Paplašinātā meklēšana

‡ akminskal̂ns, ein Berg aus Steinen (?): smagu kâ akminskalnu Janš. Dzimtene V, 430.

Avots: EH I, 66

iekalns (unter iekal̂ne II): vai es vienu kalnu kāpu, vai es vienu iekalniņu (Var.: piekalnīti, atkalnīti) BW. 9451 var.

Avots: EH I, 518

kal̂ns: Demin. kal̂nelis Blieden,

1): kalnu kalniem būs diezgan, es wird übergenug sein
AP.;

2): das Wohnhaus
Salis, Seyershof;

6): kalnā pie kakla kre̦ķlu sasèja ar saitiņu AP.

Avots: EH I, 578

kal̂ns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal̃nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kal̂niņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal̃va zu cel̂t, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. ² 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. ² 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143

kal̂nstar̂pa, ein zwischen Bergen liegender Ort.

Avots: ME II, 144

‡ kankarkalns "?" (Eigenname?): pārbraukuši kankarkalnu BW. 33448 var.

Avots: EH I, 584

kapkal̂ns:

"l)" ME. II 159 zu streichen; auch der Friedhof:
kapkalniņš viss ziedēja ... tur guļ mani brāleliņi BW. 27635 var. kapkalnā apakš zaļas velē̦niņas 27680.

Avots: EH I, 586

kapkal̂ns od. kapu kal̂ns, kapkalne,

1) ein Grabhügel, eine Grabstätte:
uzmeta kapkalnu viņam par guodu KM. pa+priekš viņa aizvadījusi kapkalnā savu vienīguo dē̦lu Apsk. dē̦ls jau 43. mūža gadā ir ņēmis kapkalnē dusas vietu Vēr. II, 864.

Avots: ME II, 159

pakalns (unter pakal̂ne)

1): pakal̂ni,nš, ein kleiner Hügel
Lesten n. FBR. XV, 27, Saikava; pakalniņa galiņā BW. 2806 var.;

2): uz kalniņu ruozes sẽju, pakalnā maguonītes BW. 13527, 9.

Avots: EH II, 139

pìlskal̂ns, der Schloss-, Burgberg.

Avots: ME III, 217

‡ Trikal̂ns Plw. I, 266, ein Waldname.

Avots: EH II, 694

uganskal̂ns, der Vulkan MWM. VI, 620.

Avots: ME IV, 295

uzkal̂ns,

1) uzkal̂ās AP., Bers., Golg., Saikava, Sessw., (mit al̂ ² ) Widdrisch, uzkalns L., U., uzkalne Janš. Mežv. ļ. I, 164, Warkl., Demin. uzkal̂nīte Saikava, uzkalnis Etn. III, 161; Kaudz. Izjurieši 241, der Hügel, Anberg
U.: smilšu uzkalnītis A. Melnalksnis MazsaIaca 14. sausākie uzkaļņi ir pasusējuši Vīt. 44. laukumam pa vidu ve̦lkas mazs uzkalnītis Pasaules lāpītājs 77. kapsē̦ta uzkalniņā Janš. klajā uzkalnā Janš. Bandavā II, 366. uzjājuot nelielā uzkalnī Mežv. ļ. I, 154. ceļš iet uzkalnē (bergauf) Warkl.;

2) der Gipfel eines Berges
Salis.

Avots: ME IV, 338

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

akuortiņš, = akuotājs (?): ģērbies, . . . kumeliņ(i), akuortiņā (Var.: akuotiņu) spalviņā! BW. 17127. Falls richtig übertiefert, zu vergleichen mit lapiņš . . . vainadziņš bei Augstkalns FBR. XI, 47.

Avots: EH I, 66

‡ apsulājs (zu erschliessen aus Apsulāja purvs Lvv. I, 66 und Apsulāj-kalns 78), = ‡ apsũla.

Avots: EH I, 118

atkãre̦ns,

1) steil
L.: atkāre̦ns kalns Aps., Lub. (zu atkārt);

2) herabhangend, klaffend:
nuo... atkāre̦nās kabatas U. b. 113, 63.

Avots: ME I, 166

atrast, Refl. -tiês,

3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡

4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡

5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡

6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 161

atšķel̂t, Refl. -tiês, ‡

2) sich von neuem spalten (öffnen):
atkan kalns atšķeļas atpakaļ Pas. VII, 336.

Avots: EH I, 173

avins (unter àuns und ave̦ns): auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 21, KalrE. n. FBR. XIV, 129, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, Fest., KatrE:., Wessen; vgl. den Gesindenamen Avini Lvv. 1, 11 (Erlaa), 51 (Altenwoga), den Hügelnamen Avina kalns Lvv. 11, 56 (Gr: Buschh.), 57 (Dubenal und den Sumpfnamen Avinu purvs Lvv. II, 169 (Kreuzb.).

Avots: EH I, 190

baũze̦na kalns, ein unfruchtbarer Hügel Kand. [Wohl zu baũze 6.]

Avots: ME I, 268

baũzis,

1) = bauze̦na kalns Kand.;

2) ein langsam, bedächtig Redender Naud,; [in Werssen sei baûzis ein Lügner oder Schwätzer];

3) ein Schwachkopf, der schwer begreift
[li. baužė "башка"]: kuo tu nu tādam bauzim iestāstīsi; tad jau zirgam drīzāk ceļu ieteiksi Naud.;

4) ein hornloser Ochs U. (li. baũžas, ungehörnt);

5) [baũzis Ermes, ein Popanz; vgl. li. baužas "пугатель". - bauzis 1 und 3 - 5 nebst li. bùžulas"didelis, apvalus botago mazgas" zu bauze 6, und vielleicht hat sich die Bed. 2 aus der Bed. 3 entwickelt, während baũzis "Schwätzer, Lügner"
zu bauz t gehört.]

Avots: ME I, 269

birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs ² Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.

Avots: ME I, 299

ce̦kulains, ce̦kuluots, mit einem Zopf, Schopf, Wipfel, Gipfel, mit Büscheln, Troddeln versehen: ce̦kulaina vista, zīle, sila priede, ce̦kuluots kalns, ce̦kulaini mati.

Avots: ME I, 368

cel̂t, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

‡ darīms Fest., = darījums 3; vgl. die Wiesennamen Darīms Lvv. I, 53 (Nitau), Darijmi 19 (Lös.), Andŗadarī(ju)mi u. Indriķadarī(ju)mi 23 und den Hügelnamen Darimu kalns II, 67 (Selb.); zur weiteren Verbreitung dieser Form in Flurnamen s. FBR. XII, 128.

Avots: EH I, 308

dìmda ² [Warkh., Bers., dim̂de ² Wandsen], das Dröhnen, Getöse: tie lielu dimdu dzirdējuši Manz. un savu suoļu dimdā klausuos es Akurater. tur apklust dimdas un skaņas Latv. pē̦rkuoņa dimda Druva I, 180. dimdu kalns Etn. IV, 13.

Avots: ME I, 468

ecinât, ‡

2) necken,
s. Augstkalns FBR. XV, 79.

Avots: EH I, 366

I è̦lks, der Götze, der Abgott; e̦lka dievs, ein Abgott U., Vēr. II, 980; e̦lka kalns, Götzenberg, heiliger Berg zu heidnischem Gottesdienst U. [Die Bed. "Götze" wohl aus e̦lka kalns u. e̦lka dievs entnommen, s. Bezzenberger BB. XXIII, 297 und v. Grienberger AfslPh. XVIII, 16; zu li. elkas, al̃kas "(heiliger) Hain", got. alhs "Tempel" und vielleicht auch zu ae. eagian "schützen", gr. #### "Wehr., Kraft" u. a.; vgl. Zupitza Germ. Gutt. 128, Feist Wrtb. ² 27, Karsten Germ. - finn. lehnwortstud. 52 f., Thumb. KZ. XXXVI, 188 f., Kikkola BB. XXII, 241, Trautmann Wrtb. 6., Zubatý O alliteraci 18 ^2, Güntert der ar. Weltkön. 262 f.]

Avots: ME I, 567

ģè̦rbums,

2): vgl. den Gesindenamen Ģê̦rbums ² Lvv. I, 17, den Wiesennamen Ģē̦brums II, 110, 113, 116, 125, 127, 141, 150, Ģē̦rbumi I, 55, II, 72, 109, 112, 121, Ģē̦rbum(a)-pļava I, 57, II, 117, 144, den Waldnamen Ģē̦rbums II, 126, den Feldnamen Ģē̦rbums II, 137, Ģē̦rbum(a)-lauks II, 124, 133; den Hügelnamen Ģē̦rbum-kalns I, 36.

