aizlaitīt
‡ àizlàitît, massierend hin-, wegbefördern: laitīja, laitīja, kamē̦r aizlailīja uz viņu sauli KatrE.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'laitīt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'laitīt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (13)
aplaitīt
izlaitīt
izlaitīt
izlàitît, tr., verwöhnen, verhätscheln izlaitīta gadījās BW. 22032.
Kļūdu labojums:
verwöhnen, verhätscheln = wohl gleichb. mit izbraucīt 1 (in obszönem Sinn)
Avots: ME I, 762
Kļūdu labojums:
verwöhnen, verhätscheln = wohl gleichb. mit izbraucīt 1 (in obszönem Sinn)
Avots: ME I, 762
laitīt
làitît:
1): auch Lange Latv. Arste, S. 13, Bērzgale, Prl., (mit ài 2 ) Saikava, Warkl.; ‡
2) schlagen
Saikava: smagi l. zirgu. Refl. -tiês,
2): auch Druw. Zur Bed. vgl. auch izlàitît.
Avots: EH I, 715
1): auch Lange Latv. Arste, S. 13, Bērzgale, Prl., (mit ài 2 ) Saikava, Warkl.; ‡
2) schlagen
Saikava: smagi l. zirgu. Refl. -tiês,
2): auch Druw. Zur Bed. vgl. auch izlàitît.
Avots: EH I, 715
laitīt
làitît [auch PS.], - u, - ĩju, tr., streichen, abstreichen, namentlich in der Badstube, massierien Elv., Aps., Spŗ Druw., Smilt., Lub., Oknist: ne māte pē̦rusi, ne laitījusi BW. 20342. šīs nu gan laitīja, kâ laitīja, bet kâ labāki nepalika, tâ nepalika LP. VII, 328. slimnieku nuo galvas līdz kājām laitīdams Vēr. II, 330. [kaulus laita ar sluotas kātu Manz. Post. II, 262]. vē̦de̦ru laitīt,
a) den Bauch streichen, massieren;
b) fig., den Bauch pflegen, faulenzen
Etn. IV, 164. Refl. -tiês,
1) sich streichen, massieren:
aizgāja pirtī laitīties BW. 20896;
2) trödeln
Mar. n. RKr. XV, 123. Subst. laitĩjums, die Massage: villainās (zeķes) atde̦vušas par vē̦de̦ra laitījumu (Var.: laicījumu, laistījumu) BW. 20536. laitîtãjs, jem., der streicht, massiert BW. 20338; 18309; auch: der Faulenzer; laitîšana, das Massieren. Zu li. lytė̕ti "anrühren", [liesti "anteasten"; vgl. dazu auch v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 229 und Wood KZ. XLV, 65].
Avots: ME II, 414
a) den Bauch streichen, massieren;
b) fig., den Bauch pflegen, faulenzen
Etn. IV, 164. Refl. -tiês,
1) sich streichen, massieren:
aizgāja pirtī laitīties BW. 20896;
2) trödeln
Mar. n. RKr. XV, 123. Subst. laitĩjums, die Massage: villainās (zeķes) atde̦vušas par vē̦de̦ra laitījumu (Var.: laicījumu, laistījumu) BW. 20536. laitîtãjs, jem., der streicht, massiert BW. 20338; 18309; auch: der Faulenzer; laitîšana, das Massieren. Zu li. lytė̕ti "anrühren", [liesti "anteasten"; vgl. dazu auch v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 229 und Wood KZ. XLV, 65].
Avots: ME II, 414
nolaitīt
nùolaitît, tr.,
1) abstreichen, massieren:
vē̦de̦ru, ruokas, kājas;
[2) druchprügeln:
muguru.]
Avots: ME II, 808
1) abstreichen, massieren:
vē̦de̦ru, ruokas, kājas;
[2) druchprügeln:
muguru.]
