Paplašinātā meklēšana

apse̦ga (unter apse̦gs): alles, womit man sich bedecken kann (eine Deche, ein Pelz usw.) Warkl.

Avots: EH I, 111

gal̂dse̦ga, das Tischtuch; gewöhnl. galdauts.

Avots: ME I, 591

grìdse̦ga *, grìdse̦gs, * der Dielenläufer, der Teppich : staigājuši pa mīkstām grīdse̦gām A. XVI, 681.

Avots: ME I, 656

‡ gultse̦ga, die Bettdecke.

Avots: EH I, 418

‡ liêtse̦ga*, der Regenschirm.

Avots: EH I, 757

luôgse̦ga*, die Gardine.

Avots: ME II, 524

prìekšse̦ga* Konv. ² 3765, der Vorhang.

Avots: ME III, 397

ratse̦ga, die Wagendecke: Līrums atklāja ratse̦gu, kamē̦r Rita valdīja gruožuos nemierīguo melni Veselis Saules kapsē̦ta 140.

Avots: ME III, 481

I se̦ga: ein wollener Shawl Peb. n. BielU; pazeltīta linu s. BW. 28338, 5. var. dziesmu s. (Var.: deķis) mugurā 46 var.

Avots: EH II, 474

I se̦ga U., Kl., se̦gs U., eine leinene Decke Kokn. n. U., eine wollene Nachtdecke Erlaa, Burtn. n. U., eine Decke überhaupt: ņem, māsiņ, baltu se̦gu (Var.: sagšu), apsedz manu kumeliņu! BW. 29963 var. sievieša tē̦ls, ietīts . . . dažāduos se̦guos un drēbju gabaluos Janš. Tie, kas uz ūdens 5. - grīdas se̦ga, ein Teppich, Dielenläufer; gultas se̦ga, die Bettdecke.

Avots: ME III, 811

II se̦ga, se̦gas, eine Eisdecke, ein Eisstück Sackenhausen n. U. Aus soga resp. sagas unter dem Einfluss von se̦ga I umgebildet?

Avots: ME III, 811

se̦gauts, ein Kopftuch: vai, māsiņa, šauri tavi se̦gautiņi (Var.: tavu maza kruoķautiņu!): priekšā tavas acis re̦dz, pakaļā matu galus BW. 21514.

Avots: ME III, 812

uzse̦ga, Decke, Überdecke LKVv., Grünw., ("apse̦ga") Stockm., eine Bettdecke Hofzumberge, Ruhental, Sessau, "uzplētnis" Meiran, "ce̦pure 2a" N. - Peb. (kviešu stati bez uzse̦gām Kaudz.), uzse̦gs St., U., eine Decke: atsegt sava tē̦va uzse̦gu V Mos. 22, 30. ietinusies plānā uzsedziņā Asp. Saulgr. 4. kas man duos bāreņam dārgas drēbes gabaliņu? lab[a] snātnīte, villainīte par bāriņa uzsedziņu BW. 4559.

Avots: ME IV, 376

aiviekstene [in Preili àiviêkstene ^2], aviêkstene Sissegal, aiviekstenãji A. XIV, 256 od. aiviekstu krūmi AP.; s. avene, avenãji.

Avots: ME I, 14

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237

apkā̀rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: vīrs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz mācīties Paw.

Avots: ME I, 94

apkārtnieki, apkārnieki (Sissegal), apkārtieši Etn. I, 53, die Menschen der Umgegend. LP. I, 177.

Avots: ME I, 94

apkur̃lt, -stu, -lu, taub werden: es nuo baznīcas zvana apkurlu M., J. Kaln., Nerft, Sissegal.

Avots: ME I, 96

apsmulêt, tr., beschmutzen: apsmulē̦ti pirksti JR. V, 9; XX, 780.Sissegal, Laud.

Avots: ME I, 124

apstē̦kât, apstẽķêt Sissegal, apsteķêt L., apstērķêt Erlaa: baļķus, Balken bezimmern L.; apstēķêt für aptēst Hug., Kursiten.

Avots: ME I, 126

apstemêt, intr., sich beschmutzen Spr., Sissegal, Bers.

Avots: ME I, 126

apžārgãm (li. apžargomis) Barb., apžarnis Dr., [apžārbin Fehteln], apžārbeniski [Sunzel, Sissegal], Lub., apžārni Bers., apžarniski, rittlings: uzkāpi apžarniski, tad labāki saturēsi Tirsen.

Avots: ME I, 138

atviezt [Kalz.], Burtn., fletschen (die Zähne), zeigen: vilkata zuobus atviezuse LP. VII, 878 (Festen); VI, 824 (Erlaa). atvieztie baltie zuobi kļuva re̦dzami A. XII, 104. viņš atviezis lūpu, er hat die Lippe aufgeworfen Bers., Sissegal, AP. [In Wandsen auch: zur Seite schieben (atviež ² vienu kāju, atviež uotru kāju, ieliek spalvainu vidū); aufklappen (kabatas nazi a.)] Refl. -tiês, sich zeigen (von den Zähnen): pilnas sārtas lūpas, aiz kuŗām atviezās balti zuobi RA.

Avots: ME I, 211, 212

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

dakts, -s, dakte [C., Ruj., Sissegal], der Docht; dakts galiņš, die Schnuppe. [Nebst estn. taht aus mnd. dacht.]

Avots: ME I, 434

dā̀rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312

dā̀rzs, [Dem. dãrželis Līn.], (li. dar̃žas),

1) der Garten:
ābeļu, sakņu dārzs, der Obst-, ģemüsegarten;

2) ein von einem Zaun umgebener Raum zum Ausruhen der Haustiere, die Hürde:
luopu,zirgu dārzs, so auch bišu d.;

3) der Hof (um den Mond, um die Sonne,
vgl. apdārzs): kad taisās lietus, tad ap mēnesi var redzēt gaišu riņķi - mēneša dārzu Grünh. ja sausā laikā saulei dārzs apkārt, tad lietus jāgaida Etn. II, 71;

4) das Zwerchfell, Diaphragma [?]:
šķē̦ps viņam trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā Antr. 3, 22;

5) das Bläschen:
ap gaļas gabaliņu izceļas gaišs dārziņš jeb pūslītis;

6) dārziņš, die Teilnehmer eines Reigens, die sich in einen Kreis gestellt und einander an die Hände gefasst haben
BW. V, 202. [Am ehesten nach Uhlenbeck PBrB. XXII, 540, Boisacq Dict. 198 f., Fick Wrtb. III ^4, 158; Trautmann Wrtb. 45 zu ahd. zarga "Seiteneinfassung eines Raumes, Umzäunung". Die von Niedermann IF. XXVI, 45, Walde Wrtb. ² 174 und 310 u. a. im Hinblick auf apr. sardis "Zaun", li. žar̃dis "Rossgarten" u. a. angenommene Metathese in dā̀rzs ist wegen des Intonationsunterschiedes bedenklich (le. dā̀rzs, li. dar̃žas: le. zārds, li. žárdas, pl. žárdai, r. зорóдъ).]

