kul̃durēt, -ẽju, tr., schütteln, hinund herschwenken: kad jūŗas eža uoliņas kuldurē, tad viņas izirst vairākuos gabaluos Vēr. II, 1184. Refl. -tiês, geschüttelt werden, sich bewegen: uolu kaste braucuot ļuoti kuldurējās; kad tik uolas nav saplīsušas Wain., Kalleten, Dond. [Zu kuldît.]

Avots: ME II, 306

kul̃durêt, Refl. -tiês: rati kuldurējās pa nelīdze̦nu ceļu Schnehpeln.

Avots: EH I, 670