Paplašinātā meklēšana

ankravas (mit ñ AP.): Grüfte (Vertiefungen) auf Wegen, Äckern und namentlich in sumpfigen Wiesen N -Peb.

Avots: EH I, 70

ankravas, ausgefahrene Stellen auf dem Wege AP.; vgl. aber auch BW. 28267, 2.

Avots: ME I, 71

diravas Skaista n. FBR. XV, 53, Auleja, = duravas. Demin. diraveņas Auleja, Fensterläden.

Avots: EH I, 321

duravas: auch Bērzgale, Cibla, Kaltenbr:, Liepna, Līvāni; Lubn., Borehow n. FBR. XIII 23, Pilda n. FBR. XIII, 42, Pas. X, 509 (aus Eglūna), dat.-instr. plur. duravēm BW. 5002 var. (aus Sauken).

Avots: EH I, 343

duravas, hochle. für durvis BW. 5002, [21723. 23095 var., 30776, 1 u. a. Vgl. dazu Le. Gr. 210].

Avots: ME I, 519

māravas U., = maranas.

Avots: ME II, 583

‡ paravas Ramkau, ganz kurze Flachsstengel: linus plūcuot, p. neķeŗas saujā, tās paliek uz tīruma.

Avots: EH II, 166

‡ ravas Ramkau, ausgejätetes Unkraut.

Avots: EH II, 360

ravasts, eine grosse Familie Salis n. U. Aus estn. rahwas (partitivus rahwast) "Volk, Leute", s. Thomsen Beröringer 275.

Avots: ME III, 492

šķē̦ravas "?": šķē̦ravas (= šķē̦rkuoki?) un stelles pagatavuo uz vietas A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 48; šķẽ̦ravas Seppkull "= šķē̦rumi."

Avots: ME IV, 33

uravas Gr.-Buschh., Saikava, = urravas; lautes und verwirrtes Gerede, Lärmen Wid.

Avots: ME IV, 301

uŗavas, = urjavas: uŗavas kliegdarns Valdis Stabur. b. 124. bars saņēma viņu kliedzieniem, uŗavām un smiekliem Veselis Daugava 1, 430.

Avots: ME IV, 309

ur̃ravas Bauske, (mit ùr ² ) Kl., Ogershof, Hurrahschreien.

Avots: ME IV, 307

‡ àizkristît,

1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;

2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).

Avots: EH I, 33

II ankrava "?": ankravas krāvējam BW. 28267, 2.

Avots: EH I, 70

apģeibt, ohnmächtig werden: tai dienā apģeibs skaistās jumpravas Amos. 8, 13. [Part. apģeibis "in Ohnmacht gefallen" Manzel Post. III, 140].

Avots: ME I, 89

‡ apladêt, zurechtmachen ("sataisīt"); = salaidît 1: pajēme kaķi, apladēja (poln. ubrala jak człowieka) par cilvē̦ku Zbiór XVIII, 411 (aus Welonen). Refl. -tiês, sich zurechtmachen: (jumpravas) apladējās, apvilka spalveņas Pas. V, 148 (aus Welonen).

Avots: EH I, 96

atkŗava (atkrava),

1) ein Haufen alter, wertloser, weggelegter Sachen, alter Kram:
vai tam kāda manta, atkrava vien ir Druw. pilna māja atkravas Vēr. I, 398. Adv. atkravu kravām, haufenweise Bers., Lub., Erlaa: klēts piebē̦rta atkravu kravām Etn. III, 146. kŗaujam siekstes atkravām BW. 6 [?];

2) "?": tā sacīja rudzu vārpa, atkravā gulē̦dama BW. 28114, 5.

Kļūdu labojums:
BW. 6(?) = BW. 19509

Avots: ME I, 168

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308

drava, dreve, drave Selb., dravs,

1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;

2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]

Avots: ME I, 493

duša zâles, ein Kraut gegen Asthma: Jānīšam... ar aizdusi pipelīte; gravu gravas izstaigāja, duša zāļu nedabūja BW. 35056. Zu dust.]

Avots: ME I, 522

guôzaîns, sonnicht: mirdzuošā klajumā guozainas gravas.

Avots: ME I, 693

grava,

1): stāvas gravas BW. 26551, 13 var.;

2): auch Kaltenbr., Linden in Kurl., Warkl.; ‡

4) der Raum hinter dem Ofen
(àizkrâsne) Warkl.

Avots: EH I, 400

grava, gŗava,

1) die Schlucht, ein schroffes Tal :
strautiņš te̦k pa dziļu gravu ;

2) eine aucgefahrene Gruft :
gravas ir ceļā izbrauktas duobes St., Selb., Ruj. ratu grava, Wagengeleise Ruj. n. U. ;

3) die Menge, der Haufe :
saredzējis sila malā lielu gravu apslē̦ptas mantas LP. V, 231. In Ahs. "vēmekļu čupa". Zu gŗaut, [woher auch das ŗ. - Būga zitiert Aist. Stud. 64 aus Daukant ein li. greva (wohl aus * griava)].

Avots: ME I, 641

kristît: praes. auch -u (z. B. in Rutzau n. FBR. VIII, 135), ‡

2) mit dem Kreuzeszeichen versehen
(?): baznīekungs ... aizkristīja tās (= duravas) ar kristāmuo krītu Pas. V, 142; ‡

3) prügeln
Wessen. Refl. -tiês, ‡

2) sich bekreuzigen
Auleja; ‡

3) sich verwirren
Auleja: - aude̦kls kristās ("= me̦ti režģījas"). ‡ Subst. kristīšanâs, das Taufen, die Taufe: pie kristīšanās nākam (wir kommen, ein Kind taufen zu lassen) BielU.

Avots: EH I, 655

‡ lùsêtiês ² Auleja, Schallverbum: kad cir[tī]sim diravas, tiê lūsēsies vien.

Avots: EH I, 764

maranas, ["maralas" N.-Peb.], = madaras, Labkraut (galium L.) RKr. II, 71. lielās od. zirgu m., nördliches Labkraut (galium boreale L.) RKr. II, 71 (n. U. lielās m., galium verum); mazās m., galium uliginosum U. [Eher wohl (s. Berneker Wrtb. II, 18) nebst estn. maran dass. (vgl. Thomsen Beröringer 268) entlehnt aus r. маренá "Färberröte", als (nach Zubatý AfslPh. XIII, 431 ff.) verwandt damit u. a., weil dies Wort im Baltischen ganz isoliert erscheint. Vgl. übrigens auch le. marnakas und māravas.]

Avots: ME II, 562, 563

‡ nùoreidzêt Warkl., = nùorìbêt: viss nuoreidzēja vien, kad bē̦rni aizcirta duravas.

Avots: EH II, 81

nùotrĩcinât, ‡ Refl. -tiês, erschüttert werden, erzittern: sprāgst te spēriens tāds, ka viss nuotrīcinājas Dünsb. Divpadsmit gulošas jumpravas 12.

Avots: EH II, 101

pagrava, ‡

2) "gravas nuogāze" Waidau: pagravu pavasaŗuas skaluo upītes ūdens C.

Avots: EH II, 134

‡ pìetrīsêt, zitternd berühren (mit dem Objekt im Dativ): vaigam pietrīsēja mīkstu matu spruodziņa Sārts Dravas san 114.

Avots: EH II, 277

pusceļš, der halbe Weg, das halbe Stück Weges: ne pusceļa nenuojāja, nuozviedzās kumeliņš BW. 13730, 29. pusceļā (auf dem halben Wege, in der Mitte) starp Jumpravas un Krapes muižu LP. VII, 340. iekam stārasts zirgu jūdza, es ar meitu pusceļā (habe den halben Weg zurückgelegt); iekam stārasts pusceļā, es ar meitu pie baznīcas BW. 11417, 1. pusceļā pārlast ritenī pātagas kāts LP. IV, 81. gan+drīz pusceļš nu ir nuobraukts; pusceļu od. (in Lis. u. a.) pusceļa e̦sam nuobraukuši.

Avots: ME III, 424

pusbrũtgãns, halbwegs ein Bräutigam: pusbrūtgāna puisītis biju, pusbrūtgāna kumeliņš; nu es jāšu uz pusmuižu pusjumpravas lūkuoties BW. 13891, 1.

Avots: ME III, 423

‡ pužvir, Adv., = pušvirā I Zvirgzdine: atstāt duravas p. acis p. jam, kad guļ.

Avots: EH II, 340

rava: plur. ravas, eine Stelle im Meer, wo auf dem Grunde viele Steine liegen Angern n. BielU.

Avots: EH II, 360

rava Kaugurciems, ein Riff, eine Sandod. Steinbank im Meer Peterskapelle n. U., Salis: klinšu rava Seifert Chrest. II, 107. ravas - akmens kalni jūrā Skuolas druva II, 186. Dürfte auf liv. rova resp. estn. rawa "Stein unter dem Wasset" beruhen; vgl. Thomsen Beröringer 275. Hierher wohl auch: nāc, menciņ, tai rave (kann auf ravā(i) beruhen), kur dzird mani le̦lluojam! BW. 30695, 1 aus Alschw.

Avots: ME III, 491

reņ̃ģe: auch Ermes, Lieven-Bersen, Selg., Smilt., Trik., (mit èņ) AP., Veļķi (unbek. [in der gewöhnlichen Bed.] in Dunika [wo dafür strimala ], Popen und Windau [wo dafür siļķe ]); r. man vē̦de̦ra baruotāj[a] BW. 30834. le̦dus od. ūdeņa r. Kaugurciems, ein sehr magerer Strömling; ravas r. ebenda, ein in der rava lebender Strömling.

Avots: EH II, 366

saspiêst, ‡

2) (mehrere Türen) fest zudrücken (zuriegeln?):
kalpūne saspiede stipri visas duravas Pas. X, 509.

Avots: EH II, 449

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

I spiêst,

1): vēl spiež (d. h., hinkt)
uz kreisuo kāju Frauenb. ar... rakstu spiežamiem BW. 32160, 11;

4): tur tagad laikam mūsu avīzi spiedīs Blaum. Raksti XI, I ⁴ (1938), 191; ‡

6) "aiztaisīt, nuoslēgt" Auleja: uz naktis spiež duravas, ka kaids neiesavilktu iekšā. vajag baruokli s. (im Verschlag halten), lai tuklējas; ‡

7) eilig laufen
Linden in Kurl.: zirgs spieda pāri par labību. Refl. -tiês,

2): katrs jau spiežas ("grib līgt") pie labām saimniecēm Frauenb. uz Limbažiem vie˙nādi vairāki spiedās (tiecās, mēģināja nuokļūt) sivē̦nu pirkt Salis. nu jau visi spiežas ("steidzas") , lai līdz Jāņiem var dārzus piestādīt Frauenb.; ‡

3) mit Schwierigkeiten kämpfen, sich mühsam durchs Leben schlagen
Seyershof: es tâ˙pat e̦smu spiedies savu mūžu dzīvuodams.

Avots: EH II, 554, 555

I stãvs (li. stovus "stãčias" Miežinis),

1) stehend, aufrecht; steil
U.; stāvs kalns, ein steiler Berg U. gravas ar stāviem krastiem Vēr. II, 1. stāvs lietus, ein Platzregen U.;

2) gerade heraus, aufrecht
(fig.); widerspenstig; jautāt stāvuos vārduos Kaudz. M. 92. nuo Linuma stāviem izteicieniem... visi... vairījās Izjurieši 46. vai šādam pārāk stāvam apgalvuojumam ir savs īsts pamats Druva II, 115. stāva būt pret viņu nedrīkstu Janš. Bandavā I, 122. - Subst. stãvums,

1) die Steilheit
U.; eine steile Anhöhe, etwas Steiles; viss stāvums bij piestādīts... lazdiem Dz. V. te rādījās tāds stāvums, ka tuo nevarēja uzjāt JK. V, 115. nuo stāvuma iemeta upē MWM. VIII, 116;

2) die Positur
U.

Avots: ME III, 1055

strutene, Plur. strutenes, Schöllkraut (chelidonium majus L.) Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 69, U. (sarkanās str. od. gravas str.), Brucken n. Etn. I, 67, Gr, - Buschh., Etn. III, 6; LP. VII, 595; Kronv. ² 4057; Johannisblut, Hartheu (hypericum L.) RKr. II, 72, U. (dze̦ltānās str. od. meža str.), Karls.; Maulbeeren Fischer 243: pret krītamuo kaiti jādzer struteņu virums RKr. XII, 14. Zu strutas.

Avots: ME III, 1096

tùmšuot,

1) tr., dunkel machen, verdunkeln
L.: asaru tumšuotām acīm A. XX, 905. (fig.) kas manu tautu tumšuo, vilstī? Deglavs Rīga II, 1, 164. mēs šuo savu pretpusi . . . e̦sam gan zinājuši tumšuot (in schlechtes Licht stehen, verleumden) draudzes kunga priekšā Kaudz. Izjurieši 60;

2) intr., dunkel sein, (er)scheinen:
priekšā tumšuoja tam šauras gravas sprauga A. v. J. 1899, S. 403. Refl. -tiês, dunke1 werden, sich verfinstern: kas ausis gaišs, tas dažkārt tumšuojas Juris Brasa 199.

Avots: ME IV, 263, 264

‡ uztraust, mühsam auf etwas hinaufbewegen: ve̦ctē̦vs uztrausa gurnu ratu malai Sārts Dravas san 182. Refl. -tiês (s. ME. IV, 393): u. uz istabas augšas Jauns. Augšz. 4; "uzcelties" (mit aû ² ) AP.

Avots: EH II, 737

ve̦daks (?), ein langes Stemmeisen, womit man Bienenstöcke aushöhlt: ar ve̦daku duŗ dravas Dond. n. RKr. XVII, 62. Zu ve̦dga.

Avots: ME IV, 519

zir̂guôt: jie stāv tik in zirguo in kliedz uravas Jauns. Raksti VIII, 353. Refl. -tiês: kuo jūs te zirguojaties (pluosāties)? Ermes.

Avots: EH II, 808