krimst
krìmst (li. krim̃sti), krè̦mtu, krìmtu,  nagen, klauben: buciņš krimta kārklu krūmu BW. 14873. kre̦mtu savu garuoziņu 7095. viņš krimtis savus riekstus LP. VI, 666. vairāk ne˙kā nedabūja, kā tikai kaulus un garuozas krimst JK. V, 55. viņš manu sirdi, mūžu kre̦mt. es šaubu kre̦mtuošās muokās kliedzu R. Sk. II, 111. Refl. -tiês,  sich verzehren: viņš kre̦mtas savās sirdsēdās A. XII, 499. Subst. krìmšana,  das Nagen; krìmtējs,  wer nagt: āzīt[i]s kuoka krimtējiņš BW. 12779. (Wohl aus einer Wurzel krem- (s. krama; auch in r. кромá  "Brotschnitt"?) mit dem t von cḕ̦rtu  "haue".]
Avots: ME II, 279
Avots: ME II, 279