Paplašinātā meklēšana

‡ abarģēlis MSiI., = ēverģēlis: ve̦lns... iet kā abarģēlis LP. VII, 179 (aus Selg.).

Avots: EH I, 1

ãbarģēlis (unter ãvergēlis): auch Grünh.

Avots: EH I, 191

âbeliņš, für âbuoliņš "Klee" BW. 7446, 1.

Avots: ME I, 234

‡ âbelis,

1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = âbuõls 2, der Klee;

3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.

Avots: EH I, 191

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â ² ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. ² 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. ¹ 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

âbuolis (unter âbuõls),

1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â ² ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.; ‡

4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.

Avots: EH I, 192

‡ abrukaslis Üxküll, = abr(a)kasis.

Avots: EH I, 1

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2

abulis, der Teil der Hosen in der Gebelung der Beine: kaunies staigāt ar pušainu abuli Mar. RKr. XV, 104 [auch in Schwnbg., Oberkurland und im Infläntischen. Wohl aus * ap-bulis, s. atbulu].

Avots: ME I, 6

‡ âbulis, s. âbuls.

Avots: EH I, 191

‡ acâbuôlis ² Strasden, der Augapfel: man vienā acī dikti tas acābuolis sāpēja.

Avots: EH I, 2

acumir̃klis: acumir̂klis Oknist.

Avots: EH I, 3

acumir̃klis, (li. akiẽs mìrksnis), der Augenblick, acumirklī, sogleich, im Augenblick; kādu acumirkli, einen A.

Avots: ME I, 9

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis ² Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3

adîklis, dial. [in Meiran und Serbigal] adeklis (li. ãdyklys, Strickzeug BF.; adỳklis Jużk. oder adìklis "hölzerne Nadel"), Strickzeug; Gestricktes: veltījuot izdalīja ap 100 adekļu (cimdu, zeķu) BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 11

‡ âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).

Avots: EH I, 192

‡ ailiņģis Bers., = stiliņ̃ģis.

Avots: EH I, 4

ailis,

1) auch N. - Bartau (mit aĩ );

3) auch Ahswikken (mit aĩ ).

Avots: EH I, 4

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. ¹ 29 [in dieser Bedeutung aîlis ² in Salis, aîle ² in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13

aĩrêklis, das Ruder: es pamazam zaudu apziņas airēkļus A. XV, 84.

Avots: ME I, 13

‡ àitstal̃lis, der Schafstall BW. 33455.

Avots: EH I, 5

‡ àizalinât Mezkül, = àizviļinât.

Avots: EH I, 6

‡ àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7

àizbīdeklis, Stöpsel Mag. II, 1, 69; zu bīdît.

Avots: ME I, 19

‡ àizbliẽķêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;

2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar māliem žurku alas.

Avots: EH I, 10

àizbliêst, - žu, -du, auch - zu PS.,

1) tr., (heimlich) wegbringen:
nuočiepj maizi un aizbliež tuo uz kruodziņu MWM. III, 101;

2) mit eienem Worte auf den Mund schlagen:
es aizbliezu tam muti Grünh.;

3) intr., plump mit schweren Schritten weggehen
Etn. III, 145; schnell sich davonmachen: viņš aizblieza gar stūri AP. - Refl. - tiês, (verschämt) sich entfernen, wegschleischen: Anna aizbliedās uz kukņu Seib.

Avots: ME I, 19, 20

‡ àizblietêt Salis, = ‡ àizbliẽķêt 1.

Avots: EH I, 10

‡ àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizblisinât, schnell fortlaufen (in Städten gebraucht).

Avots: EH I, 10

àizceplis: auch Baltinow n. FBR. XI, 139, Zvirgzdine, àizceple ² auch Auleja, Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 13

àizceplis, àizceple, der Raum hinter dem Ofen: aizceplī od. -plē sēdēt BW. 770, 2.

Avots: ME I, 20

‡ àizčulinât, so sehr veovöhnen, dass der Verwöhnte nicht mehr recht gedeiht Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 16

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22

‡ àizgližinât Dunika, O. - Bartau "aizsmērêt", verschmieren, beschmieren.

Avots: EH I, 24

‡ I àizkalinât uõlas "Eier anbrüten (lassen) und sie dadurch unbrauchbar machen" Ruhental.

Avots: EH I, 28

‡ II àizkalinât, eine längere Zeit hindurch hungern lassen Festen, Lettihn, Ludsen.

Avots: EH I, 28

‡ àizklibinât,

1) ein wenig hinkend hin-, fortgehen; in kleinem Trab hin-, fortfahren
Bauske;

2) a. klibu cilvē̦ku līdz gultai KatrE., einem lahmen Menschen zum Bett hinzuhinken helfen.

Avots: EH I, 31

àizklibuôt, hin-, forthinken: klibiķis aizklibuojis uz mežu.

Avots: ME I, 32

àizklidzinât, ‡

2) in einem Wagen hin-, wegfahren, wo ein Eisenteil wackellg ist und beim Fahren klappert
Golg.; ‡

3) machen, dass jemand schreiend hin-, weggelangt
Oknist: a. bērniņu da pašai baznīcai.

Avots: EH I, 31

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32

‡ àizklidzinêt Warkl., = àizklidzinât, (langsam oder klappernd?) hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 31

àizkliẽdêt, tr., entfernen, zestreuen: šis gadījums bij aizkliedējis viņa patstāvību Dr.

Avots: ME I, 32

àizklìegt, ‡

4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri; ‡

5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 31

àizklìegt,

1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;

2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;

3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.

Avots: ME I, 32

‡ àizkliģêt(iês) Warkl."?"; àizkliģêt Gr. - Roop "unbeholfen, gleichsam hinkend hin-, weggehen".

Avots: EH I, 31

‡ àizkliģêt(iês) Warkl."?"; àizkliģêt Gr. - Roop "unbeholfen, gleichsam hinkend hin-, weggehen".

Avots: EH I, 31

àizklimstêt, àizklimst, erschallen, erdröhnen: viss mežs aizklimst, vilki dze̦nas pakaļ LP. I, 120; K.

Avots: ME I, 32

‡ àizkliņģēties "?": kur nu esi atkal aizkliņģējies? N. - Peb.; "aizmesties" Warkl.; durvs aizkliņģējusies Bers., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti.

Avots: EH I, 31

‡ àizkliņģuôt Warkl., = ‡ àizkliņ̃ķêt.

Avots: EH I, 31

àizklinkât, intr., taumeln, schnell sich entfernen, weggehen. Lös. [zu klencêt.]

Avots: ME I, 32

‡ àizkliņ̃ķêt, zuklinken: a. duris. Refl. -tiês: duris aizkliņķējušās C., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti. viņš aizkliņķējies istabā N. - Peb., er hat hinter sich die Tür im Zimmer zugeklinkt.

Avots: EH I, 31

‡ àizkulises*, was sich hinter den Kulissen befindet.

Avots: EH I, 33

‡ àizlidenêt Spr., hin-, wegfliegen.

Avots: EH I, 36

àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes mājuokļiem Alm.

Avots: ME I, 36

àizliduôt, auch àizlidêt (Spr.), dahinschweben: beidzamais dvašas vilciens lē̦ni aizliduojis Aps. V, 38.

Avots: ME I, 36

àizliebt, hinlaufen: kad nu tu tâ plijies virsū, tad aizliebsim ar! Vīt. 35.

Avots: ME I, 37

‡ àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37

‡ àizliêdêt N. - Peb., Rutzau, Siuxt u. a., = ‡ àizlidêt.

Avots: EH I, 37

‡ àizliêdinât, verlöten: a. cauru kannu.

Avots: EH I, 37

àizliêdzîgs, ungefällig; neaizliedzīgs, gefällig Neik.: viņš jau nebūs māsai aizliedzīgs B. Vēstn.

Avots: ME I, 37

àizliêgt, Refl. -tiês

1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡

2) leugnen (nicht eingestehen)
Kārsava; ‡

3) sich verleugnen (biblisch).

Avots: EH I, 37

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. ²

Avots: ME I, 37

‡ àizliekt,

1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;

2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,

1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;

2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.

