aizgarēties
‡ àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.
Avots: EH I, 23
Avots: EH I, 23
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'garēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'garēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (33)
angarēties
angarēties
apgarēt
‡ I apgarêt
1) =apgarîtiês Mar.;
2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,
1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;
2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;
3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;
4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;
5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);
6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.
Avots: EH I, 81
1) =apgarîtiês Mar.;
2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,
1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;
2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;
3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;
4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;
5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);
6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.
Avots: EH I, 81
apgarēt
atgarēt
bagarēt
bagarêt,
1) mit Netzen auf Meeregrund ziehen, was unerlaubt ist, weil es die Fischbrut zerstört
PK. n. U.;
2) baggern.
[Bedeut. 1 wohl aus der Bed. 2 entstanden; aus d. baggern vielleicht auch li. bagaruoti "собирать все до послѣдка".]
Avots: ME I, 249
1) mit Netzen auf Meeregrund ziehen, was unerlaubt ist, weil es die Fischbrut zerstört
PK. n. U.;
2) baggern.
[Bedeut. 1 wohl aus der Bed. 2 entstanden; aus d. baggern vielleicht auch li. bagaruoti "собирать все до послѣдка".]
Avots: ME I, 249
gagarēt
gāgarēt
garēt
‡ garêt (= li. garė̕ti "abmagern, elend werden"?), aushalten (intr.) Gr.-Buschh.: nevar g. Refl. -tiês "?": pēc vairāk gadu kalēšanēs un garēšanās beidzuot viņa ir kuopā ar savējiem Janš. Mežv. ļ. II, 511. Wohl zu garêtiês II, s. Būga KSn. I, 186.
Avots: EH I, 384
Avots: EH I, 384
garēties
garēties
II garêtiês (gewönlich mit iz -), zu Ende brennen (vom Ofen), intr.: krāsns vēl garējās Wolm. Zu gars; vgl. li. garéti, goréti "brennen" (intr.)].
Avots: ME I, 602
Avots: ME I, 602
iegarēties
ìegarêtiês,
1) gut zu brennen
(intr.) anfangen: krāsns nevar iegarēties; salmi drīz iegarējās Nitau, Bers.;
2) Sehnsucht fassen:
gans iegarējās (pēc) mātes Nigr.]
Avots: ME II, 16
1) gut zu brennen
(intr.) anfangen: krāsns nevar iegarēties; salmi drīz iegarējās Nitau, Bers.;
2) Sehnsucht fassen:
gans iegarējās (pēc) mātes Nigr.]
Avots: ME II, 16
iežagarēt
izgarēt
‡ izgarêt (li. išgarė̕ti "verdampfen"),
1) = ìzgarêtiês 1: pirts izgarējusi Adsel, Autz, C.; Mesoten, Sessw.;
2) unbemerkt verschwinden (verloren gehen)
Schwanb.;
3) hungrig werden
Kalz., Lubn.
Avots: EH I, 447
1) = ìzgarêtiês 1: pirts izgarējusi Adsel, Autz, C.; Mesoten, Sessw.;
2) unbemerkt verschwinden (verloren gehen)
Schwanb.;
3) hungrig werden
Kalz., Lubn.
Avots: EH I, 447
izgarēties
izgarēties
izgarêtiês (li. išgarėti),
1) verdampfen:
pirts izgarējusies, die Badstube ist von Dämpfen frei, sodass man nun baden kann; krāsns izgarējusies, ist fertig zum Brotbacken [Wolm.], Bers.;
2) ausgehungert sein:
viņš pa˙visam izgarējies Bers.
Avots: ME I, 736
1) verdampfen:
pirts izgarējusies, die Badstube ist von Dämpfen frei, sodass man nun baden kann; krāsns izgarējusies, ist fertig zum Brotbacken [Wolm.], Bers.;
2) ausgehungert sein:
viņš pa˙visam izgarējies Bers.
Avots: ME I, 736
lagarēties
nogarēties
I nùogarêtiês, nùogarinâtiês, ausdunsten, verrauchen Wid.; nùogarinâtiês, verschalen Salis n. U.]
Avots: ME II, 783
Avots: ME II, 783
nogarēties
II nùogarēties =nuosliekties: viņš tik daudz ar nenuogarējās, kâ nuopirkt bē̦rnam pastaliņas Lis.]
Avots: ME II, 783
Avots: ME II, 783
nožagarēt
pagarēties
I pagarêtiês,
1): auch Kal., OB.; pagarējies dancuot Etn. III, 66. dažreiz viņa tâ pagarējuoties mātes, ka nevaruot ne parunāt Janš. Mežv .ļ. II, 416; ‡
2) eine Weile
garêtiês Wolmarshof: pagaidi, kamē̦r krāsns pagarējas!
Avots: EH II, 132
1): auch Kal., OB.; pagarējies dancuot Etn. III, 66. dažreiz viņa tâ pagarējuoties mātes, ka nevaruot ne parunāt Janš. Mežv .ļ. II, 416; ‡
2) eine Weile
garêtiês Wolmarshof: pagaidi, kamē̦r krāsns pagarējas!
Avots: EH II, 132
pagarēties
pagarêtiês, einen Wunsch empfinden, sich sehnen: e̦smu skābu kāpuostu pagarējies [Ahswikken, Dunika, Gramsden, Wain.], Rutzau, Grob. n. Etn. III, 66. [Subst, pagarêšanâs, Verlangen, Sehnsucht: Jāni pārņēma savāda pagarēšanās Janš. Čāp. l9. Zu gars, li. gãras "starkes Verlangen", poln. gorz "Brand, Begierde".]
Avots: ME III, 27
Avots: ME III, 27
šlangarēt
šlangarēt
šļangarēt
šļangarēt
šmāgarēt
šmāgarēties
uzgarēties
uzgarêtiês, mehr als nötig garêtiês II: krāsns (par ilgu) uzgarējusies Segewold, Wolmarshof.
Avots: ME IV, 331
Avots: ME IV, 331
vagarēt
vagarêt, ‡
2) kommandieren, Befehle austeilen (auch ohne ein
vagaris zu sein) Grünw.
Avots: EH II, 747
2) kommandieren, Befehle austeilen (auch ohne ein
vagaris zu sein) Grünw.
Avots: EH II, 747
vagarēt
žagarēt
žagarêt, -ẽju,
1) mit Reisig versehen; bedecken (z. B. eine Lehmschlagmauern; einen unpassierbaren Weg.; einen Heu- oder Getreidehaufen auf dem Felde)
Kreis Mitau;
2) mit einer Rute treiben (beim Fischen die Fische ins Netz
Ruba): kad bij pulka mušu, ar žagaru žagarēja ārā Siuxt;
3) Ruten geben, mit Ruten schlagen, prügeln
U., Aiviekste, A. - Ottenhof, C., Golg., Gotthardsberg, Heidenfeld, Lubn., Mar., Kreis Mitau, N. - Salis, Peb., Ramelshof, Saikava, Schwanb., Selb., Selsau, Sermus, Sessw., Wolmarshof: kungs rijnieku žagarēs BW. 31561, 3 var. ir... netaisnība žagarēt cilvē̦ku, kad viņš nav vainīgs A. v. J. 1897, S. 307;
4) intr., sich in Reisig verwandeln, verdorren (von Ästen):
žagarē augļu kuoks vai dārzs, ja kuoki (zari) tik cieši saaug, ka māc viens otru nuost un nespēj nest augļus Kreis Mitau;
5) "ar žagaru drāpslīties, dauzīties uz visām pusēm" Gr. - Sessau.
Avots: ME IV, 785
1) mit Reisig versehen; bedecken (z. B. eine Lehmschlagmauern; einen unpassierbaren Weg.; einen Heu- oder Getreidehaufen auf dem Felde)
Kreis Mitau;
2) mit einer Rute treiben (beim Fischen die Fische ins Netz
Ruba): kad bij pulka mušu, ar žagaru žagarēja ārā Siuxt;
3) Ruten geben, mit Ruten schlagen, prügeln
U., Aiviekste, A. - Ottenhof, C., Golg., Gotthardsberg, Heidenfeld, Lubn., Mar., Kreis Mitau, N. - Salis, Peb., Ramelshof, Saikava, Schwanb., Selb., Selsau, Sermus, Sessw., Wolmarshof: kungs rijnieku žagarēs BW. 31561, 3 var. ir... netaisnība žagarēt cilvē̦ku, kad viņš nav vainīgs A. v. J. 1897, S. 307;
4) intr., sich in Reisig verwandeln, verdorren (von Ästen):
žagarē augļu kuoks vai dārzs, ja kuoki (zari) tik cieši saaug, ka māc viens otru nuost un nespēj nest augļus Kreis Mitau;
5) "ar žagaru drāpslīties, dauzīties uz visām pusēm" Gr. - Sessau.
Avots: ME IV, 785
Šķirkļa skaidrojumā (3)
atgausināt
atgaũsinât Sassm., tr., abkühlen ("= atgarināt, atgarēt"): krāsns tā atgausināta, ka maizi nevar izcept.
Avots: ME I, 158
Avots: ME I, 158
gars
gars (li. gãras "Dampf"),
1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;
2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;
3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;
4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;
5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;
6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;
7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;
8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;
9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;
10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]
Avots: ME I, 603, 604
1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;
2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;
3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;
4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;
5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;
6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;
7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;
8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;
9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;
10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]
Avots: ME I, 603, 604
izgarot
izgaruôt,
1) intr., ausdünsten:
par izgaruošanu nuosaucam garaiņu rašanuos nuo mitriem ķermeņiem. ūdens izgaruodams atņe̦m apkārtnei siltumu Strautzel;
2) = izgarēties: pirts nebijuse izgaruojusi labi LP. VI, 830;
3) verschwinden, verfliegen (wie der Dunst):
raganai burvības spē̦ks izgaruojis LP. VII, 658;
4) tr., ausdunsten, aushauchen, verbreiten:
viņas gaišie mati izgaruoja siltu arōmatu Vēr. II, 159. Subst. izgaruõjums, die Ausdünstung: cilvē̦ku izgaruojumi.
Avots: ME I, 736
1) intr., ausdünsten:
par izgaruošanu nuosaucam garaiņu rašanuos nuo mitriem ķermeņiem. ūdens izgaruodams atņe̦m apkārtnei siltumu Strautzel;
2) = izgarēties: pirts nebijuse izgaruojusi labi LP. VI, 830;
3) verschwinden, verfliegen (wie der Dunst):
raganai burvības spē̦ks izgaruojis LP. VII, 658;
4) tr., ausdunsten, aushauchen, verbreiten:
viņas gaišie mati izgaruoja siltu arōmatu Vēr. II, 159. Subst. izgaruõjums, die Ausdünstung: cilvē̦ku izgaruojumi.
Avots: ME I, 736