Paplašinātā meklēšana

‡ àizkāpe, der Raum hinter einer Düne (?): pa... jūŗas aizkāpēm Janš. Dzimtene ² III, 248.

Avots: EH I, 30

‡ apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.

Avots: EH I, 90

‡ atkāpelêt,

1) hin und herkletternd (steigend) hergelangen
Salis: zē̦ns atkāpelēja pa akmeņiem (ūdenī) pie manis;

2) zur Genüge umherklettern
Oknist: vai neesi vēl diezgan atkâpelējies?

Avots: EH I, 147

‡ dižkãpeļu dir̂sējs ² Dond. "wer vieles will, aber wenig ausrichtet".

Avots: EH I, 324

izkâpelêt, ‡ Refl. -tiês, nach Herzenslust, zur Genüge klettern: izkāpelējās pa gŗavas atkalnēm Janš. Bandavā I, 224. kuo gan tis kaķis nav izkāpelējies pa aizgaldu! Saikava.

Avots: EH I, 454

I kãpe, s. kãpa I.

Avots: ME II, 192

II kâpe: auch AP., Fest., Oknist, Prl., Saikava.

Avots: EH I, 601

II kâpe [Kr., Kl., Erlaa], gew. kâpurs, die Konhraupe Bers., Kaul., die Raupe - "weil sie [d. h. diese Raupen] vor ihrem Verpuppen die Wände hinanzusteigen pflegen" Mag. IV, 2, 119: tās kāpes ēde visu, kas dārzuos aug Amos 4, 9. kukaiņi un kāpes (kāpuri) ir nuoē̦duši Joel 2, 25. lai nenuoē̦stu kāpes stādiņu K. Müller. [Wohl nicht (woran Fick Wrtb. I ⁴ , 19 J. Schmidt KZ. XXV, 77 und Hirt BB. XXIV, 26 gedacht haben) zu ai. ved. kapanā "Raupe, Wurm", sondern (nach Prellwitz Wrtb. ² 206) zu kâpt "klettern, steigen".]

Avots: ME II, 192

III kâpe ² , in saules kāpe, die Zeit, da die Sonne niedrig steht, gegen Abend geht Dond.: rudzus pabeidzām ievest pa saules kāpi.

Avots: ME II, 192

kâpekles, eine hölzerne Treppe Mar. n. RKr. XV, 118. Zu kâpt.

Avots: ME II, 192

I kâpeklis, ‡

2) einer, der viel zu steigen pflegt
Wessen.

Avots: EH I, 601

I kâpeklis, ein Fusstritt; Bank zum Aufsteigen; Tritt am Wagen L., St., U.; eine einfache Treppe Mar. - Zu kâpt "steigen."

Avots: ME II, 192

I kāpeklis Golg. "eine mehrzinkige Mistgabel, ar kuo mē̦slus izkāpj nuo ve̦zuma." - Zu kāprt II, kãpa "Düne" (s. dies).]

Avots: ME II, 192

kãpele,

1): auch NB., (mit -ite aus -ele ) PlKur.

Avots: EH I, 601

kâpele, gew. Pl.,

1) eine niedrigere Stelle im Zaun zum Übersteigen für Fussgänger
Ruj.: kāpeles manā priekšā gatavas K. Kaln.;

2) Stufe einer Treppe;

3) nach Lautb. kãpeles, die Terrasse:
kalna k. Vidvuts II, 50.

Avots: ME II, 192

kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,

1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;

2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.

Avots: ME II, 192

kâpelêt: auch Auleja, Gr.- Buschh., Oknist, Saikava, Sonnaxt, (mit ã ) Zabeln.

Avots: EH I, 601

kâpelêt [Serbigal, PS., AP., Preili, Nerft, Ruj., kãpelêt Salis], - ẽju, = kâpaļāt.

Avots: ME II, 192

kâpelîgs, zu klettern liebend Ar.

