spanga,
1)  eine Blase (Spr., Vīt.)  
an Händen oder Füssen (U.)  
oder anderswo am Körper, entstanden durch Druck oder Verbrühen Selsau (mit 
àn 2 ), Kl., Druw., Lub., Laud.: 
strādā, līdz spangas ruokas Apskats 1901. 
meitai lielas spañgas  (Flecken) uz ģīmja Sassm. 
siltuma spangas,  Hitzbläschen Kronw. n. U.;  
eine Brandblase N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: 
viņš tīrās spañgās C.;  
eine Schaumblase am Bierfass Laud.;  
Wasserblase B. Vēstn. ;
2) = sprādze,  Schnalle Oppek. u. Kokn. n. U.;  
Ohrring Burtn. n. U.: 
ar vara spangām sevi ruotājušas Duomas III, 45;
3) spangu vaiņags "?" BW. 6143, 6 var. (Var.: 
zīļu v.); 6214, 3; 7108, 1; 24585 var.; 32902, 5; RKr. XVI, 106, 183, 201. 
man nuopirka bālēniņš sīku spangu, spuoža vara (vaiņagu) BW. 28896, 10; 
ze̦lta spanga,  Goldschuppe Bl. 461;
4)  ein Quetschinstrument U.: 
kas savas spangas, važas, valgus un stīpas ap kuoka ce̦lmu lika Latvija. 
žņaudz kâ ciešas spangas Duomas II, 102. 
kâ metala spangās iespiedis MWM. VIII, 652;  
eine Klemme (spañgas C.): 
tas nu gan ir spangās (ļuoti spaidīguos apstakļuos)! lielās spangas C., Smilt., Bers., Lasd. 
ja vēlies spangās iekļūt, paduodies tik žīdiem! Laud. 
sanēma viņu kâ spañgās Jürg. 
In der Bed. 1 als ein Kuronismus (mit dem Suffix von čulga; vgl. auch ahd. spanga, mnd. span  "Spange") zu norw. spana  "spannen" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4 , 507 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 655 f. und 680 t.)? Anders Prellwitz Wrtb 2 42B, Zupitza KZ. XXXVI, 61, Būga Aist. Stud. 113 (der auch ein li. spungė  "Gewächs, Fleckchen" heranzieht); vgl. auch panga. In der Bed. 2 wohl aus mnd. spange  "Spange", und germanischen Ursprungs (vgl. an. spǫng  "lamina, Platte") wohl auch in der Bed. 3 und (?) 4; unmöglich wäre es freilich nicht, für die Bed. 3 (vgl. spangas  "Schuppen") auch an die Wurzel von spuoguôt zu denken.Avots: ME III, 
984, 
985