Avots: EH I, 426

‡ II graûzs (li. gráužas "grober Sand") Oknist n. Fil. mat. 34 "kalns">grants kalns".

Avots: EH I, 400

II ìekal̂ne Jürg., iẽkalne MSil.], iekalns, der untere Abhang eines Berges od. ein niedriger Hügel: [iekalnē aug krūmi Jürg.] uz Ve̦ntspils pusi stiepjas iekalns gar jūŗmali. Lautb. Luomi 75. [Dazu der instr. pl. iekalnis, mit Erhöhungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa BW. 24097, 2.]

Avots: ME II, 24

ìele̦ns kalns, ein nicht steiler Berg N. - Peb. - iẽle̦na vieta Ruj., = ieleja.]

Avots: ME II, 38

ielùocis (unter iẽlùoks ),

2): klusā birzes ieluocī Janš. Mežv. ļ. I, 145. pilskalns upes ieluoča krantā 333.

Avots: EH I, 528

iẽslaids, ieslaide̦ns,

1) etwas abschüssig:
ieslaids kalns;

2) ziemlich schlank:
ieslaids augums Spr.

Avots: ME II, 66

ìesniegt, tr., hineinreichen, einreichen: iesniedzi man bļuodu pa luogu. lūgumu iesniegt. Refl. -tiês, hineinragen, sich erstecken: kalns e̦suot e̦ze̦rā iesniedzies iekšā. ziņas, kuŗas iesniedzas 16. gadusimtenī Plūd. Llv. II, 142.

Avots: ME II, 69

jât,

2): auch Baltinow, Cibla, Memelshof, Nidden, Pilda; tu ar manu sievu varēsi j. uz baznīcu Kārsava; "Sarken" ME. II, 107 durch "Sarkau" zu ersetzen; ‡

3) j. ārā (in Livl. gehört), hinaustreiben
(vgl. Augstkalns FBR. XV, 200 und li. joti dass. bei Būga KSn. 1, 109); ‡

4) durch Arbeiten abjagen, abquälen
Auleja: ni˙kā taî nejāja kaî mani; ‡

5) allzu viel und unnötig herumschlendern
Auleja: jāja pa salu da vakaram; ‡

6) kâ j. nuojāju Heidenfeld, mit dem Mähen wurde ich sehr schnell fertig.
Refl. - tiês,

2): šī jākle grib vai katru nakti ar puišiem j. (vom Geschlechtsverkehr)
PV. Zu jât "fahren" vgl. Augstkalns FBR. XV, 200 und ahd. rītan "fahren, reiten".

Avots: EH I, 561

jaujš,

1) steil, jäh:
jaujš kalns Bers. viņa redzēja klinti, kas jauji pacēlās pār ūdeni A. XII, 569;

2) jäh, sehr schnell, plötzlich, heftig:
jauji kustē̦damies viņš nuolieca galvu uz zemi A. XII, 654. tuop jauji un piepēži muodināts augšā A. XII, 41. jaujas rūpes viņu sagrāba A. XII, 421. tas zirgs ļuoti jaujš Bers. - Vielleicht - mit dem Suffix des sinnverwandten kraujš und straujš - zu r. юръ "Strudel", юри́ть "eilen", юлá "beweglicher Mensch", poln. jurzyc' się "zornig werden" u. a. bei Berneker Wrtb. 461.]

Avots: ME II, 97, 98

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa ² Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598

kaltavas, ‡

2) die Darre
(mit àl ) Baižkalns, Smilt. Vgl. kaltava unter kàltê̦tava.

Avots: EH I, 579

II kal̃va [Bl.] (li. kalvà, acc. s. kal̃vą "eine kleine Anhöhe"),

1) eine Anhöhe, ein Hügel
Grob.: šis bij ieduomājies kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nuolīdzināt LP. VI, 517. par kalvām Ruojas jūŗmalē sauc kalnu rindas aiz kāpām - zemē iekšā. pie kalna uz vakariem pieslienas kāda pus˙uotra versti gaŗa kalva LP. VII, 94; ["eine Weide (ganība), wo nur Heidekraut wächst" Turlau];

2) eine kleine Insel
[Umaiten], Elv.: tai vietā, kur sieva gulējuse, viļņi atkāpušies, - izcē̦lusies kalva (saliņa) LP. V, 391. tur upes līkumā bijuse kalva (sala) un uz tās kalvas le̦pnas pils V, 264. me̦lni dze̦lzu vīri jūŗas kalvā sienu pļāva Tr. IV, 480; eine Halbinsel Preekuln;

3) Bai, Meerbusen [?]
L.; die Sandbank Perk. Zu kalns, celt.

Avots: ME II, 146

kanapis: vgl. Augstkalns Zeitschr. f. slav. Phil. XII, 109.

Avots: EH I, 583

‡ kanavãle: vgl. Augstkalns Zeitschr. f. slav. Phil. XII; 109.

Avots: EH I, 583

II kaps (kãpas), [bei Manz, Lettus und Für. I auch kapa], das Grab, der Grabhügel: kapu rakt, mest, im Winter cirst, ein Grab graben: kapā iet, sterben, ins Grab sinken. kad tevi kaps ! zum Kuckuck ! Kaudz. M. Sprw.: kapā paliek ze̦lta kalns, kapā nabaga tarba. līdz kapa malai (bis zur letzten Stunde des Lebens) baudīt labas dienas. tam viena kājā jau stāv kapa malā. [kas nuoveļ mums akmini nuo kapa durviem Manz. Post. 393.] Der Pl. kapi,

1) die Gräber;

2) der Fried -, Kirchhof:
kas uz kapiem aizve̦sts, tam tur jāpaliek. nuo kapiem augšā necelsies. [Nebst. slav. -коръ (in r. перекóпъ "Graben" u. a.) zu kapât; s. auch Būga LM. IV, 440.]

Avots: ME II, 159

‡ kàupris ² Lettg.,

1) der Hügelrücken;
"škautnains pakalns ar nuogāzēm abās pusēs; klints asā daļa" Bērzpils;

2) = kàuss ² III.

Avots: EH I, 595

kažâk,

1): auch AP., Bērzgale, C., Wenden: k. varbūt atnāks (wo?); ‡

2) = kaût I 1: k. nu viņa šuodien pie manis atnāktu! Baižkalns.

Avots: EH I, 597

‡ kažât Baižkalns, = kažâk ‡ 2.

Avots: EH I, 597

klans Ahsw. (li. klãnas dass.), die Pfütze, Lache Kalleten: pa pļavām vēl baltuo kalni MWM. VI, 403. liels kalns, satecējis un vēl juo˙pruojām krādamies nuo izkusušā sniega Vēr. I, 769. [Ursprünglich vielleicht mit der Bedeutung " Neigung, Senkung" (die Bed. hat noch anscheinend li. klãnas bei Daukša: visokias klãnas bus papildytas Post. 37, 10) und in diesem Fall (vgl. KZ. XX, 358) zu slav. kloniti " neigen", r. клонъ " Neigung"; s. auch Būga KSn. I, 272.]

Avots: ME II, 213, 214

krāse: s. dazu jetzt Augstkalns FBR. XI, 51 und XIV, 118.

Avots: EH I, 645

krāses: s. dazu jetzt Augstkalns FBR. XI, 51 und XIV, 118.

Avots: EH I, 645

‡ II krušs,

1) steil
Adsel: k. kalns;

2) schnell, eilig fix
Bērzgale, Golg., Schwanb., Stom.: tas tik ir k. cilvē̦ks! savu darbu padara kruši, kruši. Zu kruts.

Avots: EH I, 661

kumeļš,

2): ein Hengst
Subbat n. BielU. - Zur Etymologie s. auch Augstkalns Studi balt. IV, 63 ff. und Fraenkel KZ. LVIII, 284 f.

Avots: EH I, 674

kvìetaine: auch (mit ìe ² ) Erlaa. Vgl. auch den ON. Kvietaines kalns Lvv. II, 169.

Avots: EH I, 691

laĩdans Warkl., = laide̦ns 2: l. ceļš, kalns.]

Avots: ME II, 402

laîde̦ns,

1) weich:
kuoku mērcē, lai darītu tuo laide̦nāku Konv. ² 338; laide̦ns laiks, mildes Wetter, Tauwetter Karls.; laide̦ns siens, feuchtes Heu Burth.;

[2) laĩde̦ns ceļš Bauske, ein seitwärts sich senkeder Weg;
laide̦ns kalns Sehren, ein allmählich sich senkender Berg]. Zu laîst.

Avots: ME II, 403

‡ lapiņš (?), aus Blättern geflochten: l. mans vainadziņš BW. 6002. Vgl. Augstkalns FBR. XI, 47.

