aizlaicīt
‡ àizlàicît 2 gaļu līdz vasarai Oknist, mit dem Fleischvorrat, sparsam davon Gebrauch machend, bis zum Sommer auskommen.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'lài' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'lài' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (76)
aizlaitīt
‡ àizlàitît, massierend hin-, wegbefördern: laitīja, laitīja, kamē̦r aizlailīja uz viņu sauli KatrE.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizslaistīt
aizslaistīt
aplaitīt
apslaistīt
‡ apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. māju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.
Avots: EH I, 114
Avots: EH I, 114
atlaipot
atlàipuôt, intr., gleichsam wie über einen Steg (làipa) kommen, vorsichtig, die Pfützen vermeidend, nahen.
Avots: ME I, 170
Avots: ME I, 170
ielaipot
ìelàipuôt: im Zitaf aus BW. 18762 ist "man" durch "mani" zu ersetzen und ìelàipuôt bedeutet hier: über Stege hineingehen machen.
Avots: EH I, 526
Avots: EH I, 526
ielaipot
ìelàipuôt, über einen Steg hineingehen, langsam, hüpfend gehen, um kotige Stellen zu vermeiden: pa laipiņu ielaipuoju BW. 18779. līdz viņš man ielaipuoja bajāriņa sētiņā 18762.
Avots: ME II, 36
Avots: ME II, 36
izlaipot
izlàipuôt, gew. refl. - tiês, von einem Stege (làipa) zum anderen, von einem Hümpel od. Stein od. Brett zum andern seinen Weg nehmen metu laipu pie laipiņas, nevarēju izlaipuot BW. 18779. mēģināja izlaipuot nuo viena akmeņa uz uotru Duomas I, 1163. par akmeņiem bez bē̦das var izlaipuoties Aps.; sich vom Hauptwege auf Nebenwege begeben L.
Kļūdu labojums:
Weg nehmen = Weg nehmend hinausgelangen, hindurchgelangen.
Avots: ME I, 761
Kļūdu labojums:
Weg nehmen = Weg nehmend hinausgelangen, hindurchgelangen.
Avots: ME I, 761
izlaitīt
izlaitīt
izlàitît, tr., verwöhnen, verhätscheln izlaitīta gadījās BW. 22032.
Kļūdu labojums:
verwöhnen, verhätscheln = wohl gleichb. mit izbraucīt 1 (in obszönem Sinn)
Avots: ME I, 762
Kļūdu labojums:
verwöhnen, verhätscheln = wohl gleichb. mit izbraucīt 1 (in obszönem Sinn)
Avots: ME I, 762
izplaiksnīties
izplàiksnîtiês 2 , izplai(k)šķêtiês, verweht werden, schwinden, sich verziehen: beidzuot migla uz s truames izplaiksnījās Vēr. II, 1198. negaiss arī izplaikšķas MWM. VI, 815, Bers., Lub. kas pāri par tuo, ats izplaišķas A. XII, 155. [Vgl. išsiplaiskýti und išsiplaikstýti "развернуться".]
Avots: ME I, 781
Avots: ME I, 781
izslaistīt
izslàistît, tr., erheben: zaķis ausis izslaistīja MWM. VIII, 412. Refl. - tiês, sich erheben, hervorragen: galdu kājas bija izslaistījušās pa ve̦zumu.
Avots: ME I, 799
Avots: ME I, 799
klaips
klàips,
1): maizes klaipu BW. 18929, 2. plānu klaipu cepējiņu 18659. kam necepa biezu (Var.: augstu) klaipu 28533.
Avots: EH I, 608
1): maizes klaipu BW. 18929, 2. plānu klaipu cepējiņu 18659. kam necepa biezu (Var.: augstu) klaipu 28533.
Avots: EH I, 608
klaips
kreimlaiža
laicene
laičene
laicīt
làicît 2 ,
1): auch Sessw.;
2): kad ir kas labāks; laicī kādam nelaikam (für schlechte Zeiten)
Aulejā. miežus laika sē̦klai ebenda. gaļa jālaika (jālaicī Līksna, Nīcgale) vasarai Kaltenbr., Oknist. mums (acc.) te nelaicīs: dzīs pruojām Kaltenbr. man Laimiņa laicījusi slave̦nuo tē̦va dē̦lu Nerft; am Leben lassen OB.;
3): Zeit geben
-auch OB.; warten - auch Dunika; ‡
4) bestimmen
(mit aĩ ) Rutzau: kâ dieviņš laicīs ("nuoteiks"), tâ būs;
5) sich (von jem. etwas) leihen
Rutzau. Refl. -tiês,
1): sich in acht nehmen
Lng.; nu tad tik laîkies 2 (sargies)! Schrunden n. FBR. XIII, 106; ‡
2) vörkommen, sich (auf)halten:
kur žusi laĩkās Nidden; kur ūdens laĩkās ebenda. - Zur Bed. vgl. auch nuolaicît 1.