Avots: ME II, 192

I kàpene: auch Mar., (mit à ² ) Saikava, Sonnaxt; vietām sniegs nuokusis, vietam vēl ira; tad saka: k. (Stellen, wo der Schnee weggeschmolzen ist) ir Sonnaxt. gāja basām kājām, kad tik k. bija ebenda.

Avots: EH I, 601

I kāpene, ‡

3) die Stufe
Diet.

Avots: EH I, 601

I kàpene, eine schneelose Stelle auf der Strasse, Stellen, wo man mit dem Schlitten auf blosser Erde fährt Mag. IV, 2, 119: kāpene - plika zeme uz ceļa ziemas laika beigās, īpaši pavasarī C., [Lis., N. - Peb., Bers., Kreuzb.], AP., Erlaa, Kaul., Gsth., Seesw., Stom., Kokn.: uz ceļa jau vietu vietām kāpene od. ķeŗ kāpeni AP. te vairs nejūt kāpenes, bet kamanas te̦k viegli pa gludu ceļu Aps. uz ceļa jau daudz vietās kāpenes un ūdens peļķes A. XXI, 789. pa kāpeni aizkūlās vēl veršu 30 Apsk.

Avots: ME II, 192

II kàpene: kàpeni ² kādam taisīt ("= nuotērēt, nuotiesāt") Sessw. neapēd visas sēnes viens pats un nenuodari man kâpeni ^{2 (= pārestību,} Unbill, Beeinträchtigung)! AP.; "trūkums" Taurup: mums šuogad ar luopbarību k. AP. tē̦vs naudu nuodzēris; nu mums mājā kàpene ² Prl., Sessw. mums maizes ziņā uznākusi īsta kàpene C.; (mit â ² ) AP. saimniec, sadali sviestu, lai cits citam kāpeni nenuodara! Sessw, Zu kàpene I?

Avots: EH I, 601

II kàpene, in der Verbindung kàpeni padarīt zirgam Drosth. "ein Pferd überanstrengend schinden".]

Avots: ME II, 192

kāpene,

1) kãpene, = "spraga" N. - Rahden;]

2) kâpene [Kr.], der eingetretene Fussteig auf der Landstrasse
U. - Zu kâpt "steigen".

Avots: ME II, 192

kâpene Kl., Kohlraupe. - Zu kâpe II. }

Avots: ME II, 192

kâpenes, gew. Pl., eine Treppe: kalējs nuocirtis ābeli un iztaisījis nuo tās kāpeni JK. III, 3. kāpenes - kuoks, kuŗa vienā pusē izcirsti ruobi kāpšanai 16. kas gul uz mērķa kāpenēm Asp. tempļa priekšte̦lpas ar platām lieviņa kāpenēm Kēn.

Avots: ME II, 192

kãpeniẽks: auch Perwelk, PlKur.

Avots: EH I, 601

kãpeniẽks, ein Dünenbewohner; kāpu apdzīvuotāji paši sevi saucas "kāpenieki" (li. kõpininkai) RKr. XI, 105.

Avots: ME II, 192, 193

‡ nùokāpelêt, eine gewisse Zeit hindurch auf und ab steigen: visu rītu n. pa ustubas augšu un leju Saikava.

Avots: EH II, 52

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. ² 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43

pakâpele: die Stufe (einer Leiter, Treppe) Seyershof (mit â ² ).

Avots: EH II, 142

pakâpele, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe Karst.: augstas dzirnas, augsta abra, pakāpeles vien vajaga BW. 21440; LP. VI, 574.

Avots: ME III, 43

pakāpelêt: kas vāverei kuo nepakâpelēt pa zariem! Saikava.

Avots: EH II, 142

pakāpelêt, ein wenig od. eine Weile kāpelêt: p. pa kuokiem.]

Avots: ME III, 43

pakâpene, ‡

3), etwas, was zum Aufsteigen
(pakâpt(ies)) dient: mazi tie puisīši ...: pie kumeļa trepes lika, pie arkliņa pakāpenes Tdz. 41851.

