Paplašinātā meklēšana

‡ àizplèst kam kùo priekšã, vor jem. etwas ausbreiten (so, dass er nicht sieht): a. kam drēbi priekšā Warkl. u. a.

Avots: EH I, 42

àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.

Avots: ME I, 44

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44

‡ aplèst,

1) berechnen;

2) ermitteln:
a. kniedes kāta caurmē̦ru.

Avots: EH I, 98

‡ applèst, um etwas (ausspannend) ausbreiten: ādu applēte ap krāsni Pas. V, 374. applēta ... sev brīnuma mēteli VI, 335. a. lakatu bē̦rnam apkārt Trik. Refl. -tiês,

1): a. ar lakatu Sessw. tiklīdz applētīsies ar tuo (= mēteli) Pas. VI, 334; sich Amnehmen:
tu jau vari a. lakatu KatrE.; ‡

2) sich unter etwas ausstrecken
Trik.: ievainuotais vanags applēties zem krūma.

Avots: EH I, 105

applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡

2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.). ‡ Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 105

applêst [li. apiplė̕šti], tr., ringsum abreissen: luoksni. kam... visas ausis applēsis Duomas I, 681.

Avots: ME I, 111

applèstiês [li. apsiplė̃sti], sich ringsum ausbreiten, um sich etw. breiten, sich mit etw. bedecken, einhüllen: viņš bija applēties ar mēteli A. XII, 724.

Avots: ME I, 111

atplêst, ‡ Refl. -tiês "atdauzīties" Dunika, Kal: puisēns nu jau būs atplēsies, lai liekas nu mierā!

Avots: EH I, 159

atplêst (li. atplė̕šti), tr., los-, -ab, wegreissen: vē̦stuli, kuokam mizu.

Avots: ME I, 182

ìeplèst, auch ìeplest, aufreissen, aufsperren: knābi, acis, muti: viņi manis gaidīja acis ieplē̦tuši Purap. visi brīnĩ,damies ieplēta mutes kâ Rīgas vārtus LP. VI, 685. Refl. -tiês, sich ausbreiten, sich breit machen: nav gaismiņa ieplē̦tusies A. XVII, 318. viņš stāv man ieplēties ceļā. kāznieki ieplē̦tušies (gespannt) gaida, kas nu nuotiks LP. V, 285.

Avots: ME II, 52

ìeplêst, tr., einreissen, einen Riss tun: bikses, svārkus; ieplēst kādam ādu od. ādā, das Fell gerben; glāb vien kaķi nuo nāves, viņš tev ieplēsīs ruokā. Refl. -tiês, sich verletzen: visi, kas viņu grib uzcelt, ieplēsīsies Zach. 12, 3. Subst. ìeplê̦sums, der Riss, das Eingerissene.

Avots: ME II, 52

izplêst, ‡

3) rodend erweitern (einen Acker)
Kaltenbr.: izplêse laukus lielus; ‡

4) mežsargs) bija it kâ izplē̦sts nuo ... baruona Janš. Dzimtene I ² ; 71, war dem Baron frappant ähnlich.
abi bē̦rni vienādi kâ izplē̦sti Frauenb., beide Kinder sind einander frappant ähnlich: kâ izplē̦sts pēc tevis Schnehpeln. Refl. -tiês,

3): sieh abplagen, sich müde und matt abarbeiten
Ahs.: strādnieks cauru dienu ižplēsies ar grūtiem darbiem.

Avots: EH I, 473

izplèst (li. išplė̃sti), izplest, tr.,

1) ausbreiten, ausspreizen:
spārnus, palagu. [es izplešu ruokas Glück Jes. 65, 2.] kâ ragana ar izplē̦stiem matiem, mit zerzausten, fliegenden Haaren. skrej bitīte, izplet spārnus BW. 12333;

2) aufsperren:
acis. Refl. - tiês, sich aus -, verbreiten, sich ausdehnen: nuo šiem ir izplē̦tušās pagānu salas I Mos. 10, 5. zīlīte izplēšas lielāka Konv. ² 269. liesmas izplētās neticamā ātrumā. bija jau diena izplē̦tusēs Rīg. Av.

Kļūdu labojums:
skrej bitīte = skrej, bitīte
zīlīte = acu zīlīte

Avots: ME I, 782, 783

izplêst (li. išplė̕šti), tr., 1) ausreissen: lapu nuo burtnīcas. visu tuo es gribē̦tu aizmirst un izplēst nuo savas dzīves Vēr. II, 808;

2) erpressen, abdringen:
kuo nu nuo skuopuļa izplēsīsi? Refl. - tiês,

1) sich herausreissen, sich heraushelfen:
skruoderis izplēsies nuo zārka laukā LP. VI, 170;

2) sich herumreissen, sich zanken, sich balgen:
izplēsties ar savu biedri MWM. XI, 306;

3) sich zerreissen
nevaru es vairs izplēsties; ve̦cums nāk virsū Zalkt.

Kļūdu labojums:
sich zerreissen = die Arbeit(en) mit Mühe und Not längere Zeit hindurch bewältigen

Avots: ME I, 783

jaûnuzplê̦sts, neugerodet: jaunuzplē̦stās zemes bija nuoplicinātas Konv. ² 2231.

Avots: ME II, 103

nùoplêst, ‡

4) = saplêst, zerreissend umbringen: vilki suni nuoplē̦suši Pas. XV, 483. pati savu aitu nuoplē̦susi 98 (ähnlich 108). Refl. -tiês,

1): darbā ... nuoplēsies Ciema spīg. 149. es būtu vairāk nuoplēsies, ja vajadzē̦tu strādāt ar tādu ... Anna Dzilna 81; ‡

2) bis zum Überdruss spleissen:
kartupeļu nuoracies, lûku nuoplēsies Pas. XII, 511.

