izlùocît, tr.,
1) ausbiegen, auseinanderbiegen: izluocīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129;
2) modulieren, striegeln und bügeln: balsi. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama;3) schnörkeln, schmücken: šuodien vada tautiņās izpuoškuotu, izluocītu BW. 17366;
4) izluocīts cilvē̦ks, ein gelenkiger (durch Erfahrung gewandter Bers., Sessw.) Mensch Dond. n. A. XIV, 479. U. Refl.
- tiês,1) sich auseinanderbiegen: visi mani kauli ir izluocījušies Psalm 22, 15.
izluocīdamies (sich seitwärts hin und her biegend)
Indulis mācās ar˙vienu vairāk pretiniekam virsū LP. VII, 469;
2) sich entwinden, mit heiler Haut davonkommen: ar˙vienu viņš mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110.
pa tuo vidu vēl varēja kâ nekâ izluocīties Kad mēnesis dilst 4.
Avots: ME I,
766