Kļūdu labojums:
4) das Zwerchfell, Diaphregma [?] = 4) dā̀rziņš, das Zwercfell, Diaphragma

Avots: ME I, 448, 449

dìendā̀rzs: auch (mit ìe ² und ā̀ ² ) Zvirgzdine; ein Viehgaden, der ein Jahr als solcher, das andere Jahr als Gemüsegarten benutzt wird (mit iê ² und â ² ) Salis.

Avots: EH I, 327

drupêt. -u, -ēju, drupt. morsch werden: mājas pakšķi jau sāk drupēt, juo kuoki jau galigi satrunējuši Bers. maize drup Bers., Sissegal. zeme sāk drupēt Warkh.]

Avots: ME I, 504

duselis,

1): ein Lungenkranker
Sissegal

3): auch Demene.

Avots: EH I, 344

dze̦l̂taine [Sissegal], dze̦l̂tãne BW. 13282, 3, gew. Demin. dze̦ltainīte, dze̦ltãnīte BW. 3498. dze̦ltainiņa BW. 7141; 14703, 3, dze̦ltāniņa 10646, dzeltenīte 598, 7 var., dzelteinīte 11403, ein goldhaariges, schönes Mädchen, Goldmädchen, beliebtes Epith, der tautas meita und der Schwester im VL.: nāk dze̦ltaine raudādama BW. 5256, mūs māsiņa, dze̦ltānīte (Var.: dze̦ltainīte, ze̦ltainīte, zeltenīte), tikai līdzi neaizgāja BW. 598 var. jāšu pār Daugavu dze̦ltānīšu lūkuoties, Merkwürdig ist der attributive Gebrauch von dze̦ltaine: Ņabu, Ņabu pa istabu dze̦ltainēm (gew. dze̦ltainām) kurpītēm BW. 16958. 4; brūni dze̦ltaine (gew. dze̦ltāna) ķēve Blaum. MWM. III, 780.

Avots: ME I, 541, 542

dze̦lte̦ns [Jürg., Lis., Sissegal, Salis], [dze̦ltē̦ns Līn.], dze̦lte̦nums. s. dze̦ltāns, dze̦ltānums.

Avots: ME I, 542

dzidrs [Salis, Drsth., Sissegal. Selg., Kosenhof], klar, hell: dzidrs avuots, ūdens; dzidra debess; dzidras acis, bāliņi aizvadīs dzidri bē̦riem kumeļiem, kas tā par pili tik dzidrā ze̦ltā LP. VI, 831. asminam dzidra skaņa VI, 957. [dzidrs (klar und frisch) gaiss Grawendahl; "durchsichtig" Jürg.] Zu dziedrs I,

Avots: ME I, 549

gàisāklis ² [Bers.], ein alberner, leichtsinniger Mensch Sissegal. [Zu gàiss.]

Avots: ME I, 586

gaiters,

1) = gaitnieks Lös. n. Etn. IV, 18;

2) = gaisteklis Bers. n. A. XII, 869;

3) iet kâ gaiters, unaufmerksam gehen
Sissegal.

Avots: ME I, 589

ģerkstele Bers., Sissegal, für echt le. dzerkstele, das Gekroll, Gekräusel: gruoda dzija iet ģerkstelēs A. XIII, 81.

Avots: ME I, 697

ģērpsteles,

1) die Fäden am Garn, welche sich freiwillig zusammendrehen
Kronw.

2) zerlumpter, abgenutzter unterer Saum der Kleider
Sissegal. [Vgl. ģerpste.]

Avots: ME I, 698

ģìbt [C., N. -Peb., Trik., Arrasch, Ruj., PS.], ģĩbt [Bl., Līn.], Kand., -bstu, -bu,

1) in Ohnmacht fallen, ohnmächtig, schwindelig werden:
skuķēm ne vajadzēs ģībt, ne bļaut MWM. VII, 704;

2) verzehrende Sehnsucht, Verlangen haben:
tas ģībst pēc viņas Lautb.;

3) sich plagen, quälen, murren wegen eines vermeintlichen Mangels:
kuo nu tu ģībsti; tev visa diezgan Lasd., Sissegal. [Wenn echtle., wohl dissimilatorisch aus * gvībt; vgl. ģeibt.]

Avots: ME I, 700

ģìbulis, ģĩbulis,

1) der Ohnmachtsanfall:
saimniecei uznācis ģībulis JK. V, 147;

2) jem., der ohnmächtig wird
Purap.;

3) ein habsüchtiger, missgünstiger Mensch
Sissegal.

Avots: ME I, 700

glem̃ža PS., comm.,

1) ein träger, ungeschickter Mensch, ein Tölpel
Nerft, Lubn. n. Etn. II, 34; [ein träumerischer Mensch;]

2) jem., der langsam, unappetitlich, ungern, ohne Appetit, mit langen Zähen isst
PS. uz luopiem, kad tie nešķirmīgi ē̦d, mē̦dz sacīt: ē̦d kâ glemža Sissegal, Ramkau, Burtn.;

3) ein Schwätzer
U., A. XIII, 251.

Avots: ME I, 625

gluode̦ns,

1) [gluõde̦ns C.], glatt
Sissegal, LKVv.;

2) gewandt, pfiffig, kriecherisch
AP., A. - Rahden n. A. XIII, 251: mežasargs bijis tāds glums un gluode̦ns, sle̦pe̦ni viltīgs Upīte Medn. laiki 236.

Avots: ME I, 632

grauzdi,

1) die Überbleibsel von etw. Geröstetem; etw. Geröstetes:
pestelis sagrauzdējis uodzi un iedevis grauzdus be̦rājam A. IX, 227;

2) [gràuzdi Trik., Salis], die Überbleibsel von geschmlzenem Fette;

3) = gre̦mzdi Sissegal, Bers.

