Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'lauza' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'lauza' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
blauza
blauza, Lärm, Gepolter: zvejnies sabijies nuo šādas blauzas LP. VII, 1311. [Vgl. blaužģêt "poltern" und blūžģêt "plätschen".]
Avots: ME I, 310
Avots: ME I, 310
lauza
laûza,
2): auch Sonnaxt; in Unordnung liegendes Bruchholz
Dunika, Linden in Kurl.; niedergeschlagenes Korn Dunika;
3): auch ("Menge")
AP., Fest., Heidenfeld, Linderi in Kurl., Ramkau, Saikava, Sonnaxt: Mārtiņam piena vai l. (sehr viel) Pas. XI, 258. pieauga rudzu vai l. Oknist. tur naudas būšuot ve̦se̦la l. Pas. VIII, 80. pietaisīja kaktā tādu laûzu; ka netīk pavērties Saikava. stiebri salūst lauzu lauzām Blaum. Latw. l. p. 1907, S. 252; ‡
4) "krāms, nieka lieta" Kroppenhof (bei Kokn.).
Avots: EH I, 724
2): auch Sonnaxt; in Unordnung liegendes Bruchholz
Dunika, Linden in Kurl.; niedergeschlagenes Korn Dunika;
3): auch ("Menge")
AP., Fest., Heidenfeld, Linderi in Kurl., Ramkau, Saikava, Sonnaxt: Mārtiņam piena vai l. (sehr viel) Pas. XI, 258. pieauga rudzu vai l. Oknist. tur naudas būšuot ve̦se̦la l. Pas. VIII, 80. pietaisīja kaktā tādu laûzu; ka netīk pavērties Saikava. stiebri salūst lauzu lauzām Blaum. Latw. l. p. 1907, S. 252; ‡
4) "krāms, nieka lieta" Kroppenhof (bei Kokn.).
Avots: EH I, 724
lauza
laûza,
1) der Bruch, das Brechen, das Herzeleid:
viņam vajadzēja kaut kâ tikt vaļā nuo briesmīgām lauzām sirdī DL. vakarā uznāca kaulu lauza; tad laikus likuos cisās Seibolt. stiebri nuolūst lauzu lauzām Latv.;
2) der Windbruch, das Lagerholz:
tur bij liela kuoku lauza Erlaa, C., Aps., Lub.; eine Waldstelle voll Bruchholz Brasche; die Stelle, wo Steine gebrochen werden M.;
3) der Bruch, etwas Gebrochenes, eine Menge in Unordnung liegender Gegenstände, die Menge überhaupt:
atkrava - liela lauza dažādu krāmu, lietu, grāmatu, kas blāķus stāv Etn. III, 146. kur tādu lauzu te liks? Duomas I, 261. naudas būs kâ lauzas Duomas II, 137. bē̦rnu kâ lauzas RA. Zu laûzt.
Avots: ME II, 431
1) der Bruch, das Brechen, das Herzeleid:
viņam vajadzēja kaut kâ tikt vaļā nuo briesmīgām lauzām sirdī DL. vakarā uznāca kaulu lauza; tad laikus likuos cisās Seibolt. stiebri nuolūst lauzu lauzām Latv.;
2) der Windbruch, das Lagerholz:
tur bij liela kuoku lauza Erlaa, C., Aps., Lub.; eine Waldstelle voll Bruchholz Brasche; die Stelle, wo Steine gebrochen werden M.;
3) der Bruch, etwas Gebrochenes, eine Menge in Unordnung liegender Gegenstände, die Menge überhaupt:
atkrava - liela lauza dažādu krāmu, lietu, grāmatu, kas blāķus stāv Etn. III, 146. kur tādu lauzu te liks? Duomas I, 261. naudas būs kâ lauzas Duomas II, 137. bē̦rnu kâ lauzas RA. Zu laûzt.
Avots: ME II, 431
Šķirkļa skaidrojumā (42)
aizgādniecība
àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
atpūta
atpũta C., atpûta 2 Kand., auch atpūte LP. III, 18; BW. I, S. 489; Demin. atpūtiņa BW. 686, atpūtiņš Mar. PKr. XV, 106,
1) Erholung, Rast:
strādāt bez atpūtas dienām naktīm LP. VII, 494;
2) freies Atmen, freier Ofenzug, [
atpūtes St., ein offener Leib]: viņam atpūtas nav, er kann nicht atmen; auch er ist verstopft A. X, I, 629. krāsnij nav atpūtas, der Ofen zieht nicht PS. stiprs alus izlauza mucai dibe̦nu, tādēļ, ka nekur mucai nebija atpūtas, wiel das feste Fass den sich ansammelnden Gasen keinen Ausgang gewärte A. X,I, 629; Lub.
Avots: ME I, 183
1) Erholung, Rast:
strādāt bez atpūtas dienām naktīm LP. VII, 494;
2) freies Atmen, freier Ofenzug, [
atpūtes St., ein offener Leib]: viņam atpūtas nav, er kann nicht atmen; auch er ist verstopft A. X, I, 629. krāsnij nav atpūtas, der Ofen zieht nicht PS. stiprs alus izlauza mucai dibe̦nu, tādēļ, ka nekur mucai nebija atpūtas, wiel das feste Fass den sich ansammelnden Gasen keinen Ausgang gewärte A. X,I, 629; Lub.
Avots: ME I, 183
augums
aukstums
aũkstums, die Kälte: Sprw. aukstums sliņķu ārsts. Pl. aukstumi, Frösteln: mani aũkstumi sāk pārņemt Vēr. II, 550. aukstumi kaulus lauza, es schüttelt der Fieberfrost. aukstuma puses vējš, der Ostwind Mag. III, 1, 104.
Avots: ME I, 223
Avots: ME I, 223
baravīka
baravīka od. barvīka, auch bervīka BW. 19380,
1) der Steinpilz (Boletus edulis)
RKr. II, 68;
2) ein untauglicher, schlechter Pilz:
visi lauza labas sēnes, kas tās lauza, baravīkas BW. 10965. Nebst li. baravykas aus dem Slavischen (r. боровикъ resp. poln. borowik).
Avots: ME I, 263
1) der Steinpilz (Boletus edulis)
RKr. II, 68;
2) ein untauglicher, schlechter Pilz:
visi lauza labas sēnes, kas tās lauza, baravīkas BW. 10965. Nebst li. baravykas aus dem Slavischen (r. боровикъ resp. poln. borowik).