Avots: EH I, 37

àizliẽnêt, tr., jemand leihen und von jem. leihen, entlehnen: Mikus atveda aizlienē̦tās linsē̦klas. tu e̦suot aizlienējis piecus pārus A. XX, 864.

Avots: ME I, 37

àizliẽrêt, hinspazieren, sich wohin begeben: aizlierēt cita kunga nuovadā BW. 9646.

Avots: ME I, 37

àizliêt, tr.,

1) hinter etwas giessen:
Reinītis aizlēja ve̦ctē̦vam ūdeni aiz svārku apkakles Dok. A.;

2) zur Grütze Milch hinzutun:
putru aizliet.

Avots: ME I, 37

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

‡ àizlimbât Golg., hin-, weggehen (verächtlich gesagt): a. uz kruogu.

Avots: EH I, 36

‡ I àizlinguôt, hin-, wegschleudern (auch ohne eine Schleuder) Ar.: ce̦puri aizlinguodams gabalu pruojām Janš. Dzimtene III, 226.

Avots: EH I, 36

‡ II àizlinguôt, hin-, weglaufen Ar., sich hin-, wegbegeben: kaķis ar līkumu aizlinguoja uz tauku puôdiņu Pas. I, 225.

Avots: EH I, 36

àizlinkât: zaķis aizlinkāja uz mežu Golg.

Avots: EH I, 36

àizlinkât, schnell weggehen (Adleenen).

Avots: ME I, 37

àizlinuôt, sich hinwegbegeben, dahingehen: viņš aizlinuoja pa ežu uz māju A. XVIII, 121.

Avots: ME I, 37

‡ I àizlipinât, zukleben (tr.) Dunika u. a.

Avots: EH I, 36

‡ II àizlipinât, anzünden Dunika.

Avots: EH I, 36

‡ II àizlipît, schnell hin-, weglaufen Dunika (zaķis aizlipīja). (heimlich) Jürg. (bē̦rni aizlipīja).

Avots: EH I, 36

àizlipît, tr., anzünden: es, pakaļ te̦cē̦dama, aizlipīju uguntiņu BW.

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 23221,4.

Avots: ME I, 37

‡ àizlipsât Bers., Vötk., hin-, wegfliehen".

Avots: EH I, 36

‡ àizlipsît Lis., schnell hin-, weggehen.

Avots: EH I, 36

‡ II àizlipt Dunika, Kal., O. - Bartau, anzünden: a. lampu.

Avots: EH I, 36

àizlipt, zukleben: viņu acis aizlipušas Jes. 44,18; dazu faktiv àizlipinât, verkleben: vē̦stuli ar laku.

Avots: ME I, 37

‡ àizlituôt, schnell und flink hin-, weglaufen Bers., Mahlup: Spuļģis... aizlituo pār nuolejas tīrumu Burtnieks 1934, S. 31.

Avots: EH I, 36

‡ àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39

‡ àizmĩlinât, liebkosend hin-, weglocken: a. bē̦rnu pruojām.

Avots: EH I, 40

‡ àizpilinât, hinter etwas tröpfeln (tr.): a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 42

‡ aizpilis Nieder - Kurl., eine eiternde, mit Schmutz bedeckte Wunde.

Avots: EH I, 42

‡ àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.

Avots: EH I, 42

‡ àizplidinâtiês Meselau, = ‡ àizplezdinâtiês.

Avots: EH I, 43

àizplivinât, intr., hin-, wegflattern: tauriņi aizplivināja uz līci MWM. X, 11.

Avots: ME I, 44

‡ àizsalinât Oknist, = àizsal̂dêt 1: a. maizi.

Avots: EH I, 47

‡ àizsar̂glĩdzeklis*, ein Schutzmittel.

Avots: EH I, 47

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49

àizsẽklis, die Stelle hinter einer seichten Stelle C.

Avots: ME I, 49

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49

‡ àizsklidêt, hin-, weggleiten Dunika, Kal., Rutzau: ragus aizsklidēja lejup.

Avots: EH I, 48

‡ àizsklidinât, hin-, weggleiten machen Stenden: kas var le̦dus gabaliņu tālāk a. (pa le̦du)? Refl. -tiês, hin-, weggleiten, -glitschen Stenden; mit Schlittschuhen hin-, weglaufen Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 48

‡ àizskliẽst Dunika,

1) a. grāmatu, ein Buch zumachen;

2) wegwerfend hin-, wegstreuen.
Refl. -tiês Dunika, = ‡ àizskleĩstiês.

Avots: EH I, 48

‡ àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.

Avots: EH I, 49

‡ àizsliedêt,

1) teilweise niedertreten:
aizsliedē̦ta Labība Erlaa;

2) verwehen:
sniegā aizsliedē̦tas pē̦das.

Avots: EH I, 49

àizslìeksnis, der Raum hinter der Schwelle, bes. im Lok. aizslieksnī, hinter der Schwelle.

Avots: ME I, 51

àizslìept ² hin-, weggehen (geringschätzig) Golg.

Avots: EH I, 49

àizslìept ^2, intr., heimlich weggehen: viņš aizsliepa vakarā caur mežu RKr. XV, 104.

Avots: ME I, 51

àizslìet, ‡ Refl. -tiês, sich hinter etwas anlehnen, hinter etwas treten: a. aiz skapja.

Avots: EH I, 49

àizslìet, tr., lehnend versperren, vorlegen: ieeja bij neliels caurums, kam aizsliets priekšā liels klints gabals Māliņš.

Avots: ME I, 51

‡ àizslimuôt,

1) a. līdz pašiem ziemsvē̦tkiem, bis Weihnachten hin krank sein;

2) erkranken
(nach r. задолѣть ) Pas. IX, 443 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 49

àizslìmt, intr., krank werden: aizslimst mana ļaudaviņa BW. 27207.

Avots: ME I, 50

‡ àizsmakulis Stelpenhof, jem., der schon seit längerer Zeit heiser ist.

Avots: EH I, 49

‡ àizsvilinât,

1) (etwas, was schwirrend brennt) anzünden, zu sengen anfangen:
a. kūlu, paegli, mežu, cūku; leichtfertig (?) anzünden: nu viņi aizsvilinājuši uotru ē̦ku Janš. Līgava 1, 125;

2) heftig erzürnen
Stenden: nu jau viņš aizsvilināts. Refl. -tiês, sich versengen: te stāvuot tu vari a. Jürg.

Avots: EH I, 54

‡ I àiztilinât Dunika, Kausativform zu ‡ àiztilât: lini jau aiztilināti.

Avots: EH I, 58

‡ II àiztilinât Wandsen, anfangen (eine Baumrinde) sich loslösen zu machen (worauf eine Unterbrechung eintritt): svilpe jau aiztilināta.

Avots: EH I, 58

‡ àizvēlinât sich verspäten machen, aufhalten Warkl.: a. uotru ar savu runu.

Avots: EH I, 62

‡ àizvilinât, hin-, weglocken.

Avots: EH I, 63

àizzilinât putru = aizdarīt, wohl nur ein wenig Milch zu der gekochten Grütze zugiessen, sodass diese eine bläuliche Farbe annimmt Lit.

Avots: ME I, 61

aklinât, blenden [li. ãklinti dass.]: viņas seja bija... aklinuoša un aizraujuoša Druva III, 45.

Avots: ME I, 62

‡ akline, eine gewisse Pflanze Ellern (in Ober-Kurl.).

Avots: EH I, 66

aklis,

2) : pret lietu luopiem akļi kuož Warkl.

Avots: EH I, 66

aklis, Subst.,

1) der Blinde;

2) kleine Bremse
[li. ãklis "blinde Bremse"; vgl. aklacis];

3) aklīšuos iet Mag. IV, 2, 106 od. aklās kazas dzīt, Blindekuh spielen.

Avots: ME I, 63

akme̦nkalis,

1) der Steinhauer,

2) rupicola rubra Wid.

Avots: ME I, 63

ākstāklis, gleichbed. mit âksts.

Avots: ME I, 237

ali, Interj. der Freude, beim Acc. exclam.: ali manu skaņu balsu (BW. 371; cf. aile, aili).

