īs
īs  (wohl für * īz,  [s. Le. Gr. § 535]), veraltete PRäp. mit dem Dat od. Akk. - Intsr., bis: īs pat nāvei  Manz. Post. 44. īs šim,  bis jetzt Manz. Post I, 95; īs pļaujamam laikam,  bis zur Erntezeit I, 194; īs pašu nakti II, 57; īs tuo,  bis dahin Manz. Lettus; auch mit d. Gen.: īs nāves  Post. I, 520. [Auch bei Glück dies īs: redzēju... iš manim nākam  Apost. 11, 5. četras dienas īs šuo pašu stundu  Apost. 10, 30. cēlās nuo turenes īs vienam kalnam  I Mos. 12, 8.]  Schon Adolphi kennt īs  (bei Manz. izs geschr.) nur von Manz. Werken.
Avots: ME I, 837
Avots: ME I, 837