Paplašinātā meklēšana

netâlu, netâlīt, netâļi, nicht weit, nicht fern: var˙būt viņš bija te˙pat mežā, netālīt Jauns.

Avots: ME II, 736

nuõtâlums, nùotâļums, die Entfernung; nuotāļumā, in einiger Entfernung, von fern: nuotāļumā spīd uguns LP. VII, 934,

Avots: ME II, 873

patālu (unter patâls): p. nuo malas Janš. Nīca 27.

Avots: EH II, 181

patālums, die Entfernung: labā patālumā re̦dzams dižceļš Janš. Dzimtene ² III, 121.]

Avots: ME III, 119

‡ šķiktâlu (mit šķ- < št- ) Smilt., so weit.

Avots: EH II, 635

tâltâlu*, tâļtâļu*, Adv., sehr fein: tāltālu gaišā pasaulē Vēr. II, 807. dieva namu uz kalna uzcēta, tāļtāļu sare̦dzamu MWM. VIII, 7.

Avots: ME IV, 146

tâlu: auch Ramkau, (mit â ² ) Frauenb., Iw., Siuxt. tē̦vs ... jau t. gaduos Janš. Dzimtene V, 286.

Avots: EH II, 671

tâlu (li. tolu) AP., Bers., Drosth., Kl., Neuenb., PS., Schujen, Sessw., Warkl., Wolm., Wolmarshof, (mit â ²⁾ Dunika, Līn., Nigr., tālu Spr., Memelshof, tâļu ² PlKur., Līn., Ruj., tāļu U., tâli Bers., N.-Rosen, Preili, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit â ²⁾ Dond., tāli Spr., Memelshof, tâļi Gr.-Buschh., Prl., (mit â ²⁾ Salis, tàļi ² Eversmuiža n. FBR. VI, 41, tāļi U., Adv., weit, fern (lokal und temporal): mēs iesim ļuoti tāļu nuo jums Glück Josuus 9, 22. tāļu dzirdē̦ts tapa Nehem. 12, 43. tāļi jāmeklē V. Mos. 30. Sprw.: kas tāļāk iet, tas vairāk zin RKr. VI, 889. tautas mauca, tālu (tāļu) nesa BW. 6387. ņem, dieviņ, mani mazu, tālu (Var.: tāļu; = da ich fern bin von...) tē̦va, māmulītes 27871. nav vairs tāļu tā dieniņa 6193, I. un kâ tad bij tāļāk? Kaudz. M. 315. kad tik tāļu jau ir, tad... LP.IV, 26. spīdi, vizi lielu tālu, manu... vaiņadzīn! RKr. XIX, 112 (aus Plm.). vis˙apkārt lielu tāļu bij mežs Lautb. Luomi 70.

Avots: ME IV, 146

tâlumniẽks: tālumnieki Ramkau, Leute, die fern von einander wohnen; ein inbezug auf den Zeitgeist Zurückgebliebener Jaun. Ziņas 1938, № 249.

Avots: EH II, 671

tâlumniẽks AP., Lautb., tāļumnieks Wid., Poruk Dz. un s. 90, ein fern Wohnender, aus der Ferne Kommender: tie tālumnieki, kas šurp pie mums nuonāk Lautb. Marģeris 55. tāļumniekus nepazīstu Vilibalds Kas uzvarēs 65.

Avots: ME IV, 146

tâlums, s. tâls.

Avots: ME IV, 146

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

‡ àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.

Avots: EH I, 7

‡ àizārdît,

1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;

2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.

Avots: EH I, 7

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7

‡ àizbìrkstît, entkohlend wegstossen: a. uogli nuo skala labi tālu.

Avots: EH I, 9

‡ àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11

‡ àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, = ‡ àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.

Avots: EH I, 11

àizbràukt: ‡ Refl. -tiês,

1) aizbraukties garām, aneinander vorbeifahren:
viņi aizbraukušies viens uotram gaŗām Schwanb.;

2) man aizbraucies par tālu, ich bin unversehens zu weit hingefahren.

Avots: EH I, 11

‡ àizcìrpt,

1) bis zu einem gewissen Punkt scheren
(perfektiv): a. līdz pusei;

2) anfangen zu scheren:
aizcirpta aita aizmuka. Refl. -tiês: man aizcirpās drusku par tālu, beim Scheren geriet ich unversehens ein wenig zu weit.

Avots: EH I, 14

‡ àizdriksnât, anstreichen: a., cik tālu uzduots.

Avots: EH I, 19

‡ àizecêt,

1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;

2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;

3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.

Avots: EH I, 22

‡ àizgãjums, die vollendete Tätigkeit des Fortgehens: tavu tālu aizgājumu! BW. 26541, 2.

Avots: EH I, 23

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27

‡ àizkaisît,

1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;

2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;

3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.

Avots: EH I, 28

‡ àizklemberêt, hin-, wegtaumeln, -schlendern; sich hin-, wegschleppen: kas duos tik tālu ar sliktu zirgu aizklemberēt? Lis.

Avots: EH I, 31

àizlaîst,

1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;

3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;
‡

5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas; ‡

6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês, ‡

2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.

Avots: EH I, 35

‡ àizlaîstît,

1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;

3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).

Avots: EH I, 35

àizlèkt, ‡

2) hin-, wegfliegen
Dunika. ‡ Refl. -tiês: man aizlēcās par tālu, unversehens bin ich zu weit gesptungen.

Avots: EH I, 36

‡ àizliekt,

1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;

2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,

1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;

2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.

Avots: EH I, 37

‡ àizuôguôt, Beeren lesend hin-, weggeraten: a. tālu pruojām Bers. u. a.

Avots: EH I, 60

‡ àizplaucêt,

1) ein wenig abbrühen (verbrühen)
PS.: aizplàucē̦ta āda;

2) hinschiessen
Lemsal: kareivji nevarēja līdz ienaidniekiem aizplaûcēt ² , juo tie bija pārāk tālu.

Avots: EH I, 42

‡ àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja kāziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48

‡ àizslacît,

1) hin-, wegspritzen, -sprengen:
a. ūdeni tālu;

2) hinter etwas spritzen
(tr.): a. kam ūdeni aiz kakla;

3) vollspritzen:
a. kam acis.

Avots: EH I, 48

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56

‡ àizsleberêt, langsam, kraftlos hin-, weggehen Druw.: cik tālu nu tâ aizsleberēsi?

Avots: EH I, 49

‡ àizsniẽkt Siuxt, = àizsniêgt. Refl. -tiês Siuxt, hinreichen, -gelangen: biju tik mazs, ka līdz galdam vēl nevarēju aizsniekties; sich erstrecken: lauki viņam aizsniecas tālu pruojām.

Avots: EH I, 50

àizspļaũt, ‡ Refl. -tiês: man aizspļāvās par tālu, unversehens habe ich zu weit weggespieen.

Avots: EH I, 51

‡ àizstuôstîtiês,

1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;

2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.

Avots: EH I, 53

àizsùkt, hin-, wegsaugen: ar pumpi nevar ūdeni tik tālu a. Refl. -tiês, hin-, wegsickern: slapjums aizsūcies pa zemi pruojām.

Avots: EH I, 54

‡ àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit aũ ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59

àizvalstît, ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen: bē̦rns nuo se̦gas tālu aizvalstījies.

Avots: EH I, 61

‡ àizvirmuôt, sich vibrierend hin-, wegbewegen, vibrierend hin-, wegströmen: (zvanu) skaņas tālu aizvirmuoja gaisā Dikenss Zvani (v. J. 1928), S. 135.

Avots: EH I, 63

‡ apdzirdêt (li. apgirdė̕ti), (oberflächlich) zu hören bekommen Spr.: tās te̦nkas mēs jau apdzirdējām (pa ausu galam) Nitau. nuo tiem apdzirdēt par viņu dzīves un darba īpašībām Kaudz. M. Atmiņas I, 298. par tuo jau gan apdzird tālu vis˙apkārt Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH I, 79

appẽtît, nachforschen, sich nach allen Seiten erkundigen Spr. Auch reflexiv: es tālu un plaši appētījuos pēc sava nuozagtā zirga T.

Avots: ME I, 111

apzeme,

1) ein fernes Land
Gr.-Buschh., Stelpenhof, Wessen: kādā apzemē tad tu dzīvuo, ka nevarēji agrāk atnākt? Stelpenhof. nav jau ni˙kāda apzeme: te˙pat vien ir! Gr.- Buschh. (hierher auch adverbiale Formen: ni˙kur apzem [= ne˙kur tālu] jau nepaliksi Gr.- Buschh. nav par apzemju [= ne˙kur tālu] ebenda);

2) die Unterwelt,
pazeme Gr.-Buschh.: runā kâ nuo apzemes.

Avots: EH I, 127

‡ atgulu,

1) auch atgulus, = gulu(s), (auf dem Rücken) liegend Festen, (atgulu) N.-Peb.: viņs nuolikās gultā atgulu(s);

2) abliegend
(Adverb), entfernt: katrās majās ir atgulu stāvuoši lauku gabali, kuŗus attāluma . .. dēļ gŗūti apstrādāt Latviešu Balss 1933, № 17.

Avots: EH I, 143

atkaru (s. unter atkara) Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, Heidenfeld, Ramkau u. a., Adv.,

1) in stumpfem Winkel befestigt:
izkapts ir a., kad viņas gals stāv par daudz tālu nuo kāta un izkapts labi nekuož zâli Fil. mat. 25; ‡

2) ar atkaru ("?") kauliem tur nevar strādāt Janš. Dzimtene V, 389 (ähnlich Mežv. ļ. II, 342). tas jā dara ne˙vis lē̦ni kâ ar atkaru kauliem, Līgava ll, 29.

Avots: EH I, 146

atslêgt [li. atslė̕gti], tr., aufschliessen (eigentl. zurückdrücken): atslē̦gu, meton. durvis, pūru, skapi, zirgus JR. IV, 156, die eisernen Fussfesseln der Pferde öffnen. Übertr.: tā atslēdzu tautiešam mīlamuo valuodiņu Ltd. 1552. atslēdz, Jēzu, kalna vārtus Tr., erleichtere die Geburt. Refl. -tiês, sich öffnen, aufgehen: atslē̦ga atslē̦dzas LP. VII, 689. mana sirds tev atslēdzās Rain. ūdens bija atslēdzies tālu, e̦ze̦ram līdzīgi, das Wasser war weit zurückgedrängt, hatte sich aufgestaut Poruk.

Avots: ME I, 193, 194

‡ atšvitinât,

f) tr., (beim Tanz) schnell in die Runde drehend herschaffen
Dunika: puišis meitu atšvitināja līdz kambaŗa durīm;

2) intr., schnell herkommen, herlaufen
Dunika, OB.: tādu tālu ceļu atšvitinājis!

Avots: EH I, 175

attâls, attâļš, auch attâlẽjs, attâlīns Livl. Etn. III, 167, entfernt: attāla, attāļa Aps. II, 16, attālēja radiniece Aps. IV, 12; attālins rads Stari II, 208. attāļš lauks Etn. I, 65. reiz saimniekam gadījies uz attāļu vietu jāt LP. III, 93. Subst. attâlums, -ļums, die Entfernung: ieraudzījis attālumā tādu kaudzi Etn. IV, 232.

Avots: ME I, 204

‡ I atžaût, hergiessen Kalz.: tu jau nevarēsi tik tālu a.

Avots: EH I, 183

aûdinât, fact. zu aûst, also weben lassen: gaŗus dvieļus audināju, šķituos tālu nuolīguot BW. 22402. Wird aber im VL. sehr oft für aûst "weben" gebraucht: vēver(i)s kre̦klus audināja BW. 9631; 3096; 5723; 11526; so kann auch BW. 22402 gefasst werden.

Kļūdu labojums:
3096 = 12335, 2
gefasst = aufgefasst

Avots: ME I, 215

barguliņa, Dem., die Strenge, Heftige: māte mani tālu deva, barguliņu dē̦vē̦dama BW. 18116; vgl. bargaliņa.

