Paplašinātā meklēšana

pastedele, der untere Raum, der Boden der Stadolie: rendinieku ve̦ci puiši pastedelē bubināja BW. 13088.

Avots: ME III, 108

pastèidzîgs, ziemlich eilig, schleunig: jājam, brāļi, pasteidzīgi! BW. 13647.

Avots: ME III, 108

pastèidzinât, ‡ Refl. -tiês, sich beeilen : māte pasteidzinājās, lai nepamanīta iekļūtu līdz Daugava 1928, № 839.

Avots: EH II, 176

pastèidzinât, tr., beschleunigen: suoļus, darbu.

Avots: ME III, 108

pasteiga, die Eile: tuo kalējam vajadzēja ar pasteigu nuokalt LA.

Avots: ME III, 108

pastèigt, ‡ Subst. pasteigšana Siuxt, = pasteiga: iešu ar pasteigšanu pruojā.

Avots: EH II, 176

pastèigt,

1) tr., beeilen, beschleunigen, rasch fördern, fertig machen:
māte skubina sievieti, lai tā savu darbu pasteidz BW. III, 1, S. 23. kaut kūti pasteigtum līdz sijām! Purap. kuo, māsiņa, nu pasteigsi, kad nebiji pasteigusi? BWp. ² 16356. drīzi man vajadzēja, drīz pasteidza māmuliņa BW. 6889, 1;

2) sich beeilen
(mit abhäng. Infinitiv): es pasteidzu ruoku duot BW. 14594; 33643, 1; gew. jedoch so refl. -tiês: nama māte pasteidzās apklāt galdu BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 108

pastel̃le, [das unter od. unten am Webstuhl (stelles) Gelegene]: dē̦lu māte... sēd manā pastellē BW. 22596.

Avots: ME III, 108

pastel̃lêt: tie ir viegli p. (zu schicken) BW. 4174, 2 var.

Avots: EH II, 176

pastel̃lêt, tr., [herbescheiden, senden], bestellen: drēbes, preces, grāmatas, laikrakstus.

Avots: ME III, 108

paste̦nāji, pastenēji Stelp., pastenāji Zögenhof, Passhanf; zu paskaņi.]

Avots: ME III, 108

‡ pastene Diet., = pasteniece U. (Femin. zu pastenieks 1).

Avots: EH II, 176

pastenêt, intr., ein wenig stöhnen, ächzen; das Part. auf -dams, auch in intensiver Bedeutung - heftig stöhnend: lai vilka pret kalnu pa˙ste̦nē̦dams BW. 20942.

Avots: ME III, 108

pastenieks,

1): auch Jauns. Raksti V, 84.

Avots: EH II, 177

past(e)niẽks, pastiniẽks,

1) der Postbote:
pastnieks, kas mūžam nuo viltībām tīrs Dünsb.;

[2) ein mit der Post Reisender
U.].

Avots: ME III, 108

‡ pasteris, f. -re Sonnaxt, = pastaris: Anne bij tī pastere, par visiem jaunākā Sonnaxt. pasterīša meitiņai Ceļi VIII, 378.

Avots: EH II, 177

‡ pipaste Lems., eine Kuh mit kurzem Schwanz.

Avots: EH II, 235

svilpaste,

2): "aušīga sieviete, kas mīl pēc muodes ģērbties" (mit ìl ² ) Warkl.

Avots: EH II, 618

svilpaste,

1) Beiname des Pferdes
im VL.: ķēvīt manu, svilpastīt! BW. 20847 (ähnlich: 27152);

2) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
kur, bāliņ, tādu ņēmi?... es būt[u] tādu svilpastīti ar lubiņu atvilkuse BW. 21225, 12;

3) ein leichtfertiger, eilfertiger Mensch
(mit ìl ² ) Bers.

Avots: ME III, 1158

švilpaste: ķēvīt[e], mana svilpastīte BW. 29788.

Avots: EH II, 661

švilpaste Bw. 27152, 1 var., = svilpaste 1; "ein Leichtsinniger; ein die Arbeit störendes Kind" Aiviekste; "eine feurige, nückische Stute" Holmhof (mit ìl ^2).

Avots: ME IV, 116

šviļpaste, = švilpaste: es būt[u] tādu šviļpastīti uz lubiņas atvilkusi BW. 21225, 7 var.

