Paplašinātā meklēšana

I vâcele,

1): auch Gr.-Buschh., Skaista, (mit â ² ) Ramkau; ein rundes Holzgefäss (mit einem Deckel) zum Kleideraufbewahren
Saikava; ein Gefäss aus Lindenrinde, in dem man Pferden Hafer brachte Mahlup.

Avots: EH II, 761

I vâcele Bers., Drosth., Kl., Kr., Prl., Sessw., Sunzel, vâcele ² Dond., Iw., Karls., Tr., vācele Bolwen (unbek. in Dunika, Kaugershof, Ruj., Salis, Widdrisch),

1) ein Gefäss aus Baumrinde, Kober
U.; ein Paudel aus Birkenrinde Nigr.; ein geflochtenes Gefäss Plm.; ein geflochtener Korb Stelpenhof, (mit â ) PS., Smilt., (mit â ² ) Stenden; ein geflochtenes Gefäss mit einem "luoks" Frauenb. (mit â ² ); ein viereckiges aus Pergeln geflochtenes Körbchen Rudbahren; ein Körbchen zum Kartoffeltragen (mit â ² ) Talsen; ein Körbchen zum Tragen von Mehl N.-Schwanb. (mit â ), Stürzenhof, zum Tragen von Getreide Zaļm.; eine Art hölzerner Eimer mit Deckel, worin flüssige Speisen aufs Feldgetragen werden (mit â ² ) Gramsden; "ein deckelförmiges Gefäss" (mit â) Nötk.; "ein hölzernes Kistchen" (mit â ² ) MSil.: vācele se̦nuos laikuos derējusi arī ē̦damu lietu glabāšanai PS. kriju vācele, ein Gefäss aus Borke Bielenstein Holzb. 354, 356. ganu vācele, ein Frühstücksbehältnis für den Hirtenknaben 343. linu sē̦klu vācele, ein Behältnis für Leinsaat 343. miču vācelīte, eine Haubenschachtel 354. miltu vācele, ein aus Kiefernwurzeln geflochtenes Behältnis für Mehl Stürzenhof. viegla vācele, ein leichter Korb Bielenstein Holzb. 353. me̦ldiem šūta vācelîte BW. 16793. edz, kur nāca al[u]s vācele! 19639, 3. krējuma vācelīti 31038 var. gul... kâ bunduls vācelē 29258 var. četras uolas vācelā 30068. ieliec, meit, lakatus vācelē! Plm.;

2) ein Getreidemass ( ¹ / ₃ Lof) Zvirgzdine (mit â );

3) eine Art Hut
Kundziņš Smiltene 35;

4) fig., salašņu (Sessw.) od. te̦nku (Memelshof) vācele, eine Klatschbase; ein Schimpfname (für ein Frauenzimmer)
Frauenb. (mit â ² );

5) "ein kleiner Deckel"
(?) Nötk. (mit â ). Dazu li. dial. acc. s. vokelâiti (-i aus -į oder -ę) "ein geflochtenes Körbchen" bei Arumaa Lit. mundartl. Texte 10. Nach Zubatý BB. XVIII, 244 zu vâks, wozu und gleichzeitig zu vākt es auch Bielenstein Holzb. 343 stellt. Wenn vâks 3 aus dem deminutivisch aussehenden vācelis I abstrahiert ist, gehört vācele formell wohl zunächst zu vākt; zur Bildung vgl. le. tēsele, šūpelis u. a. Le. Gr. § 172a.

Avots: ME IV, 490, 491

II vācele,

1) der Querbalken an der Stubendecke
(mit ã) Plm., Smilt.: striķis ir aizvē̦rts aiz vāceles Plm.;

2) Plur. vāceles Grünh. n. Etn. IlI, 66, Lieven-Behrsen, vācelas Naud., der untere (gewölbte) Teil des Schornsteins (zum Räuchern).
Wohl aus vārcele, vgl. Le. Gr. § 103a.

Avots: ME IV, 491

‡ III vâcele Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73 "bļāvējs"; vgl. vācelis II 1.

Avots: EH II, 761

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193

II marga,

1): die Bed. "Flitter"
ist ganz unsicher; vgl. auch BW. 5869 nebst den Varianten;

4): marga Auleja, plur. mar̂gas Warkl., die Spitzen (Frauenhandarbeit);
šķeternica tautu meita diegus vien šķeterēja; ... diegu m. ("?"; Var.: murga) ruociņā BW. 7024, 1; ‡

5) "?" : edz kur m. vācelīte (Var.: me̦ldiem šūta vācelīte) pār jūriņu atlīguoja; līguos pate šuvējiņa pakaļ margas vācelei BW. 16793, 1.

Avots: EH I, 783

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

‡ nùošņakât, schmatzend aufessen; nuošņakā visu (gaļu) Saul. Laimes vācele 32.

Avots: EH II, 97

‡ paģaubt,

1) totschlagen
PV.;

2) "paķert, pagrābt" Heidenfeld: gan jau nu paģauba viņas puisis: ja bija viens pats, pameta acis apkārt ... un sagrūda (sc.: uolas) azuotē Saul. Laimes vācele 32.

Avots: EH II, 136

pìelùocît, (zusammenfaltend) füllen: pūru. Auch von Liedern gesagt: pieluocījuši līdz malam dziesmu vāceles Aus. pieluocīt vē̦de̦ru, sich satt essen Schujen.

Avots: ME III, 270

pìemiekšêt, anfeuchten, feucht machen: circeņu vācele piemiekšē̦ta BW. 19280. pirmā vaina (sarkanais plankums) dziedējama, piemiekšējuot ūdenim ... uogles vai pęlnus BW. I,185.

Avots: ME III, 274

‡ pìespradzinât "?": babaļu vācele piespradzināta Tdz. 56863 (aus Asūne).

Avots: EH II, 272

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts ² Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits ² Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts ² Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts ² Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte ² Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis ² Salis, prìevis ² Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte ² Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. ² 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

I vācelis U., St., = vācele I 1; vâcelis ² Frauenb., Kurs., ein Körbchen aus Birkenrinde; vâcelis Nitau, ein aus Wurzeln geflochtenes Körbchen.

Avots: ME IV, 491

II vācelis,

1) einer, der laut spricht, schreit:
nuo šitā vāceļa ausis jātur cieti; cits jau lai neduomā tikt pie vārda Vīt.;

2) verächtliche Bezeichnung für einen, der kein Geheimnis für sich behalten kann, einen Schwätzer:
tas jau tikai tāds vācelis! Sessw. In der Bed. 2 vielleicht zu vācele I 4. Zur Bed. 1 vgl. vākšêt, vākša und vākstêt. Neben diesem u̯āk- ein u̯āg- in li. vógrauti "krahlen" und lat. vāgīre "wimmern", ein u̯āgh- in gr. ἠχή "Lärm" u. a., ein vāk̑ in ai. vāš̍ati "schreit, brüllt", ein u̯ek- in le. vēkš(ē)t.

Avots: ME IV, 491

vâks,

1): pūra vāki (Var.: v.) BW. 7901. (tīnei) vāciņš virsū 33412, 1. akas v. (mit â ² ) Siuxt. acu vākus Janš. Dzimtene II, 246. acu vāciņš Sonnaxt, Lttic. 138; dabāsi par vākiem (Lippen)
Nautrēni;

3): circeņu vāciņš (Var.: vācele) BW. 19280, 3.

Avots: EH II, 761

vâks (li. vókas "Augenlid"),

1) der Deckel, die Stürze:
trauka vāks. acu vāki, die Augenlider U. gliemeža vāks, die Muschelschale. grāmatas vāki, der Einband eines Buches;

2) die obere Hälfte (der Schlägel) einer Flachsbreche
Bielenstein Holzb. 521 ;

3) ein Getreidemass
("1 ¹ / ₂ sieka liels labības mē̦rs, taisīts nuo saluocīta kuoka plānas kārtas") Dond. Zur Bed. 3 s. vācele. Wohl mit Leskien Abl. 378 und Nom. 179 zu vākt zu stellen; zur Bed, vgl. das von Leskien l. c. zitierte li. apvokti "verwahren". Neben diesem u̯āk- ein u̯ēk- in slav. věko "Deckel, Augenlid".

Avots: ME IV, 494

vâkt C. (li. vókti "beschicken"), vàkt Neuenb., PS., (mit à ² ) Kr., Prl., (mit â ² ) Iw., Karls., Lautb., Līn., Rutzau, Praes. -cu (U.) od. -ķu (Autz n. U., Frauenb., Rutzau) od. -ku (Lautb., U.), Praet. -cu od. (Autz n. U.) -ķu (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Dond., Drosth., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Ruj., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm.),

1) deckeln
(?) U.;

2) ernten
U., Bielenstein Holzb. 343, Memelshof, (mit â ) Sehren; zusammennehmen, wegschaffen, unter Dach und Fach bringen U., (mit â ² ; Praes. und Praet. -cu) Adiamünde, Bauske; sammeln (mit à ² ; Praes. und Praet. -cu) Erlaa, Kl., (mit â ² ; Praes. und Praef. -ķu) Dunika, Frauenb.: kartupeļus vākt (einheimsen) Bauske, Memelshof, Sehren. sēnes vākt Dunika. vāc savas mantas kuopā! Adiamünde. vāc traukus pruom nuo galda! Siuxt, Sonnaxt. dzirdēja paipalu mātīti... vāķam kuopā izklīdušuos cāļus Janš. Dzimtene ² I, 49. vākdams ceļu, tas ir ar grābekli sagrābstīdams un uzlasīdams nuobirušuos siena kušķus Bandavā Il, 75;

3) (ein Kind) warten
(mit à ² ) Sonnaxt, (mit â ² ) Dunika (Praes. und Praet. -cu od. -ķu), Frauenb., Gold., Siuxt (Praes. und Praet. -cu); hüten, aufpassen: steidzies mājās bē̦rnus vākt Janš. Dzimtene ² I, 219. es vākšu mazuo Paipala 14. ķēvi viņš ne˙kad daudz nevāķis 50. Sprw.: kam lieta piede̦r, tas tuo vāķ Birk. Sakāmv. 76;

4) auffordern:
brālīti sērsti vāķu (Var.: aicināju) BW. 15902 var. ve̦lns... vāc tuo atkal dancāt Pas. V, 369 (aus N.-Bartau). vācis, lai nākuot dancāt ebenda. Refl. -tiês,

1) sich zusammentun
U.: mēs turējāmies un vāķāmies, un nu es viena un atstāta! Janš. Bandavā I, 308;

2) sich wohin begeben, zurückziehn, Zuflucht suchen
U.: vāķies nuost! packe dich fort! U., Frauenb. tā uotra vāķas nu pruojām Janš. Precību viesulis 29. lābāk vākšuos istabā pie mātes, lai man... neuzbrūk Līgava I, 95. - Subst. vākšana,

1) das Ernten, Sammeln, Zusammennehmen;

2) das Warten, Hüten;
vākums,

1) das einmalige, vollendete Ernten, Sammeln, Zusammennehmen; das Gesammelte, die Ernte;

2) das einmalige, vollendete Warten, Hüten;
vācẽjs, vāķẽjs,

1) wer sammelt, erntet, zusammennimmt:
pūķis... bijis mantas vācējs LP. Vl, 52. jau kūmiņas paē̦dušas, nav galdiņa vāķējiņās (Var.: jēmējiņas) BW. 1484;

2) wer (Kinder) wartet, hütet.
Vgl. vâks und vācele I. Hochle. vàkt = wohl aus *vãkt, und vâkt ² woht aus vâkt; vàkt in Neuenb. und bei PS. kann aus Mundarten mit vâkt ² entlehnt sein.

Avots: ME IV, 495

II vezele (li. vežẽlė "vogonas" bei Būga Aist. Stud. 66), = vācele: vezeli piņ nuo skaliem Sassm. n. RKr. XVII, 63. Zu vezis.

Avots: ME IV, 546