cīrulis
cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis,  Haubenlerche, cīrulītis  als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi  "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti  "zirpen", r. чири́кать  "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига  "Haubenlerche".]
Avots: ME I, 391, 392
Avots: ME I, 391, 392