Avots: ME IV, 116

švipaste,

1) = svipstiķis Erlaa n. U.;

2) = svipaste I N.-Peb.: ķēvīt, mana švipastīte! BW. 27152, 2 var.;

3) "ein geschwätziges Frauenzimmer"
Morizberg.

Avots: ME IV, 116

švùļpaste ² ,

1): "eine unruhige Kuh, die sich von den andern absondert"
Laud.; ‡

2) "?": citiem vīriem brangas sievas, man tik tāda švuļpastīte BW. 27264, 8 var.

Avots: EH II, 663

švùļpaste ² (ķēve) Kl. "?"

Avots: ME IV, 120

‡ vḕ̦rpaste ² Lubn. "matu virpulis, kur mati uz galvas izdalās uz visām pusēm."

Avots: EH II, 777

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gaŗause, langohrig; gaŗaste, gaŗastene, gaŗastu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7

‡ àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.

Avots: EH I, 15

àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.

Avots: ME I, 59

apbadît,

1) mit einem spitzen Gegenstande ringsum stechen;
apb. pastalas, mit dem badîklis (Pfriemen) Löcher in die Pasteln ringsum zum Einziehen der Schnüre stechen Golg.;

2) mit den Hörnern umstossen:
auns apbadīja zē̦nu gar zemi.

Avots: ME I, 76

apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.

Avots: ME I, 134

‡ atkul̃t (li. atkùlti),

1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;

2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês, ‡

4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.

Avots: EH I, 151

atsrauks [wohl zu ŗaukt], eine Schnur, mit der man die Pasteln flickt Etn. III, 129 aus Rutzau.

Avots: ME I, 197

atviept (vgl. atviebt) lūpu, die Lippe aufwerfen Windau, Schlehk. Refl. -tiês: pastalas atviepušās, die Spitze der Pasteln hat sich oben gedreht Sessw. n. U.; cirvja zuobi atviepušies, die Spitze des Beiles ist umgebogen U. Gew. dafür atviebtiês.

Kļūdu labojums:
Spitze = Schneide

Avots: ME I, 211

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė̃ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

badîklis (li. badyklis), badêklis Burtn., badeklis Erlaa, Bers., Aps., ein Mittel zum Stechen, Stossen,

a) das Instrument, mit welchem man die Löcher
(uoses) in den Pasteln durchsticht C., AP.;

b) badeklis - smeiļi nuodrāzts miets, ar kuo rijās iesē̦rtuo mitruo labību mē̦dz izbadīt, lai visur siltums vienādā mē̦rā piekļūtu Bers., Spr.; c) zuo bu b., der Zahnstocher
MWM. X, 895;

d) der Stachel
(Fürecker).

Avots: ME I, 247

badît, Refl. -tiês, ‡

2) gestochen, gestossen werden:
kājas badās Auleja. ‡ Subst. badĩjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Stechens, Stocherns, Stossens; das Resultat des Stechens, Stocherns, Stossens:
maksājiet... manu pirkstu badījumu! BW. 25678;

2) = varas (an den Pasteln) AP.

Avots: EH I, 197

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kuŗš vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

I čapatas Jürgensburg "abgetragene Bastschuhe od. Pasteln."]

Avots: ME I, 404

glaude̦ns,

1) glatt:
gaŗastis tē̦vs, strupaste māte, glude̦ni, glaude̦ni bē̦rni Biel. R. 918;

2) sich anschmiegend:
glaude̦ns kâ kaķis Bers., Sessw., Drsth.

Avots: ME I, 622

ievāršķis,

1) die Pastelschnur, die durch die Löcher
(uosis) der Pastel geht und die Pastel zusammenhält Dond., Illukst n. A. XII, 561;

2) die Pastelschnur, die den Fuss in der Pastel hält -
pastalas auklas lencis, kas nāk pē̦dai pāri Lasd., Tals. n. A. XII, 561;

3) ein Geflecht im Bett, im Wagen
Wend. n. A. XII, 561; (zu ievērt).

Avots: ME II, 87

izguodêt (unter izgùodât ),

1): beehren
(?): kas tuo bija izguodējusi ar vaiņagu Janš. Atpūta № 374, S. 5;

2): kuo es ... pasteidzuos i. par cienīgu lielkungu Līgava II, 282.