Avots: EH II, 142

pakâpene, pakâpenis, pakâpe̦ns,

1) die Stufe:
pa daudz pakāpenēm nuokāpuši ellē LP. V, 134. baznīcā bijuse uztaisīta augstāka pakāpene JU. mīlestība dažādās pakāpenēs un nuokrāsās Vēr. II, 506. dažādi attīstības pakāpeņi Zemk.;

2) pakâpe̦ns, der Tritt:
kungi viegli uzrausās uz vaguona pakāpe̦nu Purap.

Avots: ME III, 43

pakâpenĩba*, die Gradation, Steigerung, Abstufung: mēs šuo pakāpenību nenuoskāršam Vēr. II, 75. vajag vairāk ievē̦ruot dabiskuo attīstības. pakāpenību, die stufenweise, allmählich erfolgende Kulturentwickelung B. Vēstn.

Avots: ME III, 43

pakâpenisks*, abgestuft, stufenweise, gradatim: pakāpeniska attīstība.

Avots: ME III, 43

pìekāpelêt, zur Genüge wiederholt steigen: nevar vien piekāpelēt uz rijas augšu pēc salmiem.

Avots: ME III, 256

‡ sakāpelêt, oft (auf und nieder) steigen: cik daudzi reižu es nesakâpelēju auškā, lejā! Saikava.

Avots: EH II, 416

uzkâpe,

1) die Treppe, die Stufe Bers.; das Trittbrett am Wagen
Ruhental, Sessau;

2) "der Aufstieg"
Bers.: tais kūtīs laba uzkāpe ("uzkāpšana") Bers.;

3) uzkāpes GIück Nehem. 3, 32"?"

Avots: ME IV, 340

‡ apkãpuļât Stenden, = ‡ apkāpelêt: puikas visus jumtus apkāpuļājuši.

Avots: EH I, 90

‡ dùmè̦gs ² Warkl., = ‡ dùmè̦ks ² 2: d. apkāpe visu pļavu.

Avots: EH I, 347

II grìests,

1): der einzelne Deckenbalken
Heidenfeld, Peb., Ramkau: izkāpe uz pirts, izjēme vienu griestiņu Pas. VIII, 297;

2) (vgl. unter grìesti): die Decke
Kaltenbr. (selten gebraucht): rijas griesta (Var.: grieštu, kuoras) galiņā BW. 31587, 4 var.

Avots: EH I, 408

izkãpaļât [Nigr., izkâpelêt Drsth.], durchklettern: viņa bija jau izstaigājusi un izkāpaļājusi klēts augšu Apsk. I, 192. [izkāpelēt visus kalnus Drsth.]

Avots: ME I, 749

I kãpa, [kâpa Kr.], kãpe,

1) ein langer, bergiger Strich, die Düne:
balta zied ābelīte jūŗas kāpas maliņā BW. 30706, 1. es gulēju saldu miegu jūŗas kāpes maliņā BW. 30737;

2) kãpa, kãpe, ein zusammengewehter Schneehaufe: vē̦tra saputinājusi ve̦se̦lu kāpu (skaidru, sniega) Gaweesen; die Schneehöhen auf der tiefgrukftig ausgefahrenen Landstrasse;

3) kãpa, kāpe Erlaa n. U., eine Gruft, eine Grube auf der Schlittenbahn, eine Schneegruft -
sniega ieduobums ceļā AP.: kāpas nuolīdzināt. kâ rāva zirgs ve̦zumu nuo kāpas, tâ luoks pušu Bers., Serb., Adsel;

4) eine Masse, Menge:
es nuobeidzu savu baļķu kāpu A. XVI, 613;

[5) ein Abhang, ein steiles Ufer
U. Nebst li. kõpos "Dünen", kopa "множество, толпа" (wohl (nach Būga LM. IV, 439 f. und KZ. LI, 120) zu li. kõpti "zusammenscharren, häufen," kaps "Grabhügel" (s. dies), slav. kopá "Haufen" u. a.]