Avots: EH I, 711
1): auch Sessw.;
2): kad ir kas labāks; laicī kādam nelaikam (für schlechte Zeiten)
Aulejā. miežus laika sē̦klai ebenda. gaļa jālaika (jālaicī Līksna, Nīcgale) vasarai Kaltenbr., Oknist. mums (acc.) te nelaicīs: dzīs pruojām Kaltenbr. man Laimiņa laicījusi slave̦nuo tē̦va dē̦lu Nerft; am Leben lassen OB.;
3): Zeit geben
-auch OB.; warten - auch Dunika; ‡
4) bestimmen
(mit aĩ ) Rutzau: kâ dieviņš laicīs ("nuoteiks"), tâ būs;
5) sich (von jem. etwas) leihen
Rutzau. Refl. -tiês,
1): sich in acht nehmen
Lng.; nu tad tik laîkies 2 (sargies)! Schrunden n. FBR. XIII, 106; ‡
2) vörkommen, sich (auf)halten:
kur žusi laĩkās Nidden; kur ūdens laĩkās ebenda. - Zur Bed. vgl. auch nuolaicît 1.
Avots: EH I, 711
laicīt
làicît 2 Lub., [auch Nerft] (li. laikýti "halten"), - ku [od. - cīju Kurmin und Nerft], - cīju, tr.,
1) streichen, massieren:
gaŗas zeķes pārde̦vušas par vē̦de̦ra laicījumu (Var.: braucījumu, latījumu) BW. 20536, 4;
2) hüten, aufsparen, [schonen
Für.], länger erhalten, verschieben: laiki savu ce̦kuliņu BW. 29045, 1. vai bij pati veļa māte manis dēļ laicījusi (neveiklīti; Var.: taupījuse) BW. 21879, 1;
3) Zeit geben, warten:
kuo tad te laicīs, kuo tad vairs gaidīs Rutzau. Refl. -tiês, (sich entgegenhalten), ausweichen, sich hüten, zörgen: laikies, laikies, vilciņš nāk BW. 16844, 1. sērdienīte laicīdamâs atteica Dīcm. 1, 65. ar šuo burvi visi baidījās un laicījās satikties LP. VII, 133. laikies, brālīti, nu tevi kārs BW. 25439. laicījies un vilcinājies un nuokavējies īstuo laiku Druva 1, 369. jālaikuoties tuo darīt, man müsse sich hüten, das zu tun JK. VI, 32. [Nebst apr. laikūt "halten" Kausativform zu likt (s. dies)]
Avots: ME II, 401
1) streichen, massieren:
gaŗas zeķes pārde̦vušas par vē̦de̦ra laicījumu (Var.: braucījumu, latījumu) BW. 20536, 4;
2) hüten, aufsparen, [schonen
Für.], länger erhalten, verschieben: laiki savu ce̦kuliņu BW. 29045, 1. vai bij pati veļa māte manis dēļ laicījusi (neveiklīti; Var.: taupījuse) BW. 21879, 1;
3) Zeit geben, warten:
kuo tad te laicīs, kuo tad vairs gaidīs Rutzau. Refl. -tiês, (sich entgegenhalten), ausweichen, sich hüten, zörgen: laikies, laikies, vilciņš nāk BW. 16844, 1. sērdienīte laicīdamâs atteica Dīcm. 1, 65. ar šuo burvi visi baidījās un laicījās satikties LP. VII, 133. laikies, brālīti, nu tevi kārs BW. 25439. laicījies un vilcinājies un nuokavējies īstuo laiku Druva 1, 369. jālaikuoties tuo darīt, man müsse sich hüten, das zu tun JK. VI, 32. [Nebst apr. laikūt "halten" Kausativform zu likt (s. dies)]
Avots: ME II, 401
laidāris
laidraks
làidraks 2 Stomersee, ein Lümmel, ein beim Arbeiten nachlässiger Mensch. - Vgl. laĩdaks.
Avots: ME II, 404
Avots: ME II, 404
laiduks
laiko
làikùo 2 : auch Erlaa n. FBR. XI, 21, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89: l. manim mātes kurpes, l. mātes vilnainīte BW, 7698 var. (ähnlich: 3198 var.). salt man ārā, salt istabā. laid mani, māmiņa, pie puiša gulēt! ne salt, ne karst, - patie (= pašā) laikuo VL.