Avots: EH I, 451

izrãdît (li. išródyti), tr.,

1) zeigen, sehen lassen, zur Schau stellen:
istabas, savu mantu, savu gre̦znumu A. XI, 147. figūra, kuŗa izrāda se̦nuo ēģiptiešu kuokli Antrop. II, 110;

2) zeigen, an den Tag legen:
puiši jāšus vēl riņķuo apkārt pa sē̦tsvidu, savu veiklību izrādīdami BW. III, 1, 14;

3) vorstellen, aufführen:
lugu, drāmu. Refl. - tiês,

1) sich zeigen, sich erweisen, scheinen:
ve̦lns arī brīžam izrādās kâ gaišības eņģelis Kaudz. M. tev tik tâ izrādās, te ne˙viena navbijis Dīcm. I, 68. pēc nāves izrādījies, ka pastelis mācējis visu savu riju ar naudu pieburt LP. I, 161;

2) sich auszeichnen, sich hervortun:
viņš gribēja izrādīties ar savu spē̦ku. daži puiši meta daudz naudas lielīšanās un izrādīšanās pēc RKr. XVI, 146.

Avots: ME I, 790

izvãrstît (li. išvárstyti),

1) ausfädeln, ausnähen:
diegs jau līdz galam pa puikas biksēm izvārstīts A. XXI, 403;

2) die Schnur durch die Löcher des Leders der Pastel oder des Bastschuhes ziehen
Spr.;

3) wiederholt öffnen:
dažs tē̦va dē̦ls meitu mātes durvis izvārstījis.

Avots: ME I, 825, 826

jêlmene [C., jê̦lmane N. - Peb., jê̦lmina Warkh., jê̦lmiņa ² Ruj.],

1) rohes Fell
Bers.; jēlmenes āda Frauenb., jê̦lmiņa āda Dond., jē̦lmeņu āda Ahs., [jê̦lmaņa āda Wandsen], ungegerbtes Fell;

2) eine aus ungegerbtem Felle verfertigte Pastel,
auch [jê̦lminu PS., Trik., jê̦miņa Ruj., Domopol], jēlmenes od. jēlmeņu pastala genannt Līg.: pastalas bijušas tikai kādam turīgam saimniekam, neģē̦rē̦tas, tâ sauktās jēlmenes A. XX, 53. miruonim kājās āvuši vīzes vai arī jēlmeņu pastalas. bet auklu vietās jēlmenēm bijis jānuocē̦rp vilna LP. V, 58.

Avots: ME II, 112

jê̦lums,

1) das Wundsein, eine Wunde, von der Haut entblösste, blutige Stelle am Körper eines Menschen od. Tieres:
kārklu mizu lietuo pret jē̦lumiem Etn. IV, 119;

2) jē̦lums maizē, der Schlief;

3) jē̦luma pastalas, Pasteln aus ungegerbtem Fell
U.; vgl. jēlmene;

4) das Sodbrennen:
jē̦lums ē̦d mani Adsel;

[5) das Rohsein, die Rohheit, Unreifheit;]

6) der Plur. jē̦lumi, rohe Fleischstücke:
visur jē̦lumi un asinis Vēr. II, 671.

Avots: ME II, 113

kadiķis [Budberg, Kurs., Jakobshof, Stelp., Lesten, Neuenburg, Matk., Pastenden, Schnehpeln, Rahwen, Turlau, Durben, Gramsden, Kalleten, Krohten, Nurmh., Lipsthusen, Sehmen, Grendsen (bei Tuckum), Senten, Frauenb., Danken, Wandsen, Lubbessern, Hasenp., Appricken, Annenhof (Kurl.), Behrshof, Blieden, Fockenhof, Bixten, Behnen, Zeezern, Doben, Doblen, Siuxt, Ellei, Annenburg, Garrosen, Ekau, Mitau, Bergfried, Kandau, Hofzumberge, Würzau, Autz, Sessau, Misshof, Mesoten, Grenzhof, Prawingen, Remten, Spahren, Schlampen, Stenden, Wormen, Planetzen, Kurmalen, Stuhrhof, Setzen, Swethhof, Schönberg, Grünhof, Samiten, Tuckum, Tittelmünde, Wilzen, Weitenfeld, Waldegahlen, Neugut, Wolgunt, A. - Rahden in Kurl. und Kokn., Arrasch und Lös. in Livl.], der Wacholder. [Aus nd. Kaddik; vgl. Thomsen Beröringer 176 und Berneker Wrtb. I, 467. Anderswo dafür paeglis od. ērcis.]

Avots: ME II, 131, 132

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344

kuĩba, kuĩbana, kuĩbe̦na, kuĩbene, das von den Beinen eines Tieres, namentl. eines Seehundes, Hundes u. a. abgezogene Fell Dond. kuibenes āda nuo luopu kājām: es nuopirku divi pāŗi kuibeņu, - tur būs pastalas un ielāpi Nigr. es uzsegšu buļļa ādu ar visām kuibe̦nām BW. 25358. Der Plur. gew. das aus diesem Felle verfertigte Schuhwerk (Pasteln): vedējiņu meitiņām suņa kuibas (Var.: kurpes) kājiņā BW. 20396, 10. ar tiem suņu zābakiem, ar tām kuiļu kuibanām 20396. kas sēd galda galiņā baltām kuņu kuibenēm 20600. kas sēd galda galiņā baltas ķēves kuibenē RKr. XVI, 180. (Bei Wid. kuibenes auch: Gerümpel, Lappen, Fetzen. - Aus den finnischen Sprachen (vgl. estn. koib "Bein"); aus dem Lettischen stammt wohl li. kuibina "eine Ledersohle".]

Avots: ME II, 300

kulbenes,

1) aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata)
Lös. n. RKr. III, 72;

2) aus Pferdeleder gemachte Pasteln
Dobl.

Avots: ME II, 304

labrîtiņas, Pasteln (scherzhaft) Gaiken; Bastschuhe Setzen n. Etn. II, 129.

Avots: ME II, 396

lèkt (li. lė̃kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. -tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

ļur̂dzêt ² [Līn.], auch [ļur̂dzît ² (?) Gudenieki], ļurgt, brodeln: putra vārās, ka ļurdz vien Gold. [ļur̂dzêt Mar., Trik., Bauske, ļur̃dzêt Schrunden, -dzu, -dzẽjüčaluot": strautiņš, pļāpa ļurdz. In Mar. u. a. wird mit ļ. auch das Geräusch bezeichnet, das beim Gehen mit durchnässten Pasteln zu horen ist: sabridis kājās; tik ļurdz vien!

Avots: ME II, 544

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648

II mĩtene: mĩtenes AP., gegerbte Pasteln.

Avots: EH I, 823

II mĩtene, mĩtne [Bauske, mîtne Warkh.], mĩtnene, mĩtna āda, mĩteņa āda Plahnen, gegerbtes Leder: mĩteņu, mĩtnes (Behnen, Bauske), mītna (Siuxt, Hofzumberge) pastalas, Pasteln aus gegerbtem Leder Mag. XIII, 2, 52. viņš apava mītna pastaliņas Vēr. II, 1299.

Avots: ME II, 649

‡ mītnenes, Pasteln von weichgegerbtem Leder Dobl. u. N.-Autz n. BielU. Vgl: mĩtnene (unter mĩtene II).

Avots: EH I, 823

murkšît "die Pastelschnüre einziehen" Ringmundshof.] Refl. mur̃kšîtiês, -uôs, -ĩjuôs,

1) trödeln, säumig sein:
kuo tu tur murkšies?

2) sich abmühen
Burtn. [Aus. d. murksen "herumpfuschen"?]

Avots: ME II, 670

mustît: nevar m. ("veikt, spēt") AP: mustī ("dari! pasteidzies!·) nu jel maz! N.- Peb. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìemustît.

Avots: EH I, 836

nagaža,

1) eine mit Klauen, Nägeln versehene Person, eine Klauenträgerin
Neik.: sveķu cabuls guovi ve̦d daiet nagaža, nuonagažuo RKr. VII, 1178 (Rätsel: die Bürste, die Laus und der mit dem Nagel versehene Daumen). nuo sūnu cisām skuju pilnuo galvu ceļ meža nagaža Bārda;

2) der Trödler (die -in), eine Person, die alles oberflächlich betreibt, langsam arbeitet, langsam isst, ein Juxmacher (eine -in):
kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. dē̦lu māte, negažiņa sēd manā pastellē BW. 225596;

3) der Jux, Tand, etwas Wertloses:
iešļāca viņam zirņu atliekas ar visām nagažām ģīmī Janš. kas tādas nagažas divi reiz dziedās? BW. 20749;

[4) nagažas"?": šis nu dabūja labas nagažas (= Prügel?)
Planhof.]

Avots: ME II, 686

nīteņu pastalas, Pasteln von gelbem Leder Peb.

Avots: ME II, 747

nùodriskis [li. nudrìskęs] Libau, [nuodriškis Für. I], nuodrisis (part. praet.), zerfetzt, zerlumpt: nuodriskis [nuodrisis Autz, Grünh.] un nuoskrandis vīrietis Janš. puikam ar tas svārķelis nuodrisis A. XVIII, 495, [Talsen, Behnen, Kursiten. nuodrisusi kāja Rönnen "ein Bein, an dem das Strumpfband oder die Pastelschnüre sich gelöst haben." nuo kuoka nuodrisis(= nuoplīsis) kāds gabals Neu - Bilskenshof].

Avots: ME II, 777

nuõmalene, der Rand der Pasteln Naud.

Avots: ME II, 816

nūžaukla, die Schnur, die die Spitze der Pasteln zusammenzieht Lems., Salis n. U., [Bielenstein Holzb. 685.]

Avots: ME II, 755

nužģinât, nužģît, - ĩju,

1) schnüffeln, wühlen, in Unordnung bringen:
cūkas nužģī miežu tupiņas Naud.;

2) nužģināt, die Spitze der Pastel zusammenziehen
Lems., Salis n. U., [Bielenstein Holzb. 685].

Avots: ME II, 754

nužgums [Bielenstein Holzb. 685], nužinãjums,

1) die Spitze der Pasteln
Lems. n. U.;

[2) nužgums "ein schwer loszuwickelndes Gewirre"
MSil.]

Avots: ME II, 754

pajàukt,

1) ein wenig umrühren:
p. biezputru, lai nepiede̦g; übertr.: šās precības vajag pajaukt, lai puisis pasteidzas Nigr.;

2) von oben ein wenig auseinander streuen:
p. siena gubu.]

Avots: ME III, 36

pakaļkãja, der Hinterfuss, Hinterlauf: kad pavasari vabuolēm bē̦rni pakaļkājās, tad jāpasteidzas agri sēt Etn. II, 72.

Avots: ME III, 40

pamuñdrêtiês, = pasteigties: ja es nebūtu pamundrējies, tad nebūtu vis nācis galā Wain.

Avots: ME III, 73

paskaņi [Dond., Wandsen, N.-Peb., paskaņepi Wellig 86], paskaņas Ahs., paskanes Grünh., paskanāji BW. 3862, [paskenāji Zögenhof], die männliche Hanfstaude, der Passhanf, Fimmel. Bei L. paskaņiepi. [Am ehesten nebst paste̦nāji dass. nach Būga KSn. I, 188 nebst slav. poskons zu gr. πέσχος "Haut, Rinde", schwed. fjas "Flaum", ahd. faso "Franse" u. a.]

Avots: ME III, 100

pastala, eine Art Sandalen, die "Pastel", lederner Bauerschuh; zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier ergreifen: gribējis ņemt zaķa pastalas un bēgt A. XX, 145. kas ve̦cākus neklausa, valkā zaķa pastalas, wer den Eltern nicht gehorcht, führt ein unstätes Leben; zaķa pastala comm., dei Feigling. [Nebst estn. pastal dass. zunächst wohl aus r. постола, s. Thomsen Beröringer 207.]

Avots: ME III, 106

pastalâda, das Pastelleder MWM. VIII, 403.

Avots: ME III, 106

‡ pastalaîns, "Pasteln" anhabend: pastalainuo kāju Daugava 1928, S. 59.

Avots: EH II, 176

pastalniẽks, [pastelnieks">pastelnieks bei Bielenstein Holzb. 687], einer, der Pasteln trägt: tūdaliņ, tagadiņ, pastalnieki dancuos BW. 24196; auch als Schimpfwort gebraucht: tu esi beidzamais plītnieks un pastalnieks JU.; [so auch ein Femin. pastalnīca Jaunie mērn. laiki I, 153].

Avots: ME III, 106, 107

pastrelle N.-Peb., = pastelle">pastelle.]

Avots: ME III, 109

pasts, paste">paste, die Post; pastuos braukt, mit Vorspann, mit Schiesspferden befördern.