Avots: ME I, 263
blaužģēt
blaužģêt, -žģu, -ēju,
1) intr., summen, knatten, poltern, schallen:
pa ausīm viņam sāka dūkt un blaužģēt Niedra. tâ lai tava mēle blaužģ, kā blaužģ vāle velējuot BW. 22676, 2;
2) schwatzen, plappern:
tādu nieku tu neblaužģi A. XX, 13. viņš blaužģ kâ katls Adsel. [Vgl. blauza.]
Avots: ME I, 310
1) intr., summen, knatten, poltern, schallen:
pa ausīm viņam sāka dūkt un blaužģēt Niedra. tâ lai tava mēle blaužģ, kā blaužģ vāle velējuot BW. 22676, 2;
2) schwatzen, plappern:
tādu nieku tu neblaužģi A. XX, 13. viņš blaužģ kâ katls Adsel. [Vgl. blauza.]
Avots: ME I, 310
cik
cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],
1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;
2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;
3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;
4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,
5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;
7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;
8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;
9) cik - tik:
a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;
b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;
10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;
11) cik, cik kuo,
a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;
b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.
Kļūdu labojums:
10141 = 5657
Avots: ME I, 379, 380
1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;
2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;
3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;
4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,
5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;
7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;
8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;
9) cik - tik:
a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;
b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;
10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;
11) cik, cik kuo,
a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;
b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.
Kļūdu labojums:
10141 = 5657
Avots: ME I, 379, 380
dei
dei kuo Ar., dei dei, kaum: pie Kangarkalniem ticis, dei dei kaklu nenuolauza Vīt. 77.
Avots: ME I, 453
Avots: ME I, 453
ienest
ìenest, tr.,
1) hinein-, hereintragen:
tie nuolauza divi zarus, iene̦s Māŗas baznīcā BW. 13250, 19;
2) anfangen zu tragen:
iene̦stuo upe nesa 8884;
3) eintragen:
šis veikals viņam iene̦s daudz naudas. Refl. -tiês, von sich selbst herein-, hineintragen: žagari paši iene̦sas LP. IV, 147.
Avots: ME II, 48
1) hinein-, hereintragen:
tie nuolauza divi zarus, iene̦s Māŗas baznīcā BW. 13250, 19;
2) anfangen zu tragen:
iene̦stuo upe nesa 8884;
3) eintragen:
šis veikals viņam iene̦s daudz naudas. Refl. -tiês, von sich selbst herein-, hineintragen: žagari paši iene̦sas LP. IV, 147.
Avots: ME II, 48
kakls
kakls
1): dzērves k. BW. 21282, 1. lai jāja vedēji, lai lauza kaklus 16211. bļauj visā kaklā Pas. VIII, 92; ‡
4) der Kragen:
taisns kakliņš uzšūts virsū Salis; ‡
5) Demin. kakliņš "ūdu mazā aukliņa, kuras galā piesien āķus" NB. Zur Etymologie s. auch W. Schulze KZ. LVI, 9 und 105.
Avots: EH I, 576
1): dzērves k. BW. 21282, 1. lai jāja vedēji, lai lauza kaklus 16211. bļauj visā kaklā Pas. VIII, 92; ‡
4) der Kragen:
taisns kakliņš uzšūts virsū Salis; ‡
5) Demin. kakliņš "ūdu mazā aukliņa, kuras galā piesien āķus" NB. Zur Etymologie s. auch W. Schulze KZ. LVI, 9 und 105.
Avots: EH I, 576
kapenieks
kapeniẽks, kapiniẽks, ein Teilnehmere am Leichengefolge, an der Beerdigung: kapinieku bij salisījies labs pulciņš Balss. katrs kapenieks nuolauza egles zaru BW. III, 3, 865.
Avots: ME II, 158
Avots: ME II, 158
kremmēt
‡ krem̃mêt, -ēju NB., mit Mühe ziehen, schleppen: zirgs kremmē lielu ve̦zumu. Refl. -tiês, sich (einander) stossen NB.: guovs kremmējuoties nuolauza ragu.
Avots: EH I, 648
Avots: EH I, 648
krēst
krèst [auch Trik., Wolmarshof] (li. krė̃sti "schütteln"), [krẽst Bl., Tr.], krešu, krètu (auch krēšu prs., krest inf.), tr.,
1) fallen machen, schütteln, [erschüttern
Lng.]: rauduvīte rasu krēta BW. 26524. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš baltas pūkas zemē kreš Plūd.;
2) gierig fressen, essen
[Alt-Rahden]: kreš vienmē̦r, kad tikai dabū LA., Gold., Etn. IV, 98;
3) rūsa krēš, es wetterleuchtet
Erlaa. kaut pamalā ziemeļu blāzma vēl krēš Vēr. II, 37;
4) husten:
kuo viņš te kreš? Ruj. n. U.;
[5) krēst (angeblich mit einem prt. krēsu) Wessen, seine Notdurft verrichten.
] Refl. -tiês,
1) bange sein, beben
Elv.;
2) sich erleichtern, seine Notdurft verrichten
L. [Zu kratît (s. dies).]
Avots: ME II, 276, 277
1) fallen machen, schütteln, [erschüttern
Lng.]: rauduvīte rasu krēta BW. 26524. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš baltas pūkas zemē kreš Plūd.;
2) gierig fressen, essen
[Alt-Rahden]: kreš vienmē̦r, kad tikai dabū LA., Gold., Etn. IV, 98;
3) rūsa krēš, es wetterleuchtet
Erlaa. kaut pamalā ziemeļu blāzma vēl krēš Vēr. II, 37;
4) husten:
kuo viņš te kreš? Ruj. n. U.;
[5) krēst (angeblich mit einem prt. krēsu) Wessen, seine Notdurft verrichten.
] Refl. -tiês,
1) bange sein, beben
Elv.;
2) sich erleichtern, seine Notdurft verrichten
L. [Zu kratît (s. dies).]
Avots: ME II, 276, 277
lāsa
II lâsa: auch (Schutt, Schmutz) Līvāni, Warkl. (mit â ): mežā liela lâsa ("lauza"): nevar ne paiet Linden in Kurl. uogas ar visu lâsu ("nederīgu piemaisījumu") salasītas ebenda.