Avots: EH I, 713
Avots: EH I, 713
laiko
laipa
làipa: dat. s. laipei BW. 18756,1 var. (aus Kabillen), acc. s. laipīti BW. 18803, 16, 5): auch (làipeņas 2 ) Zvirgzdine;
6): auch (laipiņa 2 ) Frauenb.; ‡
9) "ein böses Loch, ein Ort im Wege, da man auskehren muss"
Für:; ‡
10) der Nebenweg
Stender Deutseh-lett. Wrtb. (unter "Weg" ).
Avots: EH I, 713
6): auch (laipiņa 2 ) Frauenb.; ‡
9) "ein böses Loch, ein Ort im Wege, da man auskehren muss"
Für:; ‡
10) der Nebenweg
Stender Deutseh-lett. Wrtb. (unter "Weg" ).
Avots: EH I, 713
laipa
làipa,
1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;
2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;
3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;
4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;
5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];
6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;
7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;
8) laîpa 2 Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].
Avots: ME II, 409
1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;
2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;
3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;
4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;
5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];
6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;
7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;
8) laîpa 2 Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].
Avots: ME II, 409
laipāt
làipât: pa ābūlu laipādama Blieden n. FBR. XVI, 105; "langsam gehen" (mit -ât ) Warkl.: jis lē̦nām làipā 2 . Refl. -tiês: auch Für.
Avots: EH I, 713
Avots: EH I, 713
laipāt
laišlapa
laitiķis
laitināt
làitinât, tr., streichen, massierien lassen: tiešām gribi tu pietī iet un vē̦de̦ru laitināt St., Smilt.
Avots: ME II, 414
Avots: ME II, 414
laitīt
làitît:
1): auch Lange Latv. Arste, S. 13, Bērzgale, Prl., (mit ài 2 ) Saikava, Warkl.; ‡
2) schlagen
Saikava: smagi l. zirgu. Refl. -tiês,
2): auch Druw. Zur Bed. vgl. auch izlàitît.
Avots: EH I, 715
1): auch Lange Latv. Arste, S. 13, Bērzgale, Prl., (mit ài 2 ) Saikava, Warkl.; ‡
2) schlagen
Saikava: smagi l. zirgu. Refl. -tiês,
2): auch Druw. Zur Bed. vgl. auch izlàitît.
Avots: EH I, 715
laitīt
làitît [auch PS.], - u, - ĩju, tr., streichen, abstreichen, namentlich in der Badstube, massierien Elv., Aps., Spŗ Druw., Smilt., Lub., Oknist: ne māte pē̦rusi, ne laitījusi BW. 20342. šīs nu gan laitīja, kâ laitīja, bet kâ labāki nepalika, tâ nepalika LP. VII, 328. slimnieku nuo galvas līdz kājām laitīdams Vēr. II, 330. [kaulus laita ar sluotas kātu Manz. Post. II, 262]. vē̦de̦ru laitīt,
a) den Bauch streichen, massieren;
b) fig., den Bauch pflegen, faulenzen
Etn. IV, 164. Refl. -tiês,
1) sich streichen, massieren:
aizgāja pirtī laitīties BW. 20896;
2) trödeln
Mar. n. RKr. XV, 123. Subst. laitĩjums, die Massage: villainās (zeķes) atde̦vušas par vē̦de̦ra laitījumu (Var.: laicījumu, laistījumu) BW. 20536. laitîtãjs, jem., der streicht, massiert BW. 20338; 18309; auch: der Faulenzer; laitîšana, das Massieren. Zu li. lytė̕ti "anrühren", [liesti "anteasten"; vgl. dazu auch v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 229 und Wood KZ. XLV, 65].
Avots: ME II, 414
a) den Bauch streichen, massieren;
b) fig., den Bauch pflegen, faulenzen
Etn. IV, 164. Refl. -tiês,
1) sich streichen, massieren:
aizgāja pirtī laitīties BW. 20896;
2) trödeln
Mar. n. RKr. XV, 123. Subst. laitĩjums, die Massage: villainās (zeķes) atde̦vušas par vē̦de̦ra laitījumu (Var.: laicījumu, laistījumu) BW. 20536. laitîtãjs, jem., der streicht, massiert BW. 20338; 18309; auch: der Faulenzer; laitîšana, das Massieren. Zu li. lytė̕ti "anrühren", [liesti "anteasten"; vgl. dazu auch v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 229 und Wood KZ. XLV, 65].
Avots: ME II, 414
laivāt
laizināt
laizīt
làizît: auch Ramkau, (mit aî 2 ) Frauenb., (mit aĩ ) Behnen, Dond., Dunika, Ermes, Iw., Lemb., Lems., PlKur., Postenden, Roop, Salisb., Siuxt, Stenden, Windau, Wolm., Zögenhof. Refl. -tiês; slābans, kâ nevar l. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "schachmatt").
