kluõns (li. 
klúonas  "Tenne") Smilt., [Pl., Tr., Salis, 
kluõnis C., Selg., Katharinenhof],
1)  Estrich aus Lehm oder Ziegeln: bē̦rni nuovēlās uz bezzālainuo birztalas kluonu;2)  die Tenne (gew. 
piedarbs) [Würzau], Gr. - Sessau, Kaudz. M.: 
vidzemnieku istabas uotrā galā atruodas kuls jeb kluons Plutte. 
tur˙pat ierīkuots kluons, un ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. I, 1393. 
[kluons un vīna spaids tevi nepabaŗuos Glück Hosea 9, 2. 
Nach Būga LM. IV, 429 (mit dem Ablaut ā: uo) zu klât, wie auch kluostît.]Avots: ME II, 
238, 
239