Avots: EH II, 76

nùoplêst [li. nuplė̕šti], tr.,

1) abspleissen, ab-, wegreissen:
nuoplē̦sta...lapa bij viņa mutē I Mos. 8, 11. drīz bij atslē̦ga nuoplē̦sta Dok. A.;

2) niederreissen, abtragen:
jumtu, namu;

3) abtragen, abnutzen:
drēbes, apavus. ve̦lns deviņus pārus vīžu nuoplēš, kamē̦r viens pāris sapre̦cas;

[4) heruntermachen, abkritisieren:
nuoplēst izrādi De̦glavs Rīga II, 1, 584.] Refl. -tiês, sich abquälen, sich abplacken: vecenīte nuoplēšās ar darbiem MWM. VIII, 592.

Avots: ME II, 831

paplêst, ‡

2) ein wenig beissen:
lielās cūkas mazuos paplēsa, kad bij sveši Siuxt. Refl. -tiês, ‡

2) für sich ein wenig pflücken Kaltenbr.:
cik kuŗš pasaplēse, tik ir aizne̦s:

Avots: EH II, 163

paplèst, Refl. -tiês: zeme pasaplēte Pas. IX, 544. nuo pirmās dienas, kad paplētās acis Jauns. Neskaties saulē 26.

Avots: EH II, 163

paplèst, paplest, tr., ein wenig breit machen: acis, muti. vīrs paplēta mēteli Purap. Refl. -tiês, sich ein wenig breit machen, sich öffnen: mute paplešas Līv.

Avots: ME III, 82

paplêst [li. paplė̕šti], tr., etwas reissen, spleissen: aude̦klu, skalus. Refl. -tiês, sich ein wenig raufen, prügeln: vīrs paplēšas ar sievu MWM. VIII, 242.

Avots: ME III, 82

pãrplèst, ‡ Refl. -tiês, sich über etwas hin ausbreiten: tu, mitrā migla, pārplēties pār upi, ieleju Grünbergs Zvārguļi 19. liesa bij pārplē̦tusēs pa[r] kuņģi Frauenb.

Avots: EH II, 208

pãrplèst, hinüberbreiten: p. palagu visai gultai pāri.]

Avots: ME III, 170

pãrplêst, tr., durch-, entzweireissen: Jē̦kabs pārplēsa savas drēbes I Mos. 37, 34. pārplē̦suši meitu pa vidu LP. VII, 187. Refl. -tiês, sich entzweireissen: es taču nevaru pārplēsties.

Avots: ME III, 170

pìeplêst, ‡ Refl. -tiês, für sich zur Genüge (eine grössere Menge) reissen: piesaplēš līgu (Johanniskräuter) Auleja.

Avots: EH II, 266

‡ pieplêst ² Seyershof, = pìepùst 2: iekšas pieplēš, kad guovs dabū ieēst zirneklu, tad pieplēšuot pilnu.

Avots: EH II, 266

pìeplêst,

1) dazu-, hinzureissen:
vēl vilnainu vesti es pats nuo savas puses pieplēsu klāt Latv.;

2) zur Genüge, ein genügendes Quantum reissen, raufen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku, ar kājām pieplēš sūnu un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Biržgalis). akmeņi gan jau pieplēsti Saul. III, 101.

Avots: ME III, 280

I plêst,

1): zâli p. (= plūkt) Auleja. linus p. Kaltenbr. (hier auch l. plūkt), Līvāni, Lubn., Pilda, Warkl., Zvirgzdine, Pas. IX, 223 (aus Serbig.); kādu ȩ̄ku p. (niederreissen)
AP.;

2) "skaldīt kuo cietu" Kaltenbr.: p. ("platzen machen, sprengen"
AP.) akmeņus;

3): aizskrējis kâ plȩ̄sts Pas. VIII, 82;

4): auch AP., Iw., Mahlup, Sonnaxt, Strasden: meža kungs ierādīja, kuŗā vietā var p. Mahlup; ‡

5) angestrengt laufen
Auleja; energisch etwas tun, beginnen: kai plēsēm nuo ȩzȩra da sȩ̄tai! Auleja. uz rīta līt[u]s plēse līt Kaltenbr. līdz kuo nāca laiks, jis... plēsa vaļā (fing an zu singen) Jauns. Raksti VIII, 348. Refl. -tiês,

2): "dauzīties, truokšņuot" Siuxt;

3): viņš pats jau tik plēšas pa mājām, - dȩ̄ls ne˙maz Strasden. p. uotram virsū, sich aufdrängen
ebenda. kalējs, plȩ̄sdamies (gewaltsam eindringend) iekšā kambarī Ciema spīg. 179. kuiļuos p., läufisch sein (von Schweinen) Sonnaxt: cūka ilgi plēšas. kad guovs plēšas (ist läufisch), tā bļaun un lȩc citām mugurā ebenda; ‡

4) "kasīties" Sonnaxt; ‡

5) unversehens zerrissen od. abgerissen werden
Auleja: abari plēšas. ziedi pupām plēšas, kad rauj zâli nuost. Subst. plȩ̂sums,

3): auch AP., Auleja, Frauenb., Grob., Iw., Linden in Kurl., Pussen, Salis, Sonnaxt, Strasden; līdumu līst, plȩ̄sumu plēst BW. 24070; plêsẽjs, plȩ̂sãjs,

2): auch (plȩ̂sājs ² ) Orellen;

3): kâ plêsējs ² ("cilvȩ̄ks, kas neduod uotram mieru") viņš te staigā apkārt un rej citus cilvȩ̄kus Strasden.