Avots: ME I, 67

āliķis: Fuselöl Pet. Av. III, 413.

Avots: EH I, 193

āliķis, schlechter Branntwein: brūzī par tuo laiku āliķi vien dabūjuši LP. VI, 12; vgl. nãliķis.

Avots: ME I, 238

alinât, "aluörufen beim Viehhüten: kur es pate alināšu BW. 29365.

Avots: ME I, 67

ãliņ̃gis,

1): iegrūdu āliņģī BW. 23621, 3.

Avots: EH I, 193

ãliņ̃ģis, auch [ãliņš Dond., Salis], ãleņ̃ģis BW. 18885 und U. (li. [ólingis bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 928], ólinge+),

1) die Eiswuhne:
bāz pats savu asti āliņģī;

2) die Netzwuhne:
āliņģi izcirst. [Nach Prellwitz, Die deutschen Bestandteile in den lettischen Sprachen I, 45, aus einem nd. haling.]

Avots: ME I, 238

aliniẽks, -iẽce, der Höhlenbewohner, die -in Ar.

Avots: ME I, 67

aliņš, Dem. von alus,

1) das Bierchen;

2) der Hopfen:
es aliņu malt iedama, bitīt nesu ruociņā RKr. V, 1221.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen der Artikel) aliņš

Avots: ME I, 67

ãliņš (unter ãliņ̃ģis),

1): iegrūdu āliņā (Var.: āliņģī) BW. 23621, 3 var.

Avots: EH I, 193

ãlis Burtn., ein lustiger Mensch [zu ãļa].

Avots: ME I, 238

āmākslis Infl., das Gespenst.

Avots: ME I, 239

am̃belis, am̃bĩlis (Kandau), das Handbeil.

Avots: ME I, 70

am̃bīlis: mēris kala ambīlīti tē̦raudā mē̦rcē̦dams BW. 27369. kaut man būtu ambilītis, es tev kājas nuokapātu 23467.

Avots: EH I, 69

āmeglis,

1) das Gespenst, der Alp
L. [bei L. mit -ē-];

2) Possenreisser
Bauske, AltRahden;

3) zirņu āmeglis, eine Erbsenscheuche
U. [Wohl zu ãmîtiês].

Avots: ME I, 239

âmeklis: āmēklis Fest.

Avots: EH I, 193

âmeklis Bers., āmekle, der Possenreisser, Hanswurst: kuo tu te āmējies kā ameklis? Wozu gexärdest du dich wie ein Hanswurst? ak tu saldā āmeklīte! LP. V, 177, Ach du süsses Närrchen!

Avots: ME I, 239

am̃plis: auch Frauenb. ("nerātns cilvē̦ks, ļuoti nemierīgs zirgs"), Schibbenhof; einer, der seine Arbeit schnell und schlecht verrichtet Līn.: vinš tāds amplis BielU. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 312 aus d. Hampel "Einfaltspinsel"(?).

Avots: EH I, 69

am̃plis, ample, der Alberne, Grasierende: amplis tāds! meita kā ample ieskrien upē Alm., Wainoden.

Avots: ME I, 70

amulis Lis., ein Tolpatsch.

Avots: EH I, 69

‡ àmulis ² Laud., Lubn. "jem., der nicht leicht begreift."

Avots: EH I, 193

amutulis, ein alberner, unbedachtsamer Mensch: skrìen, kâ amutulis, tīri bez jē̦gas! (Pampeln).

Avots: ME I, 70

‡ am̃zeklis Lautb. "ein Hampelmann".

Avots: EH I, 70

Añglija, England; añglis, Engländer.

Avots: ME I, 71

‡ apakšliñdraks Janš. Bandavā I, 19, Plur. apakšliñdraki Siuxt, apakšliñdruks Dunika, O.- Bartau, ein Frauenuntertock.

Avots: EH I, 71

‡ apakššpâklis ² (gehört in N.-Bartau), = piẽšuve.

Avots: EH I, 71

‡ apakšžuôklis, die untere Kinnlade, der Unterkiefer.

Avots: EH I, 71

‡ apalis Spr., die Hälfte eines gespaltenen runden Holzklotzes.

Avots: EH I, 71

apālis, die zum Trocknen dicht zusammengeharkten Heuschwaden (Wolm.); cf. apvālis.

Avots: ME I, 76

apaliski auch AP. (linsēklu klajienu sataisa apaliski), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Saikava (kuokus jau citādi nemerī kâ apaliski).

Avots: EH I, 71

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

‡ apaļpuolis "?": iešu apaļpùoļu ² zemītē; ni man sievas, ni bērniņa, apals puisis baŗavuos BW. 5266,2. zābaciņi apaļpuoļu šūdināti 31732.

Avots: EH I, 71

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. ¹

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 75

‡ apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).

Avots: EH I, 73

‡ apbliêzt,

1) um etwas herumlaufen Bauske, Erlaa;

2) schwerfällig um etwas herumgehen:
a. ap purvu;

3) a. visu pagastu Golg., Neuigkeiten durch das ganze Gebiet austragen.

Avots: EH I, 74

apbulis, s. abulis.

Avots: EH I, 75

‡ apdilinât Warkl., = apdèldêt. Refl. -tiês Warkl., = apdilt.

Avots: EH I, 77

apdul̃linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.

Avots: ME I, 82

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80

‡ apgailinât, sich mit weisser Asche bedecken lassen: a. uogles Trik.

Avots: EH I, 80

‡ apgàlis ² Nautrēni, Glatteis Warkl., "kuoku aple̦duojums" (apgāls) Lubn.: apgālis lij Nautrēni, es glatteiset.

Avots: EH I, 81

‡ apglimêt Matk., N.-Peb., Renzen "= apglumêt". Vgl. li. apgtimti "покрыться слизью".

Avots: EH I, 82

‡ apglitêt, ringsum glatt, schlüpfrig, schleimig werden, "sich verschleimen" Sassm., Wandsen: zirņi apglitējuši Wandsen.

Avots: EH I, 82

‡ apglizinât, (mit den Händen) rings um ebnen, glätten Stenden: a. miltu piku. mmaizes kukuli veiduojuot, tuo beigās apglizina.

Avots: EH I, 82

‡ apgližinât Dunica, Rutzau, = ‡ apglizinât: apgližinât: saimniece apglžina maizes kukuļus un tad tuos bāž krāsnī.

Avots: EH I, 82

‡ apgulinât, sich hinlegen machen, lassen: a. guovis Dunika.

Avots: EH I, 85

‡ apilis Seyershof, Salis, ein im Herbst geborenes Lamm.

Avots: EH I, 86

apīlis: auch Schnehpeln. Wandsen, ein im Herbst geborenes Lamm. appīlis, 1, 90 (unter apītis) ist zu streichen!

Avots: EH I, 87

apĩlis, ein spätgeborenes Lamm, vasarā ganuos dzimis jē̦rs Ruj., Nigr.; s. appīlis, atpīlis.

Avots: ME I, 90

‡ I apkalinât (li. apkãlinti "einkerkern") Warkl., = ‡ apkal̃dinât: a. zirgu.

Avots: EH I, 89

‡ II apkalinât, halbwegs abmästen (gew. auf Schweine bezogen) Ass.-Kalt.: (sivē̦nu) drusku apkalina i[r] kaun.

Avots: EH I, 89

‡ apkâliņš Saikava "salīgs lietus ziemā".

Avots: EH I, 90

‡ apkalis bei Voelkel Lithauische Studien (aus der Kuristhen Nehrung), = apkala.

Avots: EH I, 89

‡ apkàlis ² Warkl., Glatteis.

Avots: EH I, 90

‡ apklibât Dunika, Rutzau, apklibuôt Spr. u. a., hinkend um etwas herumgehen (perfektiv): a. kam apkārt. pagāja liels laiks, kamē̦r nabags apklibāja vis˙apkārt baznīcai Dunika.

Avots: EH I, 92

apklibt [li. apklìbti], -stu, -bu, intr., inch., lahm werden A. X, 1, 308; Mag. III, 1, 89.