Avots: EH I, 729
Avots: EH I, 729
laušus
lauzīt
laûzît: auch Oknist, (mit aũ ) Dunika, Hasenp., PlKur., Strasden,
1): lietuvē̦ns laûza guovi Linden in Kurl. labāk ir silts, nekâ kad aukstumi laûza 2 (= jādrebinās) Frauenb. Refl. -tiês,
1): viel und schwer arbeiten
AP. (mit aû); vistas lauzas ("muokas") ar perēšanu ebenda;
3): l. ar grāmatu (lesen lernen)
Bauske;
4): Daugava lauzās Linden in Kurland, die Düna bahnt sich einen Weg (durchs angestaute Eis);
‡
5) brechen
(intr.), bersten (wo?): le̦dus sāk l.; ‡
6) "meklēties": guovis lauzās Kaltenbr. Subst. lauzītājs, der Gliederbrecher (eine Krankheit) Baar in seinern Exemplar von U.
Avots: EH I, 724
1): lietuvē̦ns laûza guovi Linden in Kurl. labāk ir silts, nekâ kad aukstumi laûza 2 (= jādrebinās) Frauenb. Refl. -tiês,
1): viel und schwer arbeiten
AP. (mit aû); vistas lauzas ("muokas") ar perēšanu ebenda;
3): l. ar grāmatu (lesen lernen)
Bauske;
4): Daugava lauzās Linden in Kurland, die Düna bahnt sich einen Weg (durchs angestaute Eis);
‡
5) brechen
(intr.), bersten (wo?): le̦dus sāk l.; ‡
6) "meklēties": guovis lauzās Kaltenbr. Subst. lauzītājs, der Gliederbrecher (eine Krankheit) Baar in seinern Exemplar von U.
Avots: EH I, 724
lauzīt
laûzît [auch C., Wolm., Kl., Trik., Lis., N. - Peb., Warkh., Jürg., Arrasch, laûzît 2 Salis, Ruj., Selg., laũzît (li. láužyti) Tr., Dond., Wandsen, Līn., Nigr., Gr. - Essern], - u, - ĩju, tr., freqn. zu laûzt,
1) wiederholt mehrfach brechen:
skalganus, zarus, žagarus. trīs gadiņi jūŗa kŗāca Ve̦ntas le̦du lauzīdama BW. 15073. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš lauzīja maizi kumuosus Dok. A. galvu, seltener prātu lauzīt, sich den Kopf zerbrechen: kuo galvu lauzīt vēl tik daudz? Adam. es e̦smu duomājusi un lauzījusi prātu par šuo lietu Kaudz. M. kājas lauzīt, die Beine anstrengen, sich die Beine ablaufen: vai tad bija maz vē̦rts kājas uz māju lauzīt A. XX, 84. ruokas lauzīt, die Hände ringen: te̦k upīte pret kalniņu, žagariņus lauzīdama; iet māsiņa pie nelieša, baltas ruokas lauzīdama BW. 21909. valuodu, auch valuodā lauzīt, eine Sprache radebrechen: viņš mēģināja vācu valuodu lauzīt Lundberg. igaunis lauzīja latviešu valuodā RA. grāmatā lauzīt, das Lesen lehren: kuo nu viņu tik agri lauzīt grāmata? A. XI, 101;
[2) peinigen, foltern
Manz. Lettus.] Refl. -tiês,
1) sich krümmen, sich quälen, sich abplacken:
viņa kliedza un lauzījās tīri kâ ārprātā Kaudz. M. puisis lauzījās un izmisis duomāja Vēr. II, 1034. lauzīties ar darbu, zemi, ar pļavām Spr.;
2) miteinander ringen:
iesim lauzītuos!
3) sich mühsam üben
(mit d. Lok.): valuodā, grāmatā. man teic e̦suot galva grūta ābecītē lauzīties Liew.;
4) sich wohin hingezogen fühlen und deshalb dorthin zu gelangen suchen:
kas viņai par kāzām - lauzīties šurp Saul.
Avots: ME II, 431, 432
1) wiederholt mehrfach brechen:
skalganus, zarus, žagarus. trīs gadiņi jūŗa kŗāca Ve̦ntas le̦du lauzīdama BW. 15073. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš lauzīja maizi kumuosus Dok. A. galvu, seltener prātu lauzīt, sich den Kopf zerbrechen: kuo galvu lauzīt vēl tik daudz? Adam. es e̦smu duomājusi un lauzījusi prātu par šuo lietu Kaudz. M. kājas lauzīt, die Beine anstrengen, sich die Beine ablaufen: vai tad bija maz vē̦rts kājas uz māju lauzīt A. XX, 84. ruokas lauzīt, die Hände ringen: te̦k upīte pret kalniņu, žagariņus lauzīdama; iet māsiņa pie nelieša, baltas ruokas lauzīdama BW. 21909. valuodu, auch valuodā lauzīt, eine Sprache radebrechen: viņš mēģināja vācu valuodu lauzīt Lundberg. igaunis lauzīja latviešu valuodā RA. grāmatā lauzīt, das Lesen lehren: kuo nu viņu tik agri lauzīt grāmata? A. XI, 101;
[2) peinigen, foltern
Manz. Lettus.] Refl. -tiês,
1) sich krümmen, sich quälen, sich abplacken:
viņa kliedza un lauzījās tīri kâ ārprātā Kaudz. M. puisis lauzījās un izmisis duomāja Vēr. II, 1034. lauzīties ar darbu, zemi, ar pļavām Spr.;
2) miteinander ringen:
iesim lauzītuos!
3) sich mühsam üben
(mit d. Lok.): valuodā, grāmatā. man teic e̦suot galva grūta ābecītē lauzīties Liew.;
4) sich wohin hingezogen fühlen und deshalb dorthin zu gelangen suchen:
kas viņai par kāzām - lauzīties šurp Saul.
Avots: ME II, 431, 432
lauzt
laûzt, - žu, - zu (li. láužti), tr., brechen: akmeņus, ce̦lmus, rīkstes, zarus, - pupas, sēnes, - bites. jau pūriņš vāku lauza BW. 7732. nagus lauzt, sich die Finger (vor Kammer) brechen: ķēniņš lauza nagus un tīri ārprātā LP. IV, 73. kaklu l., den Hals brechen: aizgājuši visi kaklus lauzdami LP. V, 133. Sprw.: smiekli kaklu nelauzīs, bez zuobiem riekstu nekuodīs. sirdi, vārdu lauzt, das Herz, Wort brechen LP. I, 156. lauztais gaŗums, die gestossene Länge od. Intonation. Refl. -tiês,
1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;
2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;
3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;
5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. g̑ zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. 2 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]
Avots: ME II, 432
1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;
2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;
3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;
5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. g̑ zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. 2 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]
Avots: ME II, 432
ņikšķēt
ņikšķêt, ņīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr. bersten, knacken, knarren, quarren, plärren, schreien: rati ņikšķ Spr., Mat. le̦dus sprakstēja un ņīkšķēja Druva I, 174, [le. dus druscīt ņikskējis, bet lūzt nelūzis Anekd. 65.] elkšņi vien ņīkš Druwa II, 409. bē̦rns ņīkšēja MWM. IX, 492. brēca aita, ņīkšēja arī jē̦rs Duomas II, 30. [pirksti ņīkš kauliņu savienuojumuos, kad tuos palauza Malta, Dricē̦ni.]
