Paplašinātā meklēšana

àizkŗaũt, tr.,

1) häufend versperren:
puķēm aizkŗauts luodziņš A. XX, 622;

2) hinter etwas legen, häufen:
malku aizkrāsnī.

Avots: ME I, 34

‡ àizŗaũkt Dunika, (mit aû ² ) Stenden, strickend (einen Strumpf) gegen das Ende zu verengern, zusammenziehen: a. zeķi. Refl. -tiês, zuheilen (intr.) Dunika, Kal.: vâts aizŗaũkusies jau pa˙visam cieti.

Avots: EH I, 47

apkŗaũt: malku a. apkārt, ringsum Holz aufstapeln.

Avots: EH I, 94

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

atkŗaũt, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": a. savu tiesu malkas Dunika, Rutzau;

2) sich erwehren:
bērni bāzās virsū, ka māte nespēja ne˙maz a. Siuxt.

Avots: EH I, 150

atkŗaũt, -kraũt, tr., abgesondert packen, laden, legen: atkŗaut bē̦rzu malku savrup, egļu malku savrup.

Avots: ME I, 168

‡ gŗaũna Frauenb., = spreĩjas: g. ir zirgam uz priekškājām.

Avots: EH I, 414

gŗaũzdêt Nigr., = gràuzdêt.]

Avots: ME I, 673

gŗaũzds,

1): g. pē̦rkuons Janš. Līgava I, 180 (ähnlich 321);

2) "?": garuoza brangi gŗauzda, tâ ka ē̦duot kraukšķēt kraukšķēja Mežv. ļ. II, 370.

Avots: EH I, 414

gŗaũzds [Nigr., sehr heftig (vom Gewitter), reich an Gewitter: g. pē̦rkuons; g. laiks, gŗauzda vasara].

Avots: ME I, 673

ìekŗaũt, ‡ Refl. -tiês,

1) für sich hineinlegen, -laden:
žīds bija sev iekrāvies pilnu ve̦zumu siena Dunika;

2) unversehens hineingeladen werden:
šai ve̦zumā iekrāvies par daudz;

3) sich einlassen:
es ar tādiem neiekŗaujuos Frauenb.

Avots: EH I, 523

ìekŗaũt, iekraũt,

1) hineinlegen, - laden:
iekraun ratuos, lege (irgend etwas) in den Wagen Mag. XIII, 2, 64;

2) einen Schlag versetzen, durchprügeln:
meita iekrāvusi ar kāšiem zirgam LP. VI, 1, 226. [iekraut kādam pa žaunām, pa de̦gunu.]

Avots: ME II, 30

izkŗaũt,

1): auch Dunika;

2) einen Schlag versetzen
Dunika: es viņam reiz stipri izkrāvu.

Avots: EH I, 459

izkŗaũt, = izkraut.

Avots: ME I, 755

kŗaũka, ein Hüstelnder, der immer Schleim und Speichel auswirft Selg. n. Etn. IV, 9Z. Vgl. krauka(ļa)s.

Avots: ME II, 295

kŗaũkas [Nigr.], Kand., = kraukaļas.

Avots: ME II, 295

kŗaũkât, s. kraũkât.

Avots: ME II, 295

kŗaũlis: auch (mit aû ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 665

kŗaũlis Lautb., = kraulis l.

Avots: ME II, 295

kŗaũpa [auch Selg.], Grind der Pferde L.; Warze, Grind Biel.; Unebenheit auf der Kartoffel Spr. [Zu krupt, li. kraupùs "holperig", aksl. krupa "Krümchen", ae. hréof "rauh" n. a., s. Bezzenberger BB. II, 142 und bei Stokes Wrtb. 97, Berneker Wrtb. I, 630, Persson Beitr. 862, Walde Wrtb.2 690, Būga PФB. LXXI, 50 und KZ. LI, 119, Mladenov AfsIPh. XXXVI, 122 ff., Trautmann Wrtb. 143.]

Avots: ME II, 295

kŗaũpaîns: kŗaupaiņa kuoka miza Siuxt.

Avots: EH I, 665

kŗaũpaîns, [kraupjaîns], grindig, räudig, schorfig, uneben, rauh: kŗaupains zirgs Lautb. īsa tava piedruokne, kŗaupaina ruoka RKr. XVI, 127, [Annenburg]. uolas ar kraupainu čaulu Konv. ² 2022. kŗaupaini [od. kraupjaini Annenburg] kartupeļi Kand. [kraupaiņas ruokas BW. 35174 var. (aus Alschw., Sackenhausen, Talsen).]