Avots: ME I, 95

‡ apklidzinât, mit einem schtechten Pferd und einem klappernden Wagen um etwas herumfahren Golg. u. a.: a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 92

‡ apkliêst ² Stenden, bestreuen: a. celiņu ar granti.

Avots: EH I, 92

‡ apklimt Warkl., = apklupt: a. uz ceļiem.

Avots: EH I, 92

‡ apkrēslis,

1) "?": pēc dienas darbiem un apkrēšļa (Dammerung ?)
Burtnieks 1934, I, S. 33;

2) "pakrēslis" Bers.: uznāca a.

Avots: EH I, 94

apkubeklis, ‡

2) s. ‡ apkube̦kls.

Avots: EH I, 94

apkubeklis, der Dorn [= Zunge einer Schnalle? Jedenfalls Ableitung von apkubinât].

Avots: ME I, 96

‡ apkùlines ² Zvirgzdine, = apkūlas.

Avots: EH I, 95

‡ apkūliņi, = apkũlas: dzeram miežu, rudzu apkūüņus BW. piel. ² 28824, 1.

Avots: EH I, 95

apkur̃linât, betäuben: dzirdi apkurlināja nemituoši grāvieni Latv. Kursiten, Hasenp., J. Kaln.

Avots: ME I, 96

apliciens, die Überlegung: vai viņam maz ir apliciens Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 101

aplidinât, ‡ Refl. -tiês, (wiederholt) um etwas herumfliegen, -flattern: putns dažas reizas aplidinājās ap mežu Dunika, Kal. tauriņš aplidinājās ap puķu duobi ebenda.

Avots: EH I, 98

aplidinât oder apliduôt, umflattern, umschwärmen: tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. viņu apliduoja ve̦se̦ls bars karstu pielūdzēju. liegs sārtums apliduoja Emmas apaļuos vaidziņus Laps. 90; B. Vēstn. apliduotājs, der Verehrer, Anbeter, Courmacher: viņai bija daudz apliduotāju A. XVII, 709.

Avots: ME I, 101

apliduôt (unter aplidinât), ‡

2) um etw. herumfliegen:
putns apliduoja ap mājas jumtu.

Avots: EH I, 98

aplìecība, die Bestätigung, Beglaubigung, Versicherung; ticības apliecība, Glaubensbekenntnis. par apliecību, ka tuo izpildīšuot, jaunais pāris nuoskūpstījās BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 102

apliecinât, ‡

2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.

Avots: EH I, 99

aplìecinât, tr., bezeugen, bekräftigen, bestätigen: tad apliecināju es pretī tiem Nehem. 13, 21. jūs bez kādu parādīšanu, kas jūs apliecinātu par guodīgiem cilvē̦kiem BW. III, 1, 13. apliecinājums, die Bekräftigung, der Beweis: atzinības un mīlestības apliecinājumi, Beweise von Erkenntlichkeit und Liebe.

Avots: ME I, 102

apliêdêt, verregnen C.: apliedē̦tais siens nav tik garšīgs un smaršīgs Luopk. 46, jūŗa malku apliedē = ar smiltīm apkaisa; auch aplietēt in PK. nach Mag. III, 1, 90.

Avots: ME I, 102

‡ apliêdinât, = apliêdêt: a. sienu Trik., Wolm.

Avots: EH I, 99

aplìekamais, Part. pass. von aplikt, was umgelegt wird od. werden kann: atnes man manu apliekamuo, meinen Umleger; slapji apliekami, nasse Umschläge A. XX, 321.

Avots: ME I, 102

apliekšêt, beschmutzt werden, sich besudeln: guovis ar sīvuo apliekšējušas A. XVI, 380. Grünh. [in Serben mit iê]. Refl. -tiês: pasaule jau apliekšas man "wird widerwärtig" Dietz.]

Avots: ME I, 102

aplìekt: runā, mēli apliekdams "?" Zaravič. viņš runā, sirdi apliekdams (heuchelnd, nicht aufrichtig) Peb. Refl. -tiês Ewers: nevar ne˙maz nuo truok-šņa a. (= apklausīties), man kann sich den Lärm gar nicht mehr anhören (aushalten).

Avots: EH I, 99

aplìekt [li. apleñkti], tr., umbiegen: apliekt līkumu BW. 13405, einen Umweg machen. Refl. -tiês,

1) sich umbiegen;

2) jemd. überholen, zuvorkommen:
es nuogāju nuo ceļa un apliecu viņu Kurisch Haff.

Avots: ME I, 102

apliêt, ‡ Refl. -tiês, sich begiessen: a. ar ūdeni.

Avots: EH I, 99

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103

‡ aplietât, aplietuôt, ein wenig (ringsum) abnutzen: aplietātas mantas Kal.

Avots: EH I, 99

‡ aplieve*, der Splint: it kâ tie (= stumbri) reiz butu bijuši aptīti re̦snu tauvu tīkliem un tauvas ieaugušas kuoka aplievē Melderis Meža vakari 88.

Avots: EH I, 99

aplikt, ‡

3) a. mieru, authdren etw. zu tun
Oknist;

4) únterlegen, únterstellen:
apliksam viņ[u]s tepat apš... ahmiņ[u] Pas. III, 368 (aus Dond.).

Avots: EH I, 98

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101

apliñguôt,

1) einkreisen, umschreiten
Bauske. kamē̦r viņš aplinguos tur apkārt, es jau sen būšu pruom Windau;

2) bewerfen:
viņš ņēmās vistas ar akmeņiem aplinguot Kursiten.

Avots: ME I, 101

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

aplinki, Umwege, Umschweife (s. unter aplinkām): bez kādiem aplinkiem B. Vēstn. viņa steigdamās meta aplinkus (machte Umwege) ebenda. pastāsti man bez aplinku! A. Brigadere Daugava I, 701.

Avots: EH I, 98

‡ aplinkuôts cilvē̦ks L. Av. "einer, dem Beachtung geschenkt wird".

Avots: EH I, 98

‡ aplinks, indirekt: uz meitas tīri aplinkuo jautājumu . . . atbildēja Janš. Dzimtene ² I, 331.

Avots: EH I, 98

‡ aplinkš Adl., Golg., Adv., = aplinkām.

Avots: EH I, 98

apliñkus (unter aplinkām): auch Frauenb.: a. runāt Ramkau. tu esi tāds a. gājējs Dond.

Avots: EH I, 98

aplinuôt: mācītājs aplinuojis visu pagastu Bauske.

Avots: EH I, 98

aplinuôt, tr., die Gesinde der Eingepfarrten befahren, um Geschenke an Flachs (lini) und Lebensmitteln zu erhalten.

Avots: ME I, 101

apliñtuôt, tr., mit Bändern versehen.

Avots: ME I, 101

aplipinât [li. aplipinti], tr.,

1) bekleben:
istabas sienas aplipinātas ar ve̦cām avīzēm;

2) anstecken:
slimais aplipina visu māju ar bakām.

Avots: ME I, 101

‡ aplipît, um etw. herumlaufen: kuŗš var ātrāk a. ap riju? Dunika, Kal.

Avots: EH I, 98

aplipt (li. aplìpti),

1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;

2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.

Avots: ME I, 101, 102

aplis,

2): aplī iet, in die Runde gehen (z. B. bei Reigen)
Fest. n. Latv. Saule 1927, S. 618; ein kreisförmiger Weg Tirsen; ‡

3) "eine kleine Wiese in einem Walde oder Saatfeld"
N.- Peb.

Avots: EH I, 98, 99

aplis,

[1) die gekrümmte Handhabe am Pflug
(Brandenburg)];

2) die Runde, der Kreis:
man galva griežas aplī Step. A. 62 [Vgl. apaļš].

Avots: ME I, 102

aplišķêt, verleumden L.]

Avots: ME I, 102

‡ aplizgât (so auch aplizguot I, 102 zu lesen),

1) belecken
Baltinov, Liepna, Ludsen, Wessen;

2) (einen Fisch) abschuppen
Marienhausen.

Avots: EH I, 99

aplizguot, tr., belecken Zb. XVIII, 237.