Avots: EH II, 293

I plêst (li. plė̕šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

II plèst: auch (mit ê ² ) Frauenb., plešu, plètu ² , plèst ² Alswig, Oknist, plèšu, plètu, plèst C., Serbig., Smilt., Trik., (mit è ² ) Beļava, Fest, Heidenfeld, Linden in Kurl., Linden in Livl., Lubn., Meselau, Saikava, Sonnaxt, (mit ê ² ) AP., Dobl., Erwalen, Jürg., Kurtenhof, Lemb., Lems., Lieven-Bersen, Orellen, Ruj., Salis, Selg., Staizel, Suhrs, Talsen, Warwen, Ziepelhof. Refl. -tiês: jau gaisma sāk p. Orellen. rīta blāzma sāk p. uz augšu Linden in Kurl. sāk jau pumpuri p. (= vērties) AP.

Avots: EH II, 294

II plèst (li. plė̃sti), plẽst Bl., plešu, plètu, s. plest.

Avots: ME III, 341

‡ plȩ̂staka ² Schlock, ein Raufbold: viņš ir mūžīgais p.

Avots: EH II, 294

‡ plȩ̄stauga Wessen, ein böser, streitstichtiger Mensch.

Avots: EH II, 294

plēste "?": bluķus saskalda un saplēšzināma re̦snuma plēstēs A. XXI, 442.

Avots: ME III, 341

plêstin, zur Verstärkung von plêst: drēbes tika plēstin nuoplē̦stas BW. III, 3, S. 862.

Avots: ME III, 341

‡ pusplê̦sts, = pušplê̦sts: ne pusplē̦stu vārdu sacīja, er liess sich mit keinem Wort aus Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "auslassen"). es par tuo lietu viņam nee̦smu minējis ne ar pusplē̦stu vārdu Wessen.

Avots: EH II, 333

pušplê̦sts, zerrissen, zur Hälfte gerissen; ne pušplē̦sta vārda od. vārdiņa, kein Wort, kein Sterbenswörtchen, keine Silbe: tā neuzdruošinājas ne pušplē̦sta vārdiņa sacīt Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 328. jaunkundze neapjautājas ne ar pušplē̦stu vārdiņu pēc aizceļuojuošā kunga Krišs Laksts 49.

Avots: ME III, 439

saplêst, Refl. -tiês,

2): "sakauties" Orellen; ‡

3) = sapũlêtiês Frauenb.: kad pašam sava dzīve, tad dikti saplēšas.

Avots: EH II, 437

saplêst, tr.,

1) reissend, raufend sammeln, zusammenraufen, -raffen:
saplēš sūnas LP. IV, 120. viņš saplēsa nuo ļaudīm pulka grē̦ka naudas VII, 1204;

2) zerreissen, zerfleischen; zerbrechen:
Sprw. piktiem suņiem saplē̦sta āda. ka(d) tevi (traki) suņi sarietu, saplē̦stu! dass dich (tolle) Hunde zerbeissen, zerreissen, auffressen! Mag. XX, 3, 36. ve̦lni grib viņu saplēst LP. VII, 196. Sprw.: viens brālis saplēsa puôdu, uotrs bļuodu (sagt man, wenn eine gemeinsam unternommene Sache nicht gelingt). Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, -raffen;

2) einander zerreissen; sich verzanlcen, in Streit geraten:
panākstnieki saplēsās sēņu spaini dalīdami BW. 19387. Kunavs bij saplēsies ar citu skuolē̦nu Pasaules lāpitājs 27.

Avots: ME III, 703

I uzplêst,

2): auch Iw., Ramkau.

Avots: EH II, 730

I uzplêst (li. užplė̕šti "hinaufreissen"),

1) auf-, losreissen:
uzplēst vē̦stuli;

2) (einen Neubruch) zum erstenmal aufpflügen
Spr.: uzplēst atmatu. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. pļavas uzplēšana ir grūts darbs Schwitten. lai... nuocē̦rt meža gabalu, tad lai... tuo uzplēš Pas. IV, 495. bij jāuzplēš un jāapsēj Apsk. v. J. 1903, S. 210.

Avots: ME IV, 366

II uzplèst,

1) auf, über etw. ausbreiten:
uzplēst lakatu uz ple̦ciem Fehteln, Kalz., Odensee. uzplēst plēteni uz ragavām Ramkau;

2) ausbreitend öffnen:
uzplēst lietussargu. Refl. -tiês, sich über, auf etw. ausbreiten, seine Kleider über etw. ausbreiten Spr.

Avots: ME IV, 366

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apavi, apāvi Grünh., apavas, selten d. Sing. apavs, Demin. apaviņš BW. 7254 [oder apavis in Lisohn] (li. ãpavuos; zu àut), die Fussbekleidung: apavus nuoplēst LP. III, 84, die Fussbekleidung abtragen, vertragen; mit Voranstellung des Gen. Pl. kāju: ziedus ieliekuot kāju apavā LP. VII, 1278.

Avots: ME I, 76

apluoksne, der Umschlag, die Umhüllung, Kreuzband: laikrakstam nuoplēst apluoksni Ronneb.

Avots: ME I, 103

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. ² 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I ^4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. ² 647 = Konv. ¹ 647

Avots: ME I, 246

‡ blazduôtiês "dauzīties, plēsties" Dunika: puišelis blazduojas ar meitini.

Avots: EH I, 226

ce̦l̂mājs, ce̦lmāja L., U., ce̦lmaine M, auch celmiens Kronw., ein Ort, wo viele Stubben sind: ce̦lmāju plēst; ce̦lmājā atauguši jauni kuoki LP. V, 43.

