Paplašinātā meklēšana

pìesist,

1): slaidā luokā p. pirkstus pie cȩpures naga Delle Negantais nieks 225. kam tuos ratus piesitu (bei einer Versteigerang)
Janš. Bandavā I, 4; ‡

4) "?": platajās plaukstās piesita ziepes Sprūdžs Asaru liekņa 86; ‡

5) anfüllen:
skapis ȩsuot ritumu kâ sistin piesists Jauns. Raksti IV, 196. Refl. -tiês,

2): ne˙viens viņam nepiesitas ar piedāvājumiem Jauns. Raksti VIII, 42.

Avots: EH II, 270

pìesist,

1) schlagen, anschlagen:
pie zābakiem nagliņas piesist SDP. l, 11. piesiti ar kuociņu pie pe̦lnu trauka, - tūliņ linsē̦klas atškirsies nuo pe̦lniem! LP. lV, 57. piesist (ar) kāju (pie zemes), mit dem Fuss stampfen, den Takt schlagen: "diezgan", tē̦vs piesita bargi kāju pie zemes R. Sk. II, 250. māte, meitu izduodama, dzied kājiņu piesizdama BW. 18362, 8 var. piesit ruociņu, paņem naudiņu! Alm. Kaislību varā 79. jājējs tad piesitis zirgam LP. VII, 72;

2) zuschlagen:
piesist durvis cieti Salis;

3) durchprügeln, verprügeln:
ta ta viņu piesitām, kā piesitām. Refl. -tiês,

1) piedurties, an etwas rühren:
ne˙vienam cilvē̦kam nav brīv pie piemūrē̦tā piesisties LP. IV, 126. ne kājas pie zemes nepiesitas IV, 150;

2) sich zugesellen:
meitai lādi miruoņi piesitušies un aizgājuši līdz kāzās LP. Vl, 1, 36. uz augšu ejuot piesitās pie Prātnieka tie paši bailīgie ļautiņi Kaudz. M. 134. kurš tam piesities par draugu JR. VII, 190. viņš dumpiniekiem piesities, er hat sich den Empörern angeschlossen U.;

3) sich einstellen:
man tāda vājība piesitās, es hat sich bei mir eine Krankheit eingestellt U. duot luopiem apdziru zâles, lai nepiesitas asinssē̦rga Etn. l, 169. bez zieduošanas nedrīkst šuo vietu pamest, citādi piesituoties kāds ļaunums BW. llI, 1, 53. kam rūsēšana piesitas, tam izrūsē zuobi bez visiem saldumiem Kaudz. M. 318. "nu jau, Ķenci, tev atkal lielība piesitusies!" 147.

Avots: ME III, 289

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104

‡ ĩpaš, Adv.,

1) = ĩpaši, besonders, abgesondert AP., Ramkau, (mit ì ² ) Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt: ē̦du ī. pate savu ēdienu AP. sietavas ī. izaude Ramkau;

2) besonders, gerade:
uzaras auzas sēj ī. purvā AP, ī. pusauga meitenes dzīvuoja kre̦klā vien ebenda. ī. me̦lnajām vistām var redzēt baltas ausītes Linden in Kurl. tur ī. (gerade zu diesem Zweck) tika piesists kuoks ebenda;

3) besonders, sehr:
ī. liels Sonnaxt:

4) ganz, gerade (wie):
vāluodze vēkš ī. kâ kaķis uz lietu AP:

Avots: EH I, 501

kritenis Grob., kritinis N.-Bartau,

1) dünne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen lässt
Lasd.; kritenis ir sklanda starp diviem stabiem, kura netuop ar naglām piesista, bet kuras abi gali iekritināti stabuos izcirstās rievās Grob. Auch der auf diese Weise gemachte Zaun: [gani sakāpa uz sklandām un kriteņiem lūkuoties Janš. Čāp. 57.] viņš ecēja gar kriteni Janš. kritiņu žuogs N.-Bartau;

2) kriteņi, Füllholz zwischen zwei Ständern
Karls.; Bauholzer, die zwischen zwei Ständern von oben hineingesenkt werden U.;

3) kritenis*, ein Fallbrett
Dr.

Avots: ME II, 281, 282

I mantât, feien: visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos ne+kāds ļaunums, sauc mantāšanu. mantāt mantā ne+vien bē̦rnus, bet arī luopus (aus Ranken) JK. VI, 21. - Vgl. apmantât 1.

Avots: ME II, 562

nùoplāvât, nùoplāvuôt C., intr.,

1) sich lagern
[Bers.]: "tad ta nuoplāvājuse labībä, saka tik˙pat nuo tādas labības,kas pārgatavuojusēs un jau ze̦mi salūzuse tīrumā, kâ arī nuo tādas, kas vēja salauzta un pie zemes piesista Etn. I, 45;

[2) ausbleichen, von der Sonne fleckig werden
Bers.].

Avots: ME II, 830

rĩģeris "kārts šķūņuos nuo viena staba uz uotru, piesist">kur dēļus piesist" Katzd. Auf d. Riegel "verbindendes Querholz" beruhend.

Avots: ME III, 536

ritums Karls.,

1) das Rollen; der Lauf
(fig.): pazīst kungu braukumiņu, dze̦lza ratu ritumiņu BW. 13481 var. maža ritums, der Lebenslauf;

2) "satinums" Wessen, etwas Zusammengerolltes, Radförmiges: divi ritumus de̦sas RKr. XI, 77; ein Packen, Ballen, "aude̦kla baķis" Gr.-Buschhof, Pilskalne: izmeklēja derīgākuo drānu nuo rituma V. Vilibalds. skapis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Jauns.;

3) der Rhytmus:
dziesmas bez rituma Konv. ² 675. ritums un atskaņas... slīd nuo dzejnieka ruokām Vēr. II, 733.

Avots: ME III, 534

sistin, zur Verstärkung von sist: skāpis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Stari I, 290.

Avots: ME III, 850

šķīra,

1): aude̦klam ar gadās šķĩras (re̦tākas vietas, kur diegs nav piesists) Stenden; ‡

2) der Haarscheitel
(mit ĩ ) Stenden.

Avots: EH II, 639

uzmazgât, aufwaschen: grīda tīri uzmazgāta B. Vēstn. Refl. -tiês, an einer Stelle, wo eine Leiche gewaschen ist, sich waschend sich ein Unglück zuziehen: kur miruons mazgāts, tur iesit kulā trīs ve̦cas pakavu naglas, lai nenuotiktu uzmazgāšanās, t. i. lai uz šīs vietas kādam citam mazgājuoties tam nepiesistuos kāda nelaba kaite BW. IIl, 3, S. 861.

Avots: ME IV, 357

‡ vẽjdẽle Iw. "pie jumta lakšu galiem piesists dēlis, kas neļauj vējam aizķert un nuoplēst uz lakšu galiem uzsistās skaidas."

Avots: EH II, 774

‡ vẽjkãrte Iw. "spārēm nuo apakšas šķē̦rsām piesista kārts vai lakts, kas satur spāres, lai vējš tās negāž sānis."

Avots: EH II, 775

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r ² ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave ² Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs ² Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ ² ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r ² ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ ² ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve ² Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566

vilnât, -ãju,

1) vil̃lât Dunika Frauenb., wollig werden; sich mit Flaum überziehen:
dẽle sāk villāt Dunika;

2) vilnât ² Bers., Heidenfel
KatrE., Lubn., Sessw., Zvirgzdine, vil̃lât Adiamünde, A.-Ottenhof, AP., Arrascch C., Jürg., Nötk., N.-Salis, PS., Tri k., Zögenhof, villât ² Erlaa, Golg., Schwanb., villât U., villuôt Frauenb., (an den Haaren) zupfen, zausen, raufen, reissen: villāt matus Aps. III, 29. suns vilnā aitu KatrE. Refl. -tiês,

1) sich mit Wolle bedecken, mit Wolle bewachsen
(vilnāties) Vīt.; "vilnu audzēt" (vilnuoties) Ronneb.: skrej uz Vāczemi vilnuoties! ruft man einem geschorenen Schaf zu Ronneb.;

2) vilnâtiês Vīt., villâtiês C., Nötk., PS., Salis, Trik., (mit il ² ) Golg., vilnuôtiês Panemune, vil̃ luôtiês Siuxt, villuõtiês Grünwald, U. Edwalen n. Biel., Pilten, sich (in den Haaren
U. ) raufen, zausen, reissen villuôtiês Frauenb., Nötk., sich prügel Naud.: puikas sāk vilnāties Vīt. suņi villājas Salis. e̦suot briesmīgi villuojušies tirgū; cits gluži piesists Naud.

Avots: ME IV, 594

II vira,

1) die Türklinke Lennewarden;
Plur. viras,

a) "bluķis ar caurumu vidū, kur griežas vārti" Illuxt;

b) eine Art Türhängen
Adamovič; eine Art Hängetür Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 35;

c) "?" : tagad durvīm piesit eņģes, senāk vis˙garām bija, kâ vēl tagad re̦dz pie kūtīm, vienīgi viras, t. i. durvju mugurai piesists vertikāli vienā malā miets, kas ielaists augšā un apakšā ieduobumuos RKr. XI, 86;

d) "kas veras" Nötk.;

2) comm., einer, der oft und ohne Grund die Tür auf- und zumacht
(pejorativ): tāds kâ vira! kuo tu virā (virini) durvis? Grawendahl. Zu vērt.

Avots: ME IV, 602