Paplašinātā meklēšana

drusciņ, drus˙cĩniņ, drus˙cĩtiņ, druscīties Vīt. 55, drusku, ein wenig: paliecies vēl drusciņ pie mums! pagaidi! drusku nuosnaudīšuos.

Kļūdu labojums:
druscīties = druscītēs

Avots: ME I, 505

‡ padrusciņ, ein wenig: pieberi p. miltu! Ageluts Jauna labu z. u. p. grm. ² (v. J. 1817) 73.

Avots: EH II, 128

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35

atdrupinat, tr., abbröckeln: pa drusciņai maizes Purap.

Avots: ME I, 154

atrìest [li. atriẽsti], tr., auftrennen: drusciņ nepareizi sašuvies, jāatrieš AP. [Refl. -tiês, sich auftrennen: piešuvs atriesies Lisohn.]

Avots: ME I, 186

II birkšķis, ein bischen, ein klein wenig = drusciņa miltu vai citas kādas smalkas vielas (wohl zu birt). [Eher wohl zu bir̂zt.]

Avots: ME I, 298

‡ drabačka, die Krume: ēda ... lūpas staipīdams, lai d. (Var.: drusciņa) nenuokrita BW. 31169. ēdi ..., met pa luogu drabačķiņas (Var.: kumuosiņus)! 19245, 2.

Avots: EH I, 328

‡ drabuškas N.-Rosen, = druskas: sīka nauda ar visām drabuškām (Var.: drusciņām) BW. 25638.

Avots: EH I, 328

‡ drupīte, ein geringes Quantum, ein wenig Lettg.; acc. s. drupīti, ein wevig, drusciņ Auleja: iesēt d. auzu. paej d. uz citu pusi!

Avots: EH I, 336

‡ druscij (aus *druscī[t]?) Heidenfeld, = drusciņ.

Avots: EH I, 336

‡ druscīt AP., Orellen, Serbigal, drus˙cīt (mit ĩ) AP., (mit î ² ) Orellen, druscītēs PV., druscītiņās PV., = drusciņ: druscīt sausas zemes Pas. V, 172. druscīt atastāk Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 336

druska: atlikušām druskām pagalmu kaisīja BW. 20364 var. lai drusciņa nenuokrita 31169. es tā vīna padzēruos pa vienai drusceņai 33638, 6. pa drusciņam Salis n. FBR. XV, 72, brockenweise.

Avots: EH I, 336

druska. Demin. drusciņa. ein Brocken, Krümchen, ein Stückchen, ein Weniges: ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. pa druskai, ein wenig: pēdīgi es pa druskai apraduos Aps. ēd, sunīti, pa druskai, druskās od. drusku druskās, in tausend Stücke: ve̦lns sapluosa burvja kaulus smalkās druskās LP. VII, 146. bļuoda saplīsusi drusku druskās. miežu re̦tam tagad kāda drusciņa. saulei vēl labā drusciņā e̦suot (während die Sonne noch recht hoch am Himmel steht), me̦t nuo darba mieru Etn. III, 124. Zu li. druskà "Salz" [(semasiologisch vgl. alb. geg. krüpε "Salz", aksl. krupa "Krümchen"). drùzgas "kleines Stück", apoln. druzgač "in kleine Stücke zerbrechen", kymr. dryll "Bruchstück" und vielleicht auch zu gr. ϑραύω "zerbreche", sowie got. drauhsnos (drausnos) "Brocken" cund (?) la. frūstum "ein Brocken"; s. Prellwitz Wrtb. ² 186 und 187 f., Boisacq Dict. 350 f., Walde Wrtb. ² 320, Stokes Wrtb. 158, Bezzenberger BB. XXIII, 298 ² und XXIX, 247 f., Persson KZ. XXXIII, 291 f., Trautmann Wrtb. 61 f., Feist Wrtb. ² 91 f.; vgl. auch drusniņa und drusta.]

Avots: ME I, 505

‡ drušķele Dunika, = drusciņa: d. miltu.

Avots: EH I, 337

drusku. Acc. od. Instr. Sg. von druska, s. drusciņ.

Avots: ME I, 505

‡ drusliņa (?) Für. I, = drusciņa.

Avots: EH I, 337

drusniņu, = drusciņ: panes mani jel drusniņu Zb. XVIII, 280.

Avots: ME I, 505

‡ gludzêt PV., glucken (beim Rieseln einer Flüssigkeit): drusciņ gludzēja. Refl. -tiês, glucken: viņš nuorija pusstuopu vienā iestiepienā, ka gludzējās vien.

