dēvēt
dẽvêt, ‡ Refl. -tiês, sich ausgeben für: viņš dēvējas man par lielu aizstāvi Jürg. u. a. - Zur Etymologie s. auch E. Fraenkel FBR. XI, 62.
Avots: EH I, 319
Avots: EH I, 319
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'dēvēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'dēvēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (12)
dēvēt
dẽvêt, -ēju, auch dāvêt, dàvât 2 [im Vokalismus durch dāvât "anbieten" beeinflusst?] BW. 4846, tr., nennen, ausgeben für etwas, halten für etw.: Zauls, kas arī tuop Pāvils dē̦vē̦ts Apost. 13, 9. lācis manas auzas ēda, savas auzas dē̦vē̦dams. es nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt Kaudz. M. [Bei Glück in der Bed. "genannt werden": salā nācām, kas Klauda dēvē Apost. 27, 16; ähnlich Apost. 27, 8 und 9, 11. Nebst li. dėvė̕ti "(Kleider) anhaben" wohl zu dêt "legen"; vgl. slav. dějǫ (bei Berneker Wrtb. I, 192) "sage", apoln. dzieja, jemu "man nennt ihn" und serb. nadijèvati "einen Namen geben".]
Avots: ME I, 465
Avots: ME I, 465
iedēvēt
izdēvēt
izdẽvêt, Refl. -tiês, ‡
2) eine Zeitlang nennen, für etwas ausgeben:
meitene izdēvējās jau mani par vīramāti Janš. Precību viesulis 43.
Avots: EH I, 442
2) eine Zeitlang nennen, für etwas ausgeben:
meitene izdēvējās jau mani par vīramāti Janš. Precību viesulis 43.
Avots: EH I, 442
izdēvēt
nodēvēt
nodēvēt
nùodẽvêt Für. I,
1) nennen, benamsen;
2) sich verschwören:
viņi nuodēvēja visi, viņš tur nee̦sus, sie verschwuren sich alle, er sei nicht da.]
Avots: ME II, 774
1) nennen, benamsen;
2) sich verschwören:
viņi nuodēvēja visi, viņš tur nee̦sus, sie verschwuren sich alle, er sei nicht da.]
Avots: ME II, 774
padēvēt
‡ padẽvêt, gelegentlich nennen od. titulieren: kas tuos padēvēja par kungiem Jauns. Sliņķu virsnieks 192.
Avots: EH II, 127
Avots: EH II, 127
pārdēvēt
pãrdẽvêt, tr., umnennen: ielas, pilsē̦tas. [Refl. -tiês, sich umnennen, einen andern Namen annehmen.]
Avots: ME III, 153
Avots: ME III, 153
piedēvēt
pìedẽvêt: ļaudis jau daudz kuo piedēvē arī tâ˙pat nuo tukša A. Upītis Pirmā nakts 147.
Avots: EH II, 247
Avots: EH II, 247
piedēvēt
pìedẽvêt, zuschreiben: dieva dē̦li, kuriem t. dz. piedēvē zuobe̦nu, juostu, piešus Pūrs I, 112. Subst. piedẽvẽjums das Epitheton.
Avots: ME III, 245
Avots: ME III, 245
uzdēvēt
uzdẽvêt, nennen, betiteln, für etw. ausgeben (perfektiv): uzdēvēt saimnieci par ciemmāti Saikava. Refl. -tiês, sich für etwas ausgeben (perfektiv): uzdēvēties par lielu pratēju.
Avots: ME IV, 324
Avots: ME IV, 324
Šķirkļa skaidrojumā (1)
vājīgs
vâjîgs, schwächlich Mag. IV, 2, 152, U.; kränklich U., Salis, Drustu pag. tiesas spried. 28: par vājīgu varam dēvēt tiklab tuo, kas aiz˙vienam vājuo, kâ arī tuo, kas pārrunājamā brīdī izrādās aiz˙vienam vis˙cauri vārgs Etn. III, 165. mazs nuo auguma, vājīga stāva Poruk II, 67. vājīgs vīriņš MWM. X, 148. vājīgi cilvē̦ki Stari II, 627.
Avots: ME IV, 493
Avots: ME IV, 493