īstens
ĩste̦ns, ìstins 2 Kl.,  eigentlich, echt, recht, wirklich: viņu īste̦nais galva Kaudz. M. īste̦ns tē̦vs, īsténs brālis, īste̦na māsa,  leiblich. es dzīvuoju īsten[i]  (dial. für īste̦n[i]) druoša BW. 7744. jāpaskatās, kas tur puoduos īste̦ni vārās LP. V, 132. tu atnāci īste̦nā laikā,  zur rechten Zeit. [es vadīšu tuos uz īste̦nu ceļu  Glück Jer. 31, 9. īste̦ni dievu bīdamies Tob. 14, 6.]
Avots: ME I, 837, 838
Avots: ME I, 837, 838