skūt
skũt Karls., C., PS., Ermes, skùt 2 Warkl., Praes. skuju, skuvu od. skūnu Warkl., Pas. IV, 81 f. (aus Malta), Praet. skuvu, auch skūst Stockm., tr.,  rasieren: frizieŗi, kās viņus skuv Stari II, 545. bārzddziņi skuva bārzdas Antrop. Il, 7. ar neskūstu bārzdu Pas. IV, 81 (aus Malta). - skujamais (skujams Karls.) od. skuvamais nazis Smilt. od, skuvamais (falsch geschr.: skuvmais) U.,  das Rasiermesser. - Refl. -tiês,  sich rasieren. Subst. skuvẽjs  Bartscheier U. Neben diesem skū- ein ksū- in gr. ξύω  "schabe, reibe" und ai. kṣ̌urá-ḥ  "Schermesser"; vgl. Trautmann Wrtb. 268. Walde Wrtb 2 525. Die Form skūst ist wohl aus skūt und skust kontaminiert.
Avots: ME III, 908
Avots: ME III, 908