Avots: ME II, 808
palaitīt
palaitīt
pārlaitīt
salaitīt
salaitît,
1): ešu salàitīta 2 vēl slimāka Saikava; ‡
2) verprügeln
Saikava: s. puiku.
Avots: EH II, 423
1): ešu salàitīta 2 vēl slimāka Saikava; ‡
2) verprügeln
Saikava: s. puiku.
Avots: EH II, 423
salaitīt
uzlaitīt
Šķirkļa skaidrojumā (8)
iznesīgs
iznesîgs, geläufig, gewandt, charmant, stattlich: iznesīga valuoda VL. iznesīgas un c ē̦las meitas Kaudz. M. iznesīgas taujājās, izlaitīta gadījās BW. 22032. tam vajaga pretī tādas iznesīgas līgaviņas 11718.
Avots: ME I, 775
Avots: ME I, 775
laistīt
laîstît (li. laístyti), - u, ĩju, tr., freqn. zu liêt,
1) wiederholt begiessen:
puķes, kāpuostus;
2) für laitīt, streichen, massieren
BW. 20338; 20536. Refl. -tiês,
1) wiederholt sich begissen, einander begiessen:
divi upītes blakām te̦k, viena uotru laistījās BW. 3625. kad guovis izslauktas, jauni ļaudis laistās RKr. XI, 82;
2) sichillern, funkeln, glänzen:
pilī viss laistījies un mirdzējis ze̦ltā, sudrabā un dažādās ugunīs LP. III, 104. sienas laistījās nuo dārgumiem LP. VII, 624. saulē luogi laistās, kâ ze̦ltu pārvilkti Aps. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. acis tam laistās laimībā. Subst. laîstĩjums,
1) die Begiessung, das Begossene:
es sieviņai samaksāju par puķu laistījumu, ich bezahlte der armen Frau, weil sie die Blumen begossen hatte;
2) = laitījums, die Massage: gaŗas zeķes izde̦vušas par vē̦de̦ra laistījumu BW. 20536, 4; laîstîšana, das Begiesse: es sieviņai samaksāju par puķu laistīšanu, ich bezahlte der armen Frau für das Begiessen der Blumen, d. h. weil sie Blumen begiesst; Subst. laîstîšanâs,
1) das Sichbegiessen;
2) das Schillern;
laîstîtãjs, f. - ãja,
1) wer begiesst:
kur man sējēja, kur laistītāja BW. 13256;
2) wer streicht, massiert:
māte kuili nuojādīja laitītājas (Var.: laistītājas) me̦klē̦dama BW. 20338.
Avots: ME II, 413
1) wiederholt begiessen:
puķes, kāpuostus;
2) für laitīt, streichen, massieren
BW. 20338; 20536. Refl. -tiês,
1) wiederholt sich begissen, einander begiessen:
divi upītes blakām te̦k, viena uotru laistījās BW. 3625. kad guovis izslauktas, jauni ļaudis laistās RKr. XI, 82;
2) sichillern, funkeln, glänzen:
pilī viss laistījies un mirdzējis ze̦ltā, sudrabā un dažādās ugunīs LP. III, 104. sienas laistījās nuo dārgumiem LP. VII, 624. saulē luogi laistās, kâ ze̦ltu pārvilkti Aps. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. acis tam laistās laimībā. Subst. laîstĩjums,
1) die Begiessung, das Begossene:
es sieviņai samaksāju par puķu laistījumu, ich bezahlte der armen Frau, weil sie die Blumen begossen hatte;
2) = laitījums, die Massage: gaŗas zeķes izde̦vušas par vē̦de̦ra laistījumu BW. 20536, 4; laîstîšana, das Begiesse: es sieviņai samaksāju par puķu laistīšanu, ich bezahlte der armen Frau für das Begiessen der Blumen, d. h. weil sie Blumen begiesst; Subst. laîstîšanâs,
1) das Sichbegiessen;
2) das Schillern;
laîstîtãjs, f. - ãja,
1) wer begiesst:
kur man sējēja, kur laistītāja BW. 13256;
2) wer streicht, massiert:
māte kuili nuojādīja laitītājas (Var.: laistītājas) me̦klē̦dama BW. 20338.