Avots: ME I, 640

grēmene,

1) vierblättrige Einbeere (paris quadrifolia)
Kronw. n. RKr. III, 71, Konv. ^{1, 2} ;

2) [grēmenes Salis], Sodbrennen
Sissegal n. A. XIII, 329 ; [bei L. dafür der Plur. : grēmenes māc. man ir grēmenes (auch grēmiens) Ruj. "slikta dūša"].

Avots: ME I, 652

grem̃zt, [grem̂zt ² Bl., Ruj.], -žu, -zu (li. grémžti "schaben"),

1) nagen, beissen, wurmen :
tās (bē̦das) grauž un gremž un iekšas pluosa MWM. VI, 575. iekšās gremžuot vandās salkums VI, 360. man briesmīgi gremza, ka krustmāte mani tur par mazu bē̦rnu VIII, 29 ; [

2) murren, brummen
L., St., U.]. Refl. -tiês, [grem̃ztiês Wandsen, grèmzties Trik., grem̂ztiês ² Selg., Neuermühlen],

1) grollen, zürnen, etw. Böses anzutun wünschen :
kuo viņš man te gremžas virsū? Dond., Naud., A. -Rahden, Bers., Sissegal ;

2) sich grämen :
kuo tur tik daudz pēc viņas gremzties? MWM. X, 577 ;

3) murren, brummen :
viņš briesmīgi gremzās Vēr. I, 1371. kuo viņs man te gremžas virsū Dond., Bers., K., Sissegal ; [

4) grem̃zties, neidisch sein
Trik. - Zu gremt, gre̦muot (s. diese) u. a. ; vgl. auch Boisaq Dict. 1069, Uhlenbeck PBrD. XXX, 284.

Kļūdu labojums:
jāizmet 3. nozīme (zu streichen die Bed.3).

Avots: ME I, 649

grievalgs, grievalga St., grievalks Kokn., grievalka Sissegal, grievalts, grievalta Sooaxt, in Lettg. grievanka, ein Strick oder aus jungen Bäumen, namenllich von Birken gedrehtes Band zur Befestigung der Femerstange an die erste Stütze auf den Schlittensohlen (mietne): ilksis piestiprina, iegriež pie pirmās mietnes ap apaļā luokā savītu striķi, kuŗu sauc par grievaltu A. XI, 171. atradis jaunu grievaltu (linu cilpu, ar kurgu ragavām ilksis iesien) LP. VI, 90, aus Selb. grievalts ir striķis, egles zars vai bē̦rza klūga, ar kuo ilkss piestiprināta pie ragavām Nerft. pūķis esuot redzams dažreiz kâ grievalgs LP. VI, 104. lietuo kaņepāju un egļu klūgu grievalkus Kokn. n. A. XIII, 329, [Bielenstein Holzb. 549. - Hierher auch grīvalka dass; vgl. li. grìvelka "поперечный чурбан у сохи", gryvenkà " eine Klaube am Wagen; ein von Stroh gewundener Ring"].

Avots: ME I, 660

II griêze,

1) ein Pflug mit einer messerähnlichen Pflugschar, ein Abschtech pflug
Mar., [Domopol]: grieze - vienlemesis, ar kuŗu plē̦sumu plēšuot nuogriež ve̦lē̦nas platumu Sissegal n. A. XIII, 329;

2) aufgepflugtes Dreschland
Mar. n. PKr. XV, 115. Zu griêzt.

Avots: ME I, 660

grìeziêns,

1) das einalige Drehen,
Wenden: viņam bija galvas grieziens, kâ maisus piepildīt MWM. X, 106;

2) der Griff, Kniff:
dē̦lam bija cits grieziens LP. V, 93;

3) die Flachsknocke, ein kleines Bündel (Flachs od. Wolle)
Lös. n. Etn. III, 178: sīkstu linu, bāleliņ, pa saujām, griezieniem BW. 7849. baltas vilnas griezieniņu BW. 4982. nuo viena grieziena linu iztaisa, izve̦lk kuodaļu Adsel., Lasd., Bers., Sissegal n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 661

gūris, ein Faulenzer Sissegal n. A. XIII, 492: gūris gūŗuo Tr. III, 914. [Zu gūrât.]

Avots: ME I, 686

ìekaitêt, erhitzen: iek. dzelzi Sissegal, Bers., Sassau.]

Avots: ME II, 24

ìetràustiês,

[1) schwerfällig und mühsam hineinsteigen
Lettg., Erlaa, Bers. (hier mit àu ² ), Schujen, Druw.]: tusnīdama un rauguodamās mamma nu bij ietraususēs gultā A. Up. [ietr. kuokā, ratuos Schujen, Sissegal;

2) sich allmählich hineinbewegen:
kuo tu ietrausies manā vietā? Heidenfeld.]

Avots: ME II, 83

ìeveķêt, ein wenig durchprügeln Sissegal.]

Avots: ME II, 87

izkrepinât, stochernd reinigen: pīpi Sissegal, N. - Peb.]

Avots: ME I, 755

izte̦r̃gâtiês, izte̦rgavâtiês [Wolm.], sich ausschwatzen: tiku tikām ar sievām MWM. X, 569; C., Bers., N. - Schwanb., Sissegal.

Avots: ME I, 817

iztraĩšķît [Bauske, iztrìišķît ² Sissegal, iztraîšķît Kl.], tr.,

1) unordentlich ausbreiten, auseinander streuen:
miltus Smilt., N. - Schwnb., [Borchow. zirgi barību nuo siles iztraišķījuši Bers.;

2) unordentlich verspritzen:
ūdeni Sissegel].

Avots: ME I, 819

kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r ² Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r ² Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t ² Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt ² Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,

1) Konj. in Temporalsätzen,

a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;

B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;

c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;

2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;

3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]

Avots: ME II, 150

kamulis Sissegal,] kamuls Tals., Mag. XIII, 2, 54, [kamurs Ruj.], = kamuols.

Avots: ME II, 153

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. ² 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166

ķeñksêt, mit einem ķeñksis 2 (den Dünger aus dem Wagen) ziehen Seyershof; mit einem ķeñksis ‡ 4 (den Boden im Gemüsegarten) lockern Salis.

Avots: EH I, 695

ķìrla ^2, ķirle, ein verkommenes Haustier, namentl. ein solches Schwein Spr., Laud., Lub., [Sissegal, Üxkül, Sunzel]: ķirla - dzīvs radījums, kas neē̦d un nīkst: guovs ne˙maz neē̦d, paliek tīri kâ ķirla Setzen n. Etn. II, 49. cūciņa, ķirlīte, pagaidi mani BW. 29158. cūkas ķirlu (Var.: ķirli)... tuo atstāšu māmiņai 16436.

