aizsalkt
àizsal̂kt, ausgehungert sein: viņš visu dienu nebija ēdis un tā aizsalcis, ka ēstgriba gandrīz zudusi JK.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'izsalkt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'izsalkt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
izsalkt
izsal̂kt (iz + infigiertes Reflexivpronomen - s - + al̂kt), intr., hungrig werden; izsalcis,
1) hungrig:
Sprw. izsalcis kâ vilks. izsalkušam viss gards od. gardi vārīts. izsalkušam pat rutku miza salda. kas izsalcis, tam rūgta maize salda. izsalcis nesmiesies, kaut arī cūka ar veģi dancuotu Etn. IV, 94;
2) verpicht:
izsalcis pēc mājas kâ ve̦lns pēc žīda dvēseles.
Avots: ME I, 794, 795
1) hungrig:
Sprw. izsalcis kâ vilks. izsalkušam viss gards od. gardi vārīts. izsalkušam pat rutku miza salda. kas izsalcis, tam rūgta maize salda. izsalcis nesmiesies, kaut arī cūka ar veģi dancuotu Etn. IV, 94;
2) verpicht:
izsalcis pēc mājas kâ ve̦lns pēc žīda dvēseles.
Avots: ME I, 794, 795
Šķirkļa skaidrojumā (3)
alkt
al̂kt, al̂kstu, al̂ku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.
Avots: ME I, 68
Avots: ME I, 68
izalkt
izal̂kt [li. išálkti] Manz., Kleinschm., wofür jetzt izsalkt, hungern, schmachten: izalkušai dvēselei ir viss rūgtums salds Spr. Sal. 27, 7.
Avots: ME I, 712
Avots: ME I, 712