ņur̂cît [Lis., Wolm., Kr.] (li. niùrkyti "knüllena), ņurku od. ņurcu, ņurcĩju, tr., knüllen, quetschen, quälen: viņa sāka ruokās ņurcīt priekšautu Stari II, 446, [Mesoten]. viņš būtu kādu ķēris, tuo saspiedis, ņurcījis Apsk. mazi bē̦rni ņurka kaķus Etn. II, 81, Lös. Refl. -tiês, sich quetschen, sich abbalgen: bē̦rni, vienā gultā kuopā gulē̦dami, ņurkās Druw. Subst. ņurcĩjums, das Gequetschte, das Gequetschthaben, Gequetschtsein; ņurcîšana, das Quetschen, Quälen; ņurcîtãjs, der (die) Quetschende. [Vgl. aazu Fick KZ. XLIII, 150.]

Avots: ME II, 905

‡ ņur̂cît: auch Gr.-Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, (mit ur̂ ² ) AP.

Avots: EH II, 116