Avots: ME II, 295

kŗaũpe,

1): auch Frauenb., Siuxt;

4): auch Dunika, (auf Frauen bezogen)
Frauenb.

Avots: EH I, 665

kŗaũpe [auch Nigr., Dunika],

1) [Schorf Gr.-Essern, Luttr., Wandsen]; auch: kraupe, die Krätze [am Vieh Wirginalen]:
lai tā kraupe nepielipa pie tavām ruociņām BW. 24136 [aus Kabillen];

2) grobe, unebene Rinde:
velc, sērdiene, bē̦rza kraupi! BW., Band V, No 4601 1 [aus Kabillen]. bē̦rza kŗaupes ce̦purīte 30562 [aus Kabillen;

3) kŗaũpes zâle Dunika], kŗaupa [wohl zu kŗaũpis] zâle Mag. IV, 2, 52, der Hahnenfuss (eine Pflanze);

[4) kŗaũpe, ein Schimpfwort
Gr.-Essern.] Zu kŗaũpa.

Avots: ME II, 296

‡ kŗaũpêt Dunika, = kŗaũpt: ruokas sākušas k. Refl. -tiês, sich (mit Worten, Händel suchend) aufdrängen (mit aũ ) Frauenb.: nekŗaupējies man virsū!

Avots: EH I, 665

kŗaũpis [Līn., Lautb., Gr.-Essern], kraũpis,

1) kraupis Salisb., Sunzel, [kŗaũpis Wain., Libau, Ahswikken], die Krätze, Pferdekrätze
Kand., [Ruj., Salis], Samit.;

2) der Schorf, Grind
Gr.-Sessau, Wid.;

3) eine Art von Ausschlägen an Kartoffeln
[kŗaũpis Libau]; unebene, rauhe Rinde: kartupeļiem piemeties kraupis C.;

3) die Kröte (= krupis) Elv., L., gemeine Krote (bufo cinereus) RKr. VIII, 101;

4) verächtliche Bezeichnung eines Menschen od. Tieres:
nāc ārā, znuota kraupi BW. 13730, 40 [aus Edw.]. vai tu, kŗaupi (auf ein Pferd bezogen), varēsi vājuo melnīti panākt? LP. V, 272. Zu kŗaupa.

Avots: ME II, 296

kŗaũpt, rauh, schorfig werden: rāceņus je̦muot ruokas sāk kŗaupt Nigr.]

Avots: ME II, 296

kŗaũstelêt, -ẽju, tr., freqn., dem., ein wenig laden, Häuflein machen: viņš kŗaustelē kārtis.

Avots: ME II, 296

kŗaũstît: auch Frauenb. Refl. -tiês "nuodarbuoties ar šuo tuo" Blieden:

Avots: EH I, 665

kŗaũstît [auch Dunika, Lautb. (li. kriáustyti), kraũstît, -u, -ĩju, freqn., fortgesetzt hin- und herladen, packen: viļņi griezās un kraustīja jau le̦du par kraujiem upmalā Hug. Refl. -tiês, sich legen: viņš iet un kraustās midzenī St.

Avots: ME II, 296

kŗaũt: auch Blieden n. FBR. XVI, 103, Lesten n. FBR. XV, 20, Puhren n. FBR. XIV, 46, Ahs., Frauenb., Siuxt, Strasden,

1): errichten, bauen:
muiža... kŗāva jaunus laidarus Janš. Bandavā II, 373;

2): es tev kŗaušu! Frauenb. k. pa kaklu Siuxt. kŗāva bez gala virsū, er prügelte ihn ohne Ende
Lennew. n. BielU.; kŗaujamais, ein Stock zum Schlagen Ahs.: tu dabūsi ar šuo kŗaujamuo pa muguru. Refl. -tiês,

1): sich (von selbst) packen, laden:
manta pati kŗausies pa luogiem, pa durvīm iekšā Pas. XII, 355;

3): auch Siuxt; ‡

4) = kŗaũt 1: paukarē saka k. (Heu auf die Fuhre laden); līdz pā̀rbrauca, gaisma bij Frauenb. kad viņi brauca uz tirgu, tad te kŗāvās visu dienu Strasden. kŗaujuoties un paunājuoties uz braukšanu Janš. Apsk. 1903, S. 97.