Avots: ME I, 369

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

dar̂vakslis, darvākslis Plūd. LR. III, 15, [darvāksnis Erlaa], dar̂vekslis [LP. IV, 6], dar̂veksnis, [darvīksis Alt- Ottenhof],

1) das Kienholz zum Teerbrande;

2) [darvākslis Erlaa, um Libau, dārvaksis Popen], Pergelholz, Pergelscheit,
[darvēksnis Burtn., darveksnis Salisb.]: skalu plēšuot, nevar darveksli nuo abiem galiem plēst LP. VII, 801;

3) darvakslis L., darvaklis, die Teergrube.
[Vgl. li. darvokšnė "Fackel".]

Kļūdu labojums:
skalu plēšuot... 801 = skalus plēšuot... 601

Avots: ME I, 442

drusta [= druska?]: vē̦stuli saplēst smalkās drustās Degl.

Avots: ME I, 505

II dunkuris,

1): eine Fischerstange
- auch (mit un̂ ² ) Lems.; ‡

3) ein stumpfes Beil
(mit un̂ ² ) Salisb.; (mit uñ) Seyershof (hier auch: ein stumpfes Messer): vai tad ar tādiem dunkuŗiem var gaļu sagriêzt! Seyershof. cirvītis tâ kâ d. neass; nevar ne skalu atplēst ebenda.

Avots: EH I, 343

ģickât, reissen (vom Schuhwerk): pastalas ir gatavas, būs kādu laiku kuo ģickāt Smilt. [viņš mani sāka ģickāt (= plêst) Lindenhof, Ruj. Refl. -tiês "plēsties" Ruj.]

Avots: ME I, 698

‡ grabzda(s) Grob., = gre̦bzdas 1: vasaru grabzdas (grabzdu) laikā kuokiem miza le̦c. pavasari, grabzdas laikā; kad kuokiem ir gramži, vajag lûkus plēst.

Avots: EH I, 397

grumît, Refl. -tiês,

2): "dauzīties, plēsties" NB.

Avots: EH I, 411

ìelaîst, tr.,

1) herein-, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;

3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. ² 462;

4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. -tiês,

1) sich herein-, hineinlassen, hinein-, herein-, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;

2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;

[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].

Avots: ME II, 36

izknĩzâtiês: "izplēsties, izplūkties" Ruj.

Avots: EH I, 457

izļumt,

1) ("izlaisties, izplūst miesā vai apģē̦rbā, izplēsties, kļūt ļumans" Bers., tapt ļe̦gans, nestingrs Drsth.; "weich werden":
izļumusi pļava. izļumis (= nuolaidīgs) cilvē̦ks Druw.;

2) izļum̂t ² , - mstu, - mu Stenden, sich verrenken:
viņam kāja izļumusi. viņš iet kâ izļumis Lautb.;

3) ="pajukt" (vom Gewebe) Bers.;

4) izļum̃t (- mstu, - mu), durch und durch nass werden;
Pilzen und pastalas) Schujen, Serben, Wenden, Roop u. a.;

5) wackig weden:
stabs izļumis (nestāv vairs stipri) Weinsch. (hier dafür auch izļumêt)].

Avots: ME I, 767

‡ I izniẽskât Seyershof "izplēst" (=durchprügeln?). Identiseh mit ‡ iznieskât II?

Avots: EH I, 469

I kleinât Wessen "(lūkus) taisnuot, izplēst"; vgl. izkleinât.]

Avots: ME II, 220

‡ I knipelêt, -ẽju, prügeln Seyershof; "ein wenig schlagen, beissen od. kneifen" Sonnaxt; beissen, stechen (von Insekten) Salis; "graizīt" Seyershof:, k. nagus nuô. Refl. -tiês "niekuoties; niekuojuoties kuo dauzīt" Orellen: knipelējās, knipelē jās, bet uz priekšu ne˙kur netiek; "plēsties" Seyershof: sveši zirgi knipelējas, grib spē̦kuoties.

Avots: EH I, 631

krija (li. krijà "обечайка"), krijs, krijš [li. krìjas] PS., Smilt.,

1) [krijis (li. krijỹs) Manz. Lettus], die Lindenborke. Aus der Lindenborke wurden besonders früher verschiedene Gegenstände verfertigt, z. B. Schlitten, Sattel, Aussteuerkasten: kriju kamanas, se̦dli BW. 2303. kriju plēst, pūru šūt 3351. uz lubām klāja krijus Konv˙l 763; [krijs, abgerissene Linden- od. Fichtenborke Wessen, Fichtenborke Nerft];

2) der Bastrand eines Siebes, Riegensiebes;
krija = sieta luociņš, mala; kre̦tuļa virsus, kuŗa apakšējā malā pinums piestiprināts Selg. n. Etn. IV, 98, [Jakobshof];

3) ein Korb aus Lindenborke
Mar.;

4) ein Lindenbrett:
viņus (siekus) pagatavuojuši nuo krijām, t. i. nuo liepas kuokiem plē̦stiem dēlīšiem Etn. IV, 150;

5) der Pl. kriji, eine Art Haspel
[eine Abbildung davon in Latv. Saule 1924, S.164] - cilindram līdzīgs daikts nuo 4 kuokiem, uz kuŗa tin dzijas nuo tītavām, lai labāki varē̦tu uztīt uz šķē̦rumiem Mar. [Zu kriet, slav. krojiti "schneiden", gr. χρίνω "scheide", lat. crībrum "Sieb" u. a., s. Leskien Abl. 275, Zupitza Germ. Gutt. 126, Berneker Wrtb. I, 606 und 620 Persson Beitr. 724 f., Būga. TiŽ.I, 401, Trautmann Wrtb. 141.]