Avots: EH I, 720

‡ II lê̦ss Warhl. "ze̦ms": lē̦sa zeme, vieta. l. kalns.

Avots: EH I, 738

‡ lê̦vs Auleja, Bērzgale, Domopol, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Lubn., Pilda, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, flach, seicht, untief: l. grāpis, gruozs, šķīvis, grāvis, mārks. lē̦va upe, bļuoda, kaŗuote, mulda, sile, kurpe. lē̦vi rati, krasti Bērzgale u. a. dažiem zirgiem ir stāvi nagi (tie ir labi), bet citiem, tie ir lē̦vi; kad sāk zirgu kaustīt, naglas nagu ē̦d, un tad nags paliek l. Auleja. l. (nicht steil) kalns Bērzgale, Gr.-Buschh.; flach und niedrig gelegen Kaltenbr.: lē̦vi lauki.

Avots: EH I, 739

lê̦zans,

1): auch Gr.-Buschh., Ramkau;

3): lê̦zans ² krasts Salis. lê̦zans jumts, kalns Oknist.

Avots: EH I, 739

luõtis: der nom. pl. (luõši) auch aus Dond., Pernigel, Sussikas belegt; in Dahlen, Katlakalns, Pabbasch auf Grund der Kasus mit luoš- ein nom. s. luõsis neugebildet; iemeta pļavās luošus zivju zvejui Bigauņc. 16. Sehr zweifelhaft ist der Beleg für einen ā-Stamm (luoša) aus Pas. III, 390. (aus Dand.): izme̦tuši luošas (für gesprochenes luošs < luošus?) ... un gaidījuši, kamē̦r vimbas salien luošās (für gesprochenes luoše̦s < luošuos?). Doch gibt auch BielU. aus Peterskapelle ein luošas "Netz aus sehr feinem Garn, wo in den Maschen die Strömlinge hängen bleiben".

Avots: EH I, 768

mētruôtiês: vgl. dazu Augstkalns FBR. XVIII, 195.

Avots: EH I, 810

mežaîns, waldig: mežains apgabals, kalns.

Avots: ME II, 609

mil̂zîgs, sehr gross, riesig, riesenhaft [Arrasch, Domopol: m. mežs, kuoks, kalns Salis, Bauske u. a.].

Avots: ME II, 629

I mil̂zis [auch Kl., Wolm., PS., Lis., Drosth., Jürg., Serbigal, AP., Nerft, mil̂zis ² Līn., Salis, Ruj., Dond., Bauske, mil̃zis Bl., Nigr., bei Glück dat. pl. milziem V Mos. 2, 11; Josuus 13, 12], auch milzu vīrs U., f. milzine LP. VI, 1, 28 (aus Ober - Bartau), der Riese (bibl. auch: der Tyrann): re̦sni kuoku milži JR. IV, 29. - der Gen. milža zur Bezeichnung von etwas sehr Grossem, Riesigem: milža ķēve LP. I, 89. kaķis nuoturējis vilku par milža peli III, 98. [Auf einem nom. s. milzs (s. auch Le. Gr. 51) deuten auch Verbindungen wie mil̂za mežs Jürg., Arrasch, mil̂zu kuoki PS. (neben daudz mil̂žu!), milzu priede LP. V, 412, milzu čūska und der Name Mil̂zu kalns (auch nach Lautb. nom. mil̂zis, gen. mil̂za). Nebst li. mil̃žinas "eine Riese" wohl zu le. milzt "schwellen" (s. dies und Wiedemann BB. XIII, 305); vgl. auch milns I.]

Avots: ME II, 628

murduļuôt,

1): auch Katlakalns, Nötk., Schujen;

2): cūkas murduļuo (ē̦d, kājām sakāpušas silē) Welonen.

Avots: EH I, 833

naskuôt,

1): auch Trik.;

2): auch Nötk.; ‡

3) "?": es viņu (scil.: puiku) mizuošu, es viņu naskuosu A. Laiviņš Nosarkuši mākoņi 69; ‡

4) naschen
Ronneb. Refl. -tiês,

1): "ne˙kā prātīga nedarīt; niekuoties" Allendorf;

2): "kārtīgi neēst" Katlakalns.

Avots: EH II, 6

nuodrebêt, intr., erzittern, erbeben: kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. kad es jāšu sievas ņemt, visi meži nuodrebēs BW. 30035, 1. dievs duod apsei nuodrebēt 8364. māte aiz laimes nuodrebēja MWM. X, 882. Refl. - tiês, heftig erbeben: nuodre̦bas zeme MWM. IX, 174.

Avots: ME II, 776

nuõgâze̦ns, abfällig, abschüssig: nuogāze̦ns kalns, ceļš.

Avots: ME II, 784

nùolaidans (unter nuõlaîde̦ns; mit hochle. a aus e, ?) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138 (mit ùo ² und aî), = nuôlaîde̦ns: n. kalns, ceļš, krasts Oknist.

Avots: EH II, 60

norka: der ganze Artikel ME. II. 752 ist zu streichen, s. Augstkalns FBR. XVIIl, 186.

Avots: EH II, 28

II nuoskaujš "steil" (?): n. kalns Bers., Schujen.]

Avots: ME II, 848

nuošļaubans, schräge, abfallend: nuošļaubans kalns Sessw.

Avots: ME II, 868

‡ nuošļaube̦ns Heidenfeld, Lubn., Saikava, = nuošļaubans: n. kalns.

Avots: EH II, 96

nùoslide̦ns N.-Peb., nuoslids, nuoslidans Warkl., glatt und abschüssig: n. kalns, ceļš.]

Avots: ME II, 852

‡ oģeris,

1) der Hengst
(aus p. ogier) Auleja, Kaltenbr.;

2) ein gewandter Mensch
Gr.-Buschh. Vgl. dazu Augstkalns FBR. X, 113.

Avots: EH II, 117

ojars: s. dazu Augstkalns FBR. X, 112 f.; ebenda auch ojars "delveris" aus Stenden.

Avots: EH II, 117

orpis: s. dazu Augstkalns FBR. XVII, 1025.

Avots: EH II, 117

paaûgsts, ziemlich hoch: paaugsts: kalns.

Avots: ME III, 4

pacel̂t [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind äusserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacel̂šana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

pagàist: auch Kaltenbr., Saikava: pagaisa (= nuoklīda) adata lāpījuot Warkl. par pagaisušuo ve̦ctē̦vu Pas. IX, 80. pagaisa (= aiztecēja) stundas Jaun. Ziņas 1938, № 222. vasaras saldums nuo zālītes bija pagaisis Sudrabkalns V. b. 1. 116; teilweise verloren gehen Auleja, Oknist (neben izgaist, vollständig verloren gehen): kad dzīvā pie lielceļa, daudz kas pagaist Auleja. auzas cieš[i] pagaisa piekalnītē; taidas re̦tas! ebenda. visi sadēstītie kāpusti neizaug: daudz pagaist ebenda.

Avots: EH II, 131

pagâze̦ns, [pagāzins Warkl.,

1) leicht umkippend]:
pāri celšu Daugavai pagāze̦nā laiviņā Rainis;

[2) schräge, geneigt, nicht steil:
p. krasts, kalns Warkl.]

Avots: ME III, 29

pakal̂ne, kalns">pakalns, pakalnis (li. pakal̃nė "die Niederung", pakálnis "ein Anberg, der Fuss eines Berges"),

1) der Hügel, die Anhöhe:
uzeju pakalnē Vēr. II, 137. lai skan kalni, pakalnītes BW. 27612, 1. kur maz kāds pakalniņš, vēl jāpalīdz stumt LP. V, 318. uz kapiem vajaga iet pāri kapu pakalnīšiem (Grabhügel) BW. III, 3, 878. vai uz kalnu, vai uz leju, vai uz kruoga pakainīti BW. 34084;

2) der Raum unten am Berge, der Abhang, der Fuss des Berges:
ragankalna pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91.

Avots: ME III, 38

palaîde̦ns,

2): p. kalns - auch Druw.

Avots: EH II, 147

palaîde̦ns,

1) ziemlich mild (vom Wetter):
p. (uz atkusu) laiks Lis.;

2) schräg, geneigt:
p. tzrums Lös., Selsau; p. kalns N.-Peb.; p. ceļš Nötk.)

Avots: ME III, 54

I paldu: der ganze Artikel (ME. III, 58) ist zu streichen; s. Augstkalns FBR. XVII, 100.