Avots: ME II, 902
Avots: ME II, 902
nolaucēt
nùolàucêt 2
1) eine Zeitlang Nichtiges reden
Sessw.;
2) erkrachen:
nuolauza zaru, ka nuolaukšējās vien Planhof, (mit āu 2) Selsau, Lös., Sessw., Alswig, Lis.]
Avots: ME II, 808
1) eine Zeitlang Nichtiges reden
Sessw.;
2) erkrachen:
nuolauza zaru, ka nuolaukšējās vien Planhof, (mit āu 2) Selsau, Lös., Sessw., Alswig, Lis.]
Avots: ME II, 808
nolaukšēties
nùolaũkšêtiês,
1) eine Zeitlang Nichtiges reden
Sessw.;
2) erkrachen:
nuolauza zaru, ka nuolaukšējās vien Planhof, (mit àu 2) Selsau, Lös., Sessw., Alswig. Lis]
Avots: ME II, 808
1) eine Zeitlang Nichtiges reden
Sessw.;
2) erkrachen:
nuolauza zaru, ka nuolaukšējās vien Planhof, (mit àu 2) Selsau, Lös., Sessw., Alswig. Lis]
Avots: ME II, 808
nolauzt
nùolaûzt (unter nùolaûzît ), ‡
2) bewältigen, jem. den Garaus machen
Salis: lāči dažam labam nuolauza guovi.
Avots: EH II, 61
2) bewältigen, jem. den Garaus machen
Salis: lāči dažam labam nuolauza guovi.
Avots: EH II, 61
pakaļ
pakaļ, pakal Hr.,
1) als Adverb, hinterher, nach:
pakaļ te̦k tautu meita BW. 18652. pakaļ nāca bāleliņi pa skujiņu birumiņu BWp. 2 13628. [ej tē̦vam pakaļ, gehe nach dem Vater, oder: folge dem Vater!];
2) als Präp. mit dem Gen., selten auch Akk. und Dativ,
a) hinter, nach:
es guodiņu nuoturēju pakaļ. (gew. aiz) kruoga kaņepēs BW. 6612. puiši savas kājas lauza, pakaļ manis staigādami (gew.: man pakaļ st.) BW. 5411, 10. viņi iet cits pakaļ cita. te̦k... pakaļ mani (gew.: man pakaļ) BW. 5316;
b) (zeitlich) nach:
paiet diena pakaļ dienai A. XXI, 2; pakaļ svē̦tku (gew. pēc svē̦tkiem), nach dem Fest Zempenhof;
c) nach - zur Bezeichnung des Zieles:
ar vilciņu Rīgā braucu tē̦vam pakaļ (gew. pēc) tabaciņa BW. 2373: Postpositiv: muodere bijuse trauku pakaļ Blied. šī nākuot māsas pakaļ LP. VI; 881. pakaļ wird in der Schriftsprache als Präp. nicht gebraucht; dafür aiz, pēc; [vgl. Le. Gr. § 550.].
Avots: ME III, 38, 39
1) als Adverb, hinterher, nach:
pakaļ te̦k tautu meita BW. 18652. pakaļ nāca bāleliņi pa skujiņu birumiņu BWp. 2 13628. [ej tē̦vam pakaļ, gehe nach dem Vater, oder: folge dem Vater!];
2) als Präp. mit dem Gen., selten auch Akk. und Dativ,
a) hinter, nach:
es guodiņu nuoturēju pakaļ. (gew. aiz) kruoga kaņepēs BW. 6612. puiši savas kājas lauza, pakaļ manis staigādami (gew.: man pakaļ st.) BW. 5411, 10. viņi iet cits pakaļ cita. te̦k... pakaļ mani (gew.: man pakaļ) BW. 5316;
b) (zeitlich) nach:
paiet diena pakaļ dienai A. XXI, 2; pakaļ svē̦tku (gew. pēc svē̦tkiem), nach dem Fest Zempenhof;
c) nach - zur Bezeichnung des Zieles:
ar vilciņu Rīgā braucu tē̦vam pakaļ (gew. pēc) tabaciņa BW. 2373: Postpositiv: muodere bijuse trauku pakaļ Blied. šī nākuot māsas pakaļ LP. VI; 881. pakaļ wird in der Schriftsprache als Präp. nicht gebraucht; dafür aiz, pēc; [vgl. Le. Gr. § 550.].
Avots: ME III, 38, 39
pārlauzt
pãrlaûzt (unter pãrlaûzît), ‡
2) p. vārdu, sein Wort brechen:
jis ni˙kad nepārlauz[ī]s sava vārda Pas. IX, 201. Refl. -tiês, ‡
2) "?": (Pieterītis) pārsalauza par sē̦tmali pēc meitiņu dzīdamies Tdz. 57399.
Avots: EH II, 205
2) p. vārdu, sein Wort brechen:
jis ni˙kad nepārlauz[ī]s sava vārda Pas. IX, 201. Refl. -tiês, ‡
2) "?": (Pieterītis) pārsalauza par sē̦tmali pēc meitiņu dzīdamies Tdz. 57399.
Avots: EH II, 205
pieduris
piẽduris, ein Stöckchen, eine Stütze: (sēkliniekiem) vajaga tik piedurt piedurus,... lai stiebriņus vējš neaplauza Janš. Dzimtene 2 II, 448.