Avots: ME I, 102

apmàkulis, trübes Wetter, bewölkter Himmel: pēc ilga apmākuļa reiz saules rīts MWM. XI, 188. šuodien tāds apmākulis, lāgā nekalst siens J. Kaln.

Avots: ME I, 105

‡ apmālis,

1) der Strudel
(atvars) Segew. (mit â ² );

2) eine breitere Stelle im Flussbett
Drobbusch (mit ã ).

Avots: EH I, 101

apmàlis,

1): auch Kegeln n. Fil. mat. 186, Ramkau, Serbigal, (mit â ² ) Seyershof: kad siens sauss, tad liek apmāļus gubās kuopā un ve̦d pie šķūņa. kasiet sienu apmãļiem! C. nuo gubām sienu pie šķūņa izjauc apmālī Ramkau.

Avots: EH I, 101

apmàlis PS., eigentlich identisch mit apmale,

1) das zum Trocknen zusammengeführte Heu,
s. plankums: sienu kasa apmāļuos, apmāļus uzcē̦rt Etn. III, 72;

2) apmālis, ein Teil des Gebietes (wohl an der Grenze):
šis apmālis piede̦r pie mūsu pagasta A. X, 1, 308; cf. apmaļu ļaudis;

3) apmāles,

a) Wiesenspitzen, die sich zwischen Feldern oder Wäldern befinden
A. X, 1, 308;

b) [apmālēs sagrābt, Heu zum Trocknen in dichtere Haufen zusammenharken
U.].

Avots: ME I, 105

apmālis (zu apmât),

1) der Wahnwitz, die Narrheit, der Schlaf:
iežužināt apmāli (= miegā), einsingen, einwiegen Jan.;

2) einer, der verblüfft, verdutzt ist:
tas ir tāds kā apmālis; iekšā ir un ārā nenāk A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 105

apme̦sli, Werft, Kette 3. Mos. 13, 49; L.; dafür gew. me̦ti, ve̦lki. [Vgl. Bielenstein Holzb. 393]. apme̦sls, Umwurf, Umschlag, Jacke, Kittel, eine Art Kleidung L., St., Druva II, 1150.

Avots: ME I, 106

apmĩlinât, tr., streicheln, liebkosen: sargs apmīlināja glaudīguo kaķi LP. VI, 860.

Avots: ME I, 108

apmulis: auch Mesoten, Wandsen.

Avots: EH I, 103

apmulis, -uša, verwirrt, dämlich: viņš, pa mežu staigādams, bija pavisam apmulis J. Kaln., Mag. IV, 2, 107.

Avots: ME I, 109

appilinât, ‡ Refl. -tiês, sich beträufeln Jürg. u. a.: bē̦rns appilinājies ar taukiem.

Avots: EH I, 105

appilinât, tr., beträufeln: sviests bijis ar asinīm appilināts LP. VII, 557.

Avots: ME I, 111

‡ applicêt Warkl., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum glätten (perfektiv): a. smilšu vai siena (s)kaudzi.

Avots: EH I, 105

‡ applikšinât, mit den Händen resp. Füssen leicht schlagend ringsum glätten: maizes kukuli pa˙priekšu (ar plaukstām) applikšina un tad tik šauj krāsnī Kal. a. kalniņu ar kājām gludu Warkl.

Avots: EH I, 105

‡ applikšķinât,

1) = ‡ applikšinât: a. (nece̦ptu) klaipu Bauske; leicht beklopfen, betätscheln: a. zirgam kaklu KatrE.;

2) mit der Hand aufs Wasser schlagend bespritzen
Schwanb. u. a.: a. uotru ar ūdeni.

Avots: EH I, 105

‡ apripulis "die Umgegend (in engerem Sinne)" Pilda.

Avots: EH I, 109

apruslis, ein kleiner Sandhügel, eine Kies- od. Grandgrube Dobl. [Wohl zu ràust; vgl. li. rūsỹs "Grube".]

Avots: ME I, 116

‡ apsalinât Bērzgale "(Malz) mit heissem Wasser begiessen".

Avots: EH I, 111

apšaulis: mit àu ² Warkl. (= nejē̦ga 2).

Avots: EH I, 119

apšaulis Nerft, Werssen, Warkl., ein übermütiger Mensch; zu šauls.]

Avots: ME I, 129

‡ apskalinât, bespülen: a. vīna pudeli un nuolikt Salis.

Avots: EH I, 112

‡ apslidinâtiês (ar slidām), Schlittschuh laufend herumgelangen (um) Salis u˙a.: a. (ar slidām) e̦ze̦ram vis˙apkārt.

Avots: EH I, 114

‡ apsliedêt, hier und da (Getreide oder Gras) niedertreten (Gänge darin machend): a. pļavu, labību Bauske.

Avots: EH I, 114

‡ apsliekât Bauske, C. (mit iẽ), Wolmarshof, = apsliekuôt: bē̦rns mē̦dz a. priekšautu. Refl. -tiês, sich begeifern: bē̦rns apsliekājies Bauske u. a.

Avots: EH I, 114

apsliekuôt, apsliẽnêt, begeifern: kas tad tuo gaļu ēdīs, kuo tu apsliekuojis Sessw., C.

Avots: ME I, 123

‡ apsliẽnât(iês) C., Wolmarshof u. a., = ‡ apsliekât(iês).

Avots: EH I, 115

‡ apsliẽnât(iês) C., Wolmarshof u. a., = ‡ apsliekât(iês).

Avots: EH I, 115

apslìet, ‡

2) "kādu darbu lē̦nām un muļķīgi pastrādāt" Tirs. n. RKr. XVII. 78.

Avots: EH I, 115

apslìet, tr., ringsum etw. aufrichten, herumlegen. Spr.; ringsum stützen: apsliet māju AP.

Avots: ME I, 123

apslimêt Spr., Geburtswehen zu empfinden anfangen.

Avots: EH I, 114

apslìmt, intr., inch., krank werden: vai pirmuo reizi redziet, ka kāds ir apslimis Alm. man sirds apslimusi, mir ist übel geworden.

Avots: ME I, 123

apsliñkuôt (Spr.), gew. apsliñkuôtiês, sich der Faulheit hingeben.

Avots: ME I, 123

apsliñkt: ‡ Subst, apsliñkums, das Faulgewordensein: gurdums un apslinkums viņu pārvarējis Janš. Mežv. ļ. I, 69.

Avots: EH I, 114

apsliñkt, -stu, -ku, faul werden: vista apslinkusi, vairs nedēj Bergfried, Grünh.; tu jau pavisam apslincis Hasenp.

Avots: ME I, 123

apslist: auch Golg.

Avots: EH I, 114

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123

apsmulis, -uša, beschmutzt, besudelt: viņš bija netīrs, dubļiem apsmulis Adam.

Avots: ME I, 124

apstâklis, der Umstand: citāduos apstākļuos A. XX, 660. apstākļi ir cilvē̦ka vaduoņi SDP. VIII, 7; apstākļu vārds, teikums Adverbium, Adverbialsatz.

Avots: ME I, 126

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118

apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūkām sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet kā apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.

Avots: ME I, 128

‡ aptilinât Dunika, Rutzau, ausgebreitet ein wenig bleichen (intr.) machen: lini jau drusku aptilināti.

Avots: EH I, 122

‡ aptrulinât, abstumpfen (tr.): a. bē̦rna garu.

Avots: EH I, 122

‡ apulinât abstumpfen (tr.) Druw. n. RKr. XVII, 84: cirvim zuobi apulināti.

Avots: EH I, 124

‡ apustulis, der Apostel.

Avots: EH I, 124

apvàlis ^2, das zum Trocknen zusammengeharkte Heu C., Lubahn, Bers. (zu velt). Dazu ein Verbum apvālêt = izārdītuo sienu nuo visām malām visapkārt valnī uzkasīt P.

Avots: ME I, 134

‡ apvilinât Salis, herumlocken um: a. suni ap e̦ze̦ra galu.

Avots: EH I, 126

‡ apzelinât Salis, = apzelêt.