Avots: EH II, 150

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60

pamats, [li. pamatas], auch pamata (li. pamatà) BW. 9407, 3715, [Manz.],

1) der Grund, das Fundament:
skalam ģeld tā priedīte, ne istabas pamatam BW. 3141; pamatus od. pamatu likt, den Grund legen. māja nuode̦guse līdz pašiem pamatiem od. līdz pamatam, das Haus ist bis auf den Grund niedergebrannt Etn. I, 98; 103. pili līdz pamatam nuoārdīt, pilsē̦tu līdz pamatam izpuostīt. kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. visa zeme nuodārdējuse un nuodimdējuse līdz pašiem pamatiem Etn. II, 180, auch pamatuos. [pirms vēl pasaules pamāta likta kļuva Manz. Post. II, 31;

2) pamats U., der Grundbalken.]
Zu pamest.

Avots: ME III, 67

‡ pāns "der Wirt" BW. 2400, 2 (in einem Rätsellied aus Auļukalns). Anscheinend nebst od. durch li. põnas "Herr" aus poln. pan, wozu wohl auch der Gesindename Pãni Lvv. I, 53, II, 12, 19, 28, 35, 39, 86, 91, 106, Pãnelis I, 101, Pànieši ² 62 (zur Bed. vgl. Kun̂dziņi ² ebenda II, 106) und der Wiesenname Pânene ² Plvv. I, 119 (aus Gaiken) od. Pãnene ebenda 159 (aus Schrunden; vgl. Kundzene ebenda).

Avots: EH II, 195

pãršķel̂t, tr., entzwei-, durchspalten entzweihauen: galvu LP. IV, 34. zibens stari pāršķēla šuo tumsību Asp. slieksnī ielicis izkapti, lai pāršķe̦liu nagus LP. VII, 1164. Refl. -tiês, entzweiplatzen, bersten: le̦dus kalnspāršķēlās deviņuos gabaluos BW. 13268, 5. akmens pāršķēlās divi daļās LP. VII, 1315.

Avots: ME III, 180, 181

‡ pãrspraukt Baižkalns, grob mahlen, schroten: pārspraukta labība.

Avots: EH II, 212

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. ² 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp ² . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

pašaũt,

1): p. maizi krāsnī Dunika; "heimlich reichen"
- auch Gramsden, Grünh.;

2): schiessend verwunden
Grünh.;

4): flink hingehen
Lubn.: pašaun nu līdz mūsu mājai! Refl. -tiês, ‡

3) unverhofft (zufällig) zustossen:
tāda nelaime pašāvusies Sudrabkalns V. b. 1. 68; ‡

4) hineilen
Lubn.: viņš pašāvās man gaŗām.

Avots: EH II, 178

paskraûjš ² , ein wenig od. ziemlich steil: p. kalns Lautb.]

Avots: ME III, 100

‡ pašņakstinâties, ein wenig schmatzen (?): nuoblākšķēja kaŗuote, meistars [ēšanā iztraucē̦ts] vēl pašņakstinājās un iznāca Sudrabkalns V. b. l. ² 67.

Avots: EH II, 180

‡ paspilvene, der Ort unter dem Kissen : miegs, izlīdis nuo paspilvenes Sudrabkalns V. b. 1. 100.

Avots: EH II, 175

‡ paspulgt, ein wenig schimmern (?): vaŗavīksne paspuldz liepu spraugās Sudrabkalns V. b. l. 56.

Avots: EH II, 175

pastãvs, ein wenig od. ziemlich steil: p. kalns.]

Avots: ME III, 108

patversme: ceriņkrūma mīlīgajā patversmē Sudrabkalns V. b. 1. 102. aiziet pie mani patver̂smi jemt (= patverties) Sonnaxt.

Avots: EH II, 184

‡ pàuguorains ² Fest. n. FBR. XVII, 86, = paũguraîns: p. ("nelīdze̦ns") kalns.

Avots: EH II, 184

pìegāzt,

1): kad ar labības vȩzumu iebrauc šķūnī, tad vȩzumu piegāž (neigt?)
un ar sȩkumiem izmȩt labību nuo vȩzuma AP.;

2): piegâze (= pielija) da kaklam slapņuma Kaltenbr. (ähnlich auch in Heidenfeld u. a.). līt[u]s piegāzīs (= pieliêdēs) sìenu Sonnaxt; ‡

4) einen Hieb versetzen
Siuxt: stingri ar pātagu p. zirgam, lai nebaidās. Refl. -tiês,

1): das Zitat aus Zeiferts Chrest. ME. III, 250 ist zu streichen, s. Augstkalns FBR. XVIII, 185;

2): in grosser Zahl (als Gäste) zu einer Veranstaltung zusammenfahren
Orellen;

3): "piegāzies tik agri jau rītā" ME. III, 250 zu verbessern in "tik agri jau nuo rīta piegāzies".

Avots: EH II, 250

piẽkal̂ne N.-Peb., Arrasch, Jürg., Wolmarshof, Bauske, piêkalne ² Salis, Adiamünde, piekalns Pas. II, 154, der Bergabhang: ve̦lns nevaruot bluķi viņā piekalnē pavelt LP. VII, 1189. piekalnē (Schujen) bij re̦dzamas dažas zemnieku mājas A., XX1, 205. nuorauguos... pāri klajumiem un piekalniem Rīg. Av.

Avots: ME III, 255

pìekareklis*: dāma savu... piekarekli... ķēdītē ieslidina krūšu aizā Sudrabkalns V. b, 1, 140.

Avots: EH II, 254

pìemãjuôt, beiwohnen Für. I unter mājuot, Manz. Lettus, wohnen: akmeni atstāj zem grīdas, tad Laima piemājuos! LP. V, 368. ve̦lns... izkausis klintī alu un tur piemājuojis V, 413. birzē piemājuoja dievu gari VII, 357. pēc raganu piemājuojuma šis kalns nuosaukts par raganu kalnu VII, 654. tais mājās, kur mēris piemājuojis... Etn. II, 59. (tie) piemājuoja tur nakti Glück I Mos. 24, 54.

Avots: ME III, 271

pìesacît,

1): piesak (= saki?) tu man, vai tu neredzēji muna grȩdzina? Pas. V, 319; 3): zvaniņš, kas... tirguotavās un darbnīcās piesaka ienācēju Sudrabkalns V. b. 1. 67; ‡

4) "?": tur jau visu kuo piesaka (raudzībās bȩ̄rnam laimes vȩ̄luot) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 269

pìlsdrupas, die Schloss-, Burgruine: pilskalns ar savām nuosirmuojušām pilsdrupām Lautb. Luomi 24.

Avots: ME III, 217

pìsa ² Kr., pīse,

1) ein grundloser Morast (wo nur kleine Birken und Fichten wachsen)
U. (als Sumpfname auch Lvv. II, 171, "pīsas purvs" AP., vgl. auch pīsāji als Name einer Wiese Lvv. I, 64 und pīsums 90 (eine Wiese) und 50 [ein Acker));

2) ein undurchdringlicher Wald
(pīse), ein dichtes Gebüsch (pīse) U. (pīsa Lvv. II, 171, pìse ² 177, pīsas kalns 76, Wälder, vgl. auch I, 72 und II, 64): pīsās iet, ins Gebüsch kriechen U.; pisa ² "jauns, biezs lapu kuoku mežs" Kl.; pìsä Kreuzb., Heidenfeld "ein Stiick Wald von unbestimmter Grosse": "ira tāda pīsä, antwortet man auf die Frage, wieviel man Wald habe Mar. n. RKr. XV, 130;

3) pīsas priedes un egles = "kas augušas lieliem gada augumu riņķiem un nav tik šmaugas, kā sila priedes" Plm. n. RKr. XVII, 73. Am nachsten nebst pīss (wenn mit s aus k) wohl zu mnd. vī(g) od. vīhe "Sumpf, Bruch, Strauchwald"
(wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 75); dagegen nach Būga RSI. VI, 16 "vielleicht" zu gr. πίˉσεα "feuchte Orte, Wiesen".

Avots: ME III, 233, 234

‡ plaismuôt "?": debess nuo paša rīta samākusies. kad es septiņuos uzcēluos, vēl plaismuoja gaišāku švītru tīkls A. Upītis Ģertr. 5. pēkšņi plaismuo varȩns rēciens Sudrabkalns V. b. 1. 90.

Avots: EH II, 281

platĩba: dazu der Ortsname Platības kalns Plvv. I, 276.

Avots: EH II, 284

plienijs ² , = plienains: p. kalns Prl. n. FBR. VI, 94.

Avots: ME III, 352

plikgal̂vis (li. plikgal̃vis), f. -ve, der Kahlkopf, ein Kahlköpfiger: dē̦lu māte plikgalvīte BW. 23222. plikgalvis kalns MWM. X, 198, ein Berg mit kahlem Gipfel.

