rēķināt

rẽķinât, rēķenēt, -ẽju L., Diez, U., rechnen; beachten, der Mühe wert halten: citam naudas ne vērdina, tūkstuošiem rēķināja BW. 12737, 5 var. skauģis manus kumeliņus ik vakara rēķināja 29959. viņš tuo ne˙maz nerēķina, er macht sich daraus nichts, beachtet es nicht U. voi tu vari rēķenēt, ka tas pareizi ir? kannst du meinen, dass das recht ist? U. Refl. -tiês, rechnen, abrechnen, eine Rechnung abschliessen Spr.: Sprw. dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. tie rēkinājas kâ žīdi pie strimalu tuoveŗa Etn. 1V, 121. Subst. rēķinâšana, das Rechnen; rēķinâšanâs, das Abrechnen; rẽķinums, s. rẽķins; rẽķinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rechnens; rẽķinâtãjs, wer rechnet. Aus mnd. rekenen.

Avots: ME III, 520