Avots: ME II, 413
pacelt
pacel̂t,
2): zirgus p. auch Dunika, Frauenb., Rutzau;
3): jie ... paceļ lielu truoksni Pas. XII, 344;
4): viņu pacēla pa[r] pagasta ve̦cākuo Frauenb.; ‡
7) = pārcel̂tiês 3 Saikava: kad gadās p., tad vajag iet uz kādu laitītāju. Refl. -tiês,
1): pazacēlēs vējš ai sniegu Bērzgale; ‡
2) sich zu begatten suchen (von weiblichen Haustieren):
guovs pacēlēs vēršuos Oknist n. FBR. XV, 184. cūka pacē̦lusēs kuiļuos Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt. Subst. pacê̦lums, das Aufgehobene: neēd pacē̦lumu! Pas. VII, 67.
Avots: EH II, 123
2): zirgus p. auch Dunika, Frauenb., Rutzau;
3): jie ... paceļ lielu truoksni Pas. XII, 344;
4): viņu pacēla pa[r] pagasta ve̦cākuo Frauenb.; ‡
7) = pārcel̂tiês 3 Saikava: kad gadās p., tad vajag iet uz kādu laitītāju. Refl. -tiês,
1): pazacēlēs vējš ai sniegu Bērzgale; ‡
2) sich zu begatten suchen (von weiblichen Haustieren):
guovs pacēlēs vēršuos Oknist n. FBR. XV, 184. cūka pacē̦lusēs kuiļuos Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt. Subst. pacê̦lums, das Aufgehobene: neēd pacē̦lumu! Pas. VII, 67.
Avots: EH II, 123
pašļaucīt
pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt 2 rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês 2 [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.
Avots: ME III, 114, 115
Avots: ME III, 114, 115
pemperēt
pemperêt,
1) "undeutlich sprechen"
Bauske;
2) mit den Füssen stampfen, trampeln
Wend. n. U. Refl. -tiês "vē̦de̦ru laitīt, svalstīties, slinkuot" Dobl. n. Etn. IV, 164.
Avots: ME III, 199
1) "undeutlich sprechen"
Bauske;
2) mit den Füssen stampfen, trampeln
Wend. n. U. Refl. -tiês "vē̦de̦ru laitīt, svalstīties, slinkuot" Dobl. n. Etn. IV, 164.
Avots: ME III, 199
pūst
pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,
1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);
2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;
3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;
4) weinen
Brig. Vizb. 51;
5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;
6) lügen;
7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,
1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;
2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;
3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,
1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;
2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.
Avots: ME III, 450, 451
1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);
2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;
3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;
4) weinen
Brig. Vizb. 51;
5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;
6) lügen;
7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,
1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;
2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;
3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,
1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;
2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.
Avots: ME III, 450, 451
šķiebt
I šķìebt, Refl. -tiês,
1): papēži šķiêbjas AP. purvciemieši jau šķiebās pie malas, arī lapmuižnieki bij sabijušies A. Upītis Laikmetu griežos I, 64;
2): brāļam sieva šķiebusies (der Bruder hat sich hinsichtlich der Frau verrechnet):
izveicīgas lūkuojās, izlaitīta gadījās Tdz. 45855.
Avots: EH II, 639
1): papēži šķiêbjas AP. purvciemieši jau šķiebās pie malas, arī lapmuižnieki bij sabijušies A. Upītis Laikmetu griežos I, 64;
2): brāļam sieva šķiebusies (der Bruder hat sich hinsichtlich der Frau verrechnet):
izveicīgas lūkuojās, izlaitīta gadījās Tdz. 45855.
Avots: EH II, 639
verķis
II verķis, der Handwerker (?): visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Aus mnd. werk "Gewerk, Innung, Zunft".
Avots: ME IV, 541
Avots: ME IV, 541