Avots: EH I, 127

apzilināt, ringsum verbrennen (von Nesseln): pirkstus, ruoku. [Wohl mit z für dz; zu dzel̂t.]

Avots: ME I, 137

‡ apzilinis, blaulich Bērzgale: apziline putra Bērzgale, eine an Zutaten arme, wässerige (bläuliche) putra.

Avots: EH I, 127

apzilis, -uša [li. apžìle̦s, zum Inf. apžilti], blau umflort: pret apzilušām tālēm Jauns. Druva I, 1209.

Avots: ME I, 137

‡ apžulinât, (Wäsche) nachlässig bewaschen Fest.

Avots: EH I, 129

‡ ãrbĩlis AP., ãrbils Misshof, = ãrdbĩlis.

Avots: EH I, 194

ārdbĩlis: auch Würzau.

Avots: EH I, 194

ārdbĩlis Grünh., ein gabelartiges Werkzeug, mit dem man die Darrbalken von einander stösst (ārds + bĩdît).

Avots: ME I, 241

ā̀rdeklis: Plur. ā̀rdekļi ² Saikava.

Avots: EH I, 194

ā̀rdeklis Golg., ā̀rdîklis Wolm., ārdīklas Grob., Mistgabel mit zwei Zinken, mit der man auf dem Acker den Dünger ausbreitet (ārda). iet kā ārdeklis, stossend, zerstörend C., Smilt.

Avots: ME I, 241

ā̀rdîklis (unter ā̀rdeklis): ârdiklis ² Seyershof, Plur. ãrdikļi Salis, (mit ā̀r ² ) Mahlup, ā̀rdiklīši Ramkau.

Avots: EH I, 194

ā̀rdîklis, s. ā̀rdeklis.

Avots: ME I, 241

ârgalietis, der Auswärtige Kaln.

Avots: ME I, 242

ârgalis, der Geck, einer, der sich nicht gut benimmt; f. ârgale: ir jau tāda ārgale, vai nu viņu kāds krietns puisis precēs Purap.

Avots: ME I, 242

‡ ãrķelis N.-Bartau "zābaku nuove̦lkamais".

Avots: EH I, 195

ar̂klinieks, Häkner, Inhaber eines Hakens Landes.

Avots: ME I, 141

ârlìetu ministrija, das Ministerium der äusseren Angelegenheiten; ārlietu ministrs.

Avots: ME I, 243

‡ ârmalieši, = ârļàudis: ja nu vēl būtu ar citu - ārmaliešu ļaudīm, bet ne paši izjurieši Kaudz. Izjurieši 171.

Avots: EH I, 195

‡ arulis, eine Kartoffetart Ramkau: aruļi ir sarkani, apali; tiem tāda kâ suņa smaka ē̦duot.

Avots: EH I, 130

asgalis, auch asgals, das spitze Ende.: makšķere pastāv nuo galvas, kāta un asgala Konv. ² 2600; asgala nazis, ein spitzes Messer U.

Kļūdu labojums:
makšķere = (makšķeres āķi)

Avots: ME I, 143

asmèlis, f. -le, ein Mensch mit scharfer (ass) Zunge, ein sarkastischer Mensch.

Avots: ME I, 144

astagalis (unter astgals) - auch Saikava (in allen 3 Bedeutungen),

1): tāds a. vien bij palicis, kuo kast Saikava.

Avots: EH I, 131

‡ astesgali, = astgals 2, das Achterkorn Dickeln n. BielU.: mazās labības un astesgalu bija ... daudz Janš. Mežv. ļ. I, 310. nuo astesgaliem ...vārīt cūkai dziŗu 235.

Avots: EH I, 131

astīgalis (unter astgals),

2): plur. astîgaļi AP., astigaļi ² Golg.

Avots: EH I, 132

atbaĩdeklis, die Scheuche, ein abschreckendes Mittel Pūrs III, 12.

Avots: ME I, 150

‡ atbalinât Warkl. "weiss machen": pamazām a. drēbi.

Avots: EH I, 134

‡ atbliêzt,

1) schnell
(C.) resp. schwerfällig (Saikava) her-, zurückkommen;

2) = ‡ atbelzt 1 Bauske.

Avots: EH I, 135

‡ atblisêt Saikava, sich herumtreibend herkommen, -gelangen.

Avots: EH I, 135

atgalis,

1) ein Kund, mit dem die Erwachsenen zu scherzen lieben
(bē̦rns, ar kuo pieaugušiem tīk nuogalēties Dond.);

2) ein gesprächiger Mensch
Ahs.

Avots: ME I, 158

‡ atgliêbt

Lubn., Meiran "atrunāt": tu jau mani neatgliebsi.

Avots: EH I, 142

atglitêt, wieder glatt werden, von der Erde bei eingetretenem Tauwetter: taks atglitējis pavisam glits Jan. Cf. li. glitùs, glatt.

Avots: ME I, 159

‡ atkaklis, ein Unartiger, Ungehorsamer Dunika: puišelis liels a.

Avots: EH I, 145

atkaliņ AP., A. XX, 410, atkalît Mar., RSk. II, 8, wiederum, abermals (erweitertes atkal).

Avots: ME I, 164

‡ atklibinât (li. atklìbinti) Stenden, wackeln (klappern) machend losbekommen: klibināju duris, kamē̦r atklibināju grīzekli vaļā.

Avots: EH I, 148

atklibuôt, atklibât PS. (li. atklibė̕ti), intr., herhinken, hinkend ankommen.

Avots: ME I, 167

‡ atklidzinât,

1) = ‡ atklibinât Erlaa: a. duris vaļā;

2) langsam (mit einem schlechten Pferd oder Wagen, auch ohne Geklapper
Salis, Trik.), in kleinem Trab (Lemburg) oder klappernd (Lemsal) herfahren.

Avots: EH I, 148

‡ atkliẽdêt Salis, das spitze Ende eines Nagels breitschlagen.

Avots: EH I, 149

atklìegt,

1) tr., schreiend zurückrufen:
ja tu gribi viņu atkliegt, tad dari tuo tūliņ Vēr. I, 1346;

2) intr., schreiend antworten:
"nerierādīsi", Ķencis atkliedza Kaudz. M. Refl. -tiês, auf einen Zuruf antworten: dziedu, dziedu, nuokliedzuos, kas pretim atkliedzās? BW. 245.

Avots: ME I, 167

‡ atkliêkt(iês) ² Schnehpeln, = atklìegt(iês).

Avots: EH I, 149

‡ atkliêkt(iês) ² Schnehpeln, = atklìegt(iês).

Avots: EH I, 149

‡ atkliẽst,

1) aufblättern, aufschlagen:
a. grāmatas nākuošuo lapu OB.;

2) seinerseits einen Schlag versetzen:
viņš man iesita, bet es viņam atkliedu pretim Dunika.

Avots: EH I, 149

‡ atklim̃pât Lemburg, Trik., nachlassig, mit grossen Schritten herkommen.

Avots: EH I, 149

atklimst, auch atklimstêt, wiederhallen, erschallen: lācis krākt, lai viss mežs atklimst LP. V, 97; VII, 774. visa apkārtne atklimst, cik jauki šis spēlē LP. VI, 460. atklimstēja meži aiz sievu, bē̦rnu vaimanām VII, 1086.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 167

‡ atklimt, niederstraucheln, -stolpern, -fallen: a. uz ceļiem Warkl.

Avots: EH I, 149

‡ atkliņģuôt oder atkliņģât (erschlossen aus ostle. atklyndžoit Bērzgale), langsam, lässig herkommen.

Avots: EH I, 149

‡ atkliñkât, mit grossen Schritlen (Jürg.) oder hinkend (Meselau) herkommen.

Avots: EH I, 149

‡ atkreĩliski Kaugurciems, Adv., in umgekehrter Richtung: a. ("pretējā virzienā tam, kādā pavedieni sašķe̦te̦rē̦ti) tamza jāgriež vaļā; tad redzēs, cik tur dziju Kaugurciems.

Avots: EH I, 150

atkritulis der Abtrünnige: tie uzņe̦m visus atkrittuļus, kas patiesībā ir tiešām arī atkritumi Izgl. II, 32.