Avots: EH I, 665

kŗaũt [auch Dunika, Lautb., Wandsen, Gr.-Essern, Lutr., Selg., Nigr. (li. kriáuti)], kŗaũju od. kraũnu, kŗãvu, tr.,

1) häufen, laden, packen, fleihen:
labību, sienu ve̦zmā, sienu gubā, malku asīs. krauj man pilnu ve̦zumiņu Ltd. 1144. līdumu od. uguni (U) kŗaut, beim Roden od. Küttisbrennen die brennenden Haufen bereiten: kraun māsiņa raudādama tautu līstu līdumiņu BW. 26014. vainu kŗaut uz kādu, auf jem. die Schuld schieben: vainu pats uz sevi krauji Adam.;

2) [kŗaũt Dunika], hauen, schlagen:
kŗauj viņam reiz gar ausīm! Refl. -tiês,

1) sich häufen:
sniegs pa kupenēm kraujas Lundberg;

2) sich legen, sich setzen:
ai ve̦cā māmiņa, kraunies vietā BW. 1566. tec kājām, mana Laimiņa, nekraujies ve̦zumā 9267;

3) virsū kŗauties, sich aufdrängen:
kuo nu kŗaujies man virsū? [Nebst krūties, kŗava, krūts, kruva wohl zu slav. kryti "decken", krovъ "Dach", an. hraun "Steinhaufen" und vielleicht an. hrūga, ir. crúach "Haufen", ae. hréac "Kornhanfe" (s. le. krûce) u. a., s. Zupitza Germ. Cintt. 123, Fick Wrtb. III4, 107, Bugge KZ. XIX, 420, Bezzenberger BB. XVI, 246 Berneker Wrtb. I, 633, Traatmann Wrtb. 140, W. Schulze KZ. L, 275.]

Avots: ME II, 296

kŗaũtin, zur Verstärkung von kŗaũt: galdi bij kŗautin apkŗauti ēdieniem.

Avots: ME II, 296

‡ nuokŗaũpêt Dunika, = nùokraupêt: teļš nuokŗaupējis.

Avots: EH II, 57

nùokŗaũpt [Nigr., Lautb., Kursiten, Gudenieki, nùokraupt Behnen], = nuokŗupt: [ruokas nuokŗaupušas].

Avots: ME II, 803

nùokŗaũstît (freqn.), nùokŗaũt,

1) abpacken, abladen, abstapeln:
malku asīs, lielus ve̦zumus;

2) belegan:
galdu ar traukiem. Refl. -tiês, sich mit dem Packen, Laden, Stapeln abquälen: man pat svētdienā jānuokŗaujas ar žagariem LP. IV, 147.

Avots: ME II, 803

nùokŗaũt (unter nùokŗaũstît), ‡

3) = piekŗaũt, sakŗaũt: tādu ve̦zmu nuokŗāvis, ka zirgs tikkuo spēj vilkt Siuxt.

Avots: EH II, 57

pakŗaũt, pakraũt,

1) ein wenig kŗaũt 1: pakraut malku tālāk Ruj. kādu stundu pakŗausim malku un tad darīsim citu kuo! Nigr.;

2) unter etwas kŗaut: p. malku zem jumta.]

Avots: ME III, 49

pãrkŗaũt, pãrkŗavât, pãrkŗàkt, s. pãrkraũt, pãrkravât, pãrkràkt.

Avots: ME III, 162

pìekŗaũt: auch Dunika, Rutzau.

Avots: EH II, 256

pìekŗaũt, s. piekraut.

Avots: ME III, 260

‡ pieŗaũkt Dunika, (mit aû ² ) Frauenb., = piêraûkt ² : p. zeki Dunika. vajaga р. cietāki, — par jȩ̄lu atstāta (beim Einziehen der Pastelschnur).

Avots: EH II, 269

ŗaũkât, -ãju, tr., freqn., (hin und wieder, wiederholt) zusammenziehen: uzacis Plūd. ŗ. de̦gunu Gr.-Essern.

Avots: ME III, 587

ŗaũks: auch Dunika, Rutzau; eine Schnur zum Flicken NB.; puika ... vinis (= vijis) rauku ... ve̦lns ... prasījis, kur viņš tuo rauku likšuot. puika atteicis, ka raukšuot purnu Pas. XI, 87 (aus NB.).

Avots: EH II, 394

ŗaũks Nigr., die Pastelschnur Lasd.: pastalu raukus un auklas LA. sakruokā ar labi stipru ŗauku N. Bartau. Zu ŗaukt.