Avots: ME II, 277, 278

ķuteles, die Rodung; ķuteles plēst, taisīt, roden: jaunekļam izdevās ar lielkungu saderēt vienu mēnesi laika bandu ķuteļu taisīšanai LP. VII, 789.

Avots: ME II, 392

lakstuôt, intr., Risse bekommen, reissen: kuoks tâ lakstuo, ka nevar ne˙vienu taisnu šendeli izplēst Setzen n. Etn. IV, 129. [Wohl zu lēkt.]

Avots: ME II, 416

lãma (li. lomà [acc. s. lõmą] "niedrige Stelle auf dem Acker; [Senkung, Grube: Daukša Post. 36, ₆ und 44, _1]),

1) eine niedrige Stelle, Lache, Senkung auf dem Felde oder auf der Wiese, eine Pfütze
[Neuenb., Prawingen, Bauske], Grube: vai jūs redzējāt tuos ūdeņus? visas lāmas pilnas Druvas I, 274. [rāvas lāmā bija rudzi kâ kārkli Janš. Dzimtene ² I, 16. lāmas plēst ar... lemesnīcu BW. 34538.] māte pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt LP. IV, 55. [lãma, ein Sumpf Lvv. II, 31; lãma Selg., ein kleiner Teich im Walde"]. lāmiņa [od. lāmīte U.] (ein Grübchen) vaiguos Grünh. Ansītis atskrēja ar lāmas pieri BW. 20229, 1; [eine Wiese zwischen Feldern Stuhrhof; "eine trockene, grasreiche Erhöung zwischen Äckern" Glod.; eine niedrig gelegene und schlechte Wiese Schönberg; eine Wiese Lvv. II, 8, 31, 76, 92, 110, 116, 124, 125, 127, 132, 137, 142;

2) vienā lāmā U., in einer Masse, durcheinander.
- Wenigstens in der Bed. 1 wohl eher nach Būga РФВ. LXXI, 56 und KSn. I, 258; (s. auch Trautmann Wrtb. 162) nebst slav. lomъ "Sumpf, Bruch" und bulg. lam "Grube" zu le . limt (s. dies) usw., als (nach Walde Wrtb ² 409) zu la. lāma "Lache, Morast, Sumpf", das auch aus * lacsmā (zu lacus "stehendes Gewässer, Grube") entstanden sein könnte (zu la. lāma gehörend müsste li. lomà wohl eine akutierte Wurzellänge aufweisen. Zur Bed. 2 vgl. lāms II.]

Avots: ME II, 438

II làmpa ^2, ein flaches, von einem Stein abgeschlagenes Stück U., das Stück [Oppek., Erlaa, Kokn. n. U.], die Scherbe Aps.: sasist, saplēst lampās Bers., Lös.; bļuodas lampiņas Aps.; papīra lampa Egl.; vakar jūs kavāties, pavārnīcas lampām lēca BW. 20825, 1. [Zugrunde liegt wohl die Wurzelform lom - (in slav. lomiti "brechen" usw., s. le. limt) mit dem p von slav. lopata usw. (bei Berkeker Wrtb. I, 732 f.).]

Avots: ME II, 418

lam̃pât, - ãju, lampuôt,

1) tr., schlagen, prügeln, stossen:
lampāt = sasist, saplēst lampās Etn. IV, 129. trīsreiz dienā es viņu lampuošu Niedra;

2) schlürfen:
es redzēju sētiņā piestā putru lempējuot (Var.: lampājuot) BW. 19407;

3) sich bewegen, laufen, schwefällig gehen:
vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot BW. 7319. kad ieraugu vīra māti, šķietu lāci lampājuot 23203, C. [In der Bed. 1 Ableitung von lampa II, in der Bed. 3 zu lampa III, in der Bed. 2 mit Wurzelvariation zu la. lambere "lecken", nhd. schlamp(f)en "schlürfen" (wozu Walde Wrtb. ² 409).]

Avots: ME II, 418, 419

lam̃pata,

1) [lam̃pats Serbigal, làmpata ² Erlaa], der Lappen, Fetzen, Lumpen, ein Stück Smilt., Ubbenorm: sveši ļaudis sanākuši ar tām darvas lampatām BW. 20397. tur uzmeta sveši ļaudis darvainās lampatiņas 16297; sasist, saplēst lampatās Paul.;

2) etwas Minderwertiges, Schund:
nuo tādām lampatām, kur tikai virši vien aug, ne˙kad nevar pļavas iztaisīt Dz. Vēstn.;

3) ein Taugenichts, Lump, Bummler
Smilt., Mat. Zu lampa II.

Avots: ME II, 418

ļē̦pata,

1) ein abgerissenes Stück Haut mit dem daranhängenden Fleisch:
atplēst ciskai ļē̦patu Gr.-Sessau;

2) ein schmutziges Frauenzimmer
Naud.

Avots: ME II, 539

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

I ļipsna, līpsna Druw., ein kleines Stück, ein Fetzen, ein Klumpen Allend.: kuo tad ar tik īsu ļipsnu var sasiet? Naud. lai paraudzītu, kas tā tāda par lipsniņu LP. III, 19. ka tu spēji nuo sava ve̦cā, kas tik ciets kâ krams, kādu līpsnu atplēst Alm.

Avots: ME II, 541

IV lûks (li. lùnkas, apr. lunkan), der Bast, die Linden-, Weidenrinde: lūkus plēst, den Bast schälen. tev, alksnīti, trapja miza, tu nederi lūkā plēst BW. 11841. kad laivai virves trūka, te̦k pie liepas lūkus plēst 30795. teci, manu kumeliņ, ar lūciņa pavadiņu! 29989. lūku pametis, meklē siksnu od. lūciņu paņe̦m, atduod siksniņu Tr. II, 644. Der Bast als Bild des Biegsamen, Haltlosen, Schlaffen: piedzēris kâ lūks. nuo kruoga viņš pārnāca kâ lūks. tik˙pat kâ lūks, sagt man von einem Menschen, den man leicht lenken kann Etn. II, 44. mazais augumiņš savijās kâ lūciņš Latv. lūks pilns, das Mass ist voll Dünsb. [zu slav. lyko (serb. lȉko) dass., wenn slav. y hier aus ūn.]

Avots: ME II, 518, 519

lupsna, lupsnis (li. lupsnis od. lupšnis "geschälte Tannenrinde zum Gebrauch der Gerber"), die Schale, ein Stück: pavalgu viņš patērēja, pa lupsniņām vien lupinādams A. XI, 57. [viņš nuoplēsa lupsniņu nuo ceļmalītes un uzlika uz pušumu Stenden. kakls nuo liela karstuma kārtuo un ādu var plēst ve̦se̦lām lupsnām Stenden.] Zu lupt.

Avots: ME II, 515

magazĩna, das Magazin (hieraus entlehnt): nuo magazīnas labību ņemt; labību magazīnā atbērt. Sprw.: nemāci magazīnas žurkai graudus ēst, nedz kruodznieka veprim ceļa vīra kules plēst! Etn. IV, 94.

Avots: ME II, 547

mielât: muižinieks... mielāja (liebte od. pflegte zu) applēst cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 825

muciskis, Adv., = muceniski: muciski nuoplēst ādu Serbigal.]

Avots: ME II, 658

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nùočinkât, ‡

2) "nuoplēst" Wessen: n. matus.

Avots: EH II, 37

nùokārnît,

1) ["piemē̦tāt" Karkel; wühlend od. scharrend besudeln
Kursiten, Ermas, Nerft]: ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nuokārnīs apkārt un apkārt De̦glavas Rīga I, 24. [nuokārnījis visu siênu dubļiem Lennew. kurmis nuokārnījis pļavu N. - Peb.;

2) wühlend od. scharrend (auch: schleuderd) herunterschaffen:
nenuokārni zemē drēbes! Neu - Wohlfahrt, Burtn. nuokārnījis visu sìenu nuo kūtsaugšas Alswig, Ermes, Lennew.;

3) "absäubern"
Naud., Kalleten, Preekuln, Grünh., Autz: jānuokārna aitu zarnas Grünwald;

4) "die Sahne abnehmen"(?)
Vank.;

5) "nuoārdīt, nuoplēst"
Ipiķi: vē̦tra nuokārnīja jumtu Nötk.; "nuojaukt" Neu- Wohlfahrt, Plm., Drobbusch, Meselau. Refl. - tiês, sich mit Mist besudeln Nerft. - Subst. nùokārnĩjums "ein von Hümpeln, Baumstümpfen und Steinen gereinigter Platz" Pabbasch.]

Avots: ME II, 796

‡ nùostērbelêt "nuoplēst drēbes līdz stērbelēm" Ar. Refl. -tiês, abgetragen, zerfetzt werden (von Kleidern): viņš staigā tīri nuostērbelējies Ar.

Avots: EH II, 91

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. ¹ 139; Konv. ² 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

paļaũt: paļāve vistai izplēst iedē̦stu Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡

2) sich hingeben:
bez laulības ... paļāvušās vīriešiem Upītis Pirmā nakts 99; "būt ar mieru" Sonnaxt: es tik tâ paļaunuos, ni˙kā nesaku.

Avots: EH II, 153

‡ paûži ² Lems., eine gewisse Wasserpflanze ("ašķi"): vajag paplēst paužus, ar kuo pīt krē̦sliem dibe̦nus.

Avots: EH II, 186

plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.

Avots: ME III, 322, 323

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353

pluze̦raîns Bauske, Lautb., uneben, faserig, mit Widerristen versehen: šī skaida tāda pluzeraina, te lē̦ti var ieplēst skabargu pirkstā Dond.

Avots: ME III, 359

pũdêt, -ẽju, fact. zu pũt, tr., faulen lassen, faulen machen: es tevi atsiešu atmuguris ar pūdē̦tu lūku Br. 378. mums bij viena zaļa varde avuotā pūdējama BW. 19353. smeķīga gaļiņa: ... trīsgadi pūdē̦ta avuota lejā 19283 var. - Subst. pũdẽjums,

1) das beendete Faulenlassen;

2) das Brachfeld, der Brachacker
U., Mag. V, 1, 190, Salis, Burtn., Wolm., Dunika, Salisb.: tagad strādā Vidzemē vairāk pēc 5 lauku kārtības (pūdējumi, ziemāji, mieži, auzas, lini) Plutte 96. laiks ... pūdējumu plēst A. XX, 879. ... pūdējuma mēnesis U., der Juni. pūdējuma puķe Salis, die Ackerkamille; pũdêšana, das Faulenlassen, Faulenmachen; pũdê̦tãjs, einer, der faulen lässt, faulen macht: ai, bāliņ, kur nu liksi tādu gultas pūdē̦tāju? ar saulīti gulēt gāja, bez saulītes necēlās BW. 21916, ai, bagāti ziemassve̦tki (Var.: lieldieniņas Etn. II, 71), apaviņu pũdē̦tāji: trīs dieniņas, trīs naksniņas man kājiņas nenuoautas 33247 var.

Avots: ME III, 445

ram̃stît,

1) "raustît" Kalleten (prs. ram̃stīju), Wainoden, Bahten;

2) "pūlēties" Kalleten;

3) "mit einem stumpfen Beil hauen oder mit einer stumpfen Säge sägen"
Wainoden. Refl. -tiês, raustīties, plēsties": bē̦rni ram̃stâs Kalleten, Hofzumberge; unruhig sein, albern, tollen, hinund herlaufen A.-Rahden. Zur Bed. 1 und 2 vgl. rem̃stiês, zur Bed. 3 - remiķis, remesis.

Avots: ME III, 476

rungulis U., rùngulis ² Prl., rùnguls ² Kl.,

1) rungulis Laud., ruñguls Salis, Dinsdorf, PS., Trikaten, Smilten, C., ein rundes (ungespaltenes) Holzstück: nuo līdze̦najiem bē̦rza runguļiem tu man varē̦tu nuoplēst tāses LA.;

2) ein fettes Kind U., als Bezeichnung für ein rundes, feistes Lebewesen überhaupt:
puišķē̦niem runguliem [vāri] saskābušus kāpuostiņus BW. 2962. sprunguli, runguli (Var.: sakārņi, cinīši u. a.), šķiŗat ceļu! BW. 1513, 2. sapalam, rungulam, tam pimbeŗa kažuociņš 26044. Ableitung von ruñga.

Avots: ME III, 561, 562

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.: sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

sadaũzît, ‡ Refl. -tiês,

1) = sasistiês 1;

2) "sich zausen
(plūkties, plēsties)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 402

‡ sadranckât Kalz. "saplēst".

Avots: EH II, 403

sadruokstêt, tr., zerspleissen : lûku sadruokstēt "saplēst jeb saškelt šaurākās strēmelēs" Bers.

Avots: ME III, 615

šàipît ² : š. ("atplēst, atņirgt") muti Auleja. Refl. -tiês: wiederholt lächeln, lachen Auleja: nešaipies! te smiekla nav! "viegli izsmiet" Kaltenbr.: kuo tu šaipies par mani?

Avots: EH II, 621

‡ sajāzdît "sajaukt, salauzt, saplēst" Lubn.: s. visu māju.

Avots: EH II, 414

‡ samēgt (??), = samiêgt (?): samēdze (fehlerhaft für ostle. samīdze < samiedze?) jai muti tik stipri, ka tī nespēja vairs paplēst Pas. XIII, 83 (aus Welonen).

Avots: EH II, 430

sapauksnît: auch (mit àu ² ) Saikava: Mārtiņš Krišu sapauksnījis Blaum. No sald. pud., S. 81. ‡ Refl. -tiês "sakauties, saplēsties (von Kindern)" Kalz. n. Fil. mat. 29: bē̦rni sapàuksnījās ² .

Avots: EH II, 434

sašļaukât (mit aû ² ), = saburzît: s. drēbes Schwitten. Refl. -tiês,

1) in Bewegung geraten
(mit aũ ) Arrasch: ūdens upes grīvā stipri sašļaukājās Ze̦ltmatis Sark. lilijas 123;

2) "sakauties, saplēsties" (mit aũ ) Roop, Lemsal;

3) "liegend sich zur Genüge rekeln"
(mit aû ) Vank.;

4) (unruhig) liegend sich die Kleider zerknittern (mit
aû ² ) Schwitten.

Avots: ME III, 757

šendele od. šeñdelis Schibbenhof, = šindele: kuoks tâ lakstuo, ka nevar ne˙vienu taisnu šendeli izplēst Etn. IV, 129 (aus Setzen). Mit dem e von šķendeļi?

Avots: ME IV, 15

skals, skala Markgrafen (li. skalà "Holzspan", ae. scalu "Schale"), L., St., U., der Lichtspan, Pergel U.: skalus plēst, darināt, Pergel spleissen U.: skalus plēš ar skalu nazi Ahs. muodere tur skalā guni (hält einen angezündeten Lichtspan) Libek Pūķis 5. tāda vieta, ka uotru varuot meklēt vai ar skalu ruokā (d. h. schwer zu finden) A. v. J. 1897, S. 952. skalu malka, Holz, daraus Pergel geschlissen wird U. skaliem pīta istabiņa BW. 15989, 2. audekļa skali, Weberhefteln U. Demin. skaliņš, das Streichholz: uzrauj skaliņu un pielaid uguni! Alm. Kaislibu varā 64. Zu šķel̂t.

Avots: ME III, 869

skaņš,

1): auch Kortenhof, Ruj., Salis; skaņa runa Jürg. s. ( = skanīgs) bleķis Frauenb. s. laiks (= kad laukā labi un tālu var dzirdēt) Grenzh. n. FBR. XII, 13. s. ("valuodīgs") meitē̦ns Seyershof. s. (laut sprechend, "uzstājīgs") cilvē̦ks Ruj. skaņi irbe nuosakliedza BW. 11464. skaņi runāt Jürg., Kegeln, N.-Laitzen, Orellen, Zvirgzdine. skaņi sāka zvanīt Pas. VIII, 374. skaņi ("ātri") braukt AP.;

3): auch Freudenberg, Nigr., Schnjen, Serben; s. (ar cietu kuoksni, labi plīstuošs) kuoks Luttr. cieti, labi nuoauguši kuoki ir saucami skaņi; tādi kuoki plêšuot teicami plīst, un atplēstais gabals skanē̦dams atdalās nuo lielas kuoka masas Druw.; ‡

4) "?": skaņa rīta rasa, vēl skaņāka vakarā BW. 11463. Subst. skaņums: "skaņa" Seyershof.

