I pìevīt, Refl. -tiês, ‡

2) mit sich Windendem angefüllt werden:
kuoks nuo visām pusēm bija pievijies... apiņu vītīm Janš. Bandavā I, 240.

Avots: EH II, 279

‡ II pievît ² Rutzau, bewältigen, übertreffen: gribēja, bet nevarēja viņu (darbā) p.

Avots: EH II, 279

pìevīt,

1) windend, flechtend anbringen, anbinden, fesseln:
Dēkla vija pinekliņu..., pievij (Var.: piepin) dažu mātes meitu pie netikla tē̦va dē̦la BW. 12001, 1 var.;

2) viel, zur Genüge winden, flechten, fertigwinden, -flechten:
raibas vien man telītes, . . . diezgan darba tautiešam zīda valgu pievijuot BW. 16467. kur stārkis sev pērkļus pievijis MWM. IX, 149. Refl. -tiês, windend sich anknüpfen, sich mit etw. verbinden: tad dziesma pievijās MWM. VI, 327.

Avots: ME III, 311