Avots: ME I, 168

atkukulis, das Gastgeschenk (Brot, Fleisch), das die abfahrenden Hochzeitsgäste als Gegenschenk für die von ihnen in das Hochzeitshaus mitgebrachten Viktuatien erhalten.

Avots: ME I, 168

‡ atkulinêt(iês) "Hindernisse überwindend sich einfinden" Warkl.

Avots: EH I, 150

‡ atkulinêt(iês) "Hindernisse überwindend sich einfinden" Warkl.

Avots: EH I, 150

atlicen [in Lisohn: at˙licen], atlicin, atlican, atlice̦ns Lös. pietrūcin man spēciņa, atlicin (Var.: atlican) paduomiņa BW. 27274; 27284; zu atlikt.

Avots: ME I, 173

‡ atlicenis ein Übriggebliebener; Überbleibsel Stelpenhof: šuo sivē̦nu tev dāvinu; tas man ir tāds atlicenis.

Avots: EH I, 153

atlicin (unter atlicen): auch Warkl. (neben at˙licin), Pilda n. RKr. XIII, 53 (at˙licin): bagāts saimnieks, visa kā atlicin Warkl.

Avots: EH I, 153

atlicinât, ‡

2) dievs atlicinājis, Gott hat Überfluss gegeben
Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 153

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173

atlidinâtiês, atlidenêt Spr., atliduôt, herschweben, schwebend herfliegen, herflattern: bet naktī atliduo pie muļķīša salds miegs LP. IV, 152.

Avots: ME I, 173

‡ atlìecinâtiês, durch Zeugenaussagen sich frei machen (?): puisis ...nespēs a. un atsvabināties nuo ... apvainuošanas Pet. Av.

Avots: EH I, 154

‡ atliêdẽt, (vom Regen) aufweichen machen: lietus ceļu atliedējis mīkstu un dubļainu Janš. Līgava I, 9.

Avots: EH I, 154

atliegtiês,

1) verleugnen:
nevar jiem a. Pas. VI, 100. Adelīte atliedzēs IX, 330; ‡

2) abschlagen, verweigern:
nevarēja jī a. Pas. II, 56.

Avots: EH I, 154

atliẽgtiês Spr., [Warkl., Kalz., Nerft], sich lossagen, verleugnen.

Avots: ME I, 174

atliẽka C., atliêka ² Kand., atlieks (li. ãtliekas), Überbleibsel, Rest: mūŗu atliekas, Ruinen LP. VII, 305; kustuoņu un stādu atliekas, Überreste von Tieren und Pflanzen SDP. VIII, 40; mirstīgās atliekas, sterbliche Hülle, irdische Überreste.

Avots: ME I, 174

atliekām Spr., f. atlikām.

Avots: ME I, 174

atlìekt: muguru, kūkumu, naglu a. taisni Siuxt.

Avots: EH I, 154

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. ² 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174

‡ atliẽlîtiês pretī, entgegenprahlen, seinerseits prahlen.

Avots: EH I, 154

‡ atlìesêtiês, magerer werden Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 35.

Avots: EH I, 154

atliêt, ‡

2) zurückgiessen
Siuxt u. a.; ‡

3) zur Genüge begiessen
Siuxt: bietes tâ izkaltušas, ka nevar vairs ne˙maz atliet.

Avots: EH I, 154

atliêt [li. atlieti, r. отлить], tr., abgiessen: pienu nuo viena trauka uotrā. Refl. -tiês, bis zum Überdruss giessen, bis zum Überdruss einander begiessen.

Avots: ME I, 174

‡ atligas Zvirgzdine, = atkusnis, Tauwetter.

Avots: EH I, 153

atlikas: atliku likām oder a. likums, vollauf Segewold.

Avots: EH I, 153

atlikas, Pl. T., Überbleibsel, Überreste: ēdienu atlikas LP. VII, 123, V, 53, IV, 217; Hiob 24, 6 nuo ve̦cprūšu valuodas mums tikai sīkas atlikas Kronw. Adv. atliku likãm, über und über genug, im Überfluss: naudas būs atliku likām Etn. III, 175; so auch atlikām Etn. III, 146.

Kļūdu labojums:
ēdienu atlikas = ēdiena atlikas

Avots: ME I, 173

atlikt, ‡

3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām; ‡

4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika; ‡

5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês, ‡

2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.

Avots: EH I, 153, 154

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173

atlikums, Überbleibsel, Rest: atlikums jāizdzeŗ LP. VI, 721. atlikumus nuo gaiļa varējuši ēst pašas LP. VII, 304. skaidrs atlikums, das. was nach Abzug aller Unkosten übrig bleibt, der Reinertrag.

Kļūdu labojums:
varējuši = varēja

Avots: ME I, 173

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu māte atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547

Avots: ME I, 173

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu māte atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547.

Avots: ME I, 173

atlipinât, loslösen: salipušās lapas. Fact. von atlipt, intr., sich loslösen, loskleben.

Avots: ME I, 173

‡ atlipît, eilig herlaufen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 154

atlipt (unter atlipinât; li. atlìpti), zusammengeklebt sich loslösen Dunika, Kal. u. a.: pielipinātais papīris atkal atlipis.

Avots: EH I, 154

‡ atlivaine (pīpe) Warkl. "eine Pfeife (zum Rauchen) mit einem Hohlraum unten, wo sich das Pfeifenöl ansammelt": iet ar atlivaini zuobuos.

Avots: EH I, 154

atmeteklis, ein ausgesetztes Kind, ein Findling L. In Linden = atmešņa.

Avots: ME I, 176

atpakaļrãpulis, der Reaktionär.

Avots: ME I, 181

atpalikt, ‡

2) zurückbleiben:
atpalicis (rückstandig, r. отсталыи́) cilvē̦ks J. Daniševskis.

Avots: EH I, 158

atpalikt, intr., übrig bleiben: lācīts ķēra, vilciņš guva, kas tur vaira atpalika BW. 27516, 1.

Avots: ME I, 181

‡ atpilinât, tropfenweise abfliessen machen: a. daļu šķidruma.

Avots: EH I, 158

atpilis (unter atpîlis ² ): ein im Herbst geborenes Lamm - auch Golg., Lubn., Mahlup; das jüngste Kind (wenn zwischen diesem und den älteren Kindern ein grösserer Altersunterschied besteht) Mahlup.

Avots: EH I, 158

I atpĩlis (unter atpīle),

1): Plur. atpīļi Aahof "sasalumi le̦dus plaisās, kas augstāki par ledus virsu".

Avots: EH I, 158

atpîlis ² : die Bed. "ein im Herbst geborenes Lamm" - auch Dond., (atpīlītis) Sessw.

Avots: EH I, 158

atpîlis ² Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182

atrāpulis *, Reaktionär.

Avots: ME I, 185

atraslis, ein Findelkind. Ronneb.

Avots: ME I, 184

ãtrulis, sīvulīti, ātrulīti, kam tu mani bildināji BW. 15020.

Avots: ME I, 245

‡ atsalinât brühend versüssen: a. iesalu Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 163

‡ atsijgalis, der eiserne Haken, womit der Femerstrang an die Wagenachse befestigt wird Oknist.

Avots: EH I, 165

‡ atskalinât Trik., = atskaluôt: a. mucai gļuotas.

Avots: EH I, 166

‡ atšķilinât Stenden, (von harzigen Kiefern kleine Späne zum Anheizen) abspalten: a. iekuru.

Avots: EH I, 173

‡ atsklidêt Dunika, Kal., Rutzau u. a., = atslidêt.

Avots: EH I, 166

‡ atsklidinât Dunika, Rutzau, = ‡ atslidinât: ragutiņas atsklidināja uz šuo upes krastu. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atslidinâtiês.

Avots: EH I, 166

‡ atskliẽst Dunika, Kal., OB., = ‡ atskleĩst: a. grāmatu vaļā. atsklied nākuošuo lapu! Refl. -tiês Dunika, = ‡ atskleĩstiês: man grāmata atskliedās nepareizā lappusē.

Avots: EH I, 166

atslidêt, intr., gleitend ankommen; auch atslidinâtiês: ar slidām.

