‡ II činčinât N.-Peb., unbeholfen (z. B. mit einem schwachen Pferd) sich vorwärtsbewegen.

Avots: EH I, 290

činčinât, klingen, klingeln, das Geräusch činč hervorrufen: kas iemauktus činčināja BW. 5133. atslēdziņas činčināt BW. 23177, 1. muiža jau činčina pusdienā.

Avots: ME I, 413