pur̂kšt Jürg., 
-šu,  prusten, schnaufen: citi mazgājās purkšdami Zalktis v. J. 1908, S. 3. 
Elza pašu+laik bija aplipusi ar skudrītēm, purkšdama vien ieskrēja šķūnī R. Sk. II, 159. 
lācis duomājis ar purkšanu nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53. - 
Nebst purkš(ķ)êt und purkstêt zu li. pur̃kšti (prs. purkščiù)  "prusten (wie eine Katze)"; vgl. auch poln. parskać  "schnauben, prasseln, zischen" (nach Krček Grupy 150 f.) und le. purskât.Avots: ME III, 
418