Avots: EH I, 716
Avots: EH I, 716
laižņa
laižņa
I làižņa, comm., der Lecker, Schlecker Asp.; Teller -, Schüssellecker St., Lub., Aps.
Avots: ME II, 415
Avots: ME II, 415
laižņa
lieklaizis
nelaimis
nolaipot
nolaipot
nùolàipuôt, tr., intr.,
1) dahinkriechen, kriechend, vorsichtig betreten:
duod, dieviņ, bagātiem kâ utei nuolaipuot! BW. 8978. lai tuo utis nuolaipuoja Var.: nuolāpuoja) 19898, 1;
[2) abtreten, stark betreten:
labību nuolaipuot U., Fussteige im Getreide machen.]
Avots: ME II, 807
1) dahinkriechen, kriechend, vorsichtig betreten:
duod, dieviņ, bagātiem kâ utei nuolaipuot! BW. 8978. lai tuo utis nuolaipuoja Var.: nuolāpuoja) 19898, 1;
[2) abtreten, stark betreten:
labību nuolaipuot U., Fussteige im Getreide machen.]
Avots: ME II, 807
nolaizīt
nùolàizît, [li. nulaižýti], tr., ablecken: Sprw. brangs kâ nuolaizīts teļš. Refl. - tiês, sich ablecken: pierādīšanu viņiem nav - lai nuolaizās!
Avots: ME II, 808
Avots: ME II, 808
noslaistīt
nùoslàistît, tr., (mit Pfählen) bestecken, umstellen Spr. Refl. -tiês, trödeln, sich rekeln, faul bei der Arbeit sein, sich umhertreiben: nuoslaistās tik gar pakšķiem MWM. VII, 5.
Avots: ME II, 850
Avots: ME II, 850
palaiku
pārlaipot
pãrlàipuôt, ‡
2) behutsam hinübertreten:
viņš ... pārlaipuoja gulē̦taju kājām Upītis Pirmā nakts 419.
Avots: EH II, 204
2) behutsam hinübertreten:
viņš ... pārlaipuoja gulē̦taju kājām Upītis Pirmā nakts 419.
Avots: EH II, 204
pārlaipot
pãrlàipuôt, intr., über einen Steg gehen: viņš strautam pārlaipuojis Stari III, 220. Refl. -tiês, von einem Hümpel, einem Stein u. a. zum andern springend hinüberkommen: par purvu.
Avots: ME III, 163
Avots: ME III, 163
pārlaitīt
pieslaits
pirmlaik
plaikšņīt
plaišķine
priekšlaideris
primšlaik
‡ prim̂šlàik 2 Daudsewas n. FBR. XVII, 150, Sonnaxt, = prìekšlaĩk: iztaisīja p. zārku Sonnaxt. bȩ̄rns bijis p. (vor der Hochzeit) ebenda.
Avots: EH II, 316
Avots: EH II, 316
puslaipa
puslàipa, der halbe Steg: aizticis līdz puslaipai (bis zur Mitte des Steges) LP. VII, 968.
Avots: ME III, 429
Avots: ME III, 429
saslaicīt
šīlaik
šìlàik(s) 2 (gesprochen šèilḕik(s) 2 ) Mar. n. RKr. XV, 139, Adv., um diese Zeit: rītu šīlaik es iešu pastaigāties. Enthält wohl den alten acc. s. masc. g. (li. šį̃) von šis.
Avots: ME IV, 19
Avots: ME IV, 19
šīlaiks
šìlàik(s) 2 (gesprochen šèilḕik(s) 2 ) Mar. n. RKr. XV, 139, Adv., um diese Zeit: rītu šīlaik es iešu pastaigāties. Enthält wohl den alten acc. s. masc. g. (li. šį̃) von šis.
Avots: ME IV, 19
Avots: ME IV, 19
sklaistīt
sklàistît 2 (li. *sklaistyti, zu erschliessen aus išsklaislýti "zerstreuen" An. 81) sienu Hirschenhof "uzārdīt sienÜ, Wohl zu skliest.
Avots: ME III, 881
Avots: ME III, 881
slaicīt
slaicīt
slàicît 2, -ku,-cĩju, tr., recken, strecken, rekeln: garām krāsni, garām suolu slaiku (Var.: stiepu) savu augumiņu BW. 7633. s. ruokas uz augšu Gr.Buschhof. putni slaika kaklu Memelshof, Saikava, Selsau, Warkl. Refl. -tiês, Saikava, sich rekeln, recken Fest., Lubn., in wachem Zustande im Bett? liegen bleiben Saikava: viņš slaicījās un žāvājās, kâ tuo cilvēks dara lielā nuogurumā Zalktis. piecēlies nuo rīta, viņš gultā slaikās Saikava. pie . .. dārziņa sē̦tas uomulīgi slaicījās kaķis R. Sk. II, 225. kuoki upē slaikās (heben sich beim Flössen aneinander geratend) Warkl. - Anscheinend zu sliekt; zur Bed. vgl. slaistît: sliet.
Avots: ME III, 912
Avots: ME III, 912
slaiša
slaišķis
slaistis
slaistīt
slàistît: s. kārtiņas, mietus Saikava. zuosis slaista kaklus ebenda. kad rudzus kuļ ar bluķi, tad klājienu taisuot rudzus sāk s. nuo vida un tad tik liek piezvilus AP. Refl. -tiês,
1): zirgs slaistās, bet neve̦lk Kaltenbr. spieķis vien tam slaistās ruokā Seyershof;
3): auch Auleja.
Avots: EH II, 519
1): zirgs slaistās, bet neve̦lk Kaltenbr. spieķis vien tam slaistās ruokā Seyershof;
3): auch Auleja.
Avots: EH II, 519
slaistīt
slàistît C., PS. (li. šlaistyti Tiž. I, 236), slàistît 2 Kl., Prl., Kr., slaîstît 2 Karls., Iw., -u, -ĩju, tr., öfters in die Höhe heben U., recken; aufstellen: atiet . . . kaza ragus vien slaistīdama BW. 29101,1. ragus slaistīdami vēži likās vai nu uostuot, vai klausuoties Aps. VI, 8. zirgi iet viņiem gaŗām ausis slaistīdami MWM. VIII, 246. meitas galvas vien sāk slaistīt Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. viņš likās gultā un slaistīja kājas Duomas I, 926. kārtis slaistīt, Stangen aufstellen, aneinanderstellen U. stārasts slaista baltu spieķi kunga rijas piedarbā; tâ ve̦lns viņa dvēselīti slaistīs elles dibinā BW. 31505. Refl. -tiês (li, šlaistýtis "sich mehrfach lehnen an"),
1) sich in die Höhe heben; sich bäumen
U.: briedis nāce pār e̦ze̦ru, ragi vien slaistījās BW. 14192. pieci gadi akla ķēve ap siênām slaistījās 19434,1. kumeļš stāvu slaistījās 2940. jau slaistās zuobe̦ni A. XX, 293. lielie le̦dus gabali sāk slaistīties A. v. J. 1896, S. 204;
2) sich recken, rekeln
U.: ganu meita ieraduse paē̦nā slaistīties (Var.: pa zemīti vārtīties) BW. 11142 var.;
3) faul bei der Arbeit sein
U., Zaravič; sich ohne Arbeit umhertreiben Memelshof, Lieven-Bersen. Zu slìet.
Avots: ME III, 913, 914
1) sich in die Höhe heben; sich bäumen
U.: briedis nāce pār e̦ze̦ru, ragi vien slaistījās BW. 14192. pieci gadi akla ķēve ap siênām slaistījās 19434,1. kumeļš stāvu slaistījās 2940. jau slaistās zuobe̦ni A. XX, 293. lielie le̦dus gabali sāk slaistīties A. v. J. 1896, S. 204;
2) sich recken, rekeln
U.: ganu meita ieraduse paē̦nā slaistīties (Var.: pa zemīti vārtīties) BW. 11142 var.;
3) faul bei der Arbeit sein
U., Zaravič; sich ohne Arbeit umhertreiben Memelshof, Lieven-Bersen. Zu slìet.
Avots: ME III, 913, 914
slaistonis
slaists
slaists
slàists C., slaîsts 2 Gr.-Sessau, Bl., slaists U., Zaravič, Lieven-Bersen, slàists 2 Kr.,auch slaista gabals U., Zaravič, ein fauler Schlingel U., ein Müssiggänger, Herumtreiber, Bummler: ņem tuo pašu bajāra slaistu (Var.: sliņķi)! BW. 33603. vajaga... i[r] tam pašam brūtgāna slaistam 25691. lūk, kâ tie slaisti pienākumu krāpj! Vilhelms Tells 17. zu slìet.
Avots: ME III, 914
Avots: ME III, 914
tolaisiņ
uzlaicīt
uzlaitīt
uzslaistīt
uzslàistît,
1) wiederholt emporrecken:
gliemezis uzslaistīja ragus Bauske;
2) Schläge verabfolgen:
u. kam ar žagaru Wandsen. Refl. -tiês, umherbummelnd sich einfinden bei: nuo kurienes šis slaists uzslaistījies?
Avots: ME IV, 379
1) wiederholt emporrecken:
gliemezis uzslaistīja ragus Bauske;
2) Schläge verabfolgen:
u. kam ar žagaru Wandsen. Refl. -tiês, umherbummelnd sich einfinden bei: nuo kurienes šis slaists uzslaistījies?
Avots: ME IV, 379
Šķirkļa skaidrojumā (31)
ābolaite
aizslamstīties
atplaikšķīties
atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês 2 -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.
Avots: ME I, 182
Avots: ME I, 182
izlaipāt
klaidēt
klaîdêt [C., PS., Arrasch, Wolm., N. - Peb., klàidêt Jürg.], - ẽju, freqn. zu kliêst, zerstreuen, verscheuchen: saule klaidē nakti Stari II, 578. [vējš klaidē mākuoņus Jürg.] tumšuo nakti klaidē̦dama MWM. X, 256.
Avots: ME II, 208
Avots: ME II, 208
klainot
klainuôt (so zu lesen!): auch Bērzgale (mit ài 2 ); k. (ausbreiten?) pa grīdu drēbes Warkl. ‡ Refl. -tiês Bērzgale, sich gerade strecken: dzelzs (kaļuot). labi klàinuojas 2 .
Avots: EH I, 608
Avots: EH I, 608
klaipa
lai
laî (li. laĩ, s. Fraenkel FBR. XI, 55): lài 2 Oppek. n. FBR. VIII, 25, Oknist n. FBR. XV, 185;
1): l. ubagi kur ubagi, par aizgājušuo dvēselēm jālūdz visiem. Janš. Dzimtene V, 233;
2): "netik daudz" ME. II, 400 zu ersetzen durch "ne tik daudz";
6): auch Serbig. n. FBR. IV, 62, N.-Wohlfahrt (laî neben lài in den übrigen Bedd.), Lesten n. FBR. XV, 28; Siuxt (laî 2 ), Schmarden.
Avots: EH I, 711
1): l. ubagi kur ubagi, par aizgājušuo dvēselēm jālūdz visiem. Janš. Dzimtene V, 233;
2): "netik daudz" ME. II, 400 zu ersetzen durch "ne tik daudz";
6): auch Serbig. n. FBR. IV, 62, N.-Wohlfahrt (laî neben lài in den übrigen Bedd.), Lesten n. FBR. XV, 28; Siuxt (laî 2 ), Schmarden.
Avots: EH I, 711
laicināt
laicinât, verlängern: dzīvību Kleinschmidit; [laĩcinât Wolgunt, zögern: ķeries tik pie darba! kuo tu laicini? vorzörgen: l. darbu Infl.] Refl. làicinâtiês 2, zögern, trödeln: kuo tu tik ilgi laicinies? Mar. n. RKr. XV, 122. [Zu laicît.]
Avots: ME II, 401
Avots: ME II, 401
laicine
laidars
laĩdars (li. laĩdaras "Verschlag für das Vieh") [Gr. - Essern, Bauske, Wandsen, Selg., Dond., Lautb., Ruj., Arrasch, Jürg.] laidaris [(li. laidarỹs) Bers.], laĩde̦rs [C.], laĩderis (li. laideris "Mistgrube am Stall") [N. - Peb., làideris 2 Kl., Bers.], Lub., in einigen Gegenden, z. B. in Ruj., [Posendorf LP. VII, 544], volksetymologisch an dā̀rzs, Garten angeschlossen - laidārzs,
1) ein eingefriedigter Platz vor dem Viehstalle, wo das Vieh hineingelassen wird
Bers., Lub., Lös., Sessw., C.; eine Hürde fürs Vieh auf dem Felde: lauk- od. lauka laidars Manz., Kand.; die Düngerstätte innerhalb des Stallkarrees Beuningen. kūtis cēla pakavu veidā: trīs puses apbūvē̦tas, priekšpusi ar aizžuoguojumu un klajuo vidu sauca par laidaru Tals., LP. VI, 131. guotiņ,... vai tu māvi ze̦lta stalli, vai sudraba laidarīti (Var.: laidariņu, laidārziņu) BW. 28902, 3. es būt[u] tādu (sievu) pasmē̦lusi savā guovu laidarā (Var.: laidarī, laide̦rā, laiderī) BW. 21260. Sprw.: tukšs kâ laidars vasarā. tam mute kâ laidars, von einem Grossmaul;
2) der Viehstall, der Viehstall nebst dem Viehhof
Biel. H. 134; Kand., [Salis]. Zu laîst.
Avots: ME II, 402
1) ein eingefriedigter Platz vor dem Viehstalle, wo das Vieh hineingelassen wird
Bers., Lub., Lös., Sessw., C.; eine Hürde fürs Vieh auf dem Felde: lauk- od. lauka laidars Manz., Kand.; die Düngerstätte innerhalb des Stallkarrees Beuningen. kūtis cēla pakavu veidā: trīs puses apbūvē̦tas, priekšpusi ar aizžuoguojumu un klajuo vidu sauca par laidaru Tals., LP. VI, 131. guotiņ,... vai tu māvi ze̦lta stalli, vai sudraba laidarīti (Var.: laidariņu, laidārziņu) BW. 28902, 3. es būt[u] tādu (sievu) pasmē̦lusi savā guovu laidarā (Var.: laidarī, laide̦rā, laiderī) BW. 21260. Sprw.: tukšs kâ laidars vasarā. tam mute kâ laidars, von einem Grossmaul;
2) der Viehstall, der Viehstall nebst dem Viehhof
Biel. H. 134; Kand., [Salis]. Zu laîst.
Avots: ME II, 402
laids
I laids,
1) die Reihe, der Haufe:
krastuo kâ ugunsgrē̦ks čūsku laids rūc Stari II, 581. [šuogad palika zem sniega ve̦se̦ls "làids" (= klājiens) linu Jürg.];
2) die Melodie, Weise:
me̦lnie strazdi svilpuoja vis˙juocīgākuos laidus Purap.;
3) ein angeschweisstes Stück an der Sense:
jāpieliek izkaptij laids Lub.;
4) laidi Spr., [laĩdiņi Riga, laîdi C.], die Seitenbretter oder -hölzer am Boote
[Beielenstein Holzb. 609]; die zu beiden Seiten eines aus einem Stamme gehauenen Bootes angebrachten Bretter, auch pārni, Flügel, genannt, welche das Boot vor dem Umfallen behüten sollen Nerft;
5) der Flug, Galopp;
laidiem, im Galopp, sehr rasch; zuzeiten, bisweilen Ar.; laiduos, vienuos laiduos, im Galopp, sehr schnell: laida pār kalniem un lejām vienuos laiduos A. XII, 416. jūs, kungs, ceļuojat nuo viena laida Rainis;
[6) das fertiggewebte Stück Zeug, das man beim Weben herunterziehy, um weiter weben zu können
Bers.] Vgl. laida.
Avots: ME II, 404
1) die Reihe, der Haufe:
krastuo kâ ugunsgrē̦ks čūsku laids rūc Stari II, 581. [šuogad palika zem sniega ve̦se̦ls "làids" (= klājiens) linu Jürg.];
2) die Melodie, Weise:
me̦lnie strazdi svilpuoja vis˙juocīgākuos laidus Purap.;
3) ein angeschweisstes Stück an der Sense:
jāpieliek izkaptij laids Lub.;
4) laidi Spr., [laĩdiņi Riga, laîdi C.], die Seitenbretter oder -hölzer am Boote
[Beielenstein Holzb. 609]; die zu beiden Seiten eines aus einem Stamme gehauenen Bootes angebrachten Bretter, auch pārni, Flügel, genannt, welche das Boot vor dem Umfallen behüten sollen Nerft;
5) der Flug, Galopp;
laidiem, im Galopp, sehr rasch; zuzeiten, bisweilen Ar.; laiduos, vienuos laiduos, im Galopp, sehr schnell: laida pār kalniem un lejām vienuos laiduos A. XII, 416. jūs, kungs, ceļuojat nuo viena laida Rainis;
[6) das fertiggewebte Stück Zeug, das man beim Weben herunterziehy, um weiter weben zu können
Bers.] Vgl. laida.
Avots: ME II, 404
laiksnis
laiksnis (unter laiksne ): mit ài 2 in Skaista, wo daneben auch làikšnis 2 (n. FBR. XV, 36) und làikšņe 2 . Der gen. s. laikšiņa Tdz: 36612 aus metrischen Gründen für laikšņa?
Avots: EH I, 713
Avots: EH I, 713
laipajas
laipajas L., [làipāja 2 Warkl., Bers., làipāji Arrasch], unfahrbare Stellen, wo man zu Fuss gehen muss. [Nach Wid. laipaja, der Fusspfad, Fussweg. laipaji (wohl aus laipāji) "Plähle od. Pfosten als Stützen von Brettern (laipas), auf denen man Gewässer od. Sümpfe passiert" A. - Schwanb., Oppek. Zu làipa.]
Avots: ME II, 409, 410
Avots: ME II, 409, 410
laipot
I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo 2 Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,
1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;
2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;
3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;
[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. -tiês,
1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];
2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.
Avots: ME II, 410
1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;
2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;
3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;
[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. -tiês,
1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];
2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.
Avots: ME II, 410
laišķis
‡ laîšķis 2 Dunika, das Blatt eines Getreidehalms;
2) làišķa 2 lapa KatrE., = laĩšu lapa.
Avots: EH I, 715
2) làišķa 2 lapa KatrE., = laĩšu lapa.
Avots: EH I, 715
laiža
laĩža [auch PS., Dond., Lautb., Karls.], làiža C., comm.,
1) der Lecker
PS.: vēl uotra palika ķērnītes laiža BW. 18681;
2) der Gourmand, Feinschmecker, der Schlecker
Lind.; kreima, piena, puoda laiža,
a) der Zeigefinger
Schwanb., Mat.;
3) der Lecker, Schmeichler, Kriecher:
saimnieka laiža Purap.: pakaļas laiža, Arschlecker.
Avots: ME II, 415
1) der Lecker
PS.: vēl uotra palika ķērnītes laiža BW. 18681;
2) der Gourmand, Feinschmecker, der Schlecker
Lind.; kreima, piena, puoda laiža,
a) der Zeigefinger
Schwanb., Mat.;
3) der Lecker, Schmeichler, Kriecher:
saimnieka laiža Purap.: pakaļas laiža, Arschlecker.
Avots: ME II, 415
laizīt
làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], -u, -ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. -tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. 2 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]
Avots: ME II, 414, 415
Avots: ME II, 414, 415
nolaipāt
‡ nuolaipât Frauenb., = nùolàipuôt 1, vorsichtig hingehen: n. sausām kājām (ūdens vai dubļu vairuoties) līdz šķūnîm.
Avots: EH II, 60
Avots: EH II, 60
palaicīt
‡ palaicît (li. palaikýti),
1) ein wenig warten
(mit aĩ) Rutzau: p. kādu stundu;
2) ein wenig aufsparen, aufbewahren
Wessen, (palàicêt 2 ) Kaltenbr., Lixna, Nīcgale: vieglāka darba laikā maizi vajaga p. siena pļaujai Wessen;
3) (von jem.) leihen (mit aĩ) Rutzau: p. naudas.
Avots: EH II, 147
1) ein wenig warten
(mit aĩ) Rutzau: p. kādu stundu;
2) ein wenig aufsparen, aufbewahren
Wessen, (palàicêt 2 ) Kaltenbr., Lixna, Nīcgale: vieglāka darba laikā maizi vajaga p. siena pļaujai Wessen;
3) (von jem.) leihen (mit aĩ) Rutzau: p. naudas.
Avots: EH II, 147
palaipe
‡ palaipe "?": turēt ... pie vārtiem palaipē kādu svē̦tu akmeni Janš. Mežv. ļ. II, 487; "der Raum unter einer làipa" Schwitten.
Avots: EH II, 148
Avots: EH II, 148
palaitīt
pielipains
plaikšķēties
plaiksnīties
plaĩksnîtiês N.-Peb., plàiksnîtiês 2 Lis., Golg., Kl., plaîksnîtiês C., Kreuzb., plaiksnuôtiês Etn. IV, 165, (hin und wieder) scheinen, leuchten: varēja redzēt plaiksnāmies smagu saules gaismu A. XX, 644, Salisb. pa miglāju plaiksnījās lē̦na gaisma Saul. I, 58. pie horiconta plaiksnuojās garās strīpās ruožaini debestiņi Stari I, 168. blāzmai caur kuokiem plaiksnuoties Austriņš. grūti bija nuoteikt, kas plaiksnījās viņa sejā. man likās, ka viņš smīnēja Jauns. Urspr. (mit -ksn- aus -skn- ) wohl gleichbed. mit plaikšķîties (vgl. plaisīties, atplaiksnīties und ādas atplaiksnījumi "saplaisājumi") und in diesem Fall zu plaîsa, plîst, plaišķīties; vgl. auch plīksnîties.
Avots: ME III, 314
Avots: ME III, 314
plaišķēties
salaitīt
salaitît,
1): ešu salàitīta 2 vēl slimāka Saikava; ‡
2) verprügeln
Saikava: s. puiku.
Avots: EH II, 423
1): ešu salàitīta 2 vēl slimāka Saikava; ‡
2) verprügeln
Saikava: s. puiku.
Avots: EH II, 423
šilaikus
šīlaikus
slains
slains, schwankend, beweglich Wid.: slàins 2 (Warkl.) purvs, ein Sumpf, wo man einschiesst U. Seit Leskien Abt. 286 zu slìet gestellt; zur Bed. vgl. besonders li. šlýti "nach vom sinken", pašlýti "straucheln", zur Form - li. atšlainis "Erker", air. clóin "schief, ungerecht" und an. hlein "Felsvorsprung".
Avots: ME III, 913
Avots: ME III, 913