Avots: ME II, 384

kluõns,

1): auch Dond., Ermes, Frauenb., Kegeln, Mesoten, Nikrazen, Pankelhof, Gr.-Platohn, Selg., Wandsen, Windau, Zögenhof, (mit ùo ² ) Alswig, Erlaa, Kaltenbr., Līvāni, Prl., Saikava, Schwanb., Sessw., (mit uo) Nerft, Sissegal, Wessen;

2): auch (mit uo) Bald., (mit ùo ² ) Linden in Kurl.: kluonā (Var.: kulā, rijā) kūla kūlējiņi BW. 28779 var.

Avots: EH I, 624

kļũdît, - u, - ĩju,

1) wirklich dasein machen
L., wohin geraten lassen, bekommen, schicken: bij man sniedze audzējama viņā pusē Daugavas; pirku zirgu, daru laivu, tik kļūdīju maliņā BW. 11065, 18322. labi tam, kuo dievs šai pasaulē iekš bē̦du uguns rūda, tāds tuop izmācīts nelaimē, un dievs tam atkal kļūda pēc ciešanas daudz svētības GL.;

[2) zufällig wohin kommen; irren
U.;

3) stammeln
U. mit?] Refl. -tiês,

1) geraten:
tas man sirdī kļūdās, das kommt mit ins Herz, das schwebt mit in Gedanken;

2) umherirren
[Sissegal], ins Wanken geraten, schwanken: pa galvu kļūdījās dažādas duomas Purap.;

3) in die Irre gehen, in Unfall geraten, einen Fehltritt machen, einen Fehler begehen, sich versehen:
kāja kļūdās. Sprw.: mēle melš un vārdi kļūdās. dažās vietās viņš ļuoti klūdījies Paw. viņam kļūdās runājuot, lasuot. uz ve̦cumu visas lietas kļūdās, im Alter wir alles unsicher U. Zu kļũt.

Avots: ME II, 240

klukstêt,

1): auch Bērzgale, Laidsen, Linden in Kurl., Liepna, OB., Oknist, Sissegal, Warkl.; tu reizēm kluksti (faselst)
kâ vista ziņas neziņas Saikava; ‡

3) schluchzen
PlKur.; ‡

4) = klikstêt 1: nazis jau klukst Frauenb., OB.

Avots: EH I, 622

‡ klunkurêt, -ēju,

1) = klunkuruôt AP. (mit uñ ), Lubn., Saikava (mit ùn ² ), Schujen (mit un̂ ² ),Golg., A.- Schwanb.; gleichsam bettelnd hetumlungern, besönders um auf Kosten eines anderen zechen zu können (mit ùn ² ) Mar.; ohne Arbeit bummeln Meselau N.-Peb.; saumselig, zögernd etwas verrichten Sissegal; "nīkt" Golg., (namentlich im Kruge nach einer Zeche noch sitzen bleiben, ohne etwas zu trinken) Gr.-WÜrzau, Meselau; "slikti dzīvuot" Saikava: negribu vairs ar jums k.; man jāstrādā Saikava. visu vasaru e̦sam klunkurējuši bez vērša ebenda;

2) stolpernd oder taumeind gehen
Bauske (mit uñ ), Fest., Mahlup, PV.;

3) = klùncināt ² Nikrazen (mit uñ): nes uzmanīgi! nekluñkurē! Refl. -tiês Nikrazen (mit uñ ), = kluñkstêt 1: nes tâ; lai nekluñkurējas! In der Bed. 1 aus d. klunkern "schlendern", s. Sehwers Unters. 53.

Avots: EH I, 623

I knabinât,

1): auch Gr.-Buschh., Prl., Sissegal, (anhaken)
NB., (mit Mühe anhängen) N.-Bergfried; ‡

2) (eilig, oberflächlich
Luttr.) anspannen (ein Pferd) Frauenb.

Avots: EH I, 626

‡ II knabis, ein Haken (kàsis) NB.; ein Pflock in der Wand, an dem etwas aufgehängt wird (vadzis) Frauenb.; ein Kleiderrechen Sissegal.

Avots: EH I, 626

kùlenis,

1) der Purzelbaum ;
kūleni gew. Pl. kūleņus) mest, einen Purzelbaumschlagen: tas nuogāja, kūleņus me̦zdams. pārmeti trīzreiz kūleni LP. V, 79. kūleņu kūleņiem, über Kopf und Hals: kūleņu kūleņiem aizvē̦lusies lejup LP. V, 17 ;

2) [kũlenis Bixten, Mesoten], der Klotz auf dem Schlitten, auf den das dicke Ende eines Balkens gegelt wird, -
uz ragavām liekams klucis, lietuodams baļķu vešanai Nerft, Bers., Lös., Lasd., [Hofzumberge, Ronneb.], Druw., Tirs., Selb. ;

3) der Steg (an der Violine)
Nerft ;

4) die Kornwalze
[s. Bielenstein Holzb. 508], Feldwalze [kũlenis Alt - Bergfried], Wür zau, [Gr. - Sessau, Sunzel, Sissegal], Plutte 99, 100. S. kùlis, kùliņš.

Avots: ME II, 334

kūpietĩtis, Haufchen: sniegs kâ viens kūpietītis ir uzrūdzis, von sehr gering gefallenem Schnee Sissegal.

Avots: ME II, 337

‡ mārgs "?": mārgiem Rīga izmārguota BW. 31775 var. (aus Sissegal und Wolm.).

Avots: EH I, 792

‡ nùotrencinât,

1) "?": ka es viņus tik aplam varē̦tu mānēt un nuosmādēt un ļaudis nuo tiem nuobīdēt un n. Salasīš. 9;

2) abjagen, ermüden (intr.)
Kal., Matk., Priekuln, Satingen, Sissegal, Wolgunt: n. (mit eñ) zirgu.

Avots: EH II, 101

‡ nùotrĩsinât,

1) = nùotrĩcinât (wo?);

2) = nùostirinât 2: putniņš nuotrīsināja spārnus Heidenfeld, Trik. jē̦rs mirdams kājas vien nuotrīsināja Bērzgale, Grawendahl, Korwenhof, Serbig., Sessw., Sissegal. Refl. -tiês, = ‡ nùotrĩcinâtiês C., Grawendahl, Heidenfeld: Ede nuotrīsinājās Sārts Jaun: Ziņas 1938, № 60.