Avots: ME III, 246
Avots: ME III, 246
pielauzt
pìelaûzt,
1) dazu-, hinzubrechen, -pflücken;
2) zur Genüge, zum Überfluss brechen, pflücken; brechend, pflückend anfüllen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku ... un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Birzgaļi). pielauž sluotu III, 121. redzi, kādas es skaistas sēnes pielauzu! Zalktis I, 26;
3) überreden, bewegen:
Tīlupis nebij tik viegli pielaužams Alm. pagāns nebeidzās lūgties, kamē̦r ... māti pielauza atstāt... savu bē̦rnu LP. VII, 41. nepielaužami bērni, Kinder, denen man das Lesen nicht beibringen kann U. Refl. -tiês,
1) gewaltsam losstürzen auf etw.:
visi ļaudis ... pielauzās tuo mūri apgāzt Glück II Sam. 20, 15;
2) hart bedrängen:
jau dumpis namam pielauzās Mag. II, 3, 2. kad ve̦lns man pielaužas Dziesmu gr. 280.
Avots: ME III, 265, 266
1) dazu-, hinzubrechen, -pflücken;
2) zur Genüge, zum Überfluss brechen, pflücken; brechend, pflückend anfüllen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku ... un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Birzgaļi). pielauž sluotu III, 121. redzi, kādas es skaistas sēnes pielauzu! Zalktis I, 26;
3) überreden, bewegen:
Tīlupis nebij tik viegli pielaužams Alm. pagāns nebeidzās lūgties, kamē̦r ... māti pielauza atstāt... savu bē̦rnu LP. VII, 41. nepielaužami bērni, Kinder, denen man das Lesen nicht beibringen kann U. Refl. -tiês,
1) gewaltsam losstürzen auf etw.:
visi ļaudis ... pielauzās tuo mūri apgāzt Glück II Sam. 20, 15;
2) hart bedrängen:
jau dumpis namam pielauzās Mag. II, 3, 2. kad ve̦lns man pielaužas Dziesmu gr. 280.
Avots: ME III, 265, 266
puse
puse,
1): padalīja (scil.: rudzus) uz divēju pušu Pas. IX, 460. ve̦lns ... pārplīsa pa pusei V, 292. lauza maizes kukuli pa pusei Liepna. līdz pusēm Salis n. FBR. XV, 72. pusītēm ... luocītu (scil.: kre̦klus) BW. 7390;
2): ielīdīsim tupesī katrs tev pusē (zur Seite)
Janš. Mežv. ļ. I, 49. gaļas p. Frauenb., die innere Seite eines Fells (nuodīrātai ādai ir divas puses: gaļas p. un spalvas p.). uotra p. (Nachgeburt, Mutterkuchen) - auch AP., Iw., Orellen, Sonnaxt. dienas p. AP., der Süden. ziemas p. AP., der Norden; es gan grìežu uz savu pusi, ich gebe mir die Schuld Kalz. n. BielU.;
3): nu, kas ir pa pusēm? AP., nun, was gibt es Neues?
Avots: EH II, 331
1): padalīja (scil.: rudzus) uz divēju pušu Pas. IX, 460. ve̦lns ... pārplīsa pa pusei V, 292. lauza maizes kukuli pa pusei Liepna. līdz pusēm Salis n. FBR. XV, 72. pusītēm ... luocītu (scil.: kre̦klus) BW. 7390;
2): ielīdīsim tupesī katrs tev pusē (zur Seite)
Janš. Mežv. ļ. I, 49. gaļas p. Frauenb., die innere Seite eines Fells (nuodīrātai ādai ir divas puses: gaļas p. un spalvas p.). uotra p. (Nachgeburt, Mutterkuchen) - auch AP., Iw., Orellen, Sonnaxt. dienas p. AP., der Süden. ziemas p. AP., der Norden; es gan grìežu uz savu pusi, ich gebe mir die Schuld Kalz. n. BielU.;
3): nu, kas ir pa pusēm? AP., nun, was gibt es Neues?
Avots: EH II, 331
sadura
sadura,
1): ielu sadurās Jauns. Raksti VIII, 34. žepeŗu sadurā (zirņu kaudzes augšdaļā) IV, 289. (aduot) sviķeli iesāk tur, kur tās saduras pie uzmešanas Linden in Kurl.;
2): "plaisa maizes kukuļa sānuos" Ramkau; tētis kukuļam visas saduras aplauza AP.; saduras "cumpurs" NB.; ‡
3) plur. saduras, Reibung, Streit
Diet.
Avots: EH II, 405
1): ielu sadurās Jauns. Raksti VIII, 34. žepeŗu sadurā (zirņu kaudzes augšdaļā) IV, 289. (aduot) sviķeli iesāk tur, kur tās saduras pie uzmešanas Linden in Kurl.;
2): "plaisa maizes kukuļa sānuos" Ramkau; tētis kukuļam visas saduras aplauza AP.; saduras "cumpurs" NB.; ‡
3) plur. saduras, Reibung, Streit
Diet.
Avots: EH II, 405
sasmalstīt
II sasmalstît, tr., zusammenprügeln, kurz und klein hauen U., zerstückeln: plēsīgie zvē̦ri, kuri sasmalstījuši viens uotru Druva I, 494. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja II, 202. sasmalstīti trauciņi MWM. v. J. 1896, S. 775.
Avots: ME III, 738
Avots: ME III, 738
satriekt
satrìekt, tr.,
1) zerschmettern, zerquetschen, zerschmeissen
U.; vernichten Spr.: viņš satrieca e̦lka bildes II Chron. 34, 7. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja Druva 11, 202. karaspē̦ks satriecis ienaidnieku LP. V, 303. suods vainīguos satrieks Krišs Laksts 30;
2) fig., erschüttern:
šī vēsts viņu ļuoti satrieca Kaudz. M. 153. stāstītājs grib satriekt klausītāju sirdis 314. tie... satriec dvēseles spējas R. Sk. II, 168. bāla un it kâ satriekta un apskurbuse sēdēja Klotilde Sadz. viļņi 69;
3) zusammenschwatzen:
kuo mēs te... nesatriecām un nesasmējām! JR. IV, 31;
4) intr., längere Zeit schwatzen.
Refl. -tiês,
1) zerschmettert, vernichtet werden:
viņa nuoduoms pa˙visam satriecās Druva I, 808;
2) sich aus seiner Lage verrücken
L.
Avots: ME III, 766
1) zerschmettern, zerquetschen, zerschmeissen
U.; vernichten Spr.: viņš satrieca e̦lka bildes II Chron. 34, 7. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja Druva 11, 202. karaspē̦ks satriecis ienaidnieku LP. V, 303. suods vainīguos satrieks Krišs Laksts 30;
2) fig., erschüttern:
šī vēsts viņu ļuoti satrieca Kaudz. M. 153. stāstītājs grib satriekt klausītāju sirdis 314. tie... satriec dvēseles spējas R. Sk. II, 168. bāla un it kâ satriekta un apskurbuse sēdēja Klotilde Sadz. viļņi 69;
3) zusammenschwatzen:
kuo mēs te... nesatriecām un nesasmējām! JR. IV, 31;
4) intr., längere Zeit schwatzen.