Avots: ME III, 343

‡ plīvains,

1) voll mit
plīvas 1 (und 2?) PV.: plīvu pilnas linsȩ̄klas ir plīvainas; griesti ir plīvaini, kad kaļķu plīvas atluobās;

2) "?": plīvainiem matiem Sudrabkalns Daugava 1939, S. 177.

Avots: EH II, 299

‡ prie- (li. priẽ, apr. prẽi, slav. prì "bei"), Präfix, enthalten in den Ortsnamen Priêaûgkalns ² Plvv. I, 275 (aus Popen), Priẽcere (Wiese) 67 (aus Aistere), "Preekur" (Bauernhof) 54 (aus Purmsāti); weitere Belege s. Lskf. § 399. Vgl. auch ‡ prei-.

Avots: EH II, 316

pusmuĩžnieks, ‡

2) wer auf Halbkorn ein kleines Gut bearbeitet
(aus einer alten Handschrift) Augstkalns Tautas vēsturei 1681.

Avots: EH II, 333

I raĩts: viņiem iet tâ raĩtāki ar divi zirgi Frauenb. pašķiŗas raitākas gaitas visās zemēs Sudrabkalns V. b. l. 132.

Avots: EH II, 351

rats (li. rãtas, ir. roth "Rad", ai. rátha-ḥ "Wagen"),

1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,

a) die Räder,

b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,

a) die Radbüchse;

b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;

2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;

3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;

4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.

Avots: ME III, 480, 481

rūkuôt, brausen, tosen, dröhnen: dusmās kalns kâ pē̦rkuons rūkuo Rainis. dziļās alās tumsa rūkuo id.

Avots: ME III, 570

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.: sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

sabrukt, intr.,

1) zusammenfallen, -stürzen, zerfallen, verfallen:
pamats sabrūk. kalns sabrūk LP. I, 21. pils sabrukuse LP. VII, 1199. stabs sabrucis VI, 291. Sprw.: spannītis sabrucis, pasainis dzīvs. kur sabrukuse sē̦ta, tur pārkrišana lē̦ta. viņa... sāka uzspraust savus drusku sabrukušuos matus JR. V, 92. debess taisās pār mani sabrukt Puriņš Nauda 67. civilizācijas, sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu, atkal sabruka Pūrs I, 11. ticība sabruka A. XX, 288. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi BW. 14222;

2) (sich) stürzen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): līguotāji sabruka istabā iekšā Poruk.

Avots: ME III, 598

sadugt,

1): pret tumši sadugušām debesīm Daugava 1939, S. 123. atnāk ļaudis sadugušām sejām Sudrabkalns V. b. l. 104. sadudzis gaiss, - būs lietus Frauenb. Subst. sadugums: smags s. (Betrübtsein?)
aizklāja meitenes jautruo prātu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 125.

Avots: EH II, 404

saglumt (unter saglumêt): izlīst lietutiņš, putekļi saglumst, smiltis saslapst Sudrabkalns V. b. l.2 56. lai trūd mani linu kre̦kli saglumuši purviņā Tdz. 48910.

Avots: EH II, 409

sagrūstît, tr., freqn., mehrfach stossen, zerstossen, zusammenstossen, zerstampfen : Bē̦rzkalns . . ., jaunavai gaŗām iedams, tuo nekaunīgi sagrūstīja Latv. viss sagrūstīts juku jukām Upītis Sieviete 212. Aža atspirguse nuo . . . sagrūstīšanas Aps. IV, 42.

Avots: ME III, 631

saputinât, tr.,

1) zusammenstümen, -wehen
Spr.: puteņa laikā sapūš kuopā (saputina) kupanu Grünh.;

2) verstümen, verwehen; verstauben machen, lassen
Spr.: kapu kalns saputināts nuo smiltīm LP. VII, 1095;

3) zu Schaum schlagen, schäumen machen
Dr.;

4) vernichten.

Avots: ME III, 709

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen:
sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. ² 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. ² 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME III, 713, 714

sasal̂t, intr., zufrieren, festfrieren, gerinnen, erfrieren, steif werden U.: sasalst kâ le̦dus kalns Br. P. 22, kâ naža asmins ebenda. sasala (Var.: aizsala) jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. sasaluši dūņu purvi, sasaluši ezeriņi; sasalušu sirdi gāju tautiešam ruoku duot 15458, 2. sasalt kaulā, steif frieren Grünh.: sasalst vai kaulā Baltpurviņš I, 23. sasalu, sadrebu gaidīdama BW. 18509. lai stāvē̦tu kâ sasaluse (d. h., ganz ruhig) un ne vārdiņa neiepīkstē̦tuos LP. III, 70.

Avots: ME III, 726

‡ saskarsme*, = ‡ saskare*: man vairs nebija saskarsmes ar jautātāju, kas jau piederēja citai pasaulei Sudrabkalns V. b. 1. 104.

Avots: EH II, 447

sastrindzinât: klausījās ar sastrindzinātu uzmanību Veselis Cilv. sac. 72. ‡ Subst. sastrindzinājums, die Anspannung: mazāku duomas sastrindzinājumu Sudrabkalns V. b. l. ² 57.

Avots: EH II, 452

‡ savirmuôt,

1) "?": sārtās, zilās ... biļetes savirmuôja raibā gubā Sudrabkalns V. b. l. ² 36;

2) = saviļņuôt Schwitten: s. ūdeni (iesviežuot tur akmeni).

Avots: EH II, 466

sažmiêgt: lapsene ar sažmiegto vidukli Sudrabkalns V. b. l. 164.

Avots: EH II, 469

se̦buojs: der Artikel ME. III, 810 ist zu streichen, s. Augstkalns FBR. XIV, 118.

Avots: EH II, 474

se̦bs: auch Alschw., A.-Rahden, Assiten, Blieden, Dunika, Laidsen, Luttr., Neuhausen, Nikr., Ringen, Rutzau, Spahren, Strasden, Walgalen, Wirginalen: ir jau s. laiks Assiten. un kaut jau s., tak nevar iemigt viņš Dünsb. Pridis un Trūte 20. šuogad s. rudens Wirginalen. se̦bi rudzi Blieden, Dunika. Belege aus BW. bei Būga Liet. k. žod. CXIV f. Zur Etymologie vgl. auch Augstkalns FBR. XIV, 118.

Avots: EH II, 474

se̦rns: der ganze Artikel ME. III, 820 ist zu streichen, s. Augstkalns FBR. XVIII, 186.

Avots: EH II, 478

sērsnis: auch Erlaa, Stom.; sēršņa laiks ziemā Sudrabkalns V. b. 1. 116. paķēra plaukstās cietu piku, asu sērsni Ciema spīg. 122.

Avots: EH II, 482, 483

IV šĩ: der ganze Artikel (ME. IV, 19) als auf einem Druckfehler beruhend ist zu streichen; s. Augstkalns FBR. XI, 47 f.

Avots: EH II, 627

skàngals: auch AP., Jürg., Serbig., (mit àn ² ) Daudsewas, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Līvāni, N.- Laitzen, Sonnaxt, Zvirgzdine. (mit an̂ ² ) Kegeln, Salis, Schibbenhof, (mit an ) Kalupe. Pilda, Demin. skàngaltiņš ² Sonnaxt; skàngals "nuode̦guša skala gals" Baižkalns, "priežu skala gabaliņš" Warkl.

Avots: EH II, 500

skañste U., skansts, -s, Dr., Pl. skanstis U.,

1) die Schanze
U., Ronneb., Smilt., die Befestigung, Festung: skanstes kalns K. Müller, Befestigungsburg. zemes shansis, die Erdschanze Dr. viņi mēdza uzcelt skanstes uz ratiem MWM. VI, 134. vilcis milzu lielgabalus uz skanstīm Kaudz. Jaunie mėrn. laiki I, 42;

2) skansts "maza būdiņa kūtī ar griestu lūku, pa kuo nuogāž būdiņā sienu luopiem" Rothof. Vgl. skance und zum Lautlichen etwa alcers: alste̦rs.

