pur̂ņît, -ĩju (gew. in der Zstz. mit ap-, iz-, nuo-) Plm. n. RKr. XVII, 74, purņuôt Wid., werfen, schmeissen, "nuo kaut kā nuomest vai nuogrūst nuost"; pùrņît ² vaļā, loslassen Lis.

Avots: ME III, 419

pur̂ņît: "ātri mest; bāzt": viņš pùrņī ² visus dzē̦rājus nuo kruoga laukā Saikava. viņš mani nuo mājas pùrņīja ² (trieb?) laukā Heidenfeld; treiben: purņī nu luopus ganuos! Heidenfeld; p. laukā Ramkau, hinausgehen lassen: purņī nu tuo suni laukã!

Avots: EH II, 328