Kļūdu labojums:
jāizmet barguliņa. - Zu streichen ist der ganze Artikel barguliņa

Avots: ME I, 264

baznîca, die Kirche; mazā baznīca,

a) kleine Kirche,

b) der Chor der Kirche
U.; baznīcā iet, in die Kirche gehen; baznīcu apkuopt, die Kirche pflegen. Sprw.: kur baznīca, tur kruogs nav tālu. diža baznīca, maz ļaužu. uz baznīcu braucuot, zirgs nepiekūst. kad suolās iet baznīcā un neiet, tad tā vietā sē̦duot ve̦lns. baznīcas ļaudis, die Kirchengänger, baznīcas ceļš, der Kirchenweg, baznīcas likums, das Kirchengesetz, die Kirchenordnung, baznīcas suods, die Kirchenstrafe. Nebst li. bažnýčia aus r. божни́ца [auch бозьница in alten Texten geschrieben].

Avots: ME I, 269

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

I brasls [C., PS., Ruj., braslis Iwanden.], braslājs, auch brasla [Ronneb.],

1) die Furt, die Stelle, wo man durchwaten
(bradāt) kann: nav visur braslas, kur straujš ūdens. brasli izbridām BW. 35440;

2) ein kleiner mit Gras bewachsener Bach, den man durchwaten kann
Naud.;

3) akmeņu brasls, eine lange reihe von Steinen, ein Steindamm:
stiepjas šaurs akmeņu brasls (akmeņu rinda), pa kuru var tālu ieiet kājām Alaukstā LP. VI, 449.

Avots: ME I, 324

I burzulis, bur̂zums ² [Salis, Ruj.], das Gewühl, das Treiben, der Strudel: viņš skatījās dancuotāju burzulī Purap. tālu nuo pasaules burzuma B. Vēstn.

Avots: ME I, 356

‡ II cirpt, = cir̂pstêt: tālu cirpa grieze A. Brigadere Skarbos vējos 286.

Avots: EH I, 273

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė̃liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

‡ III dūka, ein dumpfer Schall (?): tālu nuodunēja šņācuošā d. (von einem Kanonenschuss) Ezeriņš Leijerk. II, 209.

Avots: EH I, 346

dũmaka, oft im Pl.,

1) Höhenrauch
[dùmākas ² Bers.]: saule bij ietinusies dūmakās Saul. zem zilām dūmakām vizēja sudrabuoti e̦ze̦ri Zalkt. I, 111. kaut kur tālu dūmakā A. Up.; [in Schujen gebrauche man dafür auch dūmaksnēji od. dūm(m)ākuļi];

2) Rauchwolke:
man riebsies šie nami, cilvē̦ki un dūmakas MWM. XI, 193. pīpēt lielām dūmakām;

3) räucherige Schwüle:
saule brien pa dūmakām Naud.

Avots: ME I, 527

I dunêt, -u, -ēju, intr., dumpf tönen, tosen, brausen, dröhnen: puiši gāja runādami, kâ uozuoli dunē̦dami BW. I, 272. spēru kāju, zeme dun 6630. kas tur rīb, kas tur dun pašā gala istabā? 16355. ausis od. ausīs, galva od. galvā man dun. tikai tālumā vēl duobji dun pē̦rkuoņa ducieni Vēr. II, 68. rudens vējš dunēja un šalca pa laukiem II, 70. drīz birzes dunēs gavilēs II, 1382. zemes virsū dunēja lielgabali Vēr. 1904, 294. nere̦dzamuos augstumuos dun rīta zvans II, 401. sviestais akmens aiziet dunē̦dams. duni, duni, briežu māte BW. 30455. Uogre te̦k dunē̦dama BW. 30710, 3. [Zu an. dynr "Geräusch, Getöse", as. dunjan "dröhnen", ai. dhunih, "rauschend", li. dundė̕ti u. a., s. Persson Beitr. 568.]

Avots: ME I, 516, 517

‡ galgt, -dzu, dumpf krachen: kad naktis bija klusas un spalgas, tad tālumā tumši un duobji īdēja un galdza le̦dus Saul. le̦dus upē plīsdams galdz Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169.

Avots: EH I, 380

ģèimuruôt ² , intr., taumeln Bers.: viņš jau bija tādā stāvuoklī, ka nebija vairs tālu nuo ģeimuruošanas un muldēšanas A. XII, 728. Vgl. ķeimuruot, meimuruot.

Avots: ME I, 695

ìear̂t, tr.,

1) ein-, hineinpflügen:
rudzi paliek neiearti MWM. VI, 638. zemē ar˙vienu de̦r mē̦slus vē̦lāk ieart;

2) anfangen zu pflügen.
- iearšanas diena, der Tag, da man den ersten Pflug in die Erde setzt (Tiburtiustag, der 14. April) U. [Refl. -tiês,

1) unvorsätzlich (hin) eingerflügt werden
(mit dem Agens im Dativ): man iearās tavā daļā Drosth. pīpe iearās (wurde beim Pflügen verschüttet) zemē Jürg. arkls iearās (geriet beim Pflügen hinein) dziļi zemē;

2) hineinpflügen
(intr.): viņš jau tālu iearies manā pļavā;

3) ans Pflügen sich gewöhnen und es erlernen:
viņš jau labi iearies;

4) sich hineinwühlen:
puika iearies sìenā Trik.]

Avots: ME II, 1, 2

ìeduõmĩba, Einbildung, Eigendünkel: tik tālu nesniedzas mana ieduomība Rainis.

Avots: ME II, 12

‡ ìedruosmêtiês, = ìedrùošinâtiês: kuģinieki iedruosmējās tik tālu, ka sāka jau sarunāties Veselis Netic. Toma mīlest. 39.

Avots: EH I, 510

‡ ìedūcinâtiês, = ìeducinâtiês: tālumā iedūcinājās pē̦rkuons Jauns. B. gr.9 II, 101.

Avots: EH I, 510

ìemẽrît, ìemẽ̦ruot, tr.,

1) einmessen:
labību. auzas iemērīju BW. 21001, 8. tālu man zemīte iemērīta 26660;

2) bei der Messung die Grenzen bestimmen:
lai tev iemē̦ruo tâ, ka nevar ne˙maz dzīvuot Kaudz. M.

Avots: ME II, 45

ìeskanêt, intr., hineintönen, hineinschallen, tönend eindringen: lē̦ni ieskan zvanu skaņas šai meža vientulībā A. XX, 82. kliedziens ērmīgi ieskanēja pašas ausīs Vēr. II, 450. Refl. -tiês, einen klingenden Laut von sich geben, ertönen, erschallen, erklingen: klases zvaniņš ieskanas Aps. tālumā jau ieskanas uzvaras zvani MWM. VIII, 45.

Avots: ME II, 64

ìešļàkt, tr., einspritzen: netīrumus acīs. Refl. -tiês, ein plätscherndes Geräusch von sich geben, plätschernd sich ergiessen: tālumā kas tâ kâ nuoklabēja un iešļācās MWM. VI, 15.

Avots: ME II, 77

iespẽjniẽks *, der Lebenskräftige, der Vermögende: tie, kas tālu nuo pilsē̦tām dzīvuoja un iespējnieki bij Kundz.

Avots: ME II, 69

ìestìept, tr.,

1) etw. dehnen, recken, einspannen:
auklu iestiept vairāk vai mazāk Antrop. II, 109. tēviņš, kaklu iestiepis, raudzījās pa caurumu R. Sk. I, 28;

2) spannen:
viņš sēž, savas acis uz vienu vietiņu iestiepis Liev. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu MWM. XI, 183;

3) herein-, hineinschleppen:
tik tikkuo varēja maisu iestiept klētī. [iestiept (= ielikt) tīklu Fest.] Refl. -tiês, sich erstrecken: e̦ze̦ra līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā Blaum.

Avots: ME II, 73

ìetiktiês, von einer Lust, von einem Verlangen angewandelt werden, Gefallen finden: neveicamais saņēmies iet pa mežu, cik tālu vien ietiksies LP. VI, 764.

Avots: ME II, 82

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711

izbraũkât, tr.,

1) fahrend durchqueren, zurücklegen:
malu malas. kur es tādu tālumu varu izbraukāt LP. VII, 481;

2) ausfahren:
ceļu, zirgu. zirgi šad tad izbraukā, lai nepaliek līkas kājas. Refl. -tiês, kreuz und querfahren: izbraukājies pa Rīgu visu dienu Etn. III, 176. riņķi vien izbraukājies LP. VII, 975.

Avots: ME I, 718

izdzisinât, tr., abkühlen, auslöschen: ēdienu. atmiņu manā sirdī vairs ne laiks, ne tālums spēja izdzisināt Egl.

Avots: ME I, 732

izdzîvuôt

4): izdzîvat visas mājas Salis, der Reihe nach in allen Gesinden wohnen.
šuodien izskraidīti visi celiņi, izdzīvuotas visas vietas pie mājām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 59;

5): es nevaru katru dienu stalti vien i. Tdz. 38747. i. (sich ausleben)
ar tām (sievām) pēc savas parašas Janš. Mežv. ļ. 1, 114. i. kam Segew., es jemandem während der Dienstzeit recht machen;

6): re̦dzat, kâ es e̦smu izdzīvuojusi (= cik tālu e̦smu nuogājusi) Janš. Dzimtene III ² , 58;

7): ēdās, kāļ tuo nuo zemes izdzīvāva (vgl. r. выжить ) Auleja. i. kādu cilvē̦ku Segew., einen Menschen an den Bettelstab bringen;
‡

9) (unzüchtig) behandeln:
tu neesi ne˙kāda grāfene; tevi var visādi i. Janš. Dzimtene V, 373. tie skuķes gan piedzirdījuši un izdzīvuojuši 92.

Avots: EH I, 445, 446

‡ izsluodzît Druw. n. RKr. XVII, 78 "ar grūtībām tālumā izstaigāt": par velti izsluodzīju pa tirgu.

Avots: EH I, 481

izstaĩgât,

1) eine längere Zeit hindurch gehen:
es nevaru ik˙dieniņas grazni vien izstaigāt Ltd. 1155;

2) einen Gang tun:
nu gan veltīgi izstaigāji Dok. A. viņi mē̦dz arī daudz izstaigāt peļņās Konv. ² 4120;

3) durchstreifen, durchwandern
mit d. Acc. od. pa: tu biji tālu izstaigājis BW. 19. izstaigāju bē̦rzu birzi 10981. es pasauli e̦smu izstaigājis Hiob 1, 7. es izstaigāšu šuodien pa visu ganāmu pulku I Mos. 30, 32. Refl. - tiês, viel gehen, nach Herzenslust spazieren gehen: es šuodien visu dienu izstaigājuos pa mežu. iesim pa dārzu izstaigāties LP. VII, 1223. gājis pa pasauli izstaigāties V, 94.

Kļūdu labojums:
peļņās = peļņā
BW. I, 19 = BW, 19, 1

Avots: ME I, 804

jûdze, [jûdzs, - s Nerft], Gen. pl. jûdzu und jûdžu, die Meile: simtu jūdzu (Var.: jūdžu) tālumā BW. 6336; 9501. jūdze zemes, eine Meile Weges. [Ursprünglich wohl gleichbed. mit jūdziens 2 und ai. yōjana - m "Anspannung; in einer Anspannung durchlaufene Fahrt" Das Wort ist wohl zu einer Zeit entstanden, als (wenigstens - gute) Wege noch nicht existierten; vgl. auch Sommer Balt. 131.]

Avots: ME II, 120

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa ² Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598

ķe̦kuôt, Refl. -tiês,

1): gaukeln, Fastnacht laufen
Lng.;

2): ciemiņi ar lustēm ķe̦kuojās Mekons Debess vaļā (1873), S. 20;

3): nevajaga ķ. pakaļ ne savai kārtai Janš. Apsk. 1902, S. 18. tik tālu sāk ķ., ka ... greznības dēļ pašas kapājas ar... sluotām pa pliku miesu Mežv. ļ. II, 313; ‡

4) sich begatten (vom Rindvieh)
Tirs.; ‡

5) sich unflätig benehmen (an einem unpassenden Ort seine Nutdurft verrichten)
Für.: tur tie ķe̦ķuojas dārzā pie bišu struopiem; tāpēc... bites nīkst.

Avots: EH I, 694

ķeñce, [ķen̂ce ² Gr. - Essern], eine dicke, breiartige unreine Masse, ein Mischmasch, die Schmiere Kamd., Grünh.: ielej tik pīlēm kaut kādu ķenci! redzēsi, kâ izēdīs Naud. kāds puika namā apcēlis saimniecei bundulī tādu ķenci LP. V, 5. kādam vīram bij puodiņā tāda ķence: ja aptraipa kriesuo aci, tad jau nuo tāluma sare̦dz, kur paslē̦pta manta glabājas LP. V, 231.