Avots: ME II, 191

kâpaļât, kãpaļât Kand., [Līn., Wandsen, Salis], kâpalêt [Kl.], kâpelêt [PS., Trik., Wolm., Drosth., Jürg., N. - Peb., Ruj., kãpelêt Dunika, Gr. - Essern, Salis], - ẽju, demin., freqn. zu kâpt, wiederholt ein wenig steigen, umherklettern, hin - und hersteigen: ieraudzījis pa akmeņiem kāpalējam LP. VII, 1033. ja sievieši kāpelē pār vīra darbiem, tad lietas drīzi nuolietuojas LP. V, 23.

Avots: ME II, 192

II kapele U. "jeder kleine Haufen" (siena k., smilšu k.). Wenn wirklich mit a (und nicht ā, vgl. kāpele) zu lesen, nebst kapuole zu slav. kopá "Haufen" (bei Berneker Wrtb. I, 562.]

Avots: ME II, 158

kuõpniẽcĩba, das Zusammenhalten, der Zusammenhang: tautas stāv vēl uz ļuoti ze̦mas kuopniecības pakāpes.

Avots: ME II, 346

‡ kùrļâtiês ² Auleja, etwas sich plump bewegend tun: jis kurļāvās, kurļāvās, kāļ pārkāpe par kanaveņu.

Avots: EH I, 679

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēŗa m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēŗa (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kuŗam cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mul̃ka,

1) die Zaunschicht, die Stangen zwischen zwei Pfosten
Kand., = puosms; mulku atkŗaut, die zwischen den pfosten liegenden und durch Steine in den Rinnen der Pfosten auseinandergehaltenen Stangen herausnehmen; mulku aizkŗaut, mit diesen Stangen den Zwischenraum zwischen Pfosten ausfüllen Kand.;

2) = kāpele, eine halbgefüllte Stelle im Zaune zum Übersteigen für Fussgänger Ruj., Krem. n. U.;

[3) "vārstelis, atvēršanai ierīkuots žuogs" Uguņciems (mul̃ks Salis). - Aus liv. oder estn. mulk "Öffnung im Zaun zum Durchgehen",
s. Thomsen Beröringer 270].

Avots: ME II, 665

nùoâpelêtiês, sich auf- und absteigend abquälen: pa stalažām nuokāpelējies Duomas I, 13.

Avots: ME II, 795

nuõkrāsa, die Abschattung, Abschattierung, Abtönung, Nüance: mīlestība dažādās pakāpenēs un nuokrāsās Vēr. II, 506. e̦ze̦rs dažāduos dienas laikuos pieņe̦m dažādas nuokrāsas Vēr. II, 292.

Avots: ME II, 801

nùoskā̀rst, [nùoskārt U., Nigr., Selg., Bers.], tr., erkennen, entnehmen: mēs šuo pakāpenību nenuoskāršam Vēr. II, 75. ka šis apsuolījums nebija nuo-pietni duomāts, nuoskārstams nuo tam, ka... Konv. ² 405. nuoskārta, ka viņam tik bargs suods nedraud Vēr. II, 192. - Subst. nùoskā̀rtums, die Erkenntnis.

Avots: ME II, 848

nùožvir̃kstêt [PS., Saus, MSil., nùožvir̂kstêt Lis.], = nùošvirkstêt: [brauca tik ātri pa ceļu, ka akmeņi vien nuožvir̃kstēja Jürg., Ermes. sabēra zirņus uz pannas, ka nuožvir̃kstēja vien C. kâ aizdedza paegli, tâ nuožvirkstēja vien PS., (mit "ir̃") Naud., Behnen. "nuožvir̂kstēja" vien ar ragavām pa kāpeni braucuot Serben, Peb., Lös., Sessw. maizi kuožuot nuožvir̃kstēja kāds smilšu graudiņš Autz, Grünh.].

Avots: ME II, 895

‡ padrevêt Warkl., ein wenig (auf einen Baum) klettern: padrevējis nuokāpe.