Avots: EH II, 101

paegle,

1): auch A.-Autz, Bērzgale, Kaltenbr., Liepna, Nautrēni, Pernigel, Roop, Ruhental, Schwitten, Sissegal: nuo paegles zariņiem BW. 5789 var.;

2): auch Ermes;

5): auch (paegle!) Dunika; ‡

7) paeglīte Siuxt, eine kleine Fichte
(egle), die unter grossen Fichten wächst.

Avots: EH II, 130

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė̃ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

paklaîdâ, paklaîdû Naud., in der Irre, Verlassenheit; paklaidā [= nuovārtā] atstāt, laist, nuolaisi, likt, vernachlässigen Kav., Sissegal, Lems.: paklaidā atstāti bez sarga MWM. VI, 935. visu atstāt paklaldā, alles zerstreut liegen lassen Degl. paklaidā palikt, vernachlässigt werden Lems. saimniecība nebūtu palikusi paklaidā R. Sk. II, 143. [paklaidā likt U., (Heu) auseinanderlegen. mašīna stāvēja visu kaŗa laiku paklaidā (="klīda nezin kādēļ man ar viņu nepaklejuoties kādu stundiņu? JR. IV; 127.

Avots: ME III, 45, 46

pâkstaîns: pākstaina (mit schotenähnlichen Stickereien) gultas se̦ga Rugājl, Sissegal; hinter "Jauns." ME. III, 146 zu ergänzen "Raksti III, 104".

Avots: EH II, 194

II paugainis (unter paugaine): auch Sissegal n. Pas. XV, 285.

Avots: EH II, 184

paũkš(ķ)êt,

1) schallen, knallen:
zirņi krīt, ka paukšķ vien Sissegal. rieksts ugunī sprāgdams paukš Wessen. lieku paukšķēt korķim Stari I, 283. lūzīs de̦sa paukšķē̦dama BW. 19385. duot pa muguru, ka paukšķ vien. iet, ka paukš vien Lös.;

2) paukšķêt Erlaa, ohne Unterlass (nicht stark) schelten;

3) paukšêt, ohne Unterlass reden:
kuo tu te tik daudz paukši? Jürg. Vgl. li. pàuškėti od. paukštėti "knallen", paukšė̕ti "klopfen" bei Būga KZ. LII, 290.

Avots: ME III, 128

paũkš(ķ)êt,

1) schallen, knallen:
zirņi krīt, ka paukšķ vien Sissegal. rieksts ugunī sprāgdams paukš Wessen. lieku paukšķēt korķim Stari I, 283. lūzīs de̦sa paukšķē̦dama BW. 19385. duot pa muguru, ka paukšķ vien. iet, ka paukš vien Lös.;

2) paukšķêt Erlaa, ohne Unterlass (nicht stark) schelten;

3) paukšêt, ohne Unterlass reden:
kuo tu te tik daudz paukši? Jürg. Vgl. li. pàuškėti od. paukštėti "knallen", paukšė̕ti "klopfen" bei Būga KZ. LII, 290.

Avots: ME III, 128

‡ pēkstiņš, = pẽkste 2 Sissegal; eine Pfeife (svilpe) aus einem Gänsekiel.

Avots: EH II, 227

piẽdar̂bs,

1): auch Allendorf, Alswig, AP., Ermes, Fehteln, Fest., Frauenb., Grob., Heidenfeld, Iw., Kegeln, Koddiack, Laitzen, Lemb., Meselau, Nerft, N.-Rosen, Orellen, Ramkau, Saikava, Sessw., Siuxt, Trik., (mit iê ² ) Gramsden, (mit ie) Hasenp. (unbek. in Kaltenbr., Selb., Setzen, Warkl.); lielas durvis piedarbam BW. 31548 (aus Sissegal);

2): ein Vorhaus überhaupt
Oknist.

Avots: EH II, 246

pìeglemêt, ganz schleimig werden: luopiem mute pieglemējusi ar barību atlieku skābi. luopu sile pieglemējuse Sissegal.

Avots: ME III, 251

I piks: auch AP., Auleja, Ekau, Garssen, Kaipen, Kaltenbr., Kurmene, Linden in Kurl., Lubn., Memelshof, Meselau, Nerft, Neugut, N.-Peb., Oknist, Prl., Ramkau, Ringmundshof, Saikava, Salwen, Sehlenhof, Sessw., Silajāņi, Sissegal, Skaistkalne, Sonnaxt, Wahrenbrock, Warkl., Zvirgzdine; nuojēmēm (nītis nuo veldinēm) pa pikam Kaltenbr. ar zirgu neve̦stu tā pika (von einem grossen Quantum!) ebenda. sutņu p. Bers. linus pikuos (in Packen) sasiet ebenda; piki (eine Speise) - auch AP., Lis., Saikava, Sessw., (gekochte und zerstossene Erbsen mit zerstossenem Hanf, in runde Klumpen zusammengerollt und mit Milch gegessen) Ramkau (hier auch tupiņu piki, wo Erbsen durch Kartoffeln ersetzt sind). kaņep[ju] p. BW. 34728 var.

Avots: EH II, 231

pìlādzis: auch (mit î ² ) Lesten n. FBR. XV, 19 Kaugurciems, Panemune, Treiden, (mit ī) Gramsden, Grünh., Ihlen, Kaipen, Kurmene, Linden in Kurl., Ringmundshof, Rutzau, Sissegal.

Avots: EH II, 240

I plakts, -s: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, AP., Auleja, Golg., Kalupe, Lixna, Liepna, Lubn., Nerft, Oknist, Sissegal, Sonnaxt, Zvirgzdine, plakȩts Popen n. FBR. XVI, 116, gen. pl. plakšu Tdz. 56743, 26 (aus Kārsava).

Avots: EH II, 282

ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, scheckig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,

1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;

2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;

3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.

Avots: ME III, 468, 469

raskrētiņa Tdz. 38309 (aus Sissegal), raskretiņa 53311 (aus Ringmundshof), = raskrīte.

Avots: EH II, 354

saduobêt,

1) sich an verschiedenen Stellen einbiegen:
dakstiņu jumts pa˙galam saduobējis;

2) den Boden des Gemüsegartens durch Furchen in Beete einteilen
N.-Peb., Nötk., Allendorf, Ruj., (mit uõ) Serben.

Avots: ME III, 619

sagumzât, tr.,

1) zerknittern, verknüllen
Sissegal;

2) schnell, gierig aufessen
Erlaa: Refl. -tiês, misslingen: kad plācenis, kliņģeris ir sabuojājies u. t. t., tad saka - sagumzājies Erlaa.