Avots: ME III, 587

sakŗaũpêt, räudig, schorfig werden: āda sakŗaupējusi Dunika, Lautb., Wandsen, Kursiten, Selg.

Avots: ME III, 657

sakŗaũstît, s. sakŗaũt.

Avots: ME III, 657

sakŗaũt, ‡

2) (von Balken ein Gebäude) aufrichten
Kaltenbr.: ustubu sakrāve, bet jumta vēl nav. Refl. -tiês,

1): visa malka sakrāvusies uz re̦gavām Pas. IX, 93.

Avots: EH II, 420

sakŗaũt, sakraũt, freqn. sakŗaũstît, sakraustît Wid., tr., zusammenpacken, (zusammen) häufen, vollpacken: ve̦zumu. kâ lai es salmu ve̦zumu atkal sakrauju? Dīcm. pas. v. I, 56. sagrābtu sienu... vakaruos sakŗauj"tupešuos" Etn. lll, 103. (pļava) palika vēl juo kuoša, kad sakŗāva (Var.: sameča, sagrāba) kaudzītē BW. 28644 var. (bizes) sakrausta galvas augšā un sasien pakausī RKr. XVl, 188. Refl. sakŗaiztiês,

1) sich aufhäufen:
le̦dus gabali sakŗāvušies cits uz cita;

2) unwillkürlich aufgehäuft, vollgepackt werden:
man sakŗāvās pārāk liels ve̦zums.

Avots: ME III, 657

saŗaũkt: saŗaûcamais ² Siuxt, = ‡ saŗaûcis ² .

Avots: EH II, 445

saŗaũkt Dunika, saraukt, tr., verengen V., zusammenziehen, in Falten ziehen U.; runzeln: puisis sarauca pastalām purnu galus Līguotnis. buŗas saŗaukt, die Segel abbrassen Brasche. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. viņš sarauca mutīti Berl. Māte 110. vaigu saŗaucis uz smaidiem Vēr. I, 771. Mē̦tra saŗauca uzacis A. XX, 766. ģīmi uz īgnuo pusi saŗauca XI, 52. gribu šuo e̦ze̦ru saŗaukt kâ ve̦cu pastalu! Kurbads. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, sich verkleinern, sich verengern: lapas... saraukušās un palsas A. XX, 642. Lapiņš saŗaucies kamuolā Vēr. I, 782. viņš saraucies un pārvērties par circeni JR. III, 13. ceļš ar˙vienu saraucies šaurāks LP. VI, 931. viņu skaits bija saraucies uz 4 dvēselēm B. Vēstn. izlases teōrijas svars šim brīžam stipri saŗaucies Konv. ² 584. naudas maks saraũcies tāds plāns Dunika.

Avots: ME III, 725, 726

uzkŗaũkât, s. uzkraũkât.

Avots: ME IV, 345

‡ uzkŗaũpêtiês Frauenb., sich aufdrängen.

Avots: EH II, 726

uzkŗaũstît, uzkraũstît, wiederholt, fortgesetzt aufladen, -packen, -häufen: līdumā uzkraustīt žagarus Golg.

Avots: ME IV, 345

uzkŗaũt, uzkraũt (li. užkráuti "hinaufsetzen") aufhäufen, aufpacken, aufladen, aufbürden: tie uzkrāva labību uz ēzeļiem I. Mos. 42, 26. sìenu uzkŗaut uz pantu Dunika, kŗauj, māmiņ, uzkŗaudama triju zirgu ve̦zumiņu! RKr. XVI,148. Sprw.: kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj Br. sak. v. 857. liels cilvē̦ks neuzkrauj atbildību par saviem darbiem citiem Vēr. II, 17. uzkŗāva visu vainu dvēselēm LP. VII, 292. kas mums uzkrāvuši verdzību Kundziņš Kronv. 128. Refl. -tiês,

1) sich aufbürden
Wid.: uzkrāvies sev smagu nastu. nepane̦samu krustu uzkrauties Neik. 5;

2) sich aufdrängen
LKVv., Wid.;

3) ve̦zums uzkrāvies par lielu, die Fuhre ist versehentlich zu hoch aufgeladen worden.

Avots: ME IV, 345

‡ àizraũks, eine dünne Schnur zum Flicken der pastalas Ahsw., Bahten, Gramsden, Wain.; vgl. ŗaũks.

Avots: EH I, 45

‡ àizŗukt Dunika, Kal., = ‡ àizŗaũkties.