Avots: ME I, 194

‡ atslidinât, hergleiten machen. Refl. -tiês Dunika, hergleiten; auf Schlittschuhen herlaufen, auf einem Schlittchen herrodeln.

Avots: EH I, 167

‡ atsliduôt, auf Schlittschuhen herlaufen.

Avots: EH I, 167

atslìegtiês ² [Kreuzburg; atsliêgties ² Salis, Wandsen], sich stützen, sich zurücklegen Smilt. kas tur atsliedzies aus. I, 22. sēdēja atsliedzamā krē̦slā, Lehnstuhl Lautb. [atsliegsies pie sava nama Hiob. 8, 15.]

Avots: ME I, 194

atslìektiês C., = atslieties.]

Avots: ME I, 194

atslìet [li. atšliẽti], anlehnen, stützen: muguru pie kuoka. Refl. -tiês, sich zurücklegen, stützen: es atslējuos viņam pie krūtīm Rain.

Avots: ME I, 194

atslìmt, intr., wieder krank werden.

Avots: ME I, 194

atslist: auch Golg.

Avots: EH I, 167

atslist Stom., intr., schwächer werden, abnehmen: pēc dažām stundām ugunsgrē̦ks drusku atslisa.

Avots: ME I, 194

‡ atsprāglis Altdorf, Adv., = atsprãklu.

Avots: EH I, 169

atsprãklis (unter atsprāklu): auch Ramkau.

Avots: EH I, 170

atsprãkliski (unter atsprãklu): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Dond., Salis, Seyershof, Trik.: kāpjas a. Salis. a. jāvelk žagars ziemsvē̦tku vakarā nuo čupas Seyershof.

Avots: EH I, 170

‡ atsprãkliskis Orellen n. FBR. XI, 43, = atsprãklu.

Avots: EH I, 170

atsprēkliņ (unter atsprãklu): auch Memelshof, (mit è ² ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 23, Oknist, atsprēklin - auch Zaļmuiža, (mit è ² ) Kaltenbr., atsprèkliń ² Warkl., atsprēkleņ Pas. VI, 365, Bērzgale, (mit è ² ) Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Pilda n. FBR. XIII, 53, Kaltenbr.

Avots: EH I, 170

‡ atsprèksliņ ² Saikava, atsprèkšļi ² ebenda, = atsprāklu.

Avots: EH I, 170

‡ atsulinât,

1) = atsuluôt Lis.: a. pienu, machen, dass sich die Molken von der gegorenen Milch absondern;

2) = sasulinât 1 Nigr. Refl. -tiês, Lange Latv. ārste 8, = atsuluôt.

Avots: EH I, 172

atsvēreklis, das Gegengewicht: sēdi virsū par atsvērekli, setze dich drauf als Gegengewicht (nämlich auf das Ende des Hebebaumes) Hug. Mag. II, 1, 72.

Avots: ME I, 199

atsvilinât, wegsengen: cūkai sarus.

Avots: ME I, 200

attâli, attâļi, attâlu, -ļu, attâlus, -ļus, Adv., in einiger Entfernung, recht entfernt, weit: pilsē̦ta stāvējuse diezgan attāļus nuo jūŗas krasta Apsk. I, 454.

Avots: ME I, 204

attâliene, die Ferne: duosimies vēl sirmākā attālienē Etn. III, 183.

Avots: ME I, 204

attâlinât (li. attólinti), attâļinât, tr., entfernen, weiter rücken: katrs nuodzīvuots mirklis attāļina mani nuo tām stundām Vēr. II, 52. Refl. -tiês, auch attâļuoties, sich entfremden: viņa iesaucās attāļinādamās JR. V, 92. cilvē̦kam ir iespējams attālināties nuo dabas Vēr. I, 1133.

Kļūdu labojums:
sich entfremden = sich entfernen; sich entfremden

Avots: ME I, 204

‡ attillinât Katz., behutsam weg-, herragen, -schieben, -ziehen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 176

attrulinât, Sassm., stumpf machen: cirvi, kaltu.

Avots: ME I, 205

atvìeglinât, atvìegluôt, tr., erleichtern, leicht machen: darba gŗūtumus BW. 608; sirdi Kundz.; dažu suoli Kaudz. M. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu RSk. II, 238. kā atviegluots viņš pacēlās Vēr. I, 828. Refl. -tiês,

1) leichter werden, sich leichter machen:
ne̦samais nuoplaks un atvieglināsies LP. IV, 225. atvieglinies tā savu nastu II Mos. 18, 22;

2) euphem., seine Notdurft verrichten:
jāiet aiz pakšķa atvieglināties od. atviegluoties. Subst. atvieglinājums, die Erleichterung.

Kļūdu labojums:
BW. 608 = BW. I, S. 102

Avots: ME I, 211

atvilinât: auch Pas. Ill, 78.

Avots: EH I, 181

atvilinât Neu-Bergfried, gleichbed. mit atviļinât.]

Avots: ME I, 210

atzailis Schujen, eine grünere Stelle der Winter saat (im Frühling und im Herbst) oder (im Frühling) von Grasplätzen. [Wohl mit Ablautengleisung zu atzel̂t; etwa zuw Part. atzēlis wie z. B. aizsainis zum Part. aizsejis.]

Avots: ME I, 212

‡ atzalis,

1) eine unreife Beere:
kas tie nu bij par uogām - tie tik bij tadi atzalīši Strasden;

2) Plur. atzaļi, die leichten Körner, die beim Windigen bei der Spreu bleiben
Seyershof: a. ir viegli: kad vētī; vējš ne̦s pruom;

3) Plur. atzaļi, die neben den reifen befindlichen unreifen Früchte in Schoten
Wellig 160.

Avots: EH I, 182

atzîdelis: auch Warkl.

Avots: EH I, 182

atzîdelis (li. atžindùlis), atzîdenis, ein Kind, dem die Mutter wegen ihrer Abwesenheit erst nach Verlauf einiger Zeit, einiger Tage die Brust gibt, dann auch ein Kind, das füp einige Zeit entwöhnt, wiederum die Mutterbrust erhält: kad māte, atstādama bē̦rnu mājā, paliek kaut kur ciemā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda bē̦rnu, tad tāds bē̦rns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās uz kādu bē̦rnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. s. w. RKr. XI, 75; LP. VII, 681.

Avots: ME I, 213

atzĩlis, f. -usi, wieder grün (?) geworden: zāle, rudzi atzīluši Schujen; cf. atzilt.

Avots: ME I, 213

‡ auckelis, das Ohrgehange Infl.

Avots: EH I, 183

aûdeklis (unter aûde̦kls): auch Salis, Sonnaxt.

Avots: EH I, 183

aûdzēklis, ‡

2) ein Baumpflänzling
Cīgra Ābolu dārznieks 95.

Avots: EH I, 184

aûdzẽklis [Manz. Lettus], der Zögling, das Pflegekind.

Avots: ME I, 215

aûglinât, tr., die Fruchtbarkeit fördern, fruchtbar machen: es tuo namu auglināšu Jer. 31, 27.

Avots: ME I, 216

aûglis,

1): slikti augļi BW. 9017;

2) vēja a., die Leibesfrucht, welche vor Ablauf der halben Schwangerschafts zeit geboren wird
Salis: dažreiz bez kāda sitiena izme̦tas - tik˙pat cilvē̦kam, vai kustuoņam, tuo sauc pa[r] vēja augli; ka[d] ir puslaiks pāri, ta[d] nesauc par vēja augli.

Avots: EH I, 184

aûglis [vgl. li. auglis Miež. "урожай", auglius "Gewächs" AfslPh. XIII, 570 und bei Bezzenberger BGLS. 274],

1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;

2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;

3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.

Avots: ME I, 216

augšgalietis, der Oberländer.

Avots: ME I, 219

‡ aûgšsliêksnis ² Siuxt "duru stenderes augša, kur iekšā stāv duru kājä.

Avots: EH I, 185

aûgulis: nach Für. in Salisb. in der Bed. "Zögling" augulis, f. -le.

Avots: EH I, 185