Paplašinātā meklēšana

‡ àizčurât, Urin lassend beschmutzen: bē̦rns duru prieksu aizčurājis Dunika, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16

‡ I àizmaũŗât,

1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;

2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.

Avots: EH I, 38

‡ II àizmaũŗât, mit Schmutz (Kehricht) anfüllen Kal.: mēslu vedēji aizmaurājuši visas malas.

Avots: EH I, 38

‡ àizšļurât Schnehpeln, = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56

‡ apčurât (in der Kindersprache) Dunika, Kal., bepissen: a. puķu duobi. Refl. -tiês, sich bepissen Dunika u. a.: bē̦rns apčurājies.

Avots: EH I, 76

‡ apmaũŗât NB., unordentlich, liederlich (bei der Arbeit) behandeln: a. zâli, das Gras schlecht abmähen.

Avots: EH I, 100

‡ ataũŗât, durch Geheul (lautes Weinen) jem. herkommen machen: viņš vēl ataurās kādu nuo kalna šurp Janš. Līgava I, 248.

Avots: EH I, 133

‡ ataurât, heulend hergelangen: kad šurp (ziemelis, der Nordwind) ataurā Juris Brasa 172.

Avots: EH I, 133

‡ atķe̦puŗâtiês Rutzan, (zappelnd) wieder auf die Beine kommen: gŗāvī iekritis, zirgs nevar a.

Avots: EH I, 151

‡ atšļurât C., Dunika, Schnehpeln, herschlurren.

Avots: EH I, 174

aũŗât (unter aũrêt)

2): auch Līn.

Avots: EH I, 188

baũŗât (unter baũŗuôt): bauŗā kâ dižais vērsis Janš. Līgava I, 246.

Avots: EH I, 207

baurât, -āju, mit Hunden jagen U. [Vgl. baũŗuôt.]

Avots: ME I, 267

burât, -āju, cacare Mar. n. RKr. XV, 109.

Avots: ME I, 352

‡ caurāts, = caũrs 1: c. muns vaiņuceņš VL. aus Zvirgzdine.

Avots: EH I, 260

‡ ce̦purât rudzus Warkl., den Roggenhaufen auf dem Felde die ce̦pure 2a auflegen.

Avots: EH I, 266

I čurât, etwas Prasselndes braten Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 422

II čurât: auch Ahs.

Avots: EH I, 296

II čurât [Morizberg], = čurêt I, 2.

Avots: ME I, 422

durât "(den ganzen Tag) hin und her gehen" Schwanb.; [vgl. li. durúoti Jušk. "ходить то сюда, то туда, будто ища чего-либо"].

Avots: ME I, 519

gaurât, - ãju, sausen, brausen: klau, kâ gaisā gaurā! JK. [Wohl zu gaura I.]

Avots: ME I, 611

‡ gauturât Bērzgale "schwatzen".

Avots: EH I, 388

‡ ìečurât Libau u. a., = ìemīzt.

Avots: EH I, 507

izbaurât, ‡ Refl. izbaurâtiês Lös., = izraûdâtiês (Pejorativ).

Avots: EH I, 433

izbaurât U.], izbaũŗuot, tr., (brülend) auswühlen, zerstören Adsel: vērsis izbauŗuo ciņus Mag. III, 1, 110. bē̦rni gultā izbauruojuši cisas Druw.

Avots: ME I, 715

‡ izbuldurât Warkl., = izbul̃durêt.

Avots: EH I, 436

‡ izčurât Dunika, = izčurâtiês.

Avots: EH I, 440

izčurâtiês, der Urin ablassen Ahs.

Avots: ME I, 724

‡ izļurâtiês Frauenb., = izpļāpâties (vulgär).

Avots: EH I, 464

‡ izmaũŗât Dunika, brüllend mit den Hörnern hinausstürzen (tr.).

Avots: EH I, 465

‡ izpļurât Frauenb. "=izkaisît, izmētāt": i. sienu pa visu pļavu. Refl. -tiês Frauenb. "izkaisīties, izirt 1 I ": ve̦zums, cieti nenuosiets, braucuot izpļurājies.

Avots: EH I, 474

kaũkurât [Bl.], - ãju Kab., kaukurêt, - ẽju, kaukuruôt, intr., freqn. zu kàukt, wiederholt heulen: vilku māte kaukurēja BW. 23184; 30029, 5. vējš kaukuruo, kad viņš ilgi un skaņi pūš Grünh.

Avots: ME II, 174

‡ ķe̦puŗât, zu erschliessen aus ‡ atķe̦puŗâtiês.

Avots: EH I, 696

kluburât, - ãju, intr., hinken, sich mühsam fortbewegen: kur tad nu kluburāsi? Lind. Mag. XIII, 2, 70.

Avots: ME II, 233

‡ kudurât Warkl. "flicken". Zu li. kùduras "Lappen, Fetzen"?

Avots: EH I, 667

kudurâtiês Warkl. "saumselig hantieren, trodeln".]

Avots: ME II, 299

‡ ļurât, zu erschliessen aus ‡ izļurâtiês.

Avots: EH I, 774

I maũŗât (unter maũruôt),

1): auch Frauenb., NB.; ‡

2) weinen
Dunika: bē̦rns mauŗā; ‡

3) (mit den Hörnern) stossen
Dunika, Kal., OB.: bullis mauŗā kadiģa krūmu.

Avots: EH I, 787

‡ II maũŗât, zu erschliessen aus ‡ àizmaũŗât II.

Avots: EH I, 787

maurât (unter maũruôt): màurât ² Kaltenbr., Oknist, màurât ² Skaista n. FBR. XV, 54, Auleja, Zvirgzdine: kâ vērsītis maurādama Tdz. 46745.

Avots: EH I, 786

murâtiês: zur Bed. vgl. auch nùomurâtiês.

Avots: EH I, 832

murâtiês, -ãjuôs, sich abquälen, zur heissen Zeit arbeiten Blieden n. Etn. I, 138; [muŗâtiês, trödeln Wid.].

Avots: ME II, 667

nùočurât: auch Dunika, OB., Sermus. Refl. -tiês: auch Dunika, OB., ("apmīzties") Salis.

Avots: EH II, 37

nùočurât "nuoslapināt: bērns nuočurāja taku Gramsden, N. - Peb. Refl. - tiês PS., C., Wasser abschlagen.]

Avots: ME II, 771

‡ nuomaũŗât Dunika, brüllen und zugleich mit den Hörnern zerstossend ebnen (vom Stier): bullis nuomauŗāja puopi.

Avots: EH II, 67

‡ nuomaũŗâtiês Dunika, = nùotraipîtiês: puišelis nuomauŗājies kâ vē̦rsē̦ns.

Avots: EH II, 67

nùomurâtiês, sich besudeln: visas nuomurājušās pa smiltīm rakņādamās Jauns.

Avots: ME II, 822

nùošļurât, tr., abschleifen, abtragen: kurpes.

Avots: ME II, 869

‡ nùotuturât Bērzgale "nuokaut; nuomuocīt".

Avots: EH II, 103

ņurât Smilt., ņur̃rât, -ãju, intr. schnurren, brummen, knurren: kaķis ņurā Vīt. sveši suņi saskrējuši sē̦tā nur̂rā ² Sassm. n. RKr. XVII, 44. [Nach Persson IF. XXXV, 210 zu li. niurnė̕ti, mengl. nurnen "murren", mnd. nurren "knurren"; vgl. auch Fick Wrtb. I ⁴ , 506.]

Avots: ME II, 905

‡ pačurât Dunika (in der Kindersprache), = pamìzt: kas te plāna vidū pačurājis?

Avots: EH II, 125

‡ pamaũŗât Dunika, = pamaũruôt.

Avots: EH II, 154

‡ pàmpurât ² Mahlup, -āju,

1) unzufrieden brummen, murren, räsonieren;

2) sich launisch gebärden, kaprizieren:
cits bē̦rns kad sāk, tad pa pus dienai pampurā.

Avots: EH II, 158

pìečurât (in der Kindersprache) Domopol, = pìemìzt.

Avots: ME III, 242

‡ piemaũŗât Dunika, vollbrüllen: vērsis man piemauŗāja pilnas auses.

Avots: EH II, 261

pļurât, -ãju, plappern schwatzen: turi muti, nepļurā tik daudz! Ahs.

Avots: ME III, 373

‡ pupurât Auleja, = pum̃puruôt: bērzeņš jau pupurā.

Avots: EH II, 327

‡ purâtiês, zu erschliessen aus sapurâtiês.

Avots: EH II, 327

‡ sačamurât N.-Peb., unordentlich zusammenwickeln: zirgs sačamurāja virvi ap mietu.

Avots: EH II, 400

I sačurât, tr., "savilkt kuopā, vienā čurā" Dond.: pastalas sačurāt.

Avots: ME III, 606

II sačurât Dunika, = samìzt 1. Refl. -tiês, Dunika, Kokn., = samìzties 1.

Avots: ME III, 606

samaũŗât, elne gewisse Zeit hindurch brüllen; brüllend erlangen Dunika.

Avots: ME III, 681

sapurâtiês, sich verwühlen, verwickeln: ja bē̦rni kāpj uz steļļu paminām un mīdās, tad dzijas (šķē̦ri) pārmīdamās sapurājas Nötk.

Avots: ME III, 709

‡ saskurâtiês Behnen, = saskurinâtiês 4.

Avots: EH II, 448

‡ saškurâtiês Lemb., = ‡ saskurâtiês.

Avots: EH II, 453

saspurât, tr., verwühlen, zerzausen: saspurātiem matiem Mācītāja meita 92. Refl. -tiês,

1) sich anstrengen
Smilt., Trik., Serben n. U.;

2) saspuruôtiês, böse werden, in Streit geraten
U.

Avots: ME III, 744

sasturâtiês, sich anstrengen Sessw. n. U.

Avots: ME III, 750

‡ šiturātiņ od. šiturāties PV. "= šitur".

Avots: EH II, 627

slurât, -ãju, (beim Gehen) die Füsse längs der Erde ziehen, schlurren Katzd. Aus nd. slurrn (in Grimms Wrtb. unter schlurren).

Avots: ME III, 942

šļurât,

1) "(die Füsse längs der Erde) schleppen, schlurren"
N. - Bartau; vgl. slurât;

2) liederlich gekleidet gehn
Linden n. U.;

3) auch refl. -tiês, sich mit etw. abgeben, pinkern
Fest.: sāc tik šļurāt ar šļuru, tad šļurāsies uz visu nebē̦du!

Avots: ME IV, 76

spurât, fasern C.: drēbes spurā oder (reflexiv) spurājas. Refl. -tiês,

1) sich anstrengen
C., Lis.;

2) sp. pretī Jürg., sich widersetzen.
Vgl. auch saspurât.

Avots: ME III, 1030

sturâtiês Drosth., sich anstrengen

Avots: ME III, 1108

susurât: auch - ohne ernsten Grund weinen (susutāt) Mahlup.

Avots: EH II, 604

susurât Mar. n. RKr. XV, 139, susuruôt Lis., weinen; vgl. auch susuruôt.

Avots: ME III, 1127

‡ tuturât, zu erschliessen aus ‡ nùotuturât.

Avots: EH II, 706

urât U. (vgl. urrât), schnurren (von Katzen).

Avots: ME IV, 301

‡ žuburâts Ramkau, = žuburuôts.

Avots: EH II, 821

‡ zumburât A.-Schwanb. "still weinen".

Avots: EH II, 812

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377

I gaura, Geschwätz, Geschwätzigkeit, Mundwerk: tam jau tā lielā gaura A. XII, 948. [Wohl nebst gaurāt und gavilêt zu r. гòворъ "Gemurmel", говори́ть "sprechen", (unbelegt) gavatē "tönt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 339.]

Avots: ME I, 611

izzeltît, vergolden; mit Gold ausschmücken: tie ir tie ze̦lta audi, kas izzeltī Akurāte̦ra " Deguošuo salu " Druva I, 1411.

Avots: ME I, 831

maliêns,

1): auch Ramkau; ‡

2) das gemahlene Getreide:
lai steidzas viņam izgatavuot malienu (sein Getreide zu mahlen) Anna Dzilna 59. kas nuo rupja malieniņa (Var.: malumiņa)? BW. 19911 var.; ‡

3) das Schnurren:
islabā mala ratiņi kâ runči savu bezgalīguo malienu Akurāters Degoša sala.

Avots: EH I, 781

mal̃t,

2): lapsa ... asti maldama aizskrējuse Skaista n. FBR. XV, 50;

3): istabā mala ratiņi kâ runči savu bezgalīguo malienu Akurāters Degoša sala. Refl. -tiês,

1): brauca uz sudmalam m. Pas. XV, 20; ‡

3) sich aufdrängen
Bartau; ‡

4) sich von selbst mahlen:
dzirnaviņas, maļaties! Pas. VIII, 123.

Avots: EH I, 781

nùodrāzt,

1): abhobeln
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

3): ņemšu žagaru un nuodrāzīšu tev tādu kārtu, ka tu tuo atminēsies ... Janš. Mežv. ļ. II, 33;

5): n. ruoku Orellen. Refl. -tiês: pajūgs nuodrāzies šim gaŗām Pas. XIV, 415. bezdelīgas nuodrāzās atkal gar luogu Akurāters Deg. sala.

Avots: EH II, 40

nùodzìrkstît,

2): n. skalam uogli N.-Peb., Ramkau (mit ir̂ ). nuodzir̂ksta uguni (= nuolauž de̦guošam skalam uogli) Linden in Kurl.; ‡

3) (Funken) zu sprühen aufhören (?):
tā bija pasaule, kas aizpeldējusi un nuodzirkstījusi un izbeigusies Akurāters Deg. sala.

Avots: EH II, 43

pãrkûsêt (unter pãrkûsât): auch Oknist; vakarblāzma ir pārkūsējusi kâ ruožainas putas pār mākuoņiem Akurāters Degošā sala.

Avots: EH II, 204

‡ plančkuôt, plätschern (?): ap kuŗu viļņi tikkuo plančkuo Akurāters Degoša sala.

Avots: EH II, 283

III plūds (unter plûdi),

1): kâ rāms ȩzȩrs plūdā un atplūdā Brigadere Dievs, daba, darbs 104. sirds man tiek pilna ar tuo pašu karstuo plūdu, kas ar˙vien mani pielējis, kad viņas tuvumā ȩsmu Akurāters Kalpa z. vasara.

Avots: EH II, 304

‡ rakstuojums, = rakstījums 2 (?): caur luogu uz grīdas zib saules rakstuojumi caur lapām dārzā Akurāters Degoša sala.

Avots: EH II, 352

saļuôdzît, tr., zum Wackeln, Wanken bringen: viņš krietni saļuodzīja sava stāva virsdaļu MWM. VIII, 588. Refl. -tiês, wackeln, wanken, schwanken (perfektiv): cik stipri bij saļuodzījies žuogs Akurāters. nasta kļuva tik smaga, ka kājas saļuodzījās Kleinb. St. 11. ceļi saļuogās Upītis Nemiers 52. viņa lielās ūsas saļuodzījās Vēr. II, 1195.

Avots: ME III, 679

vaiņaguôt, vaiņakât Bielenstein LSpr. I, 385, Borchow, vaiņakuot Rkr. XI, 83, bekränzen; krönen: galvu vaiņaguodams MWM. VI, 878. ar ze̦lta kruoni vaiņaguota R. Sk. II, 109. tur gul meitas vaiņakuotas (mit der Mädchenkrone versehen) BW. 27631, stars apspīd viņa . . . galvu, tuo vaiņaguodams it kâ ar svē̦tspuožumu Asp. VII, 39. ziedi vaiņaguo ik augu Latv. (fig.) sāpes, kuŗas vaiņaguoja viņas seju Duomas II, 1391. Refl. -tiês "?": pāri man tās vaiņaguojas Akurāters Astras 69.

Avots: ME IV, 440

veĩduôt*, formen, gestalten: porcelāna masu... veiduot Japana 45. daiļi veiduotu ruoku Vēr. II, 895. Refl. -tiês, sich formen, sich gestalten: nuo zemes veiduojies Akurāters Astras 75. apstākļi veiduojās tâ Vēr. I, 683. Subst. veĩduõjums, das Gebilde, die Gestalt: kalnu... veiduojumus MWM. X, 332, irst dzīve kâ tumsības veiduojums Vēr. II, 1284; veĩduôtãjs, wer formt, gestaltet; der Skulptor B. Vēstn.

Avots: ME IV, 523

velgme,

1) die Feuchtigkeit
(mit el̂ ) Bers., Kalzenau, Meiran, Warkl., die Erfrischung: kūp miglas velgme Juris Brasa 75. pavasara velgmē rūgstuošs tīrums Ezeriņš Leijerk. Il, 39. tu manām cerībām lai velgmi ruod[i] Latv.;

2) "?": piekļaujuos ar... lūpām... pie tavu ruoku velgmēm baltām Akurāters Astras 69.

Avots: ME IV, 530

‡ žadzīgs "?": žadzīgās, kas pastāvīgi smējās, un klusās un bailīgās (meitenes) Akurāters Degoša sala 15. Wohl zu žadzêt.

Avots: EH II, 816