Avots: ME III, 109

pašuve,

1) das Futter, [der Rockstoss
A.-Schwanb.]: kurpei iekšpusē pašuve labu gabaliņu atlupuse nuost Duomas I, 10;

2) die Pastel
[Korwenhof], Mar., Lettin n. Etn. I, 122. pašuves bakstīt, die Löcher, Öhren an den Rändern der Pasteln durchstechen zur Einfädelung der Pastelschnüre Mar. n. RKr. XV, 129.

Avots: ME III, 117

‡ pieŗaũkt Dunika, (mit aû ² ) Frauenb., = piêraûkt ² : p. zeki Dunika. vajaga р. cietāki, — par jȩ̄lu atstāta (beim Einziehen der Pastelschnur).

Avots: EH II, 269

pìevil̂t, betrügen: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs. vienreiz suni pieviļ ar kaulu, uotrreiz ne ar gaļu nepievils. es pievīlu meitu māti...: viņa man krē̦slu cēla, es pasteidzu ruoku duot BW. 14594. suolīj[a] man tautu dē̦ls sieku sīka sudrabiņa; kad pievīle, neiedeve ne vērdiņa lielumiņu 15520. māsa juo (= viņu) pievila (sic!) Pas. III, 315. Refl. -tiês, sich versehen, betrogen werden, sich betrogen fühlen: pievilsies tu, meitiņa, puiša vārda klausīdama BW. 12415, 6. ja viņš ir dažreiz maldījies un pievīlies, tad tuomē̦r viņš vienumē̦r ir pūlējies Vēr. I, 1190.

Avots: ME III, 311

I ŗauceklis, ŗaucene, raucene Grünh., Kav., raũcene Jakobshof, raucenis, ŗaucis, die Schnur an der Pastel: vai ŗaucenes nuoviji? man tik pastalas raucenis jānuobeidz JK. III, 3. Sprw.: sarāvies kâ ŗaucis. - Vgl. ŗauks.

Avots: ME III, 587

ŗaũks Nigr., die Pastelschnur Lasd.: pastalu raukus un auklas LA. sakruokā ar labi stipru ŗauku N. Bartau. Zu ŗaukt.

Avots: ME III, 587

rē̦da U., rēde, der Rand: rē̦das (rẽdes Lautb.) vien nuo pastalām atlikušas, nur die Ränder sind von den Pasteln übriggeblieben U. tautu meitas vaiņagam rēdes vien palikušas BW. 24515. rē̦das "Lumpen, Fetzen": nuoplīsis tâ, ka rē̦das vien palikušas Grünh.

Avots: ME III, 517

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME III, 694, 695

sapļekšinât, ‡

2) = saplekšinât 2: mieži ... sagrābājami, tikai jāpasteidzas, kamē̦r neuznāk ... lielie lieti un visu nesapļekšina dubļuos A. Upītis Laikmetu griežos II, 156.

Avots: EH II, 438

saraucene Grünh., eine Pastelschnur.

Avots: EH II, 440

‡ saŗaûcis ² Siuxt, eine Schnur od. ein Riemen zum Zusammenziehen der Pastelspitze.

Avots: EH II, 445

saraũks, die Pastelschnur: ja purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām, tad paņe̦m ziemā nuovītu saŗauku un saŗauc vietu par jaunu Janš. katrā vadzītī piesieta... saitiņa, aukliņa vai pastalas saŗauks ders. Dzimtene ² II, 447

Avots: ME III, 725

saraukt: saraucamais (wo?) "eine Pastelschnur".

Avots: EH II, 441

sastuostîtiês, anfangen zu stottern: Maruža bij sastuostījusēs, bet Jēpis bij pasteidzies tik lasīt Duomas I, 1303.

Avots: ME III, 750

siksnauklu pastalas BW. III, 1, 16, Pasteln mit Riemen (anstatt der gewöhnticheren Schnüre).

Avots: ME III, 837

skust (li. skùsti "schaben"), Praes. skutu, skūtu (?) L., U., skušu Warkl., Nigr., Memelshof, Gr.-Buschhof, Praet. skutu, tr., kratzen Wessen, rasieren U., kurz abschneiden Nigr., Haare abschneiden (z. B. am ungegorbenen Pastelfell) U.; schälen Prohden, PlKur.: bārdu skust V. skut nuo labās puses vienu ūsu! Pas. IV, 84 (aus Warkl.). (3. prs.) skuš tiem matus nuost Janš. Bandavā I, 140. skutamais nazis, das Rasiermesser L., U. - skutiet, bē̦rni, kartupeļus! BW. 28476, 4. Refl. -tiês, sich rasieren Pas. IV, 84 (aus Warkl.), PlKur. In Kurmins Wörterbuch dazu ein nomen agentis skutājs "tonsor". Nebst šķaute (und čech. skutiti "zusammenscharren"?) wohl zur Wurze( von skūt und skurinât, s. Trautmann Wrtb. 268, Persson Beitr. 375, Valde Vrgl. Wrtb. II, 552 f., Johansson IF. :CIX, 126.

