

Avots: ME IV, 128

tamlabad, = tālab(ad), tamdēļ, deshalb: tamlabad negribēja pilsē̦tā iet Lautb. Luomi 84. saaugušas biezumā un tamlabad tad arī palikušas krūmu kārtā Siliņš 29.

Avots: ME IV, 129

te̦ka,

1) te̦ka U., Spr., te̦ks U., Gļiebava, Siuxt, der Pfad, der Fusssteig
U.: visas te̦kas man zināmas (es zināju visus te̦kus 30535) bāleliņa birztalā BW. 13575, 1. sāskrēja vedēji pa cūku te̦kām 16238, 4 var. kuopā viņi bija izte̦kājuši ganu te̦kas Janš. tikvien gan nuo . . . cilvē̦ka mūža ir, kâ nuote̦kāt visas savas te̦kas Siliņš 31. viņš ierauga teciņu un gāja, gāja pa šuo teciņu JK. V, 1, 58. kur viņas te̦ka uzgāja uz braucamuo ceļu Kaudz. M. 109. tu staigātu . . . Golgatas te̦ku 57. ērkšķu te̦ks Stari II, 871. brīžam taisna mūža te̦ka, brīžam gāja līkumā BW. 325. rāmuo te̦ha ir labi iestaigāta Glück Spr. Sal. 15, 19. skudras te̦ka Etn. II, 134. saules te̦ka Br. 227;

2) galvas te̦ks N.-Autz n. U., der Scheitel;
peļu te̦ka, ein dunkler Streifen dem Rücken entlang: salnis zirgs ir... skaistāks nekâ briedis, un šim vēl tāda kuoša peļu te̦ka pa muguru Janš. Dzimtene ² I, 339;

3) upes te̦ka, ein Flussbett:
nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853;

4) der Wechsel (vom Wilde)
Dr.;

5) ceļa te̦kas, plantago Ranken n. Birsman. Für taka, taks mit dem e von tecêt.

Avots: ME IV, 158

IV ticinât, = tecinât 4: kas bij jauni (puiši), tie pārlēca (sc.: pār sili), kas bij ve̦ci, nevarēja, . .. tuos apkārt ticināju BW. 10287, 2.

Avots: ME IV, 180

tiepšus, zur Verstiirkung von tiept: bet viņš ne un ne - tiepšus tiepdamies Siliņš 32.

Avots: ME IV, 211

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214

trenêt (li. trenė̕ti "modern" bei Büga KSn. I, 294) U., Frauenb., Kurs., Stenden, Praes. tre̦nu (Bauske) od. trenu (Adsel, Gr.-Buschh., Pe̦nkule, Siuxt, Wandsen), Praet. trenẽju, = (sa)drenêt, modern, verwitteni: sāk aiz ve̦cuma trenēt Siliņš 10. Dazu li. trendė̕ti oder trandė̕ti "von Würmern gefressen werden" und slav. *trǫdъ "Zunderschwamm", vgl. Trautmann Wrtb. 328 und Poržezinskij Kistor. 109.

Avots: ME IV, 230

ũjagas "wiederholtes ūja- Schreien": ūja! nesauc ūjagas! Siliņš 20.

Avots: ME IV, 406

I uzir̃t, hinaufrudern (tr.), stromaufwärts rudernd hinschaffen: Laivu uzirt pa straumi uz augšu. Refl. -tiês (li. užsiìrti "sich hinaufrudern"),

1) hinaufrudern
(intr.), stromaufwärts rudernd hingelangen: ar muokām uzīrās pret straumi līdz tai vietai. ar laiviņu uzīruos silienē irbes šaut BW. 11111, 5 var.;

2) man laiva uzĩrās uz akmens, beim Rudern stiess mein Boot versehentlich auf einen Stein.

Avots: ME IV, 336

uzvedinât, ‡

2) indirekt zu etwas bewegen (veranlassen)
Frauenb.: tã tâ uzvedina (iesāk tâ runu, lai nuo uotra kuo izzināta): "teic, ka Siliņš precēsis". Refl. -tiês, ‡

2) auffordern:
uradņiks uzvedinājās mežsargu ... parādīt visu uz vietas Janš. Dzimtene II, 132.

Avots: EH II, 738

vàivari AP., (mit ài ² ) Fest., Golg., Selsau, Taurkaln, (mit aî ² ) Loddiger, vaivari Meiran, N.-Peb., Stockm., vaĩvariņi Barbern, Bauske, vaivariņi L., U., Mag. IV, 2, 83; Etn. I, 67; IV, 72; RKr. II, 73; Konv. ^l 532, Meiran, (mit àI ) Nitau, vaivariņas BW. 35059, vàivarāji Ramkau, vàivarāji ² Erlaa, Golg., KatrE., Schwanb., Sessw., Sonnaxt, vaivarāji Mag. IV, 2, 83, Memelshof, Meselau, Nitau, N.-Peb., Salwen, vaiveŗi Stockm., vaiveri Bers., Erlaa, Kalzenau, N.-Peb., Sessw., vaiveres, vàive̦rāji Freudenberg, AP., (mit ài ² ) Fehteln, (mit aî ² ) Autz, vàiverāji ² Kl., vaiverāji Etn. I, 28, Bers., Kalzenau, Lubn., Sessw., vaiveriņi, vàivērņi ² Kaltenbrunn, Wessen, vaivernāji Nötk., Sumpfporst (ledum palustre L.): uodi ap viršiem un vaivariem sīc Apsk. v. J. 1903, S. 244. pa vaivarājiem, ce̦lmiem un kazeņu stīgām A. Brigader Daugava I, 301. aug kuopā ar vaiverēm purvuos uz ciņiem Etn. IV, 146. pret gaŗuo kāsi - vaivarāju tēja Etn. IV, 114. vaiveru siliņā BW. 20996. Wohl nebst li. vaivórai "vaccinium uliginosum" zu čech. vrávorati "torkeln, taumeln", s. Donum natal. Schrijnen 402.

Avots: ME IV, 444, 445

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

vaļuôt,

1) intr., frei sein, frei, müssig leben
Lubn., Spr., Fest., Schwanb., Sessw.: diezgan vaļuots; jāsāk strādāt Vīt. vaļas raud... līgaviņa. liku vaļu, lai vaļuoja BW. 27251;

2) tr., freigeben, loslassen
Bers., Nötk., Rite;

3) = vaļât, bewältigen, beherrschen, bezwingen: v. kādu darbu, zirgu MSil. nepruot savu jautruo prātu vaļuot Siliņš 38. Refl. -tiês Bers., frei, müssig leben Frauenb., Lubn., N.-Peb., Rite, Sessw.: diezgan e̦smu vaļuojies; tagad atkal jāķeras pie darba Sessw. saimnieka dē̦ls var vaļuoties, tuo ne˙viens nedze̦n Frauenb. nu būs vaļa vaļuoties lēnejai ve̦de̦klai BW. 27755. nevarēs vis tâ vaļuoties Austriņš Vērpetē 27. siruo apkārt un vaļuojas kâ dieva luops Janš. Bandavā I, 149, nuomuodā vāļājies un vaļuojies Mežv. ļ. II, 391. slinkums un vaļuošanās Tie, kas uz ūdens 9. diezgan vaļuojies un pacierējies A. XX, 643.

Avots: ME IV, 466