Avots: ME II, 364, 365

I ķĩvis (unter ķĩve ): auch OB., Stenden, Strasden; nebij tālu līdz lieliem ķīv[j]iem un nežēlīgas kliegšanas A. Brigadere Skarbos vējos 246. viņi zuosu dēļ sanāca ķīvī Stenden.

Avots: EH I, 706, 707

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217

klejuôt, intr., herumschlendern, umherirren, umherziehen: viņš klejuoja pa lauku Vēr. I, 829. un skats klejuo tam tālumā B. Vēstn. Subst. klejuôšana, das Umherirren; klejuôtãjs, der Herumtreiber, Vagabund, der Nomade. [Vgl. li. klejóti "блуждать".]

Avots: ME II, 221

klikatas,

1) das Malheur, Pech:
tam visu izstāstīt, kādās klikatās tas iekļuvis Grünh.;

2) die Mühle
Selg., Gold. n. Etn. IV, 66: [sudmalas nee̦suot tālu, bet gan ne˙kādas labās, -tik tādas klikatas, ar vienām pāšām dzirnām Janš. Dzimtene ² III, 190. - Wenigstens in der Bed. 2 wohl zur Wurzel von klinkstêt (vgl. klikstināt 1); zur Bed. 1 vgl. klipita und auch klicka 2].

Avots: ME II, 226, 227

kliñkât [auch Drosth.], - ãju, intr., hinkend mit grossen Schritten gehen, auf einem Fuss springen: tur jau klinkā gaŗais klinka (klinkāns, klinkata) Lub., Lös. klimpiņu spēlē tam jāklinkā, kas paspēlējis, t. i. jāle̦c uz vienas kājas tik tālu, cik uotrs klinku jeb klimpiņu aizsitis nuo "Rīgas" pruom Lub., Etn. IV, 66. [Zu klencêt I.]

Avots: ME II, 228, 229

klîst (li. klýsti), - stu, - du, Inf. auch klît ² [Windau], intr., irren, umherirren, auseinandergehen, sich verlaufen: kuo aiz˙vien tu tālāk klīsti? Rainis. gars sapņu tālumā klīst AU. suns pie gana dzīvuos un neklīdīs apkārt Etn. II, 99. luopi ganībās neklīst LP. VII, 318. [mākuoņu klīdums Duomas I, 1080. - Zu klajš (s. dies), klaidît, klaiņât, klīvât, kliest, klejuôt, kleist 1, li. kléisti "расточать"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und dazu Berneker Wrtb. I, 518.]

Avots: ME II, 231

kņubs [Nigr.], zu viel gebogen Kurl. n. U.: (sieva) mazu, kņubu de̦guntiņu BW. 21223, 3. [In Stenden so von der Sense: izkapts ir kņuba, kad asmeņa smailais gals ir nuo kūlīša tik˙pat tālu taisnā līnijā kâ asmeņa platā gala stūris. kņubs "salīcis" Dunika.]

Avots: ME II, 253

kudît U., = kūdît. Refl. -tiês,

1) sich aufmachen, fortzukommen suchen:
tirgus tālu; jāsāk jau laikus kudīties Bers.;

[2) "dzīties, steigties" Wessen;

3) "rūpēties" Wessen. - Zu fläm. hoteren "schütteln",
nd. hotten "schwingen"? Vgl. auch le. kudluôt].

Avots: ME II, 299

kulaks,

1) die Faust
(echt le. dùre); der Schlag mit der Faust: dabūsi ar kulaku pa muguru; dabūsi kulaku pa muguru;

2) der Zapfen der Kornwalze:
bluķim vis˙apkārt zināmā attālumā viens nuo uotra bija kulaki 10-4 collu gaŗumā Konv. ² 2077. - Wohl aus r. кулáкъ "Faust", [woher auch li. kulokas "Faust" und estn. kulak "Faustschlag"].

Avots: ME II, 304

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316

kurinât,

3): šī laikam šuo kurina (musina) Orellen. tikmē̦r viņa kurināja virsū, kamē̦r dabūja šās tik tālu Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich (Feuer) anmachen
Orellen: sāc nu k. tuos uguņus!

2) gewisse Räume beheizen
Auleja: ni rīkstes nedeve nuocirst; kai zini, kurtnājies!

3) einander hetzen (gegen jem.)
Seyershof: kungi kurinājās virsū, ka viņiem zemes tiek izņe̦mtas. - Ein li. kurinti auch Tiž. IV, 502, wo sonst u von ū geschieden wird.

Avots: EH I, 678

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

lãguôt,

1) sich merken, im Sinn behalten, denken
Etn. IV, 129: viņš ne˙kad nebij lāguojis par savu meitu U. b. 113, 27, C., Smilt. [vari teikt, kuo gribi; viņš lāguot nelāguoja Fest.;

2) erwägen, mutmassen:
vai negribi lāguot, cik tālu būtu līdz mežam Dond. - Zu lãga 3.]

Avots: ME II, 437

lem̃t [li. lémti, "bestimmen"] PS., Kand., [Bl. lem̂t Serbigal, Linde, Kl., Nerft, Kr. lem̂t ² Tr., Līn., Salis, Ruj.], lèmt C. [li. lem̃ti in der Gramm. von Jaunis 136], lemju, lēmu,

1) jemandem bestimmen, festsetzen, namentl. das Schicksal:
kam Laimiņa man[i] aizmirsa, labu mūžu nelē̦musi BW. 9187. Laima lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam BW. I, S. 116. kad le̦mtā diena pienāca LP. VII, 523. ja liktenis lēmis, ka būs aiziet tālu;

2) bestimmen, (ein Urteil) fällen:
sle̦pkavam lemiet tiesu un suodu Dünsb.; sprieduma lemšana Konv. ² 7;

3) urteilen, eine Schlussfolgerung ziehen:
kad es re̦dzu un dzirdu, ka ik˙dienas cilvē̦ki mirst, tad es le̦mdams duomāju: visi cilvē̦ki iraid mirstami G. Iv, 15;

[4) prüfen
St.;

5) schätzen (Waren);

6) wahrsagen;
zīmes lemt St., Zeichen deuten;

7) Böses wünschen
Für. I.] Refl. -tiês,

[1) lem̂ties ² Ruj., zwecklos, sinnlos od. erfolglos sich abmühen:
kuo tu tur lemies? viņš tur lēmās visu dienu, bet ne˙kas neiznāca;]

2) "?": lemies, daries mietā, ne pie luopa (cilvē̦ka) auguma Tr. IV, 246. Subst. lēmẽjs, der Bestimmer:
likteņa lēmējs; der Abschätzer, Schiedsmann: lēmējs nuolemj padarītuo skādi Ahs.; lemšana, die Bestimmung; lē̦mums, der Beschluss, die Bestimmung: gudrāks Laimes lē̦mumiņš par visiem paduomiem BW. 9167, 1. [wohl zu slav. lomiti "brechen", le. limt (s. dies) usw., s. Leskien Abl. 333, Zubatý AfslPh. XVI, 398, Bezzenberger BB. XXVI, 167 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 224 f., Berneker Wrtb. I, 731.]

Avots: ME II, 450

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I ^4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502

màldît,

1): auch Lng.; tu ar tām (= kājām) spēsi dzīvē tālu m. Janš. Dzimtene IV, 130.

Avots: EH I, 780

‡ melmiņš,

1) "garens liesums cūkai katrā pusē mugurkaulam, netālu nuo nierēm" (mit el̂ ² ) Siuxt;

2) ‡ melmiņs Lng., die Hüfte.

Avots: EH I, 798

mìtne, der Aufenthaltsort, die Behausung, Unterkunft: palaidnieks nevar ne˙kur mītnes atrast Naud. tālu e̦smu es nuo ļaužu mītnēm Akur. jaunu mītni LP. VII, 1296. Zu mist I und mĩtene.

Avots: ME II, 649

muca. Demin. verächtl. mučele, das Fass, die Tonne: Sprw. mucā audzis (audzē̦ts, audzināts), pie spundes baŗuots od. ēdināts, von einem höchst Unwissenden, Einfältigen, Ungeschickten. tukša muca tālu skan. ve̦cas mucas te̦k - lauvienes tesmens tesmens bij pierietējis kâ mučele JK. V, 62. [Dasselbe muca steckt wohl auch in der Phrase krusa mucām nākusi U. "der Hagel ist strichweise (?) gekommen"; richtiger: tonnenweise? In Jürg. bekomme man Phrasen zu hören wie krusas mākuonis mucām ve̦ldamies vietām nuosita labību. - Kontaminiert aus buca und einer auf mnd. mudde "Mutte" beruhenden Form (vgl. Sommer Balt. 129)?]

Avots: ME II, 657, 658

nadzîgs: n. ("neatlaidīgs") pie darba Seyershof. n. ("dūšīgs") puika - viņam nav ne˙kas ne par augstu, ne tālu AP. visādi n. bē̦rns ebenda. tik nadzīgi ē̦d, ka prieks skatīties ebenda.

Avots: EH II, 1

neb, neba [Nigr., Mesoten (li. neba "Neque")],

1) kausale und advesative Konjunktion) doch nicht, ja nicht, denn nicht:
atduot, māte, manu tiesu, neba daudz man vajaga! BW. 16403. neraud[i] gauži, ne es (Var.: neb, nel, neba, nib) tevi tālu devu! 18128. neba (Var.: nele, ne jau, nevis) lielas lustes dēļ es dziesmiņu padziedāju BW. 126, 7. vai, kuplais uozuoliņ, neb es tavu ve̦cumiņu! 30640. neba dižas vainas dēļ nuoņe̦m manu vainadziņu 24443. Sprw.: neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. [neba es par tuo zinu U., weiss ich denn etwa darum?] Zur besonderen Hervorhebung der adversativen Bedeutung wird zuweilen bet "aber" hinzugesetzt: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vien dabūjuši izbrīnuoties LP. I, 176;

2) von Glück wird bedeutung "mitnichten": irag netaisnība pie dieva? neba (jetzt: ne˙būt ne) Römer 9, 14.

Avots: ME II, 708

neba (unter neb),

1): n. es tuo darī[ju] Lng., habe es doch ich nicht getan.
n. es nu vēl mācīšuos Lng. (der dafür auch nebe schreibt). n. tas viņam kāds pretenieks Lesten n. FBR. XV, 28. n. mes esim jaunas! Gramsden n. FBR. 1X, 111; ‡

3) als Fragepartikel: n. tālu vedis? Dunika, wird man denn weit führen?
n. nav tik Meškārļi? Ahswikken n. FBR. IX, 111. n. ("vai") man spē̦ks? Perkunen n. FBR. XVIII, 134; ‡

4) "?" *ne̦ba (gespr.: naba) slikti jau būtu Kalupe п. FBR. XVIII, 45; mit der Bed.
1?

Avots: EH II, 9

ņem̂t: auch Heidenfeld, Saikava (prs. ņemju, prt. ņèmu ² ), Blieden, (mit em̂ ² ) AP. (hier und in Fest. prs. ņemju), Behnen (hier auch jem̂t ² ), Orellen, Ramkau, Siuxt, (mit em̃) Kürbis, Roop. Seppkull, Wilkenhof; die ältesten Belege von ņemt (aus dem 17. Jahrh.) findet man IMM. 1934 I, 425; II, 348 und 1938 I, 555, sowie FBR. XVIII, 165;

1): lai ņe̦muot viņu meitenes maizē Janš. Dzimtene V, 68. bites ziedus ņe̦m, die Bienen saugen die Blumen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Biene");

2): "starrköpfig"
ME. II, 898 durch "übermütig" zu ersetzen;

4): ņēma un nuomira (von einem plötzlichen Todesfall; etwas jovial)
Sessw. ņēma (fing an) mani lamāt BielU. visi nu ņēma strādāt Pas. IV, 494; ‡

7) anbeissen (von Fischen):
zivis vēl itin brangi ņēma (= kuodās) Jauns. J. un v. 385; ‡

8) sehen:
man ... acis jau par tumšām; vairs cilvē̦ka neņe̦m nuo tik liela tāluma Azand. 177; ‡

9) "?": mēness ņe̦m sauli, kad ve̦cs paliek un ieiet dienā Frauenb. Refl. -tiês,

2): ka[d] ņemjas (= iesāk), ta[d] nevar apmest i[r] miera Fest. n. FBR. XVII, 95. reiz šuo ... pats atkal māca munsturēt, bet neņe̦mas un neņe̦mas Janš. Dzimtene II ² , 359. tas (= muļķis) ne˙kādā amatā nav ņēmies Pas. XII, 355;

3): bē̦rni sākuši ņ. (= pluosīties) Lems. kuo viņa gan par mani ir ņē̦musēs (aprunādama)! AP.;

5): sēja zaļuo un ņe̦mas Ciema spīg. 238. zâle traki ņēmās Salis;

6): augumā ņ. Baar in seinem Exemplar von U. ņ. (miesā), an Gewicht (Leibesumfang) zunehmen
Salis; ‡

7) = apņemtiês 3: cilvē̦ks ņe̦mas, - kuo tu vai[r] prasi! Orellen. Subst. ņē̦mums: par vaiņaga ņē̦mumiņu (dass man den Kranz weggenommen hat)
Tdz. 52964.

Avots: EH II, 113

netâlīt (unter netālu): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 62, Oknist; pielẽja manu pudeli n. pilnu Jauns. B. gr.3 I, 149.

Avots: EH II, 21

nùobleñst Ahs., tr., wahrnehmen, bemerken, [beobachten]: uz vienu reizi muļķītis nuoblenž tālumâ uguntuņu LP. IV, 90. es baltu ē̦nu nuoblendu VII, 242. austrumuos jau var nuoblenst pirmās gaismas švītras JR. VII, 145. [meitas labi būs jānuoblenž, kuŗa būs de̦re̦nāka Janš. Čāp. 17.]

Avots: ME II, 763

nùobraũkât, ‡

3) eine gewisse Zeitlang hin und her fahren:
dažu dienu nuobraukāsi, kaķenītes me̦klē̦dams Tdz. 42087. Refl. -tiês,

1): tīri veltīgi nuobraukājies tādu tālu ceļa gabalu Janš Bandavā II, 122; ‡

2) bis zur Erschöpfung od. bis zum Überdruss hin und her fahren:
kâ tas ve̦zums aizdzīts, dze̦n atkal citu, un muļķītis nuobraukājas, skaidri muļķis palikdams Pas. XII, 356.

Avots: EH II, 33

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

‡ nuogãjiens, einmaliges Weggehen: māsiņ, manu nuogājienu tālumā, līkumā! Tdz. 44591.

Avots: EH II, 45

nùojàusma, die Ahnung, Vorahnung: saldās miera nuojausmās es caur mākuoņiem tad vītuos Rainis. [viņa izskats viņam iedvesa šaubas, neskaidri tālu nuojausmu Veselis Saules kapsē̦ta 93.]

Avots: ME II, 791, 792

nùokrist,

1): kad ir vaļa, tad kādu brīdi viņš nuokrīt (nuoguļas) pa pusdienas laiku Linden in Kurl. maguones ātri nuokrīt Kand.;

2): man kakls gluži nuokritis Lubn. n. BielU. man ūkiņš nuokritis (od. nuokrities) Bers., ich bin heiser;
‡

3) sterben:
arī bagātnieki nuokrīt Frauenb. ve̦cais nevarēja vis tik ātri n. Strasden; verrecken Auleja, Frauenb., Siuxt, Weissensee: nuokritis labākais zirgs; ‡

4) ins Unglück geraten
Seyershof: kuo nu maksu nemt tādam cilvē̦kam, kas pats nuokritis; "sich versehen, sich täuschen." Orellen: kas tālu iet sievas precēt, tie visi nuokrīt; "nuoplîst" Ramkau: gluži nuokritušas pastalas. Refl. -tiês: viņš ir pa krietnam nuokrities (= vājāks kļuvis) AP.

Avots: EH II, 56

‡ nuoliktenis,

1) "liktenis, nuolikums" (mit uô ² ) Salis n. FBR. XV, 78;

2) ein Depot, ein Abdach, wo etwas provisorisch untergebracht wird
Prl.: nuolikteņi ir pie dzirnavām lē̦ze̦ni lieveņi bez griestiem, kur negaisa vai lietus laikā zirgus iebrauc Prl. izbraukdami uz tāluo pļavu nuolikteņiem pēc siena Daugava 1938, S. 601. zemē ... ieraktuo ... pārtikas nuolikteni Vindedze 164. uz zirgu nuolikteni Ciema spīg. 243 (ähnlich 258).

Avots: EH II, 62

nùoripuôt, ‡

2) = nùobràukt 6: šuo tālumu nuoripuo ... stundas laikā Janš. Nīca 7.

Avots: EH II, 81

I nùorist [li. nurìšti "abbinden"),

1) sich abbrennen, sich ablösen:
gaļa nuo kauliem nuorist SDP. I, 29. Ilze atbīdīja ar e̦lkuoni nuorisušuos matus MWM. XV, 129;

[2) = nùorisinâtiês, sich abspielen, vor sich gehen: še nuorisa tikai mūsu kuopējās pusdienas Leijerk. II, 75. šaušanās arī šuoreiz nuorisa kaut kur ļuoti tālu II, 146.]

Avots: ME II, 839

nùovāvuluôt,

1) [nùovãvuļuôt, eine Zeitlang aus Langeweile schreien, schwatzen
(auch Warkl., Vank.), lallen; laut und undeutlich sprechen Welonen, Kārsava, Jürg.]: tâ kalpi nuovāvuluoja Dok. A. (gans tālumā kuo nuovāvuļuoja. bet nevarējām ne˙kuo saprast Jürg. piedzē̦rušais nuovāvuļuoja cauru nakti Golg.;

2) nùovāvuļuôt "nuobrēcināt, nuoraudināt" Kursiten;

3) nùovāvuļuôt "nuogausties" N.-Peb.]

Avots: ME II, 884

‡ pagãjiens, ein nicht sehr weiter (nicht sehr anstrengender) Gang: ... tālums bija viņai ... tikai labs p. Janš. Bandavā I, 129.

Avots: EH II, 133

pakaļa, der Hintere, das Hintere, der Hinterteil: Sprw. dari citam labu! cits tev parāda pakaļu. nu būs pakaļai kāzas, jetzt wird es Prügel setzen. mauku pakaļa, der Hurenjäger L. lielības pakaļa, der Prahlhans LP. VI, 1, 436. Der Lok, pakaļā, hinter, hinten, hinterher, = pakaļ: iedē̦stu liepiņu klēts pakaļā BW. 13645, 1. braucat paši pakaļā! 19383. māte raud pakaļā VL. viņš vienmē̦r priekšā, pakaļā, er ist immer dabei hinten und vorn: pakaļā palikt, nachbleiben, zurückbleiben: pulkstenis palicis pakaļā. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam ļuoti tālu pakaļā Pav. [pakaļā līdējs Ar., ein Fuchsschwänzer]. nuo pakaļas, von hinten, hinterher: dižais vedējs, nuo pakaļas iedams BW. III, 1, 82. In genitivischen Verbindungen entspricht der Gen. pakaļas dem deutschen Adjektiv "der hintere" oder Hinter-: pakaļas daļa, lokal daraus pakaļš daļa, pakaļas durvis Lautb. od. pakaļdurvis, die Hintertür, pakaļas gals; lokal pakaļšgals, pakaļas kāja, daraus dial. pakaļškāja od. pakaļkāja, der Hinterfuss: dancuo mans kumeliņš uz pakaļas kājiņām VL. pakaļas mieži, schlechte Gerste Jauns. Wohl (nach Leskien Nom. 177 u. 315) zu li. pakalà "Rücken", atsikal̃ti" sich anlehnen" [und vielleicht ai. kaṭa-ḥ "Hüfte", ahd. hald "geneigt" u. a., s. Feist got. etym. Wrtb. ² 429 und Boisacq 543].

Avots: ME III, 39

pakaļnãcẽjs, wer hinterher kommt, nachfolgt: pakaļnācēji paliek mums tālu pakaļā.

Avots: ME III, 40

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. ² 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43

pakrāsne,

1) auch pakrē̦ss (<* pakrās[n]s?),"kad krāsns tik tālu atde̦gusi, ka var sildīties": ve̦ctē̦vs var nākt sildīties pakrē̦ss jau ir N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411;

2) "eine leere Stelle unter dem Ofen zum Unterbringen der Küchengeräte"
Lennew.,"eine leere Steile unter dem altmodischen Ofen"( pakrâsne Serben, Segew., Grünh., Talsen, Alt-Schwanb., Fest., pakrâss Lös., Sessw., Lis.): kaķis pakrāsnē vien gul Bers.; "šķilts zem maizes krāsns" Sessau; "= aizkrāsne" N.-Peb.]

Avots: ME III, 48

palaipuôt,

1) = laipuôt I 2 nach Ausdrücken des Könnens:
ciņi tik tālu cits nuo cita, ka nevar palaipuot;

2) ein wenig lavieren (übertr.):
viņš mīl dzīvē palaipuot.]

Avots: ME III, 55

pameklêt, tr., etwas nachsuchen: se̦dluojiet kumeliņus, jāsim māsu pameklēt! BW. 13646, 16. [Refl. -tiês, eine Weile suchen: tādu zirgu tālu var pameklēties Nigr.]

Avots: ME III, 68

paplāvât,

1) sich eine Weile umhertreiben:
izdzen luopus, lai viņi pa ganībām paplāvā! Warkl., Kreuzb.;

2) eine Weilewiderscheinen:
tālumā paplāvāja ugunsgrē̦ks Salis. Refl. -tiês,

1) eine Weile flackern:
uguns vēl drusku paplāvājās Bauske;

2) etwas rissigwerden:
dzelzs paplāvājusies Bers.]

Avots: ME III, 82

I pašmauga ["gaŗums, attālums, slaidums" N.-Peb.: gaŗiem vāģiem (Leiterwagen) liela pašmauga N.-Peb.] ; pašmauga - garums, attālums pie kādas lietas, piem. pie arkla nuo sprūda līdz apīšas zaram ir pašmauga Lös. n. Etn. IV, 163; ["liels gabals": liela pašmaũga, kuo skriet AP.; "pašmaũga - te̦lpa atvēzienam vai ieskrējienam; atvēziena gaŗums" N.-Peb.; gribas ēst: bij gaŗa pašmaũga (Zeitraum) AP.; ja zirgs pārāk īsi iejūgts arklā, tad saka, ka īsa pašmaũga Schujen; "puosms, nuodalījums": liela pašmaũga Nötk.].

Avots: ME III, 115

patâls], patâļš, ziemlich entfernt, weit: patāļa radeniece Apsk. tas labi patāļi (patāļu, patālu) nuo šejienes.

Avots: ME III, 119

paveikt (li. paveĩkti), zustande bringen, fertig bringen: kâ nu paveikšuot tādu darbu? LP. V, 334. ērģelnieka pienākumu tikpat paveiksit MWM. VIII, 505. Refl. -tiês, vonstatten gehen, gelingen: kulšana ātrāki paveiktuos Purp. Kkt. 114. tam kas labi paveicies Etn. II, 46. viss bija jau tik tālu paveicies, ka ne˙kādi šķēršļi... ceļā vairs nestāvēja Janš. Dzimtene ² III, 68.

Avots: ME III, 135

I peksis, ‡

2) "ein kleines Fuder"
Seyershof: tāds p. bij karpeļu, - ne˙kāds ve̦zums nebij. kuo ar tādiem peksīšiem brauks tik tālu ceļu!

Avots: EH II, 219

plãtît, -u, -ĩju, freqn. zu plèst, tr.,

1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;

2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;

2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;

3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".

Avots: ME III, 331

pliva, die Schuppe (?): zvīņas vai plivas Konv. ² 473; der Funke, eine grosse Feuerflocke: uguns plivas (pēc ugunsgrē̦ka) bij tālu aizne̦stas N.-Peb., Jürg. Vgl. pliviņa.

Avots: ME III, 346

pùtiêns, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atmen, Stöhnen: vēja pūtiens. tauŗu pūtieni atskan tālumā Valdis.

Avots: ME III, 453

I raĩdît Līn., Tr., BL, Iw., Dond., Setg., Kandau, Wandsen, Gr.-Essern, Lautb., Ekau, Kurs., Jürg., Nitau, Salis" Ruj., PS., Serbigal, AP., ràidît ² Kl., raidît Prl., C., Saikava, Lis., Wolm., Arrasch, N.-Peb., Selsau, Gr.-Buschhof, Nerft., raîdît ² Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) eilig senden, treiben, hetzen
U.: Sprw. vienu dienu raida, uotru gaida. ar ļauniem lāstiem tev[i] pruo-jām raidīja Aps. VI, 35. atstūmusi un raidījusi nuo istabas tuos ļaudis laukā Purap. Kkt. 175. "ejat nu laukā!" Vīkuļa kundze raidīja ļaudis A. XX, 859. kur likāt mūs[u] māsiņu? vai klētī ieslēdzāt, vai druvā raidījāt? BW. 13646, 19. ne cilvē̦ks kāds jāraida uz viņu pasauli Alm. gars skatienus tālumā raida Vēr. II, 37. tē̦ls raida savu miera pilnuo skatienu uz leju Japana 24. raidīt pasaule jaunas skaņas Vēr. II, 12, tāļumā debess spuoži vēl re̦tuos starus raid[u] Jaunības dzeja 50;

2) "loslassen, Abschied geben"
L.;

3) "schnell essen":
ē̦daža ē̦d, ka raîda vien Dond. Refl. -tiês,

1) eilen Neik. n. U.;

2) zappeln:
bē̦rns jau raîdās U., das Kind zappelt schon. - Subst. raidîtãjs, wer (schnell) sendet, schickt; wer hetzt: būt[u] es tada gājējiņa, kâ māmiņa raidītāja BW. 14872. In der Bed. "hetzen" (aus "bellen lassen") nebst rīdīt zu riêt (s. Leskien Abl. 280), dagegen ln den übrigen Bed. wohi (vielleicht nebst li. riedù "качусьs", s. Būga Aist. Stud. 77) zu aksl. rějǫ "ἐπείγω", rinǫti sę "ruere", serb. rȉnuti "stossen", ai. rīyatē "bewegt sich", la. rīvas "Bach", ae. ríƥ "Fluss", ir. riathor "torrens" u. a. bei Trautmann Wrtb. 243. Anders darüber (zu ahd. rîtan "reiten", ir. ríadaim "fahre" u. a.) Walde Vrgl. Wrtb. II, 348.

Avots: ME III, 469, 470

rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,

1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;

2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;

3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;

4) eine Sache zögernd anfassen
U.;

5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518, 519

I riẽksts, rieksta (?) Manz. Lettus, riẽkste PlKur., ein gen. s. riekša BW. 17256, 1 var. (der infl. gen. pt. rykstu Pas. I, 222 dürfte als rīkstu - mit hartem r- aus riekstu zu lesen sein), die Nuss, Haselnuss: Sprw. rieksts nuo lazdas tālu nekrīt, der Apfel fällt nicht weit vom Stamm. lazdā kāpu riekstus raut BW. 5836, 3. šķinu riekstus, lasu uogas 13478, 8. bij man viena riekša (Var.: rieksta) pēc pie zemītes lagzdu liekt? 17256, 1 var. - riekstu kuoks, der Haselnussstrauch Mar. n. RKr. XV, 133. riekstuos iet, riekstuot, Nüsse suchen, lesen. - e̦ze̦ra rieksts od. e̦ze̦rrieksts, auch ūdens rieksts RKr. III, 73, die Stachelnuss, Teichnuss, Wassernuss (trapa natans L.); zemes rieksts,

a) gew. der Plur., bei Fischer 271 zemenes rieksti, Saubrod (lycopordon cervinum)
Mag. IV, 2, 69, (z. riekstes St.) Schweinstrüffeln, Trüffeln (lathyrus tuberosus) U.;

b) Hirschbrunst (boletus cervinus)
Dond. n. U.; Vāczemes rieksti, Walnüsse U. Der gen. riekša entweder zu einem nom. *rieksis = apr. [bucca] reisis "[Buch]-ecker", oder eher zu einem nom. *riekstis (:li. riešutỹs). rieksts entweder aus *riesk[u]tas neben li. ríešutas (mit š aus ide. sk), oder aber kontaminiert aus *ries[u]ts . *ries[u]ks (Deminutiva neben li. ríešas dass., s. Trautmann Wrtb. 241). Daneben slav. orĕxъ dass. (zum o- s. Mikkola IF. VIII, 302) mit x aus s oder (s. Slblt. Et. 58) sk̑. Zur Wurzel von rist IV (slav. orĕxъ in diesem Fall etwaringsherum Losgeklaubtes) ?

Avots: ME III, 544, 545

rùciêns Wolm., U., ŗūciens Wid., BW. VI, S. 156, auch rūcens U., das Brausen, das Getöse, das Gebrüll: tālumā vēl duobji dun pē̦rkuoņa rūcieni Vēr. I, 1168. priekšā šļāciens, pakaļā rūciens BW. 34463, 1.

Avots: ME III, 566

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 ^1.

Avots: ME III, 563

sadilt, intr., (durch ständigen Gebrauch) sich zerreiben, völlig abgenutzt werden; (fig.) sich verkleinern, winzig resp. dünn, mager werden: Sprw. sadilis kâ īle̦ns. sadilušas dzirnaviņas BW. 8040. piekūst mans kumeliņš, sade̦l kaltas kamaniņas 18090. dziedāja, dziedāja, palika klusu: pietrūka dziesmiņu, sadila mēlīte 914. ruokas āda ir pret tuo vietu sadiluse Krišs Laksts 3. zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā Skalbe. sadilst augums acīm re̦dzuot A. XX, 327.

Avots: ME III, 610

sadubul̃tuôt*, tr., verdoppeln: bij sadubultuojuši aizduotuo kapitālu Duomas II, 325.

Avots: ME III, 615

sakustêtiês, sich (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu bewegen anfangen, in Bewegung geraten: Rustans sakustas miegā Valdis. viņš stuostījās, sakustē̦damies uz priekšu Vēr. l, 1041. nepacietīgi viņš sakustējās II, 157. tas iebilda, neveikli sakustē̦damies ebenda 424. kaķis ruokās piepēši sakustējās Saul. III, 185. - Subst. sakustêšanâs, auch sakustẽjums, eine plötzliche, kurze Bewegung: sēnīte ar strauju sakustējumu tuo izšauj tālu pruojām Vēr. II, 717.

Avots: ME III, 660

I sala (li. salá "Insel"),

1) eine Insel, ein Holm;

2) eine Höhe im Morast
U.: ne tev bija ielīguot tādā purva saliņā! BW. 24212, 1;

3) "meža zeme, nuo mājām tālu atstāvuošs zemes gabals" Freiziņ;

4) saliņa "ein Fichtenoder Kiefernwäldchen"
Mar.; apšu sala, eine Espenwaldung Lubn.; bē̦rzu sala, ein abgesondertes Birkenwäldchen im grossen Walde U. Rozwadowski bezieht es Mater. i prace II, 348 f. (s. auch Walde Wrtb. ² 388 unter insula) auf eine Verbalwurzel mit der Bed. "schütten, werfen" und verweist auf li. ãtsala (so Jušk.; nach Šlapelis atsalá) "Sandbank". Aber für eine Wurzel sel- mit der Bed. "schütten, werfen" fehlt es an sichern Belegen, und statt des einfachen sala wäre eine präfigierte Form zu erwarten. Li. ãtsala aber bedeutet auch (oder eigentlich?) "sinulus aquae stantis, incisus in fluminis ripam" (so nach Būga KSn. I, 279) und gehört nach Būga zu li. sálti "fliessen" und selė̕ti "citissime accurrere", sowie apr. salus "Regenbach" (wozu wohl auch gr. ἄλλομαι und la. saliō "springe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505); zur Bed. des li. atsala vgl. le. attaka 4 und 5. Auf dasselbe li. sálti "fliessen" bezieht nun Būga l. c. auch li. salà "lnsel", aber das nicht präfigiette salá kann in diesem Fall unmöglich von Anfang an diese Bed. gehabt haben. Man erwartet dafür vielmehr ein *ap(i)sala, indem salá (wie slav. ostrovъ, s. Meillet Rev. d. ét. slaves VII, 8) ursprünglich wohl eine Flussinsel war und etwas "Umflossenes" war. Sollte salá für ein *ap(i)sala eingetreten sein (vgl. etwa le. viņā saulē, in jener Welt, für viņā pasaulē), als das zugrunde liegende Verbum nicht mehr allgemein bekannt war und die Bed. des ap- daher hier missverstanden werden konnte? - Vgt. auch Thomsen Beröringer 214.

Avots: ME III, 664

samanît,

1): "fassen, begreifen"
Lng.; "saprast" AP.; lielā mežā nevar s., nuo kuŗas puses atbalss Sonnaxt. saimnieks apmulsa un nesamanīja, kuo iesākt Sieva 82. uzņemties dzīvi uz savu ruoku Annele vēl ne˙kâ nesamanīja A. Brigadere Dievs, daba darbs 13. tak pūš viņš vēl, cik samana (= spēj) Janš. Pag. pausm. 6. tūliņ nesamanīja, kas tie par atbraucējiem īstenībā e̦suot Sieva 53;

2): es jau tādu mazu tikkuo varu s. AP. patālu kaut kuo ... samanījis A. Upītis Laikmetu griežos I, 102. Refl. -tiês, ‡

4) sich flink und vorsorglich begeben (von mehreren Subjekten):
visi nuoļ samanījās ustubā, tiklīdz es dagāju.

Avots: EH II, 428

samanît Spr., tr., intr.,

1) bemerken, verstehen, einsehen
U., wahrnehmen: samanīja, ka tē̦vs gribēja Dāvidu nuokaut I Sam. 20, 33. klāte̦suošie nesamanīja, kuo viņam atbildēt De̦glavs Rīga II, 1, 13. viņš it labi pats tuo samanīja un atzina RA. pie luoga, cik varēja samanīt, stāvēja tumšs tē̦ls R. Sk. II, 236. sāku samanīt vainu Jaunie mērn. laiki IV, 109. nevarēja nuo tā (sacītāja) ne˙kā samanīt Zaravič;

2) = saredzêt: tikkuo viņu varēja tālumā samanīt. Refl. -tiês,

1) aufmerken:
samanies! kuoks kritīs! Salis. samanies (Var.: sapruoties), dē̦lu māte, kad es nāku istabā! BW. 23375 var.;

2) sich fühlen:
Laķis samanījās kâ atjaunuots Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 28;

3) begreifen, gewahr werden;
samanījās, ka nu ir slikti Golg:

Avots: ME III, 680

II samaût "на-, приплыть" Spr.; zusammenschwimmen: viņi samāve visi kuopā Kreuzb., Warkl., Kl., Saikava, Heidenfeld, Gr. -Buschhof; eine gewisse Strecke schwimmen: s. labi tālu Gr. -Buschhof.

Avots: ME III, 681

sapļaũt, tr., (zusammen)mähen (perfektiv): sapļāvām siena diezgan Apsk. v. J. 1903, S. 210. sapļauj... atālu LP. I, 63. tē̦vs ar... dē̦liem sapļāva labu tiesu III, 79.

Avots: ME III, 705

sareibinât, tr., schwindlig, duselig machen: jaunavām viņa sareibinājusi tik tālu prātu Jaunie mērn. laiki IV, 130. Refl. -tiês, sich schwindlig, duselig machen, sich betäuben: dažādi sareibinājusies, viņa pusdanciski pieskrēja Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 67.

Avots: ME III, 714

sar̂kme, die Röte, ein rötlicher Schein: muguras vītnēm mirkst papīru ruožu sarkmē Duomas IV, 232, sarkme māķuoņuos rādīja, ka tālumā ugunsgrē̦ks Jürg. vaiguos viņam tikai tāda sarkme palikusi N. - Peb.

Avots: ME III, 721

saŗukt Dunika, sarukt, intr., zusammenschrumpfen U., einschrumpfen (eig. und fig.): sīkais augums it kâ saruka Purap. ve̦cs, izkaltis, sarucis vīriņš Latv. viņa saruka arvien mazāka MWM. X, 40. kustuonīši sausumā pilnīgi saŗūk Vēr. II, 1056. sarukuse viņa āda Latv. nuo skumības sarucis mans vaigs Psalm 31, 10. visu rītu nee̦smu ēdis, man vē̦de̦rs ir tâ sarucis Dond. vadmala veļuot saŗūk Nigr. smadzenes arvien vairāk saŗūk Vēr. II, 925. naudas maks sarucis Erlaa. tālums it kâ saŗuka: mēs atkal bijām viens uotram tik tuvu Latv. vācieši pārnāca sarukušā skaitā MWM. VIII, 385. - kad tu saŗuktu! dass du verschrumpfest! Mag. XX, 3, 38.

Avots: ME III, 726

saspè̦kuôtiês,

1) zu Kräften kommen:
viņš jau tik tālu saspēkuojies, ka sāk celties nuo gultas Golg.;

2) alle Kräfte zusammennehmen:
saspē̦kuojās un tad sāka lauzties C.;

3) die Kräfte messen
(perf.): pēc ilgākas... saspē̦kuošanās Jaunie mērn. laiki IV, 80.

Avots: ME III, 740

sàuseglĩte, eine trockne Fichte (im VL.): kas piebira vējiņam sauseglīti līguojuot? BW. 8520. tālu nuoskanēja sauseglīte dzenējuot 11485. luokies pati, sauseglīte! BW. piel. ² 4736.

Avots: ME III, 775

I se̦l̃ga Dond., Lautb.,

1) die Höhe des Meeres (in Peterskapelle auf 5 Faden Tiefe)
U., Nogallen, Taubenhof (se̦l̂ga ² ); eine tiefe Stelle im Wasser überhaupt Lubn.: le̦dus aizgājis se̦lgā Taubenhof. kuģis ir tālu se̦lgā augšā ebenda. vējš pūš nuo se̦lgas Rig. Strand, tūliņ jūŗas se̦lgā atraisījuši pirmuo me̦zglu LP. V, 85. pa naktīm izmetām ap se̦igām luošus Lubn. Sprw.: met se̦lgā, met ravē, - kâ tukšs, tâ tukšs! - se̦lgas reņģes Karls., die in grösseren. Tiefen gefischten Strömlinge, Herbstströmlinge U.;

2) eine niedrig gelegene, feuchte und fruchtbare Stelle:
se̦lgā siens vai vāls uz vāla! Aus liv. sālga "Rücken" (vgl. estn. mere sel'g "Höhe des Meeres"), s. Thomsen Beröringer 278 f.

Avots: ME III, 816

I sḕrst Wolm., C., Ranzen, PS., sḕrst ² KL, Prl., sērst U., Spr., sêrst ² Dunika, Matkuln, Deg., BL, sēršu, sērsu,

1) auch das Refl. sērstiês Zaravič, intr., spazieren, Visiten abstatten
L., zum Besuche sein, als Gast wo verweilen U.: Sprw. pie radiem sērst, ne dzīvuot. sērst iet, zum Besuch gehen U. sērst gājuši pie kaimiņiem, sie sind ausgegangen, um die Nachbarn zu besuchen U. kuŗa [māsiņa] tālu tautiņās, tā nāks sērst bāliņuos BW. 269, 1. pie brālīša sērsties gāju 26601. meita atbrauc sērsties JK. V, 143; Pas. IV, 418 (aus Gramsden). - dievam sērst aizgāja, er ist gestorben Mag. IV, 2, 144, U.;

2) tr., besuchen:
nāc, māsiņa, brāli sērst! BW. 17526. Refl. -tiês, einander besuchen L. - Subst. sḕršanā, das Zugastesein; sḕ̦rsums,

a) der einmalige Besuch;

b) "kukulis" Zaravič; sḕrsẽjs, ein Gast, der länger als gewöhnlich bleibt W.-Livl. n. U.: radi... sērsējus pācienā labiem ēdieniem LP. VII. Etwa zu sirt "besuchen, schmarotzen"?

Avots: ME III, 831

sēršus, Adv., zu Gast, besuchsweise: kuŗa [māsiņa] tālu tāutiņās, tā nāks sēršus bāliņuos BW. 269, 1 var.

Avots: ME III, 831

sìl̂ts (li. šil̃tas) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb., sìlts ² Kl., Prl., Nerft, Preili, sil̂ts ² Ruj., Salis, Iw., Līn., Deg., warm: s. laiks; s. ūdens. Sprw.: silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. viņam jau bija silta galva Saul. I, 225, er war schon angeheitert, betrunken. kļūs silts pie ādas St., tu tiksi silts pie ādas od. tev duos siltumu uz ādu, du wirst Prügel bekommen U. nepalika silta pie dvēseles L., man nahm alles, es blieb kaum das liebe Leben U. Subst. sìltums (li. šiltùmas), sìltuma ² Prl. n. FBR. VI, 94; Sussei n. FBR. VII,140, Stockm., Lub., siltuma Spr., die Wärtne: gaismas un siltumas daudz Valdis. tuos apņe̦m siltuma tik maigi jauka Juris Brasa 285. tālu, tālu dūmi kūpa, man ātnāca siltumiņa BW. 10739. es pie jauna (sc.: brūtgāna) pieguļuos kā pie jaunas siltumiņas 15705, 15. -siltumu mest, Wasser auf die heissen Badstubensteine giessen Etn. I, 30. - siltumas zābaki Kaudz. M. 36. Altes Verbaladjektiv zu sil̂t.

Avots: ME III, 840

sĩtava, eine tiefe Stelle im Bach (bei Krümmungen, Windungen eines Baches) Wain.: ne˙tālu nuo laipām bija kādā līkumā re̦dzama plaša un ... brangi padziļa sītava Janš. Dzimtene IV, 23. Vgl. sietus, sietava.

Avots: ME III, 855

skaņš,

1): auch Kortenhof, Ruj., Salis; skaņa runa Jürg. s. ( = skanīgs) bleķis Frauenb. s. laiks (= kad laukā labi un tālu var dzirdēt) Grenzh. n. FBR. XII, 13. s. ("valuodīgs") meitē̦ns Seyershof. s. (laut sprechend, "uzstājīgs") cilvē̦ks Ruj. skaņi irbe nuosakliedza BW. 11464. skaņi runāt Jürg., Kegeln, N.-Laitzen, Orellen, Zvirgzdine. skaņi sāka zvanīt Pas. VIII, 374. skaņi ("ātri") braukt AP.;

3): auch Freudenberg, Nigr., Schnjen, Serben; s. (ar cietu kuoksni, labi plīstuošs) kuoks Luttr. cieti, labi nuoauguši kuoki ir saucami skaņi; tādi kuoki plêšuot teicami plīst, un atplēstais gabals skanē̦dams atdalās nuo lielas kuoka masas Druw.; ‡

4) "?": skaņa rīta rasa, vēl skaņāka vakarā BW. 11463. Subst. skaņums: "skaņa" Seyershof.

Avots: EH II, 501

šķidrinât Bers., Wessen, Wid., tr., verdünnen: putru Drosth., Erlaa, Kokn., Laud., Lubn., Mar., Saikava, Schibbenhof. spirktu esi tik tālu šķidrinājis, ka nav vairs šņabja garžas Fest. šķidrināts me̦dus. šķidrināt biezuokni (mežu) Sessw.; flüssig machen Lennew.

Avots: ME IV, 39

šķiñdêt Bl., Bauske, Dond., Dunika, Ermes, Frauenb., Iw., Līn., Selg., Siuxt, Suhrs, Wandsen, šķin̂dêt Bers., Gr. - Buschh., Saikava, -u od. -ẽju, -ẽju, klingen, klirren U., Erlaa, Mar.: pulkstenītis šķind tālumā Dunika. zvans... gaŗlaicīgi šķind Apsk. v. J. 1903, S. 425. izdzirda... zvarguļus šķindam Janš. zuobens šķindēja Kra. Vīt. 79. izkapts... klab un šķind LP. V, 63. šķindē (Var.: šķind) pieši, rīb zābaki BW. 24208, 1. zviedz kumeļi, šķind (Var.: skan) iemauti 13454, 5 (ähnlich: 18988; 32931, 1). šķind zemīte... man... staigājuot: bij manā vaiņagā duj dimanta gabaliņi 6107. trūks šnuorīte šķindē̦dama 32258, 3. nuoiet saule vakarā šķindē̦dama, žvārdzē̦dama 18225. Nebst skandinât zu skanêt?

Avots: ME IV, 41, 42

sniegājs, ein Schneegefilde: salts spuožums klāj sniegājus tālus A. XXI, 26. le̦dāji un sniegāji Vēr. I, 1161.

Avots: ME III, 977

sniekt(iês) Gr.-Autz, Siuxt n. U., Burtn., Salisb., Lieven-Bersen, Stenden, (mit iẽ) Wandsen, Katzd., (mit ìe ² ) Heidenfeld, Fehgen, Festen, Kokn., Sauken, Nerft, = sniegt(iês): nāc, māmiņa, sniec ruociņu! BW. 17901 var. bē̦rns nevar luogu snìekt ² (erreichen) Saikava. sniekt ² (ausstrecken) ruoku Golg. līdz kuo šī tur sniekusies LP. V, 74. astēs iekuost sniecas MWM. VII, 607. de̦guns tālu sniecas Stari II, 901. upe sniecas uz . . . kalnājiem Rainis Tāļas n. 54. Vielleicht aus sniegt+ *siekt (= li. siekti "ausstrecken die Hand nach").

Avots: ME III, 979

sniekt(iês) Gr.-Autz, Siuxt n. U., Burtn., Salisb., Lieven-Bersen, Stenden, (mit iẽ) Wandsen, Katzd., (mit ìe ² ) Heidenfeld, Fehgen, Festen, Kokn., Sauken, Nerft, = sniegt(iês): nāc, māmiņa, sniec ruociņu! BW. 17901 var. bē̦rns nevar luogu snìekt ² (erreichen) Saikava. sniekt ² (ausstrecken) ruoku Golg. līdz kuo šī tur sniekusies LP. V, 74. astēs iekuost sniecas MWM. VII, 607. de̦guns tālu sniecas Stari II, 901. upe sniecas uz . . . kalnājiem Rainis Tāļas n. 54. Vielleicht aus sniegt+ *siekt (= li. siekti "ausstrecken die Hand nach").

Avots: ME III, 979

‡ II spilgt, erglänzen: debess tālumi klusā ze̦ltā spilgst Skalbe Raksti I (1938), 289. nuo uguns puķe plaukst un zied un sārkst, pret nakti spilgst Rainis Dz. un d. III2, 343. viņa slava juopruojām spuožāka spilgs Austriņš Aizsaulē 130.

Avots: EH II, 550

spuokuôt,

1) intr., spuken
(mit uô ) C.: rijā ļuoti spuokuoja Dīcm. pas. v. I, 18. brīžam spuokuoja biedīgs tukšums Austriņš Daugava I, 978;

2) tr., "?": zvaigznīte vēl spīd spuokuodama mērķus tālus Vēr. I, 1466. Refl. -tiês,

1) spuken
Freiziņ, Wid.: ķē̦ms spuokuojas LP. VII, 444. baidekļi spuokuojās Etn. IV, 84;

2) albern, sich lächerlich gebärden
Wid.

Avots: ME III, 1035

spuñdêt, spùndêt ² Saikava, -ẽju, spunden U., Spr.; dzīvu spundē zārkā iekšā Vēr. II, 671. spundē tik iekšā! iss auf! Saikava. spundē tik ar bāšanu (sìenu šķūnī) ebenda. - grīdas talsāmas nuo cieti kuopā salaistiem, spundē̦tlem dēļiem Konv. ² 700. Refl. -tiês, sich (zu)spunden, -pfropfen Spr.: tik tālu spundējies, kamē̦r pa pakaļu sāk laukā nācin Etn. III, 32.

Avots: ME III, 1029

stãvêt,

1): ja bē̦rns neizaug, tur ne˙viens nevar priekšā s. (vor etwas behütend)
Seyershof. viņš dažreiz paliek stāvīts Ramkau;

2): ar vieniem radiem saietas, ar citiem - stāv naidā Linden in Kud. pusmūža gaduos stāvuošs ... kungs Janš. Dzimtene V, 111. kādā vērtē tagad stāv ādas Anna Dzilna 189. jūŗā stāv šķūmains ūdens Kaugurciems. tas jau uz zvejas vien stāv (ist immer mit dem Fischen beschäftigt)
Kaltenbr., Linden in Kurl. pasaule uz puostu vien tagad stāv Strasden. brīvā s. ebenda. man sāp, ka tu manā mantā stāvi (von meinem Vermögen lebst) Frauenb.;

4): cik ilgi tad ķiegeļi stāvē̦tu? Kaltenbr.

5): dienas s. AP. "kungu gaitās iet" "6) mit" ME. III, 1053 zu verbessern in "7) mit" tava dē̦la valuodiņa stāv līdz asu zuobentiņu BW. 3126; "7) wert sein (infl.)" ME. III, 1053 zu verbessern in "8) wert sein, kosten
(infl.; nach r. cmoumь)"; nestāv (es lohnt sich nicht) dvēseles savas smērīt Pas. X, 137. man nestāv tik tālu iet Saikava. svešai mātei nestāvēju maza vaŗa gabaleņa Tdz. 38089 (ähnlich 38139; 43773). Subst. stāvêšana: man laukā s. BW. 30437, 5; stãvê̦tājs, f. s-ja: aiz durvīm stāvē̦tāja BW. 23948.

Avots: EH II, 574

stimbe̦ns, stìmbāns ² Prl.,

1) ein Baumstumpf
(stimbens) U., (stimbins) Kreuzb., Wessen, (mit ìm ² ) Sussei, Gr. - Buschhof, Warkl., (stimbē̦ns) Peb., (mit ìm ² ) Sessw., (stìmbans ² ) Golg.; ein hoher Baumstamm, an dem die Spitze abgebrochen ist (stìmbe̦ns ² ) Gr. - Buschh., (stimbens) U., Luhn. n. Etn. III, I; Tirs. n. RKr. XVII, 79, Plm., (stimbenis) Janš., (stimbāns) Bers., Lub., (stimbans) Sessw.; ein abgestorbener Baum (stimbens) Infl. n. U.; ein Holzstück (stìmbe̦ns ² ) Gr. - Buschh.: es piesēju kumeliņu pie uozuola stimbeniņa BW. 29726. kre̦klu šuvu pie stimbe̦na (Var.: stumbura) mērīdama 7354 var. atspiedies pie ve̦cā vītuola stimbe̦na Saul. III, 226. pēc kaŗa mežuos ir palikuši tikai apde̦guši stimbe̦ni Gr. - Buschh. atlikušie ce̦lmi un kailie stimbeņi Janš. Nīca 13, tur bija tādi stimbe̦ni, - atvedēm uz mājām: būs laba malka Gr. - Buschh. me̦lnie stimbeņi, kas... netālu nuo malas rē̦guojas ārā, ir... buojā gājušā kuģa atliekas Janš. Dzimtene ² III, 224. stāvēja tik klusu... kâ uodi stimbe̦nā ap jaunu gadu Kaudz. Izjurieši 192. vējeņu kailie stimbe̦ni, kuŗu spārni tagad dusēja Veselis Saules kapsē̦ta 12;

2) figürlich:
stīvs kâ stimbans RKr. VI, 777. kājas kâ stimbe̦ni Saul. JR. IV, 48. pirksti kâ stimbani Plūd. LR. IV. 387. viņa sniedza... skūpstīt savus sarkanuos stimbanus Druva lll, 601;

3) ein älterer Junggeselle
(stimbans) Sessw. Zu stambans (s. dies), li. stimberys "Stummel", sustimbti "hart werden (vom Gras)" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 16.

Avots: ME III, 1069, 1070

švīga,

1) leises Rauschen, Säuseln
Wid.;

2) "?": klīst nebeidzamā tālumā pa zvaigžnu švīgām Egl. Zilā cietumā 239.

Avots: ME IV, 118

tâlinât (li. tólinti) Bers., C., Nötk., Warkl., tālinât U., tāļinât, weit entfernen U.; sagen von jem., dass er fern sei: tālu tautas tālināja (Var.: tāļināja 26476, 1 var.) manus . . . brāleliņus BW. 26475.

Avots: ME IV, 145

tâls: auch Alswig, C., Heidenfeld, Mahlup, Meselau, Nerft, N.-Laitzen, N.-Peb., Smilt., (mit â ² ) Lemb., Lems., Ruj., Siuxt, Talsen. Adv. tâli (s. ME. IV, 146 unter tâlu) - auch Kaltenbr. (neben tâļi), Saikava, Salis, Sonnaxt. Subst. tâlums; nebē̦dāju tālumiņu BW. 18687.

Avots: EH II, 671

tâls (li. tolùs) AP., Bers., KL, Lös., Prl., Ronneb., Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl., Wolm., Wolmarshof, (mit â ²⁾ Bershof, Dond., Dunika, Nigr., Stenden, tāls Memelshof, tâļš AP., Nerft, Serbigal, (mit â ²⁾ Bl., Kab., PlKur., Ruj., Salis, Sessau, tālš U., weit, fern: viņi nāk nuo tāļas zemes Glück Jesaias 13, 5. tāļš ceļš Kra. Vīt. 60. tāļi viesi BW. 8033 var. tālajā ciemiņā 10331 var. kurš tāļāka rada bija Biel. 1459. tāļu tālie (aus grosser Ferne kommende) braucēji LP. VII, 341. vakars nuoritēja bez tāļākiem traucēkļiem MWM. - Subst. tâlums (li. tolùmas), tâļums U., die Ferne, die Entfernung U., der Abstand: šāviena tāļumā Stāsts Krieviņ 26. nepieduošu māsiņai aiz tāluma gājumiņa (Var.: tā tālā gājumiņa) BW. 18090, 7 var. tāļu tāļumā sniega mākuonis JR. V, 125. auga arī tāļumi arvien lielumā Kaudz. M. 233. kur debess ar zemi tiekas, kur tālums neplūst vairs Rainis Tālas n. 54. Zu apr. tālis "weiter" und (nach Matzenauer LF. XII, 177 und Zubatý AfslPh. XVI, 388 f.) čech. otáleti "cunctari"; slav. dalь "Ferne" nach Zubatý I. c. mit d- statt t- unter dem Einfluss von davě und dьlgъ.

Avots: ME IV, 146

tece,

1) das Fliessen, der Fluss; "eine Flusskrümmung, wo das Wasser langsamer fliesst, das Ufer mit Gesträuch bewachsen ist, und wo es viel Fische gibt"
Laud.; ein altes, ausgetrocknetes Flussbett Stockm.: tece drusku apstāsies, ūdens apguls MWNI. V1II, 785. daudzas vare̦nas upju teces, kas apjuoza tāluos apvārkšņus A. Brigader Daugava I, 842;

2) ein Leck
C., Sessw., Warkl.

Avots: ME IV, 152

tē̦laîns, mit einem Bilde versehen U., bilderreich; (fig.) bildlich, anschaulich: tē̦lains pimberis U., ein Fünfer (Zweigroschenstück) mit einem Kopf (tē̦ls). tālumā iet mākuon[i]s aiz makuoņa tē̦lainā barā Duomas II, 1239. tē̦laina valuoda, anschauliche, bilderreiche Sprache.

Avots: ME IV, 170

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene ² III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

II tikt: prs. tīku Alswig, Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Liepna, N.-Laitzen, N.-Peb., Ramkau, Sessw., Warkl.,

1): auch Alswig, Blieden, C., Dunika, Heidenfeld, Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw., Smilt., Stenden, Wolm., Zögenhof; jai tika salts un baist Pas. IX, 328. guovs tika slaucama Sonnaxt. suņus nuomērdē, kad ve̦ci tīk ebenda. daudz tika duots ebenda, Kaltenbr. kad aitas tiek bre̦ngas Salis. ve̦se̦ls t. Kaltenbr.;

2): auch Behnen (neben tapt, werden);
t. kam klāt AP., Kaltenbr., Siuxt, Sonnaxt. valuodās t. Seyershof, a) zum Objekt von Gesprächen werden; b) sich zu unterreden anfangen. ar me̦liem tālu netīk Ramkau. vai luopus badā mērdēsi? tiec savā suolī! Vanagu ligzda 140. 30 gadus bij ticis (dzīvuojis) pēc tē̦va nāves Frauenb, līdz 50 gadu tika, tad nuomira ebenda. gailis (vai kāds cilvē̦ks) tika nuost (= nuobeidzās, nuomira) Seyershof;

3): kas tad pašam tīk? Erlaa. kad laiks (das Wetter)
pretī netiek ("nepiemē̦ruojas"), tad ne˙kas labs nuo labības neiznāk Seyershof. kad tika karpuļi (Kartoffeln), cūkas ēda tuos Sonnaxt. man pļaušana vēl tâ netika (nevedās), juo nemācēju vēl izkapti strīķēt Seyershof. brāļam netiek (neve̦das iegaumēt mācības vai darba), lai mâcās kâ grib ebenda;

4): kad piena netika Seyershof, Sonnaxt. mums tiks visa kā Kaltenbr. var˙būt tā sluota tiek (iztur), kad slauka Frauenb. cik ilgi tad tas tiek (dauert, besteht)?
Siuxt;

5): kas tev tika, ka taids bailīgs? Auleja. kas tai kājai tika? Kaltenbr.;

6): ar tuo maizi varēja kādu laiku t. Kand. jātiek tâ˙pat, kâ ir ebenda. kad tagad būtu jātiek tâ, kâ mēs e̦sam tikuši Siuxt. mātei bij jātiek nuo daļiņas Frauenb. t. nuo paša kules, auskommen, seinen Unterhalt haben
Diet. ‡ Refl. -tiês, auskommen Kand.: ar tuo sviestu var vienu nedēļu t. tie jau ar tik tâ tiekas, kâ var.

Avots: EH II, 681

tiktâl, tiktâlu, tiktâļ, tiktâļu, Adv., so weit: burvis jau tiktālu bijis būries, ka . . . LP. V, 31. tiktāļu.., nuokļuvis IV,171. suods... tiktāļu ir taisns, ciktāļu tasirnepieciešami vajadzīgs Vēr. I, 1249.

Avots: ME IV, 185

tùols AP., Arrasch, C., Jürg., Nötk., Schujen, Welkenhof, (mit uõ) Wirginahlen, (mit ùo ² ) Aahof, Alswig, Bers., Erlaa, Fest., Fehsen, Geistershof, Gr.Buschh., Kalzenau, Kl., Kl.-Salwen, Kokn., Lennew., Lis., Los., Lub., Lubn., Mar., Marzen, N.-Schwanb., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Stom., Warkl., Welonen, (mit uô ² ) Segew., ungehornt Lennew., Spr., Stockm.: ve̦lnam piederējušas . . . tuolas guovis LP. VII, 1160. pulks tuolu vēršu Druva II, 167. Scherzhaft auf Müdchen bezogen: trīs meitiņas, divi raģes, viena tuola BW. 18315. Etwa zur Wurzel tel "flach" (in ai. tālu "Gaumen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 740)?

Avots: ME IV, 285

‡ tribulêt, tribulieren: viņš mani tikām tribulēja, kamē̦r vairs nebiju tālu nuo īstām raudām Sējējs 1938, S. 1020.

Avots: EH II, 694

III tùcinât ² Meiran, = ducinât I: pē̦rkuons tālumā tūcina Meiran.

Avots: ME IV, 278

I tuju Iw. n. FBR. VI, 53, Ahswikken, Frauenb., Gramsden, Schnehpeln, Adv., Komparat. tujâk Wandsen n. FBR. N, 69, Ahs., Edwalen, = tuvu, tuvâk: tuju, tuju, ne tik tālu BW. 10889. pilsē̦ts tuju bijis pie tā meža LP. VI, 318. nāc tujāk! Ahs.

Avots: ME IV, 254, 255

tulējs (mit ū ? ), = tuvẽjs: es dzīruos tālu iet. vējš iepūta, ve̦lns iegrūda tulējuos nāburguos BW. 16827.

Avots: ME IV, 258

I uzàusît C., vernehmen (perfektiv): uzausīt tālu truoksni Bauske, C.

Avots: ME IV, 315

uzķĩķerêt, mit Hilfe eines Femrohrs erblicken: uzķīķerēt tālumā kuģi.

Avots: ME IV, 350

‡ vãguôt Iw. "ar līmeņrādi nuoteikt horizontālu virzienu". Auf d. Waage beruhend.

Avots: EH II, 761

valgmājs,

1) eine feuchte Wiese
(mit al̃ Bixten, Mitau; eine feuchte Stelle (mit àl ² ) Erlaa, Jungfernhof, (mit al̂ ) Nötk.; eine feuchte Stelte im Walde, die bei heissem Wetter nicht austrocknet Wirgin.: cik tālu valgmājs, mieži zaļuo; tālāk izkaltuši Wirgin.;

2) die Feuchtigkeit (?):
iz zemes krūts valgmāju smēlām V. Egl. Eleģijas 66. iz kapeņu valgmāja Stari I, 302;

3) "?": (sisenītis) vairs tik žaunītes, luoceklīšus un valgmāju ievāca V. Egl.

Avots: ME IV, 453

vaukšêt, -u, -ẽju,

1) vàukšêt Drosth., vaûkšêt Wolmarshof, vàukšêt ² Kaltenbrunn, KatrE., Sessw., vaûkšêt ² Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, vaukšêt N.-Peb., Vīt., vaũkšķêt Pankelhof, Salisb., vàukšķêt ² Bers., KatrE., vaûkšķêt ² Bauske, vàušķêt ² Lubn., vaukšķinât Meiran, vaušķīt, -ĩju, bellen;
vaukšêt Oberl. n. U., Kosenhof, vaukšķêt Oberl. n. U., Grünw., N.-Bergfried, ohne Grund bellen; vaûkšêt Wolmarshof, leise bellen; vaukšķêt Sessw. "riet īsiem, spirgtiem rējieniem"; vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., Dickeln, vom Bellen mehrerer Hunde gesagt: suns sāk skaļi vaukšķēt Sessw. tālu vaukšķēja muodrs suns Veselis Saules kapsēta 99. suņi ... vaušķī visu dienu Jauns.;

2) vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., stark sprechen;
vaukšêt Sessw., laut reden; vaukš(ķ)êt U., vaukšêt Kosenhof, vom Geräusch, welches das Sprechen vieler Menschen macht; vaukš(ķ)êt Ramkau "truokšņuot ar ve̦ltu runu"; vaukšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, vaušķêt A.-Schwanb., unnützes Zeug sprechen, faseln; vaukšêt Borchow, Serben, Vīt., (mit àu ² ) Wessen "tukšu runāt"; vaûkšêt ² Bauske, vaukšêt Memelshof "tukši, neskaidri runāt": kuo nu vaukši! Serben; vaũkšêt "lärmen" Nötk.;

3) knarren;
vaukšêt Lös., Odensee, A.-Schwanb., vàukšķêt ² Erlaa, Kl., Kokn., vaukšķêt Bers., Kalzenau, vàušķêt ² Saikava, vaušķêt Bers., Kalzenau, knacken; vaukšķêt Ramkau, Vīt., vaukšêt Wessen, mit Geräusch brechen (intr.); vaukš(ķ)êt Ramkau "pārtrūkt, pārlūzt": vāģi vaukš Ruj. und Salisb. n. U. zari vaušķ, kad zvē̦rs pa mežu skrien Saikava, Vīt. mežā vaukšķ, kas mežā vaukšķināja? BW. 30676, 1. bez mazākā zariņa vaukšēšanas Latv. zari lūst vaukšķē̦dami Ar.;

4) vaukšķêt "knallen":
pirdieniņi vien vaukšķēja VL. aus Lubn.;

5) vaukšķêt Tirs., schreien;
vàukšêt Drosth., vaušķêt A.-Schwanb., weinen (von Kindern gesagt): tas vaukšējis nuo sāpēm kaķa balsī Etn. III, 91. jē̦ri vàukš Mehrhof; vàukšêt Drosth., vaũkšêt Nötk., vaukšêt U., Golg., vaukšķêt U., miauen (in Kosenhof und n. L. und U. auch vom Knurren der Katzen gesagt): kuo tas kaķis vaukš? Golg. Zu li. vaukšnoti "fortgesetzt ein wenig bellen".

Avots: ME IV, 487

važa,

1): (kumeliņu) sien pie ... uozuoliņa, lai skan v. (Var.: važas) BW. 29756, 6 var. nuo būdas ... suns ... panāca pretim, cik tālu v. sniedza A. Upītis Pirmā nakts 208. Katriņai ze̦lta važas ("?"), tās ze̦m galdu vidzēja Tdz. 58094;

5): die ME. IV, 489 gegebene Bed. ist sehr fraglich und vielleicht zu ersetzen durch "was herunterhängt und umhergeschleppt wird"; ‡

6) "kamana ar apaļu dibe̦nu, kuo uzsien ragavām" A. Leitāns (in einer Handschrift).

Avots: EH II, 760

I vẽriêns C.,

1) ein Stich mit der Nadel mit Durchführen des Fadens
U.; "aužuot dzijas ievēršana ar atspuoli caur pašķiemeli" Ramkau: re̦ti vērieni, undichte Naht U.;

2) - pavediêns, der Faden (so lang, wie man ihn abreisst, um zum Nähen in die Nadel einzufädeln)
Salis: nevar vērienu adatā ievērt Salis. šūt ar garu vērienu, mit einem langen Faden nähen ebenda;

3) ein Hieb, Schlag
W.-Livl. n. U.: viņš pienāca man pa vērienam (in eine solche Stellung, dass ich ihn leicht, bequem schlagen konnte) Jürg., Sessw., Zögenhof;

4) "cik tālu ar sauju aizķer linus" Bers.; = cìrtiêns ² Drosth., Ramkau, Tuckum (mit ẽ ), Sessw.; "platums, cik uz priekšu sienu pļaujuot nuo cirtiena ar izkapti aizņe̦m" (mit è ) Plm.; "katrs izkapts vilciens pļavā, nuo kā sapļaujas cirtiens" A. XI, 170, (mit è ² ) Bers., Erlaa, Golg., Kl., Lubn., Sessw.: kad izkapts ir atkaru, tad tā ņe̦m lielu vērienu, kad uzkumu, tad viņa neņe̦m vēriena Ramkau. tu pļauj lieliem vērieniem Plm. n. RKr. XVII, 86;

5) der Flügelschlag:
pret ziluo templi slaikuos vērienuos tie laižas Zalktis I, 91;

6) pa vērienam,
passend: Juris vienīgais kaimiņš pa vērienam Seibolt. viņš mīļuo... skuķi, taisni tuo, kura pat˙laban pa vērienam;

7) eine Anzahl von 5 Strömlingen:
kālā seši vẽrieni (reņģu) Markgrafen;

8) plašs vēriens (vielleicht dem r. широкiй размах nachgebildet), Breitwürfigkeit, weiter Gesichtskreis:
viņam plašs vēriens. Zu vērt "einfädeln, reihen".

Avots: ME IV, 562

II viest: še varēja ceļu v. Vindedze 24. acis vairs nevarēja v., kur tie palikusi 75. tālu varēja v. vare̦nuo gaismu un jautruo truoksni 182. pat zvaigznes neļauj v. vairs lapu biezais jums Virza Kar. Nameitis (1939) 67.

Avots: EH II, 798

I vìlks (li. vil̃kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ́ka-ḥ "Wolf"),

1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;

2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;

3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,

a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;

b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,

a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;

b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;

c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,

a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;

b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.

Avots: ME IV, 588, 589

I viñdât: ūdens tai tālu jāvindā Austriņš Raksti VII, 432.

Avots: EH II, 785

viršķis,

1) = virkšis 1 Bers., Golg., Kalzenau, Lubn., Stockm., (mit ìr ² ) Saikava: drēbi plēšuot dzirdams viršķis Saikava. ta ta bija liels viršķis! tuo tālu varēja dzirdēt Bers.;

2) einer, der leeres Zeug spricht
(mit ìr ² ) Saikava; "cilvē̦ks, kas taisa tukšu truoksni" Bers.: tāds viršķis vien ir: iede̦gas, uztruokšņuo, atkal nuodziest Bers.

Avots: ME IV, 616

vismuôt (?), = vizmuôt: tālu vismuojuošuo baltuo lakatiņu Daugava I, 441.

Avots: ME IV, 624

vur̂vulêt, ‡

2) "?": ūdens vurvulēja pa visiem grāvjiem A. Saulietis Kâ viņumātes gudri dzīvoja; ‡

3) "?": tālumā dzird rubeņu vurvulēšanu Latvis, № 3496.

Avots: EH II, 799

zakuts "?": tevi aizvest juo tālu nuo šī zakuta (auf einen jungen Mann bezogen) Janš. Līgava I, 207. Etwa aus wruss, захóд "Landstreicher, Vagabund"?

Avots: ME IV, 682

žẽ̦l, Adv., leid: man (ir) žē̦l, es tut mir leid. tas man žē̦l, das ist mir leid U. man tevis žē̦l, du tust mir leid. žē̦l! traurig! das ist zu bedauern U. Sprw.: skuopam paēst žē̦l Br. sak. v. 1118. žē̦l viešiņas, žē̦l pīraga (von einem Unentschlossenen gesagt) 1470. žē̦l tēviņa, bail mātītes 1261. lai man žē̦l, kā man žē̦l, žē̦l jaunā bāleliņa BW. 17491. lai man žē̦l, kuo man žē̦l, žē̦l man sava vaiņadziņa 24593. ja tautām galda žē̦l, mums māsiņas vēl žē̦lāki 19177 var. Ļē̦pausim suņa bijis žē̦l LP. IV, 88. žē̦l savas meitas VII, 41. vai tev ir pēc manim žē̦l? BW. 33615. gana man žē̦l palika tam ciemam caurejuot 383, 1. meitai žē̦l palicis par saimnieka žē̦labām LP. V, 124. ķēniņam palicis žē̦l par meitu VI, 642. ai dieviņ, dievam žē̦l (Var.: ij dievam žē̦li bij), kalpam skaista līgaviņa! BW. 21160. dievam žē̦l, leider Gottes U. (gew. dìemžẽ̦l). žē̦l darīt, zuleide tun, ein Leid zufügen, betrüben: migla, migla, rasa, rasa, tā man žē̦l padarīja: nuogulēja bāliņam smalku linu tīrumiņu BW. 28372. žē̦l nedaru māmiņai 132, 2 var. darāt žē̦l tai māsiņai! 26265. brālīt[i]s man žē̦l darīja, es brālim vēl žē̦lāk 17864, 2 var. tālu duot žē̦l nācās (tat, wurde es leid) 12446, 3 var. tam puišam žē̦l nācās, kam nav tādas līgaviņas 477, 1. žē̦l nākties L. "sich zu Herzen gehen lassen". Aus der Vorstufe von r. жаль "leid".

Avots: ME IV, 805

zilnêt Mar., blau schimmern: e̦ze̦rs tālumā ziln Mar. n. RKr. XV, 145. ūdens pļavā ziln Mar. n. RKr. XVII, 132.

Avots: ME IV, 720

II zlàģis ² Vīt., = zlaģis II: kuo devu bumbai ar savu zlāģi, tuo aizskrēja tālu pa gaisu Vīt.

Avots: ME IV, 746

zvākstuoņa, ein gewisser (andauernder) Lärm: izdzirda... tuo brutāluo zvākstuoņu, kâ kad tē̦raudkatlā bē̦rtu uoļus A. Brigader Dauagava I, 1509.

Avots: ME IV, 767

zvejš Pas. II, 181 (aus Ob. - Bartau), Dunika, N. - Bartau, Kur. Nehrung, Suhrs, zvejs Für. I, Pas. VI, 65, Dunika, Ob.- Bartau, Plur. zveji Sackenhausen, der Fischer: artu, bāleliņi, ne zvejuotu Daugavā! zveju nams tâ neskan kâ arāja izstabiņa BW. 28257. zveja laiva 28257, 1. zveju (Var.: zvejnieku) meitas 30775, 2. zvejš izzvejuojis puisē̦nu LP. VI, 1039. ķeniņam bija divi zveji 711. e̦smu... bijusi zvejiem līdzi tālu jūŗā Janš. Dzimtene IV, 165. Nebst li. žvejỹs oder žvejus "der Fischer" (wozu Lohmann KZ. LVII, 241) zu zivs und li. žúti "fischen".

Avots: ME IV, 769

žvīga,

1) "?": bezdelīga mȩt žvīgas ("= ātri laizdamās grìežas") Druw. zvirbuļi žvīgām peŗas Zalktis Nr. 4, 46. prāti mistiķu žvīgai atsvabināti V. Egl. Eleģijas 57. klīst nebeidzamā tālumā pa zvaigžņu žvīgām A. XVII, 584 (dieselbe Stelle ist oben unter švīga aus V. Egl. Zilā cietumā 239 mit š- gegeben, wie sie dort lautet!);

2) "wer unnützes Zeug schwabbelt"
Wessen; žvĩga (?) "sieviete, kas žviguo" Nötk. Vgl. zvīga.

Avots: ME IV, 847

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780