sulaînis, f. sulaine Glück Römer 13, 4, ein (verächtliches) Demin. sulainelis MWM. X, 435, der Bediente, Diener: ja visi gribē̦tu kungi būt, kas tad sulaiņi būs? Jelg. sak. v. 246. Aus estn. sulane "Diener", s. Thomsen Beröringer 280.

Avots: ME III, 1119

sulaînis: duošu kunga sulaiņam BW. 2213. saules sulainīt[i]s 33884.

Avots: EH II, 602