Refl. -tiês,
1) zerschmettert, vernichtet werden:
viņa nuoduoms pa˙visam satriecās Druva I, 808;
2) sich aus seiner Lage verrücken
L.
Avots: ME III, 766
skretele
skretele, das Rad (am Wagen) Mar., Korwenhof, Stom., Schwanb.; ein schlechtes Rad Karls.; Plur. skreteles, die Vorderräder eines Wagens mit Achse und Femern A. XI, 249, Selb., Wessen, Memelshof, Nerft; ein alter Wagen Holmhof, Aahof: ratiem skretele salūzusi Mar. n. RKr. XV, 135. zirgs salauza skriedams skreteles Selb. bē̦rni izrāvuši skreteli nuo ass LP. VII, 261. Neben diesem skret- ein altes skreit- in skritulis.
Avots: ME III, 891
Avots: ME III, 891
sprēstave
sprē̦stave "derjenige Tell des Spinnrades, wo die Kunkel angebracht wird": viņš sprē̦stavi nuolauza Lubn.
Avots: ME III, 1018
Avots: ME III, 1018
strubuņķis
strubuņ̃ķis Dond., Bauske, ein kurzer Knüppel Grünh.: nuolauza nuo žuoga kādu strubuņķi B. Vēstn. ņemšu kādu strubuņki un saduošu pa sāniem Alm.
Avots: ME III, 1093
Avots: ME III, 1093
tīšām
tĩšām AP., Līn., Serbigal, Wolm., (mit ì 2 ) Bers., Kalz., Lös., Nerft, Prl., tīšam Bauske, Segew., tĩšam Iw., Ruj., Salis, tīšam U., tīši U., tīšis Seibolt, tĩšu Dunika, Līn., tĩšum Iw. n. FBR. VI, 56, Alschw., tĩšus Dunika, Adv., mit Fleiss, geflissentlich, vorsätzlich U., absichtlich; zum Trotz: cilvē̦ks tīši sev galu padara LP. V, 66. arājs tīšu gājis nuoskatīties VII, 214. kad tik nebūtu tuo tīšam man slēpis 345. tuo viņš dara it kâ tīšu Janš. Dzimtene V, 460. tīšu tie tuo nezina Glück II Petrus 3, 5. ja mēs tīši grē̦kuojam Hebr. 10, 26. neraugiet raudas manas! pate tīšu šnukstīnāju BW. 17243, 2 var. brāļi mani ķēdēm sēja, nelaiž mani tautiņās. tīšam (Var.: tīša) gāju tautiņās, pušu rāvu vara ķēdes 18189, 4. tīšu, tīšu, kâ varēju, tautu dē̦lu kaitināju 33089, 16. tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju: tautas lauza liepai zarus, es uozuolam galuotnīti 15722. tautiet[i]s manim tīši dara, es tautietim vēl tīšāki 24632, 2. tīšu, tīšu (Var.: tīši, tīši) vanagam zīle dzied kāņepēs BW. 10217, 1 var. skruodelis tam (?) tīšam kavējies labi ilgi LP. V, 27. Nebst li. tyčiomis "absichtlich, zum Possen" zu tītît I.
Avots: ME IV, 205
Avots: ME IV, 205
uzlāčot
uzlâčuôt, ‡
2) = uzmīt II 1 (plump gehend):
viņš uzlāčāja un salauza grābeklim kātu Linden in Kurl.
Avots: EH II, 727
2) = uzmīt II 1 (plump gehend):
viņš uzlāčāja un salauza grābeklim kātu Linden in Kurl.
Avots: EH II, 727
vāzt
vâzt (li. vóžti "stülpen") Bers., Erlaa, Kl., Kr., Lubn., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., (mit â 2 ) Bauske, -žu, -zu, einen Deckel auflegen, stülpen U.; zumachen, zuklappen; den Deckel abnehmen; aufmachen: nazi vāzt vaļā (cieti) A. - Laitzen, Bers., Erlaa, Kl., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., Sonnagt (mit â ), Bauske, Dunika, Pankelhof, Segewold, Siuxt (mit â 2 ). pulksteni cieti vāzdams Kaudz. M. 36. pūra vāku vaļā vāzt BW. 25164, 1. nav zemīte vāku vāzta (mit einem Deckel verschlossen), dzirdēs mani bāleliņi 22556, 1 (ähnlich: 13703 1 , 2). man pūriņš vāku vāza (Var.: lauza; d. h. der Deckel der überfüllten Aussteuerlade öffnete sich von selbst) 7652 var. (ähnlich: 7732). ak tu, šiepa tāda, nevāzīsi muti ciet! (wirst du nicht schweigen!) Gr. - Buschh., Memelshof. - (fig.) vâz 2 vaļā! Bauske,
a) fang an zu sprechen!
b) schlage zu! fang an zu schlagen! -
Subst. vâzums, das einmalige (vollendete) Auf- od. Zumachen: man dziesmiņu trīs pūriņi...; trīs gadiņi sadziedāju viena vāka vāzumiņu BW. 30, 1. Zu lat. vāgīna "Scheide", s. W. Schulze KZ. XXVIII, 280 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 214.
Avots: ME IV, 513
a) fang an zu sprechen!
b) schlage zu! fang an zu schlagen! -
Subst. vâzums, das einmalige (vollendete) Auf- od. Zumachen: man dziesmiņu trīs pūriņi...; trīs gadiņi sadziedāju viena vāka vāzumiņu BW. 30, 1. Zu lat. vāgīna "Scheide", s. W. Schulze KZ. XXVIII, 280 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 214.
Avots: ME IV, 513
vētra
vẽ̦tra (li. véčra "Sturm", apr. wetro "Wind"), Sturm, ungestümes Wetter U.: nikna vẽ̦tra pluosās LP. I, 176. nu nāk vēja liela vẽ̦tra BW. 16213. liela vēja vẽ̦tra krāc 18454. vē̦tra lauza vītuoliņu 17700, 3. - Demin. vētriņa, ein leichter Wind(hauch) Spr. Nebst slav. větrъ (serb. vjȅtar) "Wind" zur Wurzel von vẽjš.
Avots: ME IV, 572
Avots: ME IV, 572
vidus
vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,
1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,
a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;
b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,
a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,
a) die Mittagszeit;
b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;
2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;
3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;
4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III 4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.
Avots: ME IV, 580, 581
1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,
a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;
b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,
a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,
a) die Mittagszeit;
b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;
2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;
3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;
4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III 4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.
Avots: ME IV, 580, 581
virsotne
virsuôtne C., Trik., Wolm., (mit ìr 2 ) Kl., Saikava, der Gipfel, Wipfel (eines Baumes od. Berges): egļu zari un virsuotnes Aps. II, 3. vītuoli ... nuoliektām virsuotnēm B. Vēstn. kalna virsuotne LP. VII, 1027. kupluo matu virsuotnes Janš. Līgava I, 264. pašas saviesību virsuotnes A. v. J. 1896, S. 652. viņa lauza virsuotnīti BW. 2767 var. Vgl. li. viršuotė "die Spitzstange im Heuhaufen".
Avots: ME IV, 616
Avots: ME IV, 616
zilzobis
zìlzuobis, f. zìlzuobe LP. III, 13 oder (BW. 23228 var. und 23476) zìlzuobene, wer blaue Zähne hat: dē̦lu māte, zilzuobe, skalganu mēlīti izvīla... meitiņu BW. 23475. precenieks, zilzuobis 15640 und 23475, 1. ve̦ca zilzuobīte 1484, 1. ve̦ci puiši, zilzuobīši 10045. Jānīti, zilzuobīti! 32381; zilzuobs U., ein Blauzahn.
Avots: ME IV, 721
Avots: ME IV, 721
žņaugt
žņaûgt (li. žniaugti "žņaugt" Miežinis), žnaûgt Salis, -dzu, würgen, knebeln, zuschnüren L., U., stark drücken; ausringen U.: gribējuši šuo žņaugt ar žņaugu LP. VII, 72. iemautiņi ruokas žņaudze BW. 14528. piedurknes žņaudz St., die Ärmel spannen sich. milzis žņaudz visus Vēr. II, 1136. krūtis žņaudz Aus. I, 4. ruokas žņaugt Aus. I, 21; LP. V, 62, die Hände ringen. gaļu žņaudza saujiņā BW. 19310. Refl. -tiês, sich würgen, sich ein-, zuschnüren Spr.: sirds man žņaudzas Vēr. I, 803. - Subst. žņaûgšana, das Würgen, Knebeln, Zu-, Einschnüren, Ringen; žņaûgšanâs, das Sichschnüren; žņaûgums, das einmalige, vollendete Würgen, Knebeln, Schnüren, Ringen; žņaûdzẽjs,
1) wer würgt, knebelt, schnürt, ringt:
šai mājā katru nakti... nāk zņaudzēji. te jau kādi desmit cilvē̦ki ir nuožņaugti Pas. IV, 64;
2) Magendrücken
AP., C., Dunika, Sessw.; Drücken, Beklemmung in der Brust Etn. II, 166: kad vē˙de̦rā žņaudzējs, tad jāizlauza mugura ar sluotas kātu Etn. III, 174. ja krūtīs tāds žņaudzējs, tad ar braucīšanu vien neiztiek Jaun. mežk. 225. krampīgs kāss ar žņaudzēju Vēr. I, 801. spaidīsies ar žņaudzēju pasirdī Vīt. 59. man žņaudzējs žņaudz krūtis, sirdi Ahs. n. RKr. XVII, 66;
3) ābuoliņa žņaudzējs, cuscuta Stenden. Wohl zur Wurzel von znauja (s. dies) mit dem g von zmaugt und li. smàugti. Anders (umgestellt aus gņauzt) Zupitza Germ. Gutt. 148.
Avots: ME IV, 824, 825
1) wer würgt, knebelt, schnürt, ringt:
šai mājā katru nakti... nāk zņaudzēji. te jau kādi desmit cilvē̦ki ir nuožņaugti Pas. IV, 64;
2) Magendrücken
AP., C., Dunika, Sessw.; Drücken, Beklemmung in der Brust Etn. II, 166: kad vē˙de̦rā žņaudzējs, tad jāizlauza mugura ar sluotas kātu Etn. III, 174. ja krūtīs tāds žņaudzējs, tad ar braucīšanu vien neiztiek Jaun. mežk. 225. krampīgs kāss ar žņaudzēju Vēr. I, 801. spaidīsies ar žņaudzēju pasirdī Vīt. 59. man žņaudzējs žņaudz krūtis, sirdi Ahs. n. RKr. XVII, 66;
3) ābuoliņa žņaudzējs, cuscuta Stenden. Wohl zur Wurzel von znauja (s. dies) mit dem g von zmaugt und li. smàugti. Anders (umgestellt aus gņauzt) Zupitza Germ. Gutt. 148.
Avots: ME IV, 824, 825
zobens
zuõbe̦ns,
1) zuõbe̦ns AP., C., Dond., Dunika, Iw., Jürg., Līn., Ruj., Schnehpeln, Stenden, zùobe̦ns 2 Golg., Heidenfeld, Sessw., zuobens U., zuõbens Arrasch (hier. nom. pl. zuõbeni), N. - Salis, Salis (nom. pl. zuõbeņi), AP., zuõbins PS., Serbigal, Trik., Wolm., zùobins 2 Preili n. FBR. VIII, 11, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 14, Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Warkh., (neben einem nom. pl. zubobeni 2) Bers., Kl., Prl., Saikava, Schwanb., zuobins U., Memelshof, zuobins, -s VL. n. U., zuobans BW. 3422 var. (aus Loddiger), zuobans Mag. XIII, 2, 48, (mit ùo 2 ) Nerft, Prl., zuõbe̦ns Frauenb., Demin. zuobeniņš, zuobentiņš, zuobiniņš, zuobintiņš, das Schwert, der Säbel, der Degen:
balts zuobe̦ns (zuobins L., St.), ein blosser Degen U. zuobiņa (zuobina L.) spals, Degengefäss U., St. zuobina rags, Parierstange L. zuobe̦nu asināt Kra. Vīt. 55. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. piejuozt zuobentiņu 44. zuobe̦ns šķindēja Kra. Vīt. 79. zuobinu nebūs svīst, ne karst Br. 118. abām pusēm griezīgs zuobe̦ns Kra. Vīt. 96. ar zuobinu krustu... uzvilkt Pas. IV, 11 (aus Schrunden). ja tu šuo zuobini vari kustināt, tad tu... uzvārēsi LP. VI, 576. students bij... labs zuobe̦nu sitējies Lautb. Lomi 148. nevarēju bruņas nest, ne tē̦rauda zuobentiņu (zuobeniņu BW. 2156, 1; zuobintiņu 2156, 1 var.) BWp. 2156, 1. pašam dzelžu kalējam bez tē̦rauda zuobentiņš (Var.: zuobeniņš, zuobiniņš) BW. 21318. dieviņš manim iešķiņķuoja seši zari zuobentiņu 9092. zaļš zuobeniņš BW. 14184, 1. sudraba zuobeniņš 31292 var. kaŗa zuobentiņš 32019, 11. zuobentiņus (Var.: zuobeniņūs, zuobintiņus) kaldināja 26335. nelauz manu zuobentiņu! 18756. pušu lauza zuobiniņu 18756, 2. ruociņa piekususe zuobeniņu (Var.: zuobentiņu) vēcinuot 13303. zuobeniņa (Var.: zuobentiņa, zuobiniņu) galiņā 21088. metēs viņš... zuobinā un nuomira Glück I Chron. 11, 5. atlikuši nuo mē̦ra, nuo zuobiņa un nuo bada Jerem. 21, 7. es nee̦smu nācis mieru atnest, bet zuobeni Matth. 10, 34;
2) zuobins, die Sensenklinge
Bielenstein Holzb. 518;
3) zuobins, der hölzerne, messerartig geformte Schlägel beim Flachsschwingen
Bielenstein Holzb. 523;
4) vilku zuobe̦ns, iris germanica U.;
5) in genitivischen Verbindungen: zùobeņu 2 auzas Lubn., eine Art Hafeŗ bei dem die Rispen nach einer Seite gerichtet sind;
zuobeņa (zuobe̦na U.) zivs, der Schwertfisch (xiphiasgladius L.) RKr. VIII, 105; orca gladiator Konv. 2 570. Wohl zu zùobs (zur Bildung vgl. etwa li. ą̃sinas "gehenkelt": ā,sà "Henkel" u. a. bei Leskien Nom. 400), und zwar am ehesten zu zùobi "die Schneide" (in diesem Fall ursprünglich: eine mit einer Schneide versehen Stichwaffe). Im fernen Osten gebe es übrigens auch Schwerter, die mit einem Zahn versehen sind; und über gezähnte Sicheln vgl. Schuchardt Globus LXXXI, 228.
Avots: ME IV, 756
1) zuõbe̦ns AP., C., Dond., Dunika, Iw., Jürg., Līn., Ruj., Schnehpeln, Stenden, zùobe̦ns 2 Golg., Heidenfeld, Sessw., zuobens U., zuõbens Arrasch (hier. nom. pl. zuõbeni), N. - Salis, Salis (nom. pl. zuõbeņi), AP., zuõbins PS., Serbigal, Trik., Wolm., zùobins 2 Preili n. FBR. VIII, 11, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 14, Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Warkh., (neben einem nom. pl. zubobeni 2) Bers., Kl., Prl., Saikava, Schwanb., zuobins U., Memelshof, zuobins, -s VL. n. U., zuobans BW. 3422 var. (aus Loddiger), zuobans Mag. XIII, 2, 48, (mit ùo 2 ) Nerft, Prl., zuõbe̦ns Frauenb., Demin. zuobeniņš, zuobentiņš, zuobiniņš, zuobintiņš, das Schwert, der Säbel, der Degen:
balts zuobe̦ns (zuobins L., St.), ein blosser Degen U. zuobiņa (zuobina L.) spals, Degengefäss U., St. zuobina rags, Parierstange L. zuobe̦nu asināt Kra. Vīt. 55. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. piejuozt zuobentiņu 44. zuobe̦ns šķindēja Kra. Vīt. 79. zuobinu nebūs svīst, ne karst Br. 118. abām pusēm griezīgs zuobe̦ns Kra. Vīt. 96. ar zuobinu krustu... uzvilkt Pas. IV, 11 (aus Schrunden). ja tu šuo zuobini vari kustināt, tad tu... uzvārēsi LP. VI, 576. students bij... labs zuobe̦nu sitējies Lautb. Lomi 148. nevarēju bruņas nest, ne tē̦rauda zuobentiņu (zuobeniņu BW. 2156, 1; zuobintiņu 2156, 1 var.) BWp. 2156, 1. pašam dzelžu kalējam bez tē̦rauda zuobentiņš (Var.: zuobeniņš, zuobiniņš) BW. 21318. dieviņš manim iešķiņķuoja seši zari zuobentiņu 9092. zaļš zuobeniņš BW. 14184, 1. sudraba zuobeniņš 31292 var. kaŗa zuobentiņš 32019, 11. zuobentiņus (Var.: zuobeniņūs, zuobintiņus) kaldināja 26335. nelauz manu zuobentiņu! 18756. pušu lauza zuobiniņu 18756, 2. ruociņa piekususe zuobeniņu (Var.: zuobentiņu) vēcinuot 13303. zuobeniņa (Var.: zuobentiņa, zuobiniņu) galiņā 21088. metēs viņš... zuobinā un nuomira Glück I Chron. 11, 5. atlikuši nuo mē̦ra, nuo zuobiņa un nuo bada Jerem. 21, 7. es nee̦smu nācis mieru atnest, bet zuobeni Matth. 10, 34;
2) zuobins, die Sensenklinge
Bielenstein Holzb. 518;
3) zuobins, der hölzerne, messerartig geformte Schlägel beim Flachsschwingen
Bielenstein Holzb. 523;
4) vilku zuobe̦ns, iris germanica U.;
5) in genitivischen Verbindungen: zùobeņu 2 auzas Lubn., eine Art Hafeŗ bei dem die Rispen nach einer Seite gerichtet sind;
zuobeņa (zuobe̦na U.) zivs, der Schwertfisch (xiphiasgladius L.) RKr. VIII, 105; orca gladiator Konv. 2 570. Wohl zu zùobs (zur Bildung vgl. etwa li. ą̃sinas "gehenkelt": ā,sà "Henkel" u. a. bei Leskien Nom. 400), und zwar am ehesten zu zùobi "die Schneide" (in diesem Fall ursprünglich: eine mit einer Schneide versehen Stichwaffe). Im fernen Osten gebe es übrigens auch Schwerter, die mit einem Zahn versehen sind; und über gezähnte Sicheln vgl. Schuchardt Globus LXXXI, 228.
Avots: ME IV, 756