muļķot

muļˆķuôt, muļķêt, -ẽju, tr., foppen, betören: brāļi viņu muļķuoja kâ agrāki JK. V, 30. nuoslē̦pumainie spē̦ki muļķē apzinīguos prātnieķeļus Stari II, 451. Refl. -tiês, albern, sich dumm, albern benehmen: kuo tad nu muļķuojies? JK. V, 33.

Avots: ME II, 666