Avots: ME III, 907

sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,

1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv ² 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;

2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;

3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;

4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;

5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.

Avots: ME III, 924, 925

sprîdis (li. sprindỹs, gen. sprìndžio "Spanne" in Dusetos Tiž. II, 474),

1) gen. s. sprīda LP. III, 40, eine Spanne
U.; die Breite der ausgespannten Hand U., Bielenstein Holzb. 375; die Spanne vom Daumen bis zum Mittelfinger U.: ar sprīdi mest, nach Spannen messen U. lielais sprīdis, die Länge vom Daumen bis zum Mittelfinger nebst Zugabe des ersten Mittelfingergelenkes (zum Abmessen der Pastellänge) Biel. n. U. laika sprīdis, die Zeitspanne. nuo tās dienas jau labs laika sprīdis bija aiztecējis De̦glavs Ve̦cais pilskungs 44. iešu vēl tuo mazuo ceļa sprīdi A. v. J. 1904, S. 3. vai man liktenis nav par sprīdi labāks par viņas likteni? Rainis. caur sprīdi līst, Bezeichnung eines zur Belustigung aufgegebenen Kunststückes U.;

2) sprīdis Oppek. n. U. od. sprīža tārps U., eine Spannraupe;

3) Demin. sprīdītis, der Däumling:
ielīdis sprīdītis ar uolekles gaŗu bārzdu LP. VI, 556. Wohl zu sprañda, s. Trautmann Wrtb. 278; vgl. auch Persson Beitr. 873 und spriêst.

Avots: ME III, 1021

spur̂sàukla (?), die Pastelschnur Serbigal.

Avots: ME III, 1033

steidzinies, steidzienuos, zur Verstärkung von stèigtiês; steidzinies (Var.; steidzenies, steidzienuos) pasteidzuos par citām māsiņām BW. 7855.

Avots: ME III, 1058

strubaste Suhrs n. FBR. VII, 44, = paste">strupaste.

Avots: ME III, 1093

strupastis: auch Salis; fem. strupaste: strupastes ķēve Tdz. 56953.

Avots: EH II, 590

strupastis U., V. (f. -te), strupasts (?), strupašķis U., LP. V, 87 (f. -ķe), ein Stumpfschwanz U., ein Stutz V.: man māmiņa iede̦vuse strupastīti telēniņu; nuo tā viena strupastiņa (Var.: strupastīša) pilni... tīrumiņi BW. 16452, 2. visas zivis kūtī, strupaste vien lai paliek LP. VII, 542. strupasti suņi Vēr. II, 1177. - strupaste, ovis brachyura Konv. 47.

Avots: ME III, 1095

švipste,

1) = paste">švipaste 3 Morizberg;

2) "wer haltlos (ein wenig lispelnd) geschwätzig, eilig und flink im Sprechen und Gehen ist; wer Neuigkeiten zu verbreiten und zu schmeicheln pflegt"
Vīt.;

3) "ein Frauenzimmer, das - um gewandt zu scheinen - flink, aber plump und zwecklos sich bewegt"
Kalz.

Avots: ME IV, 116

II svīta U., svīte U., eine Art von Weiberröcken (St.) od. - wämsen ohne Ärmel L. (svīte); ein langes Weiberkamisol C.; eine Überjacke der Frauen (svīt(iņ)a) Saikava; ein weiter, wollener Rock Infl. n. U.; der Männerrock (svìti ² ) Golg., (svīta) Saikava; ein Feiertagsanzug (svìts ² ) Golg., (svìta ² ) Lubn.; ein Halbrock (svītiņa) Infl. n. U.; "svārki"(svìta ² ) Warkl.; ein Mantel (svīte) Infl. n. Konv. ² 134, (svìta ² ) Kl., Pilda, Warkh., ein kurzer Mantel (svìte ² ) Saikava; ein faltiger Überrock mit einem Gurt (svīta) Infl.; ein schlecht sitzender oder ein stark abgetragener Rock (svīte) Laud.: viņai svīte (Var.: vamži) mugurā BW. 8053, 2 var. zili brunči, zila svīte 21529. tautu dē̦ls lielījās, piecas svītas, trīs kažuoki 21643, es apģērbu dzelta svīti 34120, 2, sievieši bij apvilkuši pagaras svītas Libek Pūlcis 36, uzvelc savus svītus, - šuodien svētdiena! Golg. aizāķējis svīti Druva II, 405. kur lai lieku tādus svārkus? svītes es tev nepastellēju, bet tu man tādu esi izšuvis Laud. Aus r. сви́та "верхняя, широкая, долгая одежда".

Avots: ME III, 1164

tālaîns Spr., (mit â) Warkl., weit, in der Ferne wohnend: pasterīte saderēja tālainās tautiņās BW. 7783 var.

Avots: ME IV, 144

tũļa Arrasch, Bauske, Jürg., Kurs., Ruj., Salis, Salisb., Selg., Stenden, Widdrisch, tûļa Erlaa, Gr.-Guschh., Kalz., Kl., tûļa ² MSil., tūļa ² Bers., Golg., Prl.. Sessw., Stom., tūļa U., Spr., Lenzenhof n. Etn. II, 17, Dond., Fest., Lasd., Laud., comm., wer mit nichts fertig wird ("kam darbs neveicas") U.: es tā tūļas negribēju, man tas tūļa (Var.: tūlis) gadījās: divi stundas kājas āva, trešuo jūdza kumeliņu BW. 21872. man zūd . . . cerības uz šuo tūļu . . . tas ne˙kad nevar saņemties un ne˙kuo neizdara Janš. Bandavā I, 286. kamē̦r tie tūļas uzsliesies nuo migas Veselis Saules kapsēta 116. tūļu pasteidzināja drīzāk ar dziesmiņu . . . BW. I, S. 330. Zu tūls II.

Avots: ME IV, 281

uzkuôda V., uzkuods LKVv., Plur. uzkuôdi (li. gen. pl. užkandų̃ Jušk. SvD., No 124,4), der Imbiss; uzkuôdas, das Dessert, der Nachtisch Dr.: māte pasteidzas sarīkuot uzkuodu Pasaules lāpītājs 155. pacienādams tuos ar šņabi un uzkuodu Janš. Dzimtene2 III, 47. visādas aukstas uzkuodas Seibolt. artists, pienācis pie bufetes, apskatīja uzkuodus Zeltmatis. tādu labu svētdienas uzkuodu Janš. Bandavā II, 172. es dabūšu ābuoļus uzkuodai Cālītis Dzīvība 104. kungs uzliek klaipu maizes, spaini alus, bet Ansim tas tik tâ uzkuodam LP. IV, 9. tevî ar māsu uzkuodam patērēšu VI, 502.

Avots: ME IV, 348

uzzaļuôt, grün werden: rudzi jau labi uzzaļuojuši. nātres, kuras... piesaulītē bija pasteigušās uzzaļuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 118. jumts bija sūnām pārklājies, kas jauki uzzaļuoja, kad tuvuojās rudenis Daugava I, 1060.

Avots: ME IV, 400

I vārstît (li. várstyti "mehrfach einfädeln; mehrfach die Türen öffnen und schliessen") Karls., (mit ā̀r ² ) Kl., -u, -ĩju,

1) reihen, anreihen
U.;

2) flechten, nähen
U.; schlecht (in Eile, mit grossen Stichen u. s. w.) nähen Stenden (mit ãr); "dažādi savērt, sapīt" Wessen: vīzes vārstīt, Bastschuhe flechten U., Bers., Salis, Sessw.; Pasteln mit Schnüren versehen Spr.;

3) vãrstît Frauenb., Orellen, Wolm., (wiederholt) auf- und zumachen; riegeln
U.: nevārsti durvis par velti! Frauenb.; muti vārstīt Ar.;

4) "?": man sāpes vārsta ruoku Wessen. Refl. -tiês, sich (wiederholt) auf- und zumachen:
durvis vārstās. vãrstîties pa durvīm Segew. "wiederholt aus und eingehen". vārstās debesis Neuenb., es wetterleuchtet. Zu vẽrt.

Avots: ME IV, 510

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114