I kàitêt, - ẽju,

1) intr., brennen, sengen:
saule kaitēt kaitēja Balss;

2) tr., heiss machen, durchglühen, durchwärmen:
akmeņus, dzelzi Sessw., Ruj., C. Refl. -tiês, sich wärmen, ein warmes Bad nehmen: šķidrumā jākaitējas Etn. IV, 113. Zu kaist.

Avots: ME II, 136

I kàitêt,

2): k. dzelzi auch AP., Oknist.

Avots: EH I, 575

II kàitêt ² , - ẽju, spielen, tändeln: bē̦rni kaitē; puiši ar meitām kaitē Infl.] Refl. -tiês C., spielen, charmieren, necken, tändeln: kad es biju jauna meita, es ar dažu kaitējuos BW. 9979. saulītē sē̦dē̦dams, ar puķīti kaitējuos 11423. uz ielām kaitējas bē̦rnu bari MWM. VIII, 117. Vgl. kaitinātiês.

Avots: ME II, 136

II kàitêt ² ,

1): kaķis kaitē ar peli Warkl., Zvirgzdine;

2) auf einem Musikinstrument spielen
(kàitēt ² ) Zvirgzdine. Refl. -tiês: auch Bērzgale, (mit ài ² ) Oknist, (mit aî ² ) AP. skaistie mati, kas ar jums kaitēsies? Kaudzītes Matīsa dziesmiņas 1872, S. 6.

Avots: EH I, 575

III kaitēt, zustossen, begegnen, nuotikt Für. I.]

Avots: ME II, 136

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt ² Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136

kaĩtêt: mit aî ² auch Iw., Siuxt; guovij kait, die Kuh ist krank Siuxt. paegļu sēnes pēc smeķa nekait (schmecken gut) Salis. lācenes ne˙kas nekait (schmecken gut) ebenda. kad jau ve̦cums kaiš, wenn man älter wird Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "älter").

Avots: EH I, 575