I makņa, der Sumpf, moorige Stelle [Kokn.], Spr. [Zu li. makonė "Pfütze", maketynė "Kot", slav. mokrъ "nass, feucht", r. мóкнуть "nass werden", мочáга "feuchter, sumpfiger Ort" u. a. bei Berneker Wrtb. II, 69 f. und Trantmann Wrtb. 167.]

Avots: ME II, 554

II makņa "maisītājs, rakatājs" Bers.: visu te samaknījis kâ tīrais makņa;"kas rakņājas" Sessw., N.-Schwanb., Sinolen, Pampeln.]

Avots: ME II, 554

III makņa,

1) Brotteig (verächtlich):
pilna abra makņas Zeezern;

2) etwas Zerquetschtes
Jūrg.)

Avots: ME II, 554