nomirt
nùomir̃t [li. numir̃ti], intr.,  sterben (perfektiv): mirt es miru, nenuomiru BW. 27372. sieva nuomira nedēļās Neik. bē̦rni nuomira vē̦de̦ra lĩgā Kaudz. trīs dieniņas nezināju: piedze̦mamu, nuomirstamu, tautiņās aizve̦damu RKr. XVI, 141. Subst. nùomirums,  das Abgestorbensein: tīklenes nuomirums Preip. 41.
Avots: ME II, 820, 821
Avots: ME II, 820, 821