Avots: ME III, 871, 872

sklidaîns, sklidans Dond. n. FBR. V, 126, Rothof n. FBR. VIII, 120, sklide̦ns Iw. n. FBR. VI, 52, Frauenb,, Kursiten, Nigr., Dunika, Nogallen, Amboten, Assiten, Alschw., N.- und O.-Bartau, Degunen, Dsehrwenhof, Durben, Funkenhof, Gaweesen, Gold., Gaiken, Grenči, Kaleten, Krohten, Luttr., Libau, Laidsen, Matkuln, Medsen, Naukschen, Neuenb., Neuhausen, Nikrazen, Nurmhusen, Pampeln, Preekuln, Pop-Erwalen, Pilten, Popen, Rutzau, Rönnen, Rudbaren, Schwarden, Sassm., Schrunden, Santen, Tadaiken, Ugalen, Wirginalen, Upesgrīva, Valgale, Erwalen, Ahs., sklīde̦ns Mar., sklidējs Biel. 1331, = slide̦ns, glatt, schlüpfrig: kalns bija ļuoti stāvs un sklidains Pas. IV, 498 (aus Leegen). par sklidanu (Var.: slidainu, slide̦nu) le̦dutiņu BW. 13605, 4. uz sklide̦nu (Var.: sklidainu, skliduošu) le̦dutiņu 23621, 1. tagad briesmīgi sklide̦ns nuosalis lieknā Kursiten. viņu ceļš lai paliek tumšs un sklide̦ns Glück Psalm 35,6. sklidęns Bornsmünde, Sessau, zum Überfliessen voll; vgl. li. sklìdinas "zum Überfliessen voll".

Avots: ME III, 882

skriba,

1): "Schrubhobel"
ME. III, 892 zu verbessern in "Schrubbhobel";

2): auch (Scherbe)
Baižkalns; ein Krümchen Morizberg, N.-Peb.;

4): skribas (= režģus) liek uz ragūm, kad žagarus ve̦d Frauenb.; pa˙priekšu uztaisīja divsklandu žuogu, un tad tur iekšā pina skribas (Fichtenäste, deren Zweige abgchackt sind)
Iw.; ‡

5) Kiefernrinde
Platohn.

Avots: EH II, 509

‡ slaķis, = slacītājs: ielu s. Sudrabkalns V. b. 1.2 56.

Avots: EH II, 519

šļaubans,

1) šļaubans Wessen, šļàubans ² Sessw., šļàubins ² Kl., Saikava, = šļaubs, schräge; šļàubans ² Druw., abschüssig: šis kalns ir šļaubans Druw. viņam ir šļaubans de̦guns Druw.;

2) = slide̦ns Saikava: šļàubans ² ceļš. Vgl. šļaubs.

Avots: ME IV, 64

šlaubs: š. ("lē̦ze̦ni slīps") kalns Lennew., (mit àu ² ), Neuhausen.

Avots: EH II, 642

šļaûks ² Dond., Stenden, Wandsen, = šļaups, schräg, am Ende dünner. Adv. šļaûki ² Wandsen, etwas schräg, abschüssig (aber nicht steil): kalns nuoiet šļauki uz leju Dond. Zur Wurzel sleu- "schlaff" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 708 ff.)?

Avots: ME IV, 66

slàumi: mit àu auch N.-Peb.; slaumus saslauka vienā kaktiņā AP. Hierher gehört wohl (s. Augstkalns FBR. XI, 97) auch der Personenname Schlaveis (bei Blese Latv. pers. v. 92), wenn er auf einem *Slavējs (= li. šlavė̃jas) beruht, vgl. den Familiennamen Slaucītājs.

Avots: EH II, 521

‡ slĩkšņa AP., Kolberg, = muklājs: tre̦knā cūka gulēja tâ kâ s. AP. purvu slīkšņas Sudrabkalns V. b. I. 128. slīkšņās same̦stiem kuoku zariem A. Upītis Laikmetu griežos I, 66.

Avots: EH II, 527

‡ smējîgs, zu lachen liebend: viņš vienādi s., lai kâ viņam klājas Seyershof. viņa bij smējīga un skaļa A. Brigadere Dievs, daba, darbs 360, ārpus reālās... smējīgi ("?") skumjās re̦dzamības Sudrabkalns V. b. 12 63.

Avots: EH II, 536

smelgt,

1): auch (mit èl ) C., (mit el̂ ² ) Dobl., Schwitten, Zögenhof; pirksts sme̦l̂dz ² ("sūrstuoši sāp") un de̦g Frauenb. izsalkums sāka atkal s. ("?") Skalbe Zalktis 1908, No 3, S. 45; "vâts A." ME. III, 957 zu ersetzen durch "vâts A. XV, I, 265";

2): ja tev tâ sme̦ldz, - ej pati! Alm. sē̦rās sme̦lgdami ("?") Sudrabkalns V. b. 1. 98.

Avots: EH II, 535

II spãrs: uoda dē̦li nuokuoduši spāram tē̦vu, māmuliņu BW. 2749, 1. nuolaidās s. (Libelle) Sudrabkalns V. b. I. 81.

Avots: EH II, 547

spurkšķinât: s. (mit ur̃ ) ratiņu Serben. vāveres ... spurkšķinādamas (= spurkšē̦damas) iele̦c kamanās Sudrabkalns V. b. 1. 138. knauķi spurkšķināja smieklus (lachten prustend) J. Niedre Ķeceris Latgalē 14. "spúrkšinât" ME. III, 1033 zu verbessern in "spur̃kšinât".

Avots: EH II, 565

stāvgāzēm, stāvgāzu, stāvgāžis, Adv., platzregenartig; lietus līst stāvgāzēm (stāvgāžis) Alksnis - Zundulis. ūdeņa kalns nāk stāvgāzu pakaļ Seifert Chrest. III, 2, 115.

Avots: ME III, 1053

I stãvs (li. stovus "stãčias" Miežinis),

1) stehend, aufrecht; steil
U.; stāvs kalns, ein steiler Berg U. gravas ar stāviem krastiem Vēr. II, 1. stāvs lietus, ein Platzregen U.;

2) gerade heraus, aufrecht
(fig.); widerspenstig; jautāt stāvuos vārduos Kaudz. M. 92. nuo Linuma stāviem izteicieniem... visi... vairījās Izjurieši 46. vai šādam pārāk stāvam apgalvuojumam ir savs īsts pamats Druva II, 115. stāva būt pret viņu nedrīkstu Janš. Bandavā I, 122. - Subst. stãvums,

1) die Steilheit
U.; eine steile Anhöhe, etwas Steiles; viss stāvums bij piestādīts... lazdiem Dz. V. te rādījās tāds stāvums, ka tuo nevarēja uzjāt JK. V, 115. nuo stāvuma iemeta upē MWM. VIII, 116;

2) die Positur
U.

Avots: ME III, 1055

stuokaļi: nach Augstkalns FBR. XVII, 102 als Druckfehler durch stikaļi zu ersetzen!

Avots: EH II, 598

stràujš (li. sraũjas) Serbigal, AP., Neuenb., straûjš ² Ruj., Salis, Lin. Iw., stràujš ² Kl., Lös., Nerft,

1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;

2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;

3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,

1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;

2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;

3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;

4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.

Avots: ME III, 1082

stuĩdît,

1): "bīdīt, grūstīt" Sermus;

2): suni s. (mit uî ) Skaista n. FBR. XV, 48, Warkl.; "rāt" (mit uî ² ) Schibbenhof. ‡ Subst. stuidîšana, das Antreiben:
kad ... viņš kādureiz māti paklausīja, tad tas nuotika ... pēc lielas stuidīšanas Pas. IX, 82. Augstkalns meint FBR. XIV, 117, dass dieses Verbum auf der Interjektion stui FBR. XII, 92 < poln. stój "halt!" beruhen könne, aber stuidît I bedeutet ja nicht "anhalten", sondern "antreiben".

Avots: EH II, 593

stūķêt,

2): s. kuo mutā Salis (mit ũ );

4): s. (mit ũ ) zābakus kāja Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "?": grē̦ku plūduos kalns ar kalnu stūķējās Mekons Trīsreiz par velti visl. joks (1875) 5.

Avots: EH II, 597

sûneklis Mar. n. RKr. XV, 138, Segew., Br. m. 1370, St., sūneklis Spr., Wid., sûnêklis Kl., sūnekle, = sûnājs; "ein sumpfiger Wald" Ledmannsh.: zemenei visa zeme, dzērvenei sūneklīt[i]s BW. 5219. abas (siekstas) gul sūneklī 8491 var. dzervenīšu sūneklī 16159 var. ve̦cs kā sūneklis (in Burtn."unbek.") Aps. J. Iegātnis 26. kūtri sūcas pa rāvas sunekli Janš. ataugās, zaruos, sūneklī Vidz. dziesmu gr. v. J. 1809, 202. brizdams pa lieluo... sūnekli VeseIis Saules kaps. 5. par purviem, sūnekļiem MWM. VIII, 46. lieluos sūnekļuos Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 9. Dazu die Ortsnamen Sûneklis Lvv. I, 66, 84, Sûnekļi 76 (Gesinde), Sūnekļa kalns 67, Sūneklis 74 (ein WaId), 85 (ein Morast), Sūnekle II, 111 (ein Morast), Sūnekšļi I, 64 (eine Wiese), Sūnekslis II, 109 (ein See), SūnākIis I, 31, Sūnaklis II, 64 (ein Morast), Sūnākslis 104 (eine Wiese), Sūnākslis 13 (ein Teich).