Avots: EH I, 394

gnajs, gna[j]iņš, eine ganz unbedeutende Quantität ("nieciņš, piciņa, drusciņa"): cibiņā biezpiens vien bija, un maliņā tāds gna[j]iņš sviesta Ramkau. [Zu r. гной "Eiter, Dünger"? Vgl. semasiologisch etwa le. sũds (eigentl. Mist, Dünger)"nicht der Rede wert" U. Und zwar weist die Aussprache mit o (gnojs) in Lasd. n. A. XIII, 252 und Druw. n. Etn. IV, 49 wohl auf Entlehnung aus dem Russischen.]

Avots: ME I, 633

I ìekar̂st,

1) anfangen heiss zu werden:
lai ieraksušuo pieri nakts vē̦sma spē̦tu aizkart Alm. drudzī iekarsis Vēr. II, 19;

2) erregt, hitzig werden:
žīds iekarsis iesaucās Dīcm. pas. I, 39. Refl. -tiês, erregt, hitzig werden: skuoluotājs, drusciņ iekarsies, atteica A. XI, 105. viņu sirds neiekarstas Niedra. Subst. ìekar̂sums, die Hitze, Erregung: tas izdarīts aiz stipra iekarsuma Konv. ² 743.

Avots: ME II, 25

ìekustêt Karls., ìekustêtiês, in Bewegung kommen, sich zu bewegen anfangen, ein wenig sich bewegen: kaut jel lapiņa iekustē̦tuos Aps. drusciņ vien vairs iekustējies Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 33

ìeme̦luôt, tr., lügend einflössen: vai tu manī neesi ieme̦luojis ticību, cerību un paļāvību Vēr. I, 206. [Refl. -tiês,

1) lügend hineingeraten:
re, kâ ieme̦luojuos gan Brucken;

2) lügend sich verwirren od. verstricken
Lettihn. u. a.;

3) sich ans Lügen gewöhnen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka patiesību re̦ti kad runā C.;

4) das Lügen erlernen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka grūti viņu pieķert Fest.;

5) ein wenig lügen:
es tik drusciņ ieme̦luojuos un tūliņ pietvīku Fest.]

Avots: ME II, 44

ìepīkt, in Zorn geraten: ķēniņš par tuo vārdu iepīka LP. V, 273. atbraucu iepīkuse BW. 20774. puisis drusciņ iepīcis teica Dīc. I, 76. balss drusku kâ iepīkuse Upītis Nemiers 118. Refl. -tiês, in heftigen Zorn geraten: kungs jou vairāk iepīcies LP. VI, 273.

Avots: ME II, 51

ìeraûdzêt, tr., einsäuern, Hefe einrühren: maza drusciņa rauga ieraudzē ve̦se̦lu abru maizes mīklas. tu savu gudrību vari ieraudzēt! Vīt.

Avots: ME II, 56

iztaisît,

1): i. ē̦ku, ausbauen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; pa drusciņ i., ausknibbern ebenda;

3): laivās ar ieruočiem i., eine Flotte ausrüsten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausrüsten"); ‡

4) ausreinigen:
i. iekšas, die Eingeweide eines geschlachteten Tieres ausreinigen Siuxt. Refl. -tiês,

2): iztaisījās skaista pils Pas. IX, 261. slauns (= r. славный) vepŗē̦ks iztaisījās Auleja. iztaisās kaŗāšana Borchow n. FBR. XIII, 36; ‡

4) für sich verfertigen:
jis paduomā, kaî i. ... taidu māju Pas. V, 223; ‡

5) sich entleeren, seine Notdurft verrichten
Jürg.: iegāja krūmuos i.

Avots: EH I, 487

I kaûss, [kàuss ² Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

I kraps, [= drusciņa Nigr., Altenburg]: guovis ir tâ visu izē̦dušas, ka ne krapa (=ne˙kā) nav palicies Wain. [Vielleicht gleichbedeutend und verwandt mit slav. krop`a "Tropfen"; vgl. aber auch krapačas.]

Avots: ME II, 260

kukšinât, intr., gackern: gailītis bažīgi kukšinādams knābāja drusciņas nuo zemes Saul., Smilt.

Avots: ME II, 302

ma˙zĩt [Arrasch, Drosth., Bers., ma˙zītiņ Lis.], ein wenig: mazīt varēja gaismiņu zīt Lös. n. Etn. IV, 145 f. [mazītēm "pa mazai drusciņai" Fest.]

