Paplašinātā meklēšana

nãse (unter nãss ),

1): auch Seyershof; nàse ² Kaltenbr., der Schnabel:
gailis izsit (besiegt) ar nāsi kurķinu. kurķinam uz nāses ir tāda plēve;

2): nãsīte Seyershof.

Avots: EH II, 8

nāsenieks, nāsinīca"?": mans nāsenieks [die Nase? oder das Taschentuch?] ir me̦lns.

Avots: ME II, 701

nãsenis *, der Nasenlaut, Nasal.]

Avots: ME II, 701

pur̂peļnãse ² , comm., pur̂peļu ² de̦guns, Rotznase Dond. n. RKr. XVII, 48. Zu purpas I.

Avots: ME III, 419

nãss, -s [auch Wolm.], Peb., Erlaa, Mar. (li. nósis, (la. nāris]), nãse [auch Līn.],

1) das Nasenloch, die Nüster,
gew. Plur. nãsis, Demin. nãsĩtes, nãstiņas, die Nasenlöcher, [derber (und öfter von Tieren) für de̦guns] die Nase: ja acī iebirst gruzis, tad stipri jāšņauc tā pate nāse, kuŗā acī iebiris gruzis Etn. IV, 3. es tevi izvilkšu caur lāča nāsi Tr. IV, 367. [tas viņam nav pa nãsîm Salsib., das gefällt ihm nicht]. pa muti iziet, pa nāsīm ieiet St. trīs upītes ietecēja manās guovju nāstiņās Etn. IV, 69;

[2) nāse, (plur.) nāsis, das vordere Ende der Achse (am Spinnrade) mit Löchern, durch welche der Faden von der Kunkel zur Spule geleitet wird
Bielenstein Holzb. 385;

3) lâču nãsis U., Morcheln. -
Zu li. nasraĩ Maul, apr. nozy, slav. nosъ, ai. nom. du. nāsē (gen. nāsōḥ), apers. nāh-, agutn. nas, ahd. nasa "Nase", norw. nоś "Maul" u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 507].

Avots: ME II, 701

uôšnãsis (f. -se), der Schnüffler: uošnāse tāda, kuo te luožņā! Grünh.

Avots: ME IV, 423

pūknāsis,

1) f. pūknāse, von einem Huhn gesagt:
baltraibā pūknāse gan iesākumā nee̦suot labi gribējusi tupēt uz uolām Alm.;

2) pūknāsītis, pūknāstiņš, Kosewörter
Alksnis-Zundulis. Zu pūka + nāss.

Avots: ME III, 446