pussēdu

pussê̦du Spr., pussê̦dus Ahs., Grünh., pus˙sêdu(s), Adv., halb sitzend: meita atlaidās pussē̦du spilvenī Vēr. II, 646. vazaņķis uzcēlās pussē̦dus A. XI, 569. (viņš) mēģināja celties un bija jau pussē̦dus Janš. Dzimtene V, 205.

Avots: ME III, 434