plauks I plauks !  
Interj. zur Bezeichnung eines lauten, klatschenden Schalles:  ielēcis plauks! upē  LP. VII, 428. Vgl. li.  pláukšt dass. Avots : ME III, 
325 plauks II plauks ,  
ein Wischtuch, Scheuerlappen  Bergm. n. U.
Avots : ME III, 
325 plauks III plauks , 
= plaukts  1:  kur tuo liki, kuo tev vakar iedevu? - uzliku plaukā (?) BW. V, S. 226. Avots : ME III, 
325 plauks IV plaûks  2 ,   ein leichtsinniger, nichtiger Mensch  Salis:  ģe̦ne̦rāļi... dusmīgi raudzījās manī, sak, kuo tas plauks te mums aizvilcies priekšā! Latv.  tas jau ir tīrais plauks! (als Schimpfname für Menschen). Avots : ME III, 
325 plauks IV plaûks  2  : auch (mit 
au)  Druw.; 
"gļȩ̄vs cilvȩ̄ks"  (mit 
au)  Rauza; 
"plukata"  (mit 
au)  Vank.
Avots : EH II, 
285 plauks V plauks ,  
Abgang von Flachs  U.; 
zu  plauki. Avots : ME III, 
325 plauks V plauks , ‡
2)  (od. zu 
plaûka  I?) "?": 
izslaucīdama... nuo labās acs tur netīši iemaldījušuos plauku   (ein Stäubchen?)   Azand. 9.
Avots : EH II, 
285