atpēkšties
atpēkštiês, von neuem erscheinen: kašķis jau bija krietnt nuodzīts, bet nu atkal nuo jauna atpēkšas Druv. Etn. IV, 33. vājība sāk atkal atpēkšties J. Kaln.
Avots: ME I, 181
Avots: ME I, 181
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'nuodzīts' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'nuodzīts' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (5)
ķirķis
I ķirķis,
1) [ķir̂ķis 2 Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;
2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;
3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;
4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]
Avots: ME II, 384
1) [ķir̂ķis 2 Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;
2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;
3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;
4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]
Avots: ME II, 384
nodzīt
nùodzìt [li. nugiñti], tr.,
1) weg -, ab -, vertreiben:
trīs (brūtgānus) nuodzina nabaguos BW. 12883. Sprw.: viņš ne mušu nevar nuo de̦guna nuodzīt, von einem gutmütigen Menschen gesagt. kašķi, kārpas nuodzīt, die Krätze, Warzen vertreiben, heilen; bārdzu nuodzīt, den Bart rasieren; meton. auch glude̦ni nuodzīta seja, glatt rasiertes Gesicht; rūpīgi nuodzīts zuods Blaum.;
2) vertreiben, stillen, befriedigen:
nuodzīt kārumu pēc ēdiena un dzēriena. lai pasaulniekiem būtu, kuo kārību nuodzīt MWM. VII, 593;
3) hinziehen:
vienu vagu nuodzinuši... BW. 9912;
4) abjagen, abquälen:
zirgu. zirgs, nuodzīts, lāgā nevilcis LP. V, 166. paliek tik tāda nuodzīta ķēvīte LP. IV, 89;
5) abtragen (Kleider, Stiefel), abnutzen, aussaugen:
viņš zemi pa˙visam nuodzinis Grünh. tie ir nuodzīti, die Leute sind durch übermässige Frondienste in pekuniärer und körperlicher Hinsicht ganz heruntergekommen, haben keinen Lebensmut mehr Mag. XIII, 3, 61. nuodzīt līdz kliņķim od. spalam - kādu lietu tik ilgi lietuot, līdz tai pa˙visam jābeidzas Grünh.;
[6) cieti nuodzīti kalfatern
Bielenstein Holzb. 631 1]. Refl. - tiês, für sich weg -, abtreiben, sich rasieren, sich abjagen; verfolgen, nachjagen: simtu jūdžu nuodzinies BW. 13646, 25.
Avots: ME II, 781
1) weg -, ab -, vertreiben:
trīs (brūtgānus) nuodzina nabaguos BW. 12883. Sprw.: viņš ne mušu nevar nuo de̦guna nuodzīt, von einem gutmütigen Menschen gesagt. kašķi, kārpas nuodzīt, die Krätze, Warzen vertreiben, heilen; bārdzu nuodzīt, den Bart rasieren; meton. auch glude̦ni nuodzīta seja, glatt rasiertes Gesicht; rūpīgi nuodzīts zuods Blaum.;
2) vertreiben, stillen, befriedigen:
nuodzīt kārumu pēc ēdiena un dzēriena. lai pasaulniekiem būtu, kuo kārību nuodzīt MWM. VII, 593;
3) hinziehen:
vienu vagu nuodzinuši... BW. 9912;
4) abjagen, abquälen:
zirgu. zirgs, nuodzīts, lāgā nevilcis LP. V, 166. paliek tik tāda nuodzīta ķēvīte LP. IV, 89;
5) abtragen (Kleider, Stiefel), abnutzen, aussaugen:
viņš zemi pa˙visam nuodzinis Grünh. tie ir nuodzīti, die Leute sind durch übermässige Frondienste in pekuniärer und körperlicher Hinsicht ganz heruntergekommen, haben keinen Lebensmut mehr Mag. XIII, 3, 61. nuodzīt līdz kliņķim od. spalam - kādu lietu tik ilgi lietuot, līdz tai pa˙visam jābeidzas Grünh.;
[6) cieti nuodzīti kalfatern
Bielenstein Holzb. 631 1]. Refl. - tiês, für sich weg -, abtreiben, sich rasieren, sich abjagen; verfolgen, nachjagen: simtu jūdžu nuodzinies BW. 13646, 25.
Avots: ME II, 781
riba
riba, die Rippe,
a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;
b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. 2 2049;
c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;
d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.
Avots: ME III, 521
a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;
b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. 2 2049;
c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;
d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.
Avots: ME III, 521
zvanārs
zvanārs,
1) zvanars Grünw., verächtl. Uhr:
cik tad tavs zvanars rāda? Grünw.;
2) zvanãrs C., Nötk., PS., Trik., ein altes, schwaches, mageres ("nuodzīts") Pferd N. - Peb., Serbigal, "ve̦cs zirgs, kas kūkuo resp. ar galvu zvana" N. - Peb.; eine alte, magere Kuh Serbigal: tas tāds zvanāra zirgs Nötk. zvanārs nuodzīts, vairs nekust ne˙maz N. - Peb. braucis ar... divi zirķeļiem, kâ mūsu pusē sauc: ādeniekiem jeb zvanariem Upīte Medn. laiki;
3) ein alter, schwacher, fauler, zu nichts tauglicher Mensch
(zvanārs) Nötk.; ein Faulenzer, Herumtreiber ebenda;
4) "žuliks" Oknist;
5) wer Lärm macht; ein Knabe, der lärmt
(mit ãr ) AP., (mit ā̀r 2 ) KatrE.; ein unartiges, lärmendes Kind (zvanars) Adsel; wer viel und sehr laut spricht Vīt.; ein Maulheld (zvanars) Etn. IV, 147; ein Hund, der laut bellt Erlaa: zvanāru jau var dzirdēt caur trim sienām Vīt. tas jau tāds zvanārs, ka viņu dzirdi pūlim cauri kâ baznīcas zvanu. suns rej kâ zvanārs Erlaa. Aus r. звонáр "Glöckner; Schwätzer".
Avots: ME IV, 765
1) zvanars Grünw., verächtl. Uhr:
cik tad tavs zvanars rāda? Grünw.;
2) zvanãrs C., Nötk., PS., Trik., ein altes, schwaches, mageres ("nuodzīts") Pferd N. - Peb., Serbigal, "ve̦cs zirgs, kas kūkuo resp. ar galvu zvana" N. - Peb.; eine alte, magere Kuh Serbigal: tas tāds zvanāra zirgs Nötk. zvanārs nuodzīts, vairs nekust ne˙maz N. - Peb. braucis ar... divi zirķeļiem, kâ mūsu pusē sauc: ādeniekiem jeb zvanariem Upīte Medn. laiki;
3) ein alter, schwacher, fauler, zu nichts tauglicher Mensch
(zvanārs) Nötk.; ein Faulenzer, Herumtreiber ebenda;
4) "žuliks" Oknist;
5) wer Lärm macht; ein Knabe, der lärmt
(mit ãr ) AP., (mit ā̀r 2 ) KatrE.; ein unartiges, lärmendes Kind (zvanars) Adsel; wer viel und sehr laut spricht Vīt.; ein Maulheld (zvanars) Etn. IV, 147; ein Hund, der laut bellt Erlaa: zvanāru jau var dzirdēt caur trim sienām Vīt. tas jau tāds zvanārs, ka viņu dzirdi pūlim cauri kâ baznīcas zvanu. suns rej kâ zvanārs Erlaa. Aus r. звонáр "Glöckner; Schwätzer".
Avots: ME IV, 765