Avots: EH II, 501

šķērpis Oppek. n. U., šķērps Oppek. n. Mag. XIII, 24, šķē̦rpums Oppek. n. U., Mag. XIII, 24, das Pflugmesser zum Rasenpfluge: šķērpju nebij, kuo plē̦sumu plēst Plūd. Rakstn. II, 274.

Avots: ME IV, 35

smelte,

1) smèlte ² KL, smelte Oppek. n. U., smeltes U., = smelkne(s) 2; smèlte ² Mar., Gr.-Buschhof, fein Zerriebenes, namentlich unreiner, unbrauchbarer, mit Sand gemengter Mehlabfall; Getreideabfall Nerft: saslauki apcirknī smelti! Mar. n. RKr. XV, 136, smèlte ² Golg., Saikava, Selsau, Adl., Warkh., Warkl., Pilda, Gr.-Buschhof "putraimu atliekas" Kalz., Meiran, Memelshof, der feine Abfall beim Grützemachen Etn. II, 1; feiner Heuabfall, Heusamen Celm., (mit èl ²⁾ Saussen, Kreuzb.; Zusammengefegtes, Staub Spr.; der feine Abfall beim Dreschen (mit èl ²⁾ Saikava: es biju (rijā) smelti stūmis Jauns.; stūmām (rijā ar grābekļiem) plašuo smeltes klājienu vienā gubā Jauns.;

2) Adv., smèltē ² Warkh., Warkl., sme̦ltu smeltē Infl. n. U., ganz und gar:
smèltē ² sapuvis Saikava. kruogs nuodega sme̦ltu smeltē; siena kaudze smeltē sadega Bers., Laud., Lasd., Fest. smeltē izpuostīt Lubn. smeltē nuoplēst drānas Celm. smel̃tē sadauzīt C., smèltē ² (Warkh., Gr.-Buschhof, Saikava) oder smeltēs (Meiran) sasist. Zu smìlts; vgl. li. žẽmė priẽ sméltei (Dusetos) "супесок".

Avots: ME III, 958, 959

stupât, -ãju, zu Fuss gehen Spiess n. U.; stapfen V.; mühselig gehen Seew. n. U.: stupājat, panāksnieki, liepienā lūku plēst! RKr. XVI, 206. Aus r. ступáть.

Avots: ME III, 1107

uzplest, = uzplēst II.

Avots: ME IV, 366

‡ vẽjdẽle Iw. "pie jumta lakšu galiem piesists dēlis, kas neļauj vējam aizķert un nuoplēst uz lakšu galiem uzsistās skaidas."

Avots: EH II, 774

vicêt, s. vicât. Refl. -tiês,

1) (mit einer
vica

1) einander schlagen, prügeln
Dunika, Lennew.; "kauties" Popen, Gr.-Buschh.; "plēsties" Perkunen, Pilten, Bers.: ganu zē̦ni saķilduojās un sāka vicēties Dunika;

2) sich (beim Baden) mit dem Blätterquast schlagen
Aiviekst, , Bers., Gr.-Buschh.;

3) sich zu schaffen machen, beschäftigt sein
U., Stenden; energisch arbeiten Perkunen, Pilten: kuo tu te vicējies? U. visu dienu vicējuos pa pļavu ar grābšanu Stenden. mēs visu diēnu vicējāmies pa lauku Dond. kas te tâ vicējas mūsu puosumā? un cik daudz jau uzkasuse Janš. Bandavā II, 335. sieva vicējas viena pate pa kruogu Mežv. ļ. II, 148;

4) tollen ("pluosīties, trakuot") Hasenpot, Neuenburg, Nigr., Schnehpeln, Smilten; Stenden: puisis vicējas pa kāzām kâ negudrs - dzied, dancuo, dzer Stenden.

Avots: ME IV, 576, 577

vîksna (li. vìnkšna "Rüsterbaum") C., Gr.-Buschhof, Kaltenbrunn, Lös., Oknist, PS., Schwanb., Selsau, (mit î ² ) AP., Bl., Gramsden, Pankelhof, Sessau, vîksne Heidenfeld, Kalzenau, Ogershof, Sonnaxt, Trik., Wolmarshof, (mit î ² ) Hinzenberg, vīksne U., vîksnis ² Orellen n. FBR. Xl, 41 (unbek. in Dond. und Schnehpen), die Ulme, Rüster (ulmus campestris) U.; vīksna, langstielige Ulme, Schwarzrüster (ulmus effusa Willd.) Mag. IV, 2, 80; RKr. II, 80; vīksna, die Buche (?) Mag. XIII, 2, 43, die Weissbuche (carpinus betulus L.) RKr. 11, 69; Mag. IV, 2, 37; 65: sīksta vīksne (Var.: vīksna) lūkus plēst BW. 14810. es atradu vīkšņa ce̦lmu 12744 var. vīkšņu meži Stari 1, 199. Wohl zu poln. wiąz, r. вязъ , serb. vêz "Ulme", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, .314, Trautmann Wrtb. 360, Būga KSn. I, 301, Bartholomae Indog. Jahrb. VIII, 38, Jokl WuS. XII, 74. Der le.- li. Form dürfle am ehesten ein *wing̑-snā zu grunde liegen, vgl. zur Bildung li. glúosna (neben glúoksnis) "Weide", le. àlksnis, li. alksnis "Erle", le. blīksne "Lorbeerweide".

Avots: ME IV, 636

žurnît,

2): auch (mit ùr ² ) Erlaa;

3): "plēst" (mit ùr ² ) Borchow; lācis ve̦lnu tâ žurnījis, ka ... Pas. XI, 252. ‡ Refl. -tiês (mit ùr ² ) Erlaa "neveicīgi ap kuo slapju strādāt".

Avots: EH II, 822