Avots: ME III, 633

saiva (li. šaivà "ein Stückchen Rohr zum Spulenmachen"), saive Wid., saîve ² Līn., Nigr., der Garnflusch Bielenstein Holzb. 403; eine Netznadel od. Gabel zum Netzstricken (saiva Allend., Ruj.; Lems. n. U., Bielenstein Holzb. 403, Adsel, saîva ² Salis, Nogallen, sàiva ² Lis., Schwanb., saiviņa Lasd., saîve ² PlKur., sàive ² Golg., Warkl., saĩve Karls., saivīte Lös.), StricknadelL. (saiva, saive); das Weberschiff, die Weberspule Gr.-Buschhof (sàiva ^2), Kursiten, Lautb., Bauske (saîve ^{2), Elv.} (saiva), L. (saiva, saive), Kokn. n. U. (saiva), Bielenstein Holzb. 402 (saiva, saive; s. Abbild. daselbst); das Spulchen im Weberschiff (saiva Wain., O.-Bartau n. A. XI, 83, Lis., saîvīte ² Dunika, saîva ² Kaltene, saiviņa U., Bielenstein Holzb. 402, Spr., Nerft n. A. XI, 83, Lis., sàiviņa ² Sissegal, saive Nigr., saivīte Tals.): saives (Spulen im Weberschiff) taisīja nuo pliedeŗa atvasām, kuŗām serdi izdūra Nigr. - Jāņa sieva sagšu auda, pats Jānītis saivas (Var.: saives) tina BW. 32976. tu audi dvieļus, es tīšu saives 6819. nespēj saives vien pietīt LA. saivu šautuvē nu lieku Lautb. ve̦ctē̦vi, kas me̦t ar saivi . . . tīklus Latv. aizskrien kâ saiva MWM. VI, 766. viļņi mē̦tā kuģi kâ saivi nuo vienas puses uz uotru Līguotnis Stāsti I, 45. Zu li. šeivà (acc. šeĩvą "ein Rohrspulchen"; unklar ist das Verhältnis zu slav. cěva dass. (slav. c- aus sc- und li. š- aus ks-?).

Avots: ME III, 638

sâjš Erlaa; sâjs Kl., Kr., Gr.-Buschhof, Selsau, Heidenfeld,

1) sâjs Lis., sâjš Ronneb., Drosth., Jürg.; Ruj. "fade"
Saussen, Bers:, Kreuzb., Kalz., Wessen, Sissegal, "kam maz aizdara klāt" Aps.; fig., schal Dr., nüchtern, fade, (sãjš) flau Bauske: auzu miltu ķīselis ir sājs Kreuzb.; sâja putra Saikava. tukšas un sājas izklausās valuodas De̦glavs Riga II, I, 363. dzīve gāja parastā kārtā vienmuļīgi un sāji CTR. I, 33. sājas muļķības MWM. IX, 110. sājs stils Dr.;

2) sājs Kokn., Sessw., Gr.- Jungfernhof n. U., sâjš C., Ronneb., sâjš ² Ruj., Karls., Biel., sāš L., sāžs Erlaa, Ruj. n. U., bitter, herb, barsch; unreif
U.; galstrig wie alte Butter L.: sājš sviests L:, Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāji kartupeļi Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāja miza Ruj. jūŗas ūdenim sāja (sāļi rūgta) garša Konv. saldans bija al[u]s ar me̦du, sâjas gaudas asariņas BW. 26541, 18. kamenēm sājāks me̦dus nekâ bitēm N.-Schwanb. - Subst. sâjums, die Fadigkeit, Nüchternheit; die Bitterkeit, Herbheit: viņam bija savāds sājums mutē un sirdī Vēr. I, 1040. Vielleicht zur Wurzel von le. sāts "sättigend" (s. dies); zur Bed. vgl. etwa ae. sæd "satt, überdrüssig", engl. sad "betrübt, ernst", gr. ἄση "Übersättigung, Überdruss, Kummer", ἀσάομαι "bin satt, ekle mich".

Avots: ME III, 801

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. ¹ 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. ¹ 230; Konv. ² 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. ² 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. ¹ 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. ¹ 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME III, 652

sàusêdis PS., Smilt., Trik., Sissegal, Jürg., lonicera xylosteum Siuxt.

Avots: ME III, 775

II sē̦ks, Sichel, Säge Biel. n. U. Zu li. ísekti "eingraben", slav. sěkǫ, "haue, schneide", la. secāre "schneiden", secula "Sichel", ahd. sega, saga "Säge" u. a., s. Bezzenberger BB. XVI, 242 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 474 f.

Avots: ME III, 826

sē̦tsvidus: auch Behnan, Fockenhof. Ihlen, Jakobshof, Ralwen, Memelshof, Nerft, Paukelhof, Samiten, Sissegal, Wolgunt. Würzau. sè̦tsvids ² Daudsewas; pa sē̦tsvidu BW. 1016 var.

Avots: EH II, 484

šķipsna Wid., Bershof, Druw., Kurs., Nigr., W0lmarshof u. a., šķipsne U., Celm., Saikava, šķipsnis U., Dr., Sissegal, šķipsns Ermes, soviel man mit drei Fingern fassen kann U.; eine Strähne Dr.; eine Fitze Dr.; ein Weniges: tabākas šķipsnis Sissegal. uzbēra uz īkšķa nagu šķipsni tabākas MWM. iebēra... deviņas kājminu šķipsnīšus BW. I, S. 184. izplūci vienu spalvu šķipsnīti LP. IV, 196. matu šķipsna Kurs., Etn. IV, 70; Vēr. II, 1195; Blaum. Skal. ug. 53; Niedra Zemn. dēls 40. linu šķipsna Jürg. (hier neben miltu šķipsnis), Nigr. cik tad šis man tuo linu iedeva? tikai tādu šķipsnu, I nebij ne trīs auklas nuovīt Kurs. vērpiet... linus pa vienai šķipsniņai! BW. 6967. sasiet ar kaņe̦pāju šķipsni kaķē̦niem astes Libek Pūķis 41. pēdējuo labības šķipsni nuopļaut Pūrs II, 65. mazgā sasietas... labības šķipsnas Etn. III, 141. katrs gribēja duot ziedaļai pa šķipsnam (zâles) Iv. Kaija Iedz. gr. 17. širmja vietā ce̦purei vēl tikai divas sadriskātas šķipsnas karājas Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 480. sāls šķipsnīte Saikava. labu škipsnu naudas LP. VII, 58. dabūja krietnu šķipsnu naudas un drēbju Druw. Nebst šķipsta, šķipasts 2 šķipuosts, šķīpstiņš, šķīpsniņa zu li. skypata "ein kleines Stückchen, Bröckchen" (s. Bezzenberger Lit. Forsch. 170), r. щипáть "kneifen, zwicken, rupfen", čech. štipec "was man mit drei Fingern fasst" u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415); vgl. auch Būga KSn. I, 291.