Avots: EH II, 128

II padzìt,

1): tev jānāk līdzi (sc.: medībās) p. sūnakļa malu Ērglis Pel. bar. vectēvi 176; ‡

4) "pabīdīt": zirgs ar nāsīm padze̦n salmus Seyershof. nuodze̦n spaņņam apakšstīpu zemē un virsu arī padze̦n ("?") vaļīgāk, pēc kam liek dube̦nu iekšā Iw. Refl. -tiês, ‡

2) mit der Herde ein wenig weiter rücken (intr.)
Saikava: padzenies (ar luopiem) uz mājas pusi! ‡

3) fahrend mühsam weitergelangen
Saikava: pa kāpeni nevar p. ar ve̦zumu ni˙cik tāli neesi padzinies, un jau zirgs putās.

Avots: EH II, 130

‡ pakāpalêt, = pakāpelêt: kādu gabaliņu pa ... gravainām ielām pakāpalējis Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 131.

Avots: EH II, 142

pìekâpt,

1): laiva piekāpe cilvȩ̄ku Oknist; ‡

3) ausschreiten:
piekāpu sparīgāk, lai putekļi netiek man līdz Veldre Dēli un meitas 3.

Avots: EH II, 254

plēsis,

1) ein Raufbold
Saikava, Warkl. (mit ê), N.-Schwanb.;

2) ragavu plēsis "laiks pavasarī, kad daudzuo kāpeņu dēļ ragavas plīst" Ar.

Avots: ME III, 340

saķukt, = sakukt: sargs, kurš saķucis sēž uz lieveņu pakāpenes Vārpas 5.

Avots: ME III, 664

trikšêt: zuobe̦na gals trikšē̦dams ("?") lēca nuo kāpes uz kāpi A. Upītis Pirmā nakts 413.

Avots: EH II, 694

I vargans,

1) vargans Golg., Plur, varganes Zvirgzdine, vàrgani ² Warkl., Vidsmuiža, var̂gani Zvirgzdine, die Orgel
(in Golg. nur von der Orgel in der katholischen Kirche gesagt): jie sakāpe uz vargānu (acc. s., oder gen. pl.?) Pas. III, 450; vargans Meiran, Plur. var̂gàni ² Oknist, die Harmonika (in Oknist scherzweise gesagt); vargana U., vargans U., die Maultrommel; vargana U., vargans L., U., das Brummeisen; varganas Bers., ein schlechtes Musikinstrument;

2) "čīkstuoša mūzika" Bers. Nebst li. vargõnai "Orgel" zunächst aus dem Slavischen (vgl. wruss. варгáн(ы) "Orgel" und r. варгáн "Maultrommel").

Avots: ME IV, 478

vis˙pirms, vis˙pirmi Spr., vis˙pirmāk Spr., Wid., visu˙pirms Spr., visu˙pirmis, visu˙pirmu, visu˙pirma, vis˙pirmat L. Aw. v. J. 1850, № 22, Adv., ganz zuerst, zuallererst: sarkanais ābuoliņš visu˙pirms nuoziedēja BW. 8867. visu˙pirms tā (= apsīte) nuobira 30632, 2, svainīt[i]s man visu˙pirms (Var.: visu˙pirmu. vispa˙priekšu) tautu durvis virināja 23083. kas Jānīti ielīguoja visu˙pirmis (Var.: visu˙pirms, visu˙pirmu) vasarā? 32353, 5. visu.- pirms ganiņi, tad arājiņi 32353, 6. es ar savu kukažiņu visu˙pirma (Var.: visu˙pirms. vispa˙priekšu u. a.) druviņā 27264 var. visu˙pirms viņš tai pateiksies MWM. VIII, 781. vis˙pirmāk aizbrauc ziņas nesējs Etn. IV, 173. kurš tad visu˙pirmāk iekāpe Glück Joh. 5, 4.

Avots: ME IV, 625

zãrgâtiês Sassm., -ãjuôs, = zārgalētiês; "kāpelēt" (mit "àr" ² ) Lennew. Vgl. zirguôtiês und zarguôtiês.

Avots: ME IV, 700

zarnu zarnām "?": kāpuostiņiem krita kāpes... un nuoēda tās divas duobītes zarnu zarnām Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: ME IV, 691