Avots: ME III, 1133

I tāmêt, -ẽju,

1) = vè̦ruôt, wahrnehmen, mutmassen, absehen, deuten: es tâ tāmēju, ka rītu būs lietus Druw. n. RKr. XVII, 83, (mit à ²⁾ Lis. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, vai sausu A. X1, 466. kapteinis tãmēja, ka tuvumā atruodas kāds le̦dus kalns Janš. B. 206. nuo ve̦ctē̦va nuopietnās sejas viņš tāmēja, ka kaut kuo bēdīgu, nelabu stāsta Plūd. LR. 111, 71. labi ieskatījušies mes pie labās ruokas ve̦stuo varam tāmēt par ve̦cākuo Aps. V, 17;

2) zielen
Wandsen (mit ã), Adl., Adsel, Selsau, Holmhof, Odensee, Stockm. (mit à ^2), Dr.;

3) "наворачивать" Dr. Ableitung von tām I?? Vgl. auch tēmêt.

Avots: ME IV, 147

taurietis: s. dazu Augstkalns FBR. XVII, 102.

Avots: EH II, 669

II tē̦rpums, eine Wiese Lvv. II, 72 (aus Auermünde), 112 (aus Kabillen), 113 (aus Kandau), 108 (Plur, tē̦rpumi, aus Ahsuppen), I, 104 (tē̦rpuma pļava, aus Alt-Salis), II, 118 (in der Zstz. mežtē̦rpums, aus Nogallen), 127 (in der Zstz. kaztē̦rpums, aus Senten); ein Feld Lvv. I, 110 (aus Waidau), II, 116 (tē̦rpumi, aus Matk.), 110 (kazas tē̦rpums, aus Selg.); vgl. auch tē̦rpuma purvs Lvv. I, 103 (aus Rosenbeck) und tē̦rpuma kalns II, 130 (aus A.-Autz). Zu tērpt II.

Avots: ME IV, 175

tùolaĩk,

1): auch (mit uõ) Frauenb., (mit ùo ² ) Kaltenbr., Pilda, Skaista, Sonnaxt, Višķi; kur ... t. biji? Tdz. 59105. t. tevi muodināšu BW. 22803, 7;

2): auch (mit ùo ² ) Baltinow, Bērzgale, Marienhausen u. a., s. Augstkalns FBR. XI, 49.

Avots: EH II, 709

tuoreiz,

1): mit uõ Behnen;

2): auch (mit ùo ² ) Višķi u. a., s. Augstkalns FBR. XI, 49; tu t. veries! Pas. III, 246.

Avots: EH II, 709

II tuost: nach Augstkalns FBR. XI, 49 wahrscheinlich etymologisch identisch mit t. I.

Avots: EH II, 710

tràukt: auch N.-Wohlfahrt,

1): auch Nötk., (mit àu ² ) Kaltenbr.; kaî trâuks ² (= spers) guovs slauktuvī Auleja;

2): auch Nötk.; sabiedrību kājās traukšu Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 16;

3): "laufen, schnell eilen"
(mit aû ² ) Seyershof; Padroni trauca stāstītāju. viņam taču tik maz laika A. Upītis Kailā dzīvība 205. runāja vārdus steigā traukdams Ģertr. 30. trauc (= dze̦n) mājās (scil.: cūkas; acc.) Pas. IX, 414. līdz Mārtiņiem traûca2 linus izstrādāt A.-Ottenhof;

4): auch Sonnaxt;

6): auch Liepna;

8): "traucjam" ME. IV, 225 zu verbessern in "trauc jam", und das Zitat aus Pas. II, 47 ist zu streichen, s. Augstkalns FBR. XVIII, 191. Refl. -tiês,

1): sich beeilen
- auch (mit aû ² ) Seyershof; Drusts stipri traucās. laika ... bij maz A. Upītis Pirmā nakts 264;

2): traucās dieva kumeliņš Tdz. 54644; ‡

3) "vairīties" (mit aû ² ) Salis. Subst. traukums, ‡

4) tràukumi ² Linden in Kurl., in der Handmühle grob gemahlenes Gerstenmehl zum Schweinefüttern;
traucējs,

1): bārinīte, tī asaru traucējeņa BW. 4262. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 731.

Avots: EH II, 691

II tresêt,

1): vgl. dazu Augstkalns RKr. XX, 133 f. und Zēvers IMM. 1932 I, 143 f.;

2): "mācīt" Frauenb.

Avots: EH II, 693

trīzdeksnis: vgl. dazu Augstkalns FBR. XI, 48.

Avots: EH II, 697

I trùotiņs ² : nach Augstkalns FBR. XI, 49 etymologisch wahrscheinlich identisch mit truotiņš II.

Avots: EH II, 700

trūmele: n. Augstkalns FBR. XI, 49 ist der Artikel zu streichen.

Avots: EH II, 700

turta: zemes t. E. Grünbergs Zvārguļi 17. Nach Augstkalns FBR. XI, 49 von J. Alunāns 1867 aus dem Li. übernommen.

Avots: EH II, 706

tvīksmîgs: skumīguo un tvīksmīguo ("?") iepriecēt tu vari Janš. Pag. pausm. 35. sievietes tvīksmīgi ("?") iesmējās Sudrabkalns V. b. 1. 135.

Avots: EH II, 711

II u: vgl. dazu Augstkalns FBR. XI, 49.

Avots: EH II, 711

uguns: (unbek. im Oberland) masc. - Dond., Orellen, Ruj., Salisb., Segew., Selg., fem. - Adsel, Bauske, Drosth., Frauenb., Pankelhof, Siuxt, Wolmarshof; Demin. ugunītis Orellen, uganiņš Wainsel, a. s. uguniņ[u] BW. 7476, 3 var.; mīlestības uguntiņš mirguoja Austriņš Rāksti V, 359. palss uguntiņš dzirkst Skalbe Raksti II (1936), 116. visiem gaŗām, lai tur ugunls me̦t Siuxt. Zu devis ... baltu uguni ME. IV, 294 (aus Upīte Medn. laiki) vgl. Augstkalns FBR, XI, 49. Zur Etymologie s. auch Stuart E. Mann Language XVII, 15.

Avots: EH II, 711

ugunsvẽmẽjs: ugunsvēmēja kalns, ein Vulkan.

Avots: EH II, 712

ukstiņš,

1): "ukstiņš" ME. IV, 297 ist, wie Augstkalns FBR. XI, 50 hinweist, durch "ukstīts" ("?") zu ersetzen;

3): u. ("kas vieglprātīgi izrunājas") tāds! Jürg. tads kā u. (zu einem unruhigen Kind)
Fehteln, Siuxt.

Avots: EH II, 712

ulps: nach Augstkalns FBR. XI, 50 als ulbs aufzufassen.

Avots: EH II, 713

urds (?): s. dazu Augstkalns FBR. XI. 50.

Avots: EH II, 714

I ur̃ga (>tahm. uorga) Arrasch., C., Jürg., Kav., Salisb., Segew., Widdrisch, (mit ùr ² ) Saikava, (mit ur̂ ² ) Bauske, urdziņa Gr.-Buschh., Kussen, Schwanb. (mit ùr ² ), Selg., Siuxt (mit ur̂ ² ), Adl., Sonnaxt, Sunzel (unbek. in Burtn. und Kaugershof), ein Loch in der Erde Dond. n. U., ein Wasserloch Biel. n. U., eine Pfütze Spiess n. U., morastige Pfütze U. (unter uorga), ein Loch, eine Höhle Druw. (žurkas izgrauzušas lielu urgu, kur luožņāt. skurstenim ir liela urga), eine tiefe Gruft auf einem kotbedeckten Weg Freiziņ, ein mit Wasser oder Schlamm gefülltes Loch auf dem Weg (besonders im Radgeleise) Frauenb., eine ausgefahrene oder ausgetretene Stelle auf Wald- oder Wiesenwegen Autz, Stenden (mit ur̃), eine ausgefahrene oder vom Regen ausgespülte Vertiefung, durch die nach einem Regen Wasser fliesst Doblen, Ekau, Mitau, Tuckum (mit ur̃), eine schwer passierbare Stelle Dond. (kādās ur̃gās tu mani esi ievedis!), ein Graben Ruhtern, Ulpisch, ein kleines, fliessendes Wasserchen Mag. IV, 2, 152, Schlucht mit steilen Seitenwänden, in der ein Flüsschen fliesst Sackenhausen n. U., ein kleiner Bach, besonders Morastbach Livl. n. U., ein Bach PS., Salis (mit ur̃), Bers. (mit ùr ² ), ein Giessbach U., ur̂dziņa ² , ein Bächlein vom Regenwasser Ziepelhof, (auf dem Wege) Mitau, Windau: urgu un urdziņu dēļ gan˙drīz ne˙maz nav iespējams izkļūt ārā iz meža Aps. J. Svešos ļaudīs 27. kam cauri meža urga uz upi līkumuoja MWM. VIII, 325. kā urgstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kā es 15. dzīva urdziņa ("?") izskrēja man caur kauliem Kleinb. st. 41. Hierher auch die Gesindenamen Urga Lvv. I, 18, Ur̃ga 88, Ur̃gas II, 21, Ur̂gas ² 143, Urgas I, 45, Ur̃dziņi 96, 104, Pur[v]ur̃ga 103, Me̦llur̃ga 108, Ežurgas 112, Ur̃g(a)skalns 107, Urgaskruogs 57 und der Wiesenname Lapurga Lvv. I, 111. Aus liv. ūrg(a) "kleiner Bach; Niederung mit fliessendem Wasser" resp. estn. urg "Vertiefung, Höhle", s. Thomsen Beröringer 283. Ursprunglich vielleicht: Vertiefung; die Bed. "Bach" könnte im Le. im Anschluss an urdzêt entstanden und ins Livische entlehnt sein.

Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.

Avots: ME IV, 304

urjavas: zur Bed. von "dzīvuo uz urjavām" ME. IV, 305 s. Augstkalns FBR. XI, 50.

Avots: EH II, 715

urpe: s. dazu Augstkalns FBR. XI, 50.

Avots: EH II, 715

uzspurkš(ķ)êt: nuo ... jumtiem uzspurkšķēja nuobijušies baluoži Sudrabkalns V. b. I. ² 58.

Avots: EH II, 734

‡ uzvācenis*, die Kuppel: mušiņas zem ... stikla uzvāceņa Sudrabkalns V. b. 1. 96.

Avots: EH II, 738

vâjprāts (unter vâjpràtis),

1): vājprātiņš Sudrabkalns V. b. 1. 130, ein Schwachsinniger;
‡

2) der Irrsinn
Jauns. Nesk. saulē 33, A. Upītis Kailā dzīvība 42.

Avots: EH II, 761

‡ vakardienējs, = vakarẽjs: rādās tē̦li gluži kâ vakardienēji Sudrabkalns V. b. 1. 122.

Avots: EH II, 750

vaskans: vaskani ... matiņi Tdz. 38695. v. zied kapu kalns vaskaniem ziediņiem 49545.

Avots: EH II, 759

I ve̦caine U.; Spr., Mag. V, 190, Bers., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn. Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava, Sehren, Selsau, Sessw., Sissegal, Stockm., Zvirgzdine, ve̦cainis St., U., Ramkau, ein Stück Land, das früher als Acker benutzt worden ist U., das Brachfeld; eine mit Moos bewachsene erhöhte Stelle auf einer Wiese Selb.; "eine hochgelegene Stelle mit Gebüsch" Lubn.; eine noch nie gepflügte Weide Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169: gulēs... zeme pieci gadi ve̦cainē BW. 3805. ābuoliņa ve̦cainīte smildziņām saauguse 8283. smilgām guovju neredzēju ve̦cainē ganīdama 19123. ai, ve̦cā ve̦cainīt, auga tev rudzi, miež[i]? 23452. nuo celmiņa gre̦mzdu gaida, nuo ve̦caines (Var.: dzedziedas) rācentiņu 3033 var: zirgi ēda ve̦cainē 10569, 13. Pēterim piederēja purva pļava un ve̦caine Stāsti Kraukļu kr. 100. uz šīs pašas ve̦cainītes uzcē̦luši... kruodziņu LP. VI, 233. - Vgl. auch die Orts- resp. Flurnamen Ve̦caine Lvv. II, 65 (Weide in Setzen), II, 167 (Gesinde in Jāsmuiža), Lielā ve̦caine II, 170 (Gesinde in Lievenhof), Garā ve̦caine II, 58 (Feld in Dubena), Ve̦caines II, 70 (Weide in Wallhof), Ve̦caiņu kalns II, 67 (Hügel in Selb.). Zu ve̦cs.

Avots: ME IV, 514

ve̦cļàudis: cienījamie un mierīgie v. Suarabkalns V. b. l. ² 64.

Avots: EH II, 767

vem̃t (li. vémti), vemju, vẽmu, sich erbrechen, vomieren U.: Sprw. kur tuo ņems, ka žīds vems! Br. sak. v. 1513. bē̦rzs sāk vemt, der Birkensaft fängt an zu gerinnen Fest., Lub. vemjamā sakne Preip. 21 oder vemjamās zâles, ipecacuanha, tatarus stibiatus u. a. Ārstn. kal. II, 99. - Subst. vem̃šana, das Vomieren; vẽmẽjs, wer vomiert; uguns vēmējs MWM. VI, 543 od. uguns vēmēja kalns, der Vulkan. Nebst vimbas "Geifer", vē̦mas und li. vimdyti "erbrechen machen" zu ai. vamiti "erbricht", gr. ἐμέω (wozu Specht KZ. LIX, 118 f.), lat. vomō "erbreche", an. váma "Übelkeit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 262 f., Trautmann Wrtb. 350, Boisacq Dict. 247 und Wood AJPh. XXVII, 62.

Avots: ME IV, 536

vidaviņš BW. 10814, 1 (aus Rönnen), = vidais. Zur Bildung vgl. lapiņš bei Augstkalns FBR. XI, 47.

Avots: ME IV, 577

vienaidība Vnd. Psalmen 27, Manz. Post. II, 244, Glück Epheser 4, 3, Einigkeit. S. dazu Augstkalns FBR. X, 108 f.

Avots: ME IV, 656

viênlĩdze̦ns: visi kre̦kli viênlìdze̦ni ² (vom und hinten gleich lang) Sonnaxt. suoļuoja pa dzīves ceļiem mierīgi, vienlīdze̦ni Sudrabkalns V. b. l. ² 63.

Avots: EH II, 796

viênmẽrîgs, gleichmässig: vienmērīga zušana nav pirmā galā nuomanāma Kaudz. M. 62. gruožu vienmērīgi raustīdams 32. vienmērīgais, ieapaļais vaigs Lautb. Lomi 196. vienmērīgais iekalns 75.

Avots: ME IV, 661

vil̂kdrĩceklis ² Wandsen, vilku drīceklis Wid., vilku drīcekle U., RKr. II, 77, die Hagebutte (rosa canina): (kalns) ar vilkdrīcekļiem apaudzis Wandsen n. FBR. IV, 69.

Avots: ME IV, 588

‡ vītenājs, = vītene I 1 (?): zelmeņus ... zāļu vītenāju apvītus Sudrabkalns V. b. 1. 82.

Avots: EH II, 793

ze̦muosk-, s. Augstkalns RKr. XX, 131.

Avots: ME IV, 713

zuzuoņa: (vasara) bija pilna siseņu spārna zuzuoņas Sudrabkalns V. b. 1. 80.

Avots: EH II, 812

krāse "Stachel" LD.: nuo tiem asiem dūrieniem, nuo tās ērkšķu krāses nāk pa matu galiņiem karstas asnis lāses Fürecker. Sonst unbek.]

Kļūdu labojums:
"Stachel" LD. = , ein Kranz (s. Augstkalns FBR. XI, 51)
krāsei jāpievieno krāses (krāses gehört zu krāse)

Avots: ME II, 267

trūbete od. *trūbetis (mit ostle. ū aus uo?) "?": saritināja gatavu trūbeti Pas. VI, 199.

Kļūdu labojums:
*trūbete = *trūbete < *trūbīte (? s. Augstkalns FBR. XI, 48 f.)

Avots: ME IV, 249

trūmele "?": ābeles, bē̦rza, liepas trūmele Br. p. 198. Vgl. trumele I.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen, s. Augsttkalns FBR. XI, 49) trūmele

Avots: ME IV, 252

II u, Interjektion: Juri u, u (als ū zu lesen?), dzen mājā! JR. 1V, 149. u-u-ū! dūc vē̦tra 70. "u-u-up!" sauc tē̦vs 83.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen, s. Augstkalns FBR. XI, 49) u II.

Avots: ME IV, 293