I pil̃num, pil̃numu, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pilns: mē̦rs bija pilnum pilns MWM. VIII, 244. baznīca bijusi pilnumu pilna ar. ļaudīm LP. V, 343.

Avots: ME III, 216

II pil̃num, pil̃numam Aus. I, 56, = pilnam: izpelnīsies pilnum publikas atzinību B. Vēstn. lai visi būtu pilnum apgādāti Juris Brasa 3.

Avots: ME III, 216