Avots: ME IV, 42, 43

skùosta ² Kl., Gr.-Buschhof, skùoste ² Mar. n. RKr. XVII, 132,

1) skuõsta Karls., skuosta Konv. ² 193, skuorsta Zbior XV, 202, Plur. skuostas RKr. II, 70, skuõste C., PS., Salisb., N.-Ottenhof, skùoste ² Lös., Lis., skuoste Ruj., Sissegal, Konv. ^l 129, skuõsts Ermes, tīruma skuostes Konv. ¹ 129, skuosa Seew., Walk n. U., Memelshof, Lieven-Bersen, (mit ùo ²⁾ Warkl., skuose Konv. ^l 129; Konv. ² 193, (mit uõ ) Bauske, skuostiņu kāpuosti Etn. I, 18, Schachtel-, Schafthalm (equisetum arvense L.);

2) skuostas U., Celm., Konv. ² 3967; Peņģ. Sakņu dārzs 68, skuostiņas U., skuostiņi Brasche, skuoste U., skuose U., Spargel (asparagus officinalis);

3) skuost(iņ)as L., skuoste, skuostiņi LKVv., skuose, frischer, junger Trieb, erster Schuss von Pflanzen
U., die jungen Triebe des Hopfens U.; skuostiņas Lancmanis, skuõstes Wolm., skuostes Freiziņ, (mit ùo ²⁾ Lis., Golg., frische Kieferntriebe; Demin. skuosniņas U., frische Tannentriebe: galuotne, mazā skuostē būdama, ir redzējuse vienīgi sirmu mežu Aps. V, 10. viņa, mazā skuostē būdama, cita nav redzējusi R. Kam. 168;

4) skuõšu gali "die Wipfel abgehauener Bäume"
Planhof; die jungen Triebe von Kiefern Smilten. Zu kuõsa II.

Avots: ME III, 910, 911

skùotele ² KL, Prl.,

1) skuõtele Salisb., Adiamünde, skùotele ² Saikava, Korwenhof, Stomersee, eine Schürze
Smilt., Ronneb. n. MWM. VIII, 793, Mar., Adsel, Adleenen, Selsau, Saussen, Kroppenhof, Sissegal, Ekau, Grünw., Dobl., Ruhental, Linden (in Kurl.); ein Schurzfell U., Bauske, Deg., Annenburg, Wandsen (skuõtele), ein Lederschurz Bielenstein Holzb. 652, ein Männerschurz U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; eine unsaubere Schürze Naud.; eine Kinderschürze Nigr.: priekšautu sauc par skuoteli Plutte 71. ķēkša pastāvīgi valkā baltu skuoteli Dobl. apsien skuoteli, lai nenuosmērējas svārki un biksas! Mar. gar uguni te̦kājuot skuotelīte (Var.: pus[e] priekšauta) nuosviluse BW. 25731,1;

2) ein Frauenmieder, Leibchen
(skuõtele) Nigr.;

3) skùotele ² Memelshof, Sussei, Selb., Gr.-Buschh., Ekengraf, Unguri, die Tasche (am Kleide)
Kreuzb., Selb., Setzen, Wessen, Dubena, Nerft, die Hosentasche Sauken (skùotele ^2): es pudeli iebāzu bikšu skuotelē Jauns. lai pelēja vaŗa nauda ve̦cu vīru skuotelē BW. 1776. gan gribēja meitu māte skuotelē glabājama. ne man tādu svārku bija, ne svārkiem skuotelītes 23572;

4) ein kleiner Hafersack
Kokn. n. U., Mag. XX, 3,222. Entweder aus skuortele, oder aus mnd. schôtvel "Schurzfell".

Avots: ME III, 911

slaîks Kl., Prl., Gr.-Buschhof, C., PS., Sissegal, Kr., slaîks ² Karls., Iw., Bl., Adv. slaîki,

1) lang gestreckt, schlank; gefügig, hübsch in die Augen fallend
U.: Sprw. slaika kâ kārts. mātes kurpes slaikas, gaŗas BW. 16970,5. māmiņai tievi pirksti, slaiku (Var.: slaidu) laida pavedienu 7080 var.;

2) reichlich, genügend:
slaiks pūrs, volle, reichliche Aussteuer U. slaiki izgulēties līdz pulksten 8 nuo rīta Zuobg. Kal. 1893. slaiki izdancuoties Pas. I, 328. viņam slaika ruoka, er gibt gern Sissegal n. U.;

3) schnell:
slaiki laidu kumeliņu, lai varē̦tu apraudzīt līdz gaismai meitu māti BW. 13268, 30;

4) ratiņš šlaiki ne̦s, das Spinnrad spinnt lose
U.;

5) "=lē̦ze̦ns": slaika jūŗa Pabbasch. Subst. slaikums, die Schlankheit U. Wenn von einer Bed. "glatt" auszugehen ist (vgl. slaîds), wohl zur Wurzel von slaika; vgl. auch slieka und Leskien Nom. 188 und 224.

Avots: ME III, 913

smulis Prl., smullis L., f. - e, ein Sabbeler, Schmutzfink Spr., Dr., Erlaa, Laud., Sissegal, Zaravič, Purap., Duomas II, 411: Sprw. smulis paliek smulis, mazgā, cik gribi! bij man tāda smuļa dēļ savu baltu muti duot? BW. 10319 (s. auch smulêt). iee̦lpuot šīs smulītes miesas smaršu U. b. 113, 64. Zu smaulis I.

Avots: ME III, 969

strutinât, tr., den Schaum vom kochenden Fleisch abnehmen N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618, Smilt., Drosth., Adsel, Erlaa, Lub., Bers., Laud., Sissegal: gaļa vēl nav strutināta Adsel.

Avots: ME III, 1096

tarkšķis, =tarkšis,

1) eine Schnarre, Klapper
U., Janš. Mežv. ļaudis II, 391, Biel. Holzb. 601 (mit Abbild.), (mit ar̃) Arrasch (für Kinder), Bl., (mit ar̂ ²⁾ Kandau (für Jäger), eine windmühlenähnliche Vorrichtung zum Scheuchen von Maulwürfen Behnen, Drosth., Sissegal, eine Rassel: tarkšķa pulksteņi tirkš R. Sk. 11, 24;

2) der durch tarkšķis 1 u. a. hervorgebrachte Lärm
Memelshof: dzird tikai tautisku tarkšķi. Poruk III, 286. griezas tarkšķis Baltp.;

3) ein Schwätzer
Memelshof, (mit ar̂) Bers., Drosth., Ogershof, Sessw., Sissegal, (mit ar̂ ²⁾ Behnen, (mit ar̃) AP., Arrasch, Bauske, Bershof: vai tu klusēsi, tarkšķe! Līguotnis Stāsti II, 21.

Avots: ME IV, 133

tar̃ža Behnen, (mit àr ²⁾ Sissegal, =tarza II.

Avots: ME IV, 134

tḕrpelis ² Bers., Schwanb., Sessw., Sissegal, = tērpiķis, ein Pferdearzt. Zu tērpt I.

Avots: ME IV, 174

I tine Meiran, Ogershof, Sissegal, Warkl., = tina I, eine Art Netz.

Avots: ME IV, 192

III trum̃pêt: auch (mit um) Nerft, Serbig., Sissegal.

Avots: EH II, 698

uzknabinât,

2): auch Sissegal.

Avots: EH II, 725

I ve̦caine U.; Spr., Mag. V, 190, Bers., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn. Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava, Sehren, Selsau, Sessw., Sissegal, Stockm., Zvirgzdine, ve̦cainis St., U., Ramkau, ein Stück Land, das früher als Acker benutzt worden ist U., das Brachfeld; eine mit Moos bewachsene erhöhte Stelle auf einer Wiese Selb.; "eine hochgelegene Stelle mit Gebüsch" Lubn.; eine noch nie gepflügte Weide Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169: gulēs... zeme pieci gadi ve̦cainē BW. 3805. ābuoliņa ve̦cainīte smildziņām saauguse 8283. smilgām guovju neredzēju ve̦cainē ganīdama 19123. ai, ve̦cā ve̦cainīt, auga tev rudzi, miež[i]? 23452. nuo celmiņa gre̦mzdu gaida, nuo ve̦caines (Var.: dzedziedas) rācentiņu 3033 var: zirgi ēda ve̦cainē 10569, 13. Pēterim piederēja purva pļava un ve̦caine Stāsti Kraukļu kr. 100. uz šīs pašas ve̦cainītes uzcē̦luši... kruodziņu LP. VI, 233. - Vgl. auch die Orts- resp. Flurnamen Ve̦caine Lvv. II, 65 (Weide in Setzen), II, 167 (Gesinde in Jāsmuiža), Lielā ve̦caine II, 170 (Gesinde in Lievenhof), Garā ve̦caine II, 58 (Feld in Dubena), Ve̦caines II, 70 (Weide in Wallhof), Ve̦caiņu kalns II, 67 (Hügel in Selb.). Zu ve̦cs.

Avots: ME IV, 514

I vēre Serbigal, = vēris: purvi vien, vēres (Var.: vēri) vien BW. 25938, 6 var. ne tur krita kļava lapa, kur augusi vērītē VL. aus Plm. RKr. XIX, 115. parka . . . plašajās vērēs bē̦rzu birstalas U. b. 110, 65; "ein unebener Ort, wo zum grössten Teil Laubbäume wachsen" Sissegal.

Avots: ME IV, 561

viênkuocis, der Einbaum, ein aus einem Baumstück gefertigtes Gefäss L., U., Gr.-Buschh., Sissegal, Smilt., Warkl., Wessen, ein solcher Eimer Lis., ein solches Honigbehältnis Oberl. n. Bielenstein Holzb. 338, Bers., Laud., ein solches Salzbehältnis Oberl. n. Bielenstein Holzb. 339, ein solches Boot Lubn.: viņš sniķerēja nuo elkšņa gabaliem karuotes un vienkuočus Stāsti Kraukļu kr. 102. māte pielika divus brangus vienkuočus ar me̦du Gr.-Buschh. vienkuoča sile Konv. ¹ 914; Konv. ² 1787. vienkuoča laiva.

Avots: ME IV, 660

viezt,

1) "iezt (zuobus)": tev viezīšu reiz Sissegal; vgl. auch atviezt. Aus iezt + viebt?

2) "?": atpakaļ galvu tā (dvēsele) viež(=griež? Reim!) MWM. VIII, 841;

3) "?": zalktis mēli izkāra un tik dziļi Ģintu viež Zalktis I, 19;

4) "?": viež (zu *viest? etwa: lässt scheinen)
tumšu gaismu neskaidrs luogs Stari III, 128. Rell. -tiês "?": ap katru suoli savas puķes viežas (mit ž aus dj ?) "Izgl. III, 17" (falsch!). Vgl. auch saviezties.

Avots: ME IV, 674, 675

vir̂za AP., Kl., Prl., vir̂ze Schwanb., Sessw., vir̂ze ² Kabillen, O.-Bartau, Rutzau, vir̃ze Serben, virze Ihlen, Mar., gemeine Sternmiere, Vogelmiere (stellaria media Will.) Etn. I, 30; RKr. II, 78, (mit ir̃ ) Ramkau; "stellularia" (mit ir̂ ² ) Karls.; Vogelgras (alsine media) U. (auch virze, virzes), (mit îr̂ ) C., Nötk., PS., Wolm.; ein Unkraut im Getreide (mit ir̂ ² ) Frauenb., MSil.; ein Unkraut, das im Garten wächst Mērdzine, Zvirgzdine, (virze) Setzen; Unkraut im Gemüsegarten überhaupt (mit ir̃ ) Ramkau (unbek. in Dond. und Dunika): nuomin virzas, nuomin gušņas, lai aug skaidri kāpuostiņi! BW. 32523 var. apaugt ar virzu un mauru Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 159. saravēja kāpuostdārzā virzu A. XVI, 297. kaudze... saplūktas mīkstas virzas MWM. VIII, 595. Die virza ist sehr ästig und bildet dicht wachsend eine schwer zu entwirrende Masse; daher wohl nebst vir̂zis zur Wurzel von varza 1-4 und ve̦rza.

Avots: ME IV, 619

virzāji,

1) Unkraut im Gemüsegarten
N.- Peb.;

2) = virsāji, Heidekraut Ruhental.

Avots: ME IV, 619