Avots: EH I, 47

‡ grauzds, = gŗaũzds: g. laiks Janš. Mežv. ļ. II, 536.

Avots: EH I, 399

ìekraũt, s. iekŗaũt.

Avots: ME II, 29

kraũkât [poln. krukać "krächzen"], kŗaũkât Kand., - ãju, freqn., fortsetzt Schleim., Spiechel auswerfen, husten, sich räuspern: man bij dzirdams, kâ viņš kraukāja Stari II, 109. Refl. -tiês, stark husten, fortgesetzt mit dem Speichel - und Schleimauswerfen beschäftigt sein: kad Püpēdim uznāca kle̦pus, viņš ilgi kŗaukājās un spļāva, Latv. viņš kraukājās mutautiņā Purap. [Nebst kraûklis (s. dies) zu li. kriáukščioti "харкать, откашливаться", isl. hrygw "enreiner Halslaut" (s. Falk - Torp 918) und (?) an. hrogn "Rogen" (vgl. li. kriaukalaĩ unter kraukaļas).]

Avots: ME II, 262, 263

kraume, kŗàume, eine grosse Menge: šinī ļaužu kraumē Zeif. III, 2, 259; ar kraumi, haufenweise Bers.; rieksti, uogas kraumju traumēm Smilt. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 263

kraũpa,

1) sich losgelöst habende Baumrinde;

2) ein Knorren od. knotiger Auswuchs, der sich an einer verletzten Stelle, eines Baumes bildet
Dubenalken, Wirginalen;

3) = kreve 1 Nerft. - Vgl. kŗaũpa.]

Avots: ME II, 264

kraupaîns, s. kŗaũpaîns.

Avots: ME II, 264

kraupe, s. kŗaũpe.

Avots: ME II, 264

kraupes U., Runzeln. - Wohl zu kŗaũpa.]

Avots: ME II, 264

kraũstît [C., PS.] (li. kráustyti), s. kŗaũstît.

Avots: ME II, 264

kraũt (li. kráuti) Edw., s. kŗaũt.

Avots: ME II, 264

kŗaûtis ² (nom, pl.) [Nikrazen, kŗaũtis Gr-Essern], kŗaûtes ² [Līn.], Essern n. U., der Wagenkorb, der Oberteil des Wagens, der auf den Achsen ruht Nigr.: kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš. maisus iekŗāva ratu kŗautēs Apsk. [pusstuopu, kuŗu nuoglabāja kādu ratu kŗautēs zem sēžas Janš. Dzimtene ² I, 148.] Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 296

I krava, kŗava,

1) der Haufe:
liela krava grāmatu Vēr. I, 1029; kravu kravām, haufenweise C.: ... zem se̦nuo parašu un citu ikdienišķu sīkumu kŗavām Druva III, 181;

2) das Kramen
Lös. n. Etn. IV, 97. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 264

kŗavât [Dunika, Lautb., kravât Wandsen], kravât, -ãju, tr., freqn. zu kŗaũt, wiederholthäufen, kramen, packen: tas kŗavāja spēļu kārtis LP. VI, 26. pa Jurģiem nav vaļas šādus tādus iebūvie-šus kŗavāt Vēr. Il, 205. Refl. -tiês [li. kriàvoties],

1) sich wiederholt häufen:
padebešiem kravājuoties, pilnais mēness pazūdas;

2) herumkramen, packen:
viņš kravājas kārtīm gaŗa laika pēc LP. VII, 29, viņš kravājās (umgehen) ar saviem zemniekiem kâ ar malku Doku A.

Avots: ME II, 296, 297

krãvât,

1) wiederholt
kraũt Ruj.;

2) räumen
Für. - Zu kŗaũt.]

Avots: ME II, 269

kravata, der Haufe: lejpus pilskalna bijušas akmeņu kravatas [Wolm.], PS. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 264

kravažas, kŗavažas [Lautb., kŗavaša St.], Gerümpel, alter Kram: kas tad tās par kamanām? tikai tādas kravažas Wain. pēc tās pašas dienas nuolikām mēs tās kravažas Ap. 21, 15. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 264

krupis (li. krùpis), kŗupis BW. 17166,

1) die Krote;
raibs krupis, Wechselkrote (bufo variabilis) Natur. XXXVII. 9. pē̦rkuoņa krupis ir brūns un uz negaisu uzpūšas Sassm. piena krupis (zaļš) zīž guovis Sassm. svilpuotājs krupis (tumšs), Wasserkrote Sassm, lietus krupis, gelbbrauner Grasfrosch Sassm.;

2) wie krupe, auf kleine Menschen bezogen:
kâ krupītis tautu dē̦ls BW. 17166; besonders häufig zur Bezeichnung unartiger Kinder: ak tu krupis tāds;

[3) ein Zwerg
Ruj. - Zu krupt, krūpis, kŗaũpa, aksl. krupa "Krümchen, Brocken", ae. hruf "Schorf, Grind", hréof "rauh" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 630, Persson IF. XXXV, 2033 nnd Beitr. 8621 n. 865, Būga PФB. LXXI, 50, Trautmann Wrtb. 143, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 97.]

Avots: ME II, 287

I kruva, kŗuva Biel. I, 134, 264, Etn. II, 1, aber kruva L., St., Biel. I, 189,

1) der Haufe;
malkas kruva, der Holzstapel L., St., U. grē̦da - malkas kaudze vai citu priekšme̦tu kŗuva Etn.II, 1; kruvām, haufenweise: man uozuolu kruvām MWM.;

2) eine Erhohung, ein Höcker
Spr. Zu kŗaũt nebst li. krūvà "ein Haufen".

Avots: ME II, 291

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

nùoŗaukt, tr., verengen, zusammenziehen: nuoŗaũkt [Dunika] zeķi, den Strumpf abnehmen; kaudzi nuoŗaukt, den Karn- od. Heuhaufen zuspitzen. [Vgl. li. nuraũkti dass.]

Avots: ME II, 842

pakraũt (li. pakráuti), s. pakŗaũt.]

Avots: ME III, 48

paŗaûkt ² Wandsen, Lautb., paŗaũkt Nigr., Dunika, ein wenig enger ziehen (abschliessend): p. cimdiem pirkstus, pastalai purnu.]

Avots: ME III, 93

pãrkraũt, pãrkŗaũt, tr.,

1) über-, umladen, umsetzen :
ve̦zums jāpārkraunuot MWM. VIII, 247. ce̦ru pārkraušana rijās, das Umsetzen der Ofensteine Etn. III, 171;

[2) umtauschen:
pārkpausim nu ce̦purēm!].

Avots: ME III, 161

raũ (verkürzt aus raũg[i])! Līn., Ahs., Tr., Kurs., Libau, Wolmarshof, ràu PS., N.-Peb., Arrasch, ŗaũ Kabillen, ràu ² KL, raû ² Kandau, Bauske, Nigr., Salis, Interj., sieh! schau!

Avots: ME III, 481

ŗaûkt ² Iw., Lautb., Wandsen, Gr.Essern, Kurs., Behnen, U., ŗaũkt Līn., Dunika, raûkt ² Dond., raukt (li. raũkti "enger machen; runzeln") Karls., Sunzel, -cu, tr., enger machen, zusammenziehen: pieri (runzeln), uzacis. aduot zeķei pēda jārauc, lai aizadītu ciet Dond.,Kav. es jau raucu savu cimdu Dond. re̦dz grābējus gan stieptās rindās, gan ŗauktuos baruos nākam nuo darba Lautb. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden, einspringen (von Stoffen) Karls.: tavas uzacis raucās MWM. XI, 177. tas raucas mazāks un mazāks Vēr. I, 783. dienas ŗaucas U., die Tage nehmen ab. - Subst. ŗaukšana, raukšana, das Engermachen, Zusammenziehen; ŗaukšanâs, raukšanâs, das Zusammenschrumpfen, Einspringen; ŗaukums, raukums,

1) die einmalige Tätigkeit des Engermachens, Zusammenziehens;

2) das Engergemachte, Zugespitzte
U.: ja (sc.: zeķes) purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām Janš.; ŗaucẽjs, wer enger macht, zusammenzieht. Dazu rukt, ŗukt; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 353.

Avots: ME III, 587

‡ sakladêt Laidsen, = sakŗaũt: visu juku jukām s. suomā.

Avots: EH II, 417

sakraũpêt C., = sakŗaũpêt.

Avots: ME III, 654

sakraustît, s. sakŗaũt.

Avots: ME III, 654

sakraũt, s. sakŗaũt.

Avots: ME III, 654

‡ skraũpe̦ns Seyersnof, = kŗaũpaîns: s. gurķis.

Avots: EH II, 507

uzkraũkât, uzkŗaũkât, Schleim, Speichel auf etw. auswerfen (perfektiv): uzkraukāt kam virsū.

Avots: ME IV, 344