apļept
‡ apļept, = apķept: kas tā par sievu, ka nevīžuo savu vīru apkuopt, - staigā ap˙ļepis Siuxt. kājas apļe̦pušas MSil.
Avots: EH I, 100
Avots: EH I, 100
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'staigā ap' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'staigā ap' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (13)
atstaigāt
atstaĩgât, ‡
2) eine regelmässige Stuhlentleerung haben:
ārsts prasa slimniekam, vai var a. Ar.; ‡
3) bis zu einem bestimmten Zeitpunkt hin und her gehen:
atstaigā ap skaudzi jis da pusnakša Pas. VII, 46. visu dienu atstaigāja II, 47 (aus Lettgallen).
Avots: EH I, 171
2) eine regelmässige Stuhlentleerung haben:
ārsts prasa slimniekam, vai var a. Ar.; ‡
3) bis zu einem bestimmten Zeitpunkt hin und her gehen:
atstaigā ap skaudzi jis da pusnakša Pas. VII, 46. visu dienu atstaigāja II, 47 (aus Lettgallen).
Avots: EH I, 171
dētūns
lauska
laûska,
1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;
2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];
3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;
4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].
Avots: ME II, 430
1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;
2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];
3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;
4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].
Avots: ME II, 430
losnis
luosnis
1) ein Langer, Grosser:
staigā apkārt kâ lielais luosnis Druw. n. Etn. 1V, 130;
[2) luosnis 2 Preekuln "eine grosse, alte Ratte"].
Avots: ME II, 528
1) ein Langer, Grosser:
staigā apkārt kâ lielais luosnis Druw. n. Etn. 1V, 130;
[2) luosnis 2 Preekuln "eine grosse, alte Ratte"].
Avots: ME II, 528
lūks
I lũks,
1) der Schauer, Freier, Kundschafter:
[lūkuos iet Bers., Drosth.] lūks mani lūkuoja caur zaļu birzi BW. 10216. lūkuo mani treji lūki, precē treji precinieki RKr. XVI, 92. [vai tu staigā apkārt lūkuos? Janš. Dzimtene V, 371;
2) das Korn auf der Flinte, das Visier.
Avots: ME II, 518
1) der Schauer, Freier, Kundschafter:
[lūkuos iet Bers., Drosth.] lūks mani lūkuoja caur zaļu birzi BW. 10216. lūkuo mani treji lūki, precē treji precinieki RKr. XVI, 92. [vai tu staigā apkārt lūkuos? Janš. Dzimtene V, 371;
2) das Korn auf der Flinte, das Visier.
Avots: ME II, 518
nešļava
neš,ļava,
1): auch Dzērve, Erlaa, Kurs., Memelshof, Mesoten, Nötk., N.-Peb., Plm., (ne̦šļava) Nikrazen, Salgaln, Sessau: silā bija pulka ziedu, smagas me̦dus nešļaviņas BW.30335, 1;
3): auch Alswig, Seyershof, (ne̦šļava) AP., Grünh.;
5): "ne̦stuves" Oknist n. FBR. XV, 174, Gr.-Buschh., Plm., (nešļavas) Kaltenbr., Kurs., (ne̦šlavas) Autz; "kāši ūdens nešanai" Dzērve, ( ne̦šlavas ) Autz; "ne̦stavas" (ne̦šļava) Nikrazen, Serbig.; ‡
6) nešļavas Frauenb., der Klatsch:
sievas staigā apkārt ar savām nešļavam.
Avots: EH II, 20
1): auch Dzērve, Erlaa, Kurs., Memelshof, Mesoten, Nötk., N.-Peb., Plm., (ne̦šļava) Nikrazen, Salgaln, Sessau: silā bija pulka ziedu, smagas me̦dus nešļaviņas BW.30335, 1;
3): auch Alswig, Seyershof, (ne̦šļava) AP., Grünh.;
5): "ne̦stuves" Oknist n. FBR. XV, 174, Gr.-Buschh., Plm., (nešļavas) Kaltenbr., Kurs., (ne̦šlavas) Autz; "kāši ūdens nešanai" Dzērve, ( ne̦šlavas ) Autz; "ne̦stavas" (ne̦šļava) Nikrazen, Serbig.; ‡
6) nešļavas Frauenb., der Klatsch:
sievas staigā apkārt ar savām nešļavam.
Avots: EH II, 20
nopluskāties
paunenieks
paunenieks, pauninieks, paunnesis Celm., ein Hausierer, Bündelkrämer: kad daudz pauninieku žīdu staigā apkārt, arī uz lietu zīmējuoties Etn. II, 96. niecīgā pauninieka peļņa Leijerk. I, 205.
Avots: ME III, 128
Avots: ME III, 128
plēst
I plêst,
1): zâli p. (= plūkt) Auleja. linus p. Kaltenbr. (hier auch l. plūkt), Līvāni, Lubn., Pilda, Warkl., Zvirgzdine, Pas. IX, 223 (aus Serbig.); kādu ȩ̄ku p. (niederreissen)
AP.;
2) "skaldīt kuo cietu" Kaltenbr.: p. ("platzen machen, sprengen"
AP.) akmeņus;
3): aizskrējis kâ plȩ̄sts Pas. VIII, 82;
4): auch AP., Iw., Mahlup, Sonnaxt, Strasden: meža kungs ierādīja, kuŗā vietā var p. Mahlup; ‡
5) angestrengt laufen
Auleja; energisch etwas tun, beginnen: kai plēsēm nuo ȩzȩra da sȩ̄tai! Auleja. uz rīta līt[u]s plēse līt Kaltenbr. līdz kuo nāca laiks, jis... plēsa vaļā (fing an zu singen) Jauns. Raksti VIII, 348. Refl. -tiês,
2): "dauzīties, truokšņuot" Siuxt;
3): viņš pats jau tik plēšas pa mājām, - dȩ̄ls ne˙maz Strasden. p. uotram virsū, sich aufdrängen
ebenda. kalējs, plȩ̄sdamies (gewaltsam eindringend) iekšā kambarī Ciema spīg. 179. kuiļuos p., läufisch sein (von Schweinen) Sonnaxt: cūka ilgi plēšas. kad guovs plēšas (ist läufisch), tā bļaun un lȩc citām mugurā ebenda; ‡
4) "kasīties" Sonnaxt; ‡
5) unversehens zerrissen od. abgerissen werden
Auleja: abari plēšas. ziedi pupām plēšas, kad rauj zâli nuost. Subst. plȩ̂sums,
3): auch AP., Auleja, Frauenb., Grob., Iw., Linden in Kurl., Pussen, Salis, Sonnaxt, Strasden; līdumu līst, plȩ̄sumu plēst BW. 24070; plêsẽjs, plȩ̂sãjs,
2): auch (plȩ̂sājs 2 ) Orellen;
3): kâ plêsējs 2 ("cilvȩ̄ks, kas neduod uotram mieru") viņš te staigā apkārt un rej citus cilvȩ̄kus Strasden.
Avots: EH II, 293
1): zâli p. (= plūkt) Auleja. linus p. Kaltenbr. (hier auch l. plūkt), Līvāni, Lubn., Pilda, Warkl., Zvirgzdine, Pas. IX, 223 (aus Serbig.); kādu ȩ̄ku p. (niederreissen)
AP.;
2) "skaldīt kuo cietu" Kaltenbr.: p. ("platzen machen, sprengen"
AP.) akmeņus;
3): aizskrējis kâ plȩ̄sts Pas. VIII, 82;
4): auch AP., Iw., Mahlup, Sonnaxt, Strasden: meža kungs ierādīja, kuŗā vietā var p. Mahlup; ‡
5) angestrengt laufen
Auleja; energisch etwas tun, beginnen: kai plēsēm nuo ȩzȩra da sȩ̄tai! Auleja. uz rīta līt[u]s plēse līt Kaltenbr. līdz kuo nāca laiks, jis... plēsa vaļā (fing an zu singen) Jauns. Raksti VIII, 348. Refl. -tiês,
2): "dauzīties, truokšņuot" Siuxt;
3): viņš pats jau tik plēšas pa mājām, - dȩ̄ls ne˙maz Strasden. p. uotram virsū, sich aufdrängen
ebenda. kalējs, plȩ̄sdamies (gewaltsam eindringend) iekšā kambarī Ciema spīg. 179. kuiļuos p., läufisch sein (von Schweinen) Sonnaxt: cūka ilgi plēšas. kad guovs plēšas (ist läufisch), tā bļaun un lȩc citām mugurā ebenda; ‡
4) "kasīties" Sonnaxt; ‡
5) unversehens zerrissen od. abgerissen werden
Auleja: abari plēšas. ziedi pupām plēšas, kad rauj zâli nuost. Subst. plȩ̂sums,
3): auch AP., Auleja, Frauenb., Grob., Iw., Linden in Kurl., Pussen, Salis, Sonnaxt, Strasden; līdumu līst, plȩ̄sumu plēst BW. 24070; plêsẽjs, plȩ̂sãjs,
2): auch (plȩ̂sājs 2 ) Orellen;
3): kâ plêsējs 2 ("cilvȩ̄ks, kas neduod uotram mieru") viņš te staigā apkārt un rej citus cilvȩ̄kus Strasden.
Avots: EH II, 293
skalotuve
skaluôtuve (unter skaluôtava), ‡
2) eine Klatschbase
(?) Zvirgzdine (skalātive): staigā aplīk kai s. citus skalādama.
Avots: EH II, 500
2) eine Klatschbase
(?) Zvirgzdine (skalātive): staigā aplīk kai s. citus skalādama.
Avots: EH II, 500
uzmest
uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),
1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,
a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;
b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,
a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;
b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;
2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;
3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;
4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;
5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;
6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;
7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,
1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;
2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;
3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;
4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;
5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,
1) das Konzept
MWM. X, 175;
2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.
Avots: ME IV, 358, 359
1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,
a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;
b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,
a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;
b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;
2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;
3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;
4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;
5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;
6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;
7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,
1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;
2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;
3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;
4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;
5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,
1) das Konzept
MWM. X, 175;
2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.
Avots: ME IV, 358, 359
zakačīrs
zakačĩrs "einer, der trinkend von Haus zu Haus geht": kuo staigā apkārt kâ zakačīrs? N.-Bartau.
Avots: ME IV, 682
Avots: ME IV, 682