Avots: ME II, 573

maz˙zĩtiņš, [mazintiņš Schwanb.], Demin. zu mazs, sehr klein, ganz klein: maz˙zītiņš gabaliņš. [maz˙zītiņām"pa mazai drusciņai" Fest.]

Avots: ME II, 573

mḕrce, die Tunke, Sauce: mērces... ē̦d pie biezputrām, tad arī pampaļiem,

A) pie biezputrām:

a) tauku mērce - izkausē̦ti cūku tauki ar gaļas gabaliņiem;

b) sviesta mērce - izkausē̦ts sviests,

c) piena un salda krējuma mērce, kuŗai pieme̦sta sāls;

B) pie sausiem pampaļiem (tādiem, kas nav vārīti zupā:

a) rūguša piena mērce ar pieliktu krējumu un sāli;

b) siļķu sālījuma mērce, pagatavuota nuo siļķu sālījuma un tam pielikta piena vai arī pakrējuma;

c) sviestnīņas Etn. I, 42. uogu sulu mērces Mat. kas viņai liels palika? drusciņ cepeša mērces un apskrubināti kauliņu Degl. Zu mḕrkt.

Avots: ME II, 617

‡ nibi Sonnaxt, = nib, neb: n. jau tur vāciešu kapi. grumbiņas savilka drusciņ, n. daudz.

Avots: EH II, 24

nùodzer̂t (li. nugérti], tr., intr.,

1) wegtrinken:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abtrinken:
glāzi līdz pusei; drusciņ od. malciņu nuodzert, abnippen;

3) heruntertrinken:
es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps.;

4) vertrinken:
nuodzeŗ savu sīku naudu BW. 26925. dzē̦rājiņa māmuliņa mani mazu nuodzē̦ruse 15526. [zābakus nuo kājām nuodzert.] ve̦se̦lu nedēļu dzē̦rusi un tad vēl visu nenuodzē̦rusi Purap.;

5) im Trinken übertreffen:
visus,;

6) trinkend ein Fest zu Ende feiern:
tur mēs kāzas nuodzērām BW. 13286. precības bij nuodze̦rtas BW. III, 1, 10. Refl. - tiês,

1) (für sich) ein wenig trinken, sich laben -
mit dem part. Gen. od.Akk. oder mit der Präp. nuo, pie: es tā alus nuodzēruos pa mazam malciņam BW. 8758. es salūdzu jaunus puišus salda alus nuodzerties 9423. vienu malku nuodzēruos 3233. zaldāts nuodzērās nuo buteles Vēr. I, 773. pie avuota nuodzērās BW. 29597;

2) durch Saufen verloren gehen, versoffen werden:
tur viņam visa nauda bij nuodzē̦rusies Seib. vai muiža nabaga paliks, ja kāds stuopiņš nuodzersies vairāk? Duomas IV, 241;

3) sich absaufen:
viņš nuodzēries sarkans kâ vēzis.

Avots: ME II, 780

nùodziêdât, tr., intr.,

1) absingen:
sēd pie galda, nuodzied dziesmu BW. 789. lai sanāk Jāņu dziesmas nuodziedāt BW. 32899;

2) singend verherrlichen:
tavs guods, dievs tē̦vs, tuop nuodziedāts GL.;

3) im Gesange übertreffen:
ja tu mani nuodziedāsi, būsi brāļa līgaviņa BWp. 863. [viņam bija vēl drusciņ forsēja, tad it visus nuodziedāja De̦glavs Rīga II, 1, 131];

4) zu Ende singen, mit dem Singen fertig sein:
kad gailītis nuodziedās, paliks mice neuzlikta BW. 24306, 1;

5) eine Zeitlang singen:
te kāda muša gar ausīm nuodziedāja MWM. VIII, 413. Refl. - tiês, sich absingen: mēs ar tuo mūžīguo dziedāšanu nuodziedamies, ka kauli un āda vien. Subst. nùodiêdâšana, das Absingen; nùodziêdâšanâs, der Wettgesang: iet ar drūmuo vēju uz nuodziedāšanuos (gew. dziedāties) JR. IV, 183.

Avots: ME II, 781, 782

nùoknàbt, nùoknàpt, tr., abpicken, tothacken: vai viņš kuo apēdis? nuoknāpj tik drusciņ kâ putns. kad tevi putni, vārnas m kraukļi nuoknābtu! sīļi miežus nuoknāpuši BW. 28062.

Avots: ME II, 799

nùokràmstît, tr., abnagen, abbeissen: pa drusciņai nuo tā garduma nuokramstīt A. XII, 497.

Avots: ME II, 800

nuõmaļi, nuomaļis, nuomaļu, nuõmaļus, nuõmaļš, Adv., abgelegen, abseits: es turējuos nuomaļi Bers. nuost nuo ceļa nuomaļis Apsk. sunītis sēdēja nuomaļš Blaum. es pagāju drusciņ nuomaļus Stari I, 269. [viņas izre̦dzē̦tais sarunā tikai aplinkus un it kâ nuomaļis ņēma dalību Janš. Dzimtene ² I, 38.]

Avots: ME II, 816

nùosnaũst Spr., nùosnaũstiês, ein Schläfchen machen, abschlummern: drusciņ vien nuosnauduos BW. 7752.

Avots: ME II, 855

‡ nùotukšinât "?" : ... zemenes būs zemē iespiest un ... nuotukšinātas stādu saknes ar drusciņ zemes apsegt Dārza kal. 1796, S. 16; leer machen: n. e̦ze̦ru (nuo zivīm), alle Fische aus dem See ausfischen Grawendahl. ciemiņi viņu nuotukšinājuši, Gäste haben ihm das Seinige durchgebracht Stenden.

Avots: EH II, 102

‡ pablenkt, (undeutlich?) wahrnehmen: jaukumu ar drusciņ pable̦nkuši, kas pār ... mūŗiem spīdēja Dünsb. Krista gājiens II, 115.

Avots: EH II, 121

‡ pačāgât Kalz. n. Fil. mat. 28 "papļaustīt": pačāgā nu drusciņ tu ar!

Avots: EH II, 125

pagàidît, tr., ein wenig warten: pagaidi, kamē̦r es atnākšu! lika drusku (drusciņ) pagaidīt, nichts davon, daraus wird nichfs. gaidi, gaidi, tu, tautieti, kâ gaidījis, vēl pagaidi! BW. 7621. Refl. - tiês, ein wenig warten: pagaidies, vīra māte, kad es sākšu gruozīties! BW. 23375, 4; 23218. [pagaidies še pie vārtiem! Pas. III, 229.]

Avots: ME III, 26

pagrĩļuôtiês, ein wenig wanken, sich schief neigen: māte acumirkli drusciņ pagrīļuojās Duomas I, 1242.

Avots: ME III, 31

paķe̦dât Dond., ein wenig schwatzen, streiten: mēs tik tâ drusciņ paķe̦dājām.]

Avots: ME III, 53

‡ pamir̂dzinât,

1) ein wenig schimmern (machen):
viņa pamirdzina ar zvaigžņu uguntiņām kâ sveicinādama Akuraters Degoša sala. viņa pamirdzināja ar spuožuo gre̦dze̦na akmeni Vīt.;

2) ein wenig zwinkern:
viena ... pamirdzināja ar labuo aci Pas. VII, 402;

3) ein wenig staubregnen:
lietus drusciņ pamirdzināja Vīt. nebij jau ne˙kāda liêta - drusku pamirdze̦nāja AP.

Avots: EH II, 156

papriêcinât, tr., etwas erfreuen: es tevi gribu drusciņ papriecināt Dīcm.

Avots: ME III, 84

pãrkuôst,

1) durch-, entzweibeissen:
riekstu;

[2) zuobus pārkuost "girren"
Manz. Lettus;

3) verbeissen:
pēdējais bija savu sirdi pārkuodis un drusciņ jau rimies De̦glavs Rīga II, 1, 51].

Avots: ME III, 162

paruotaļât, paruotaļuôt, paruotât, intr., ein wenig, eineZeitlang spielen: sapulcejās... jaunie padiet un paruotaļāt BW. III, 1, 5. puiši sanāk, lai paruotātu LP. VII, 137. [man tikai gribas paruotāt, visu dienu man nav bijis, ar kuo patrakuot Leijerk. - II, 271.] Refl. -tiês, gemütlich eine Zeitlang spielen: tad mēs drusciņ paruotaļuojāmies Vēr. II, 711. skuoluotājs atļāva mums paruotāties B. Vēstn.

Avots: ME III, 93

pãrskrìet,

2): auch Dunika, Oknist;

3): auch Oknist; dē̦lam ... dusmas pārskrē[ju]šas Pas. IX, 225;

4): auch Oknist; pārskrietus ..., klibus ... zirgus Jauns. Augšz. 52;

5): tu jā nepārskriesi Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. Refl. -tiês, ‡

2) sich übereilen:
es tuoreiz drusciņ vairāk pārskrējuos, kad es tavu spieģeli atnesu uz savām mājām Jauns. Raksti IV, 169. var˙būt es e̦smu pārskrējies ar savām duomām 171.

Avots: EH II, 211

pašķiẽlêt, intr., ein wenig schielen: maz˙drusciņ es vinā pašķielēju Treum. viņš pašķielē uz Rozāliju Purap.

Avots: ME III, 114

‡ paskudinâtiês, eine Weile skudinâtiês: drusciņ palē̦kāt un p. Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 106.

Avots: EH II, 173

pašmukstinât, pašmukšķinât, pašmukšinât, pašmūkšķinât tr., Intr., ein wenig schmatzen: meiča pašmūkšķināja lūpas Purap., JK. VI, 26; [pašmukstinât A.-Schwanb., ein wenig essen, naschen: pašmukstini pa drusciņai me̦du!]

Avots: ME III, 116

‡ patumst PV., ein wenig dunkel werden: gaidīsim, lai drusciņ patumst!

Avots: EH II, 183

pavẽrt, (ein wenig) öffnen: laupītājs paveŗ durvis. paveŗ acis LP. IV, 147. viņš pavēra durvīm mazu šķirbiņu Krisš Laksts 5. Refl. -tiês, sich (ein wenig) öffnen: durvis paveŗas LP. II, 15. drusciņ pavē̦rušās krūtis Vēr. II, 551. kaut zemīte pavē̦rtuos, es palīstu apakšā BW. 26860.

Avots: ME III, 136, 137

‡ pìeknibinât, leise anklopfen (?): pieknibināju drusciņ pie luoga Dünsb. Skaistā Mīle 25.

Avots: EH II, 255

pìemẽrît, ‡ Refl. -ties, unversehens zugemessen werden: piemērījies drusciņ gaŗāks gabals, nekâ gribēju Saikava.

Avots: EH II, 261

‡ pìepùnktêt, vollpunktieren (?): viņš... sākuma burtus mīlēja drusciņ papušķuot, tuos dažādi izluocīdams un piepunktȩ̄dams Austriņš Raksti VII, 183.

Avots: EH II, 266

pìeslīgt,

1) sich mit Einstürzendem füllen Annenburg,
Kreuzb.: vietām bija dūņu piesliguši (Dond., Wandsen) gŗāvji, pa kuŗiem tikai drusciņ sūcās ūdens Jauns.;

2) sich anlehnen, sich anschmiegen Libau, Ronneb., Lennew.: viņa galva lē̦ni pieslīga meitenei pie ceļiem.

Avots: ME III, 292

‡ III pil̃dinât ² Wainsel n. FBR. XIV, 85, = pilinât: vakar drusciņ pil̂dināja2; duomāja, ka nu līs Salis.

Avots: EH II, 232

II piñka Dond.,

1) das Weinen:
drusciņ piedauzuos, un jau pinka vaļā;

2) ein beständig weinendes Kind:
tavs dē̦ls tāds pinka tik ir. tuoreiz Rute bija vēl maza pinka, laikam tik četri gadi ve̦ca Janš. Dzimtene V, 243. Zu pinêt?

Avots: ME III, 219

pìsla ² Golg., Warkl., pîsla ² Wandsen,

1) = pīslis, drusciņa (Wandsen, Warkl.): uz lielceļa nav sniega ne pīslas Druw. n. RKr. XVII, 73. pe̦lavu nav vairs ne pīslas; pîslas "Abfälle" Jürg.;

2) "pabaltās, vieglās pūkas, kas atliek nuo izkvē̦luojušām uoglēm" Druw. n. RKr. XVII, 73.

Avots: ME III, 234

pukstêt,

2): tās ēda pukstē̦damas Godi V.-Kursā 72; klagen, stöhnen Wahnen:
sieva guļ slima, pukst un vaida vien Pas. XII, 150 (aus NB.). Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988. saimeniece siļķi cepa pukstē̦dama, ste̦nē̦dama. vai tu puksti, vai tu steni, drusciņ gaļas ar vajaga BW. 33431.

Avots: EH II, 322

pupurs,

1) pupuris U., die Knospe
Erlaa (lapu pupurs), Cibla: priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu BW. 24407, 5. es mežiņa vīriņš biju, man pupuru ce̦purīte 30557. eita, meitas, madarās, nu zied elkšņa pupuriņi! BW. 7126;

2) ein Knirps:
vīriņ, manu pupuriņ, es tev[i] lielu izaudzēju BW. 9397, 7 var.;

3) Demin. pupurtiