kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., 
kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. 
kurlas),  taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. 
uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. 
[Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias  "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti  "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ  "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h.  "stutzohrig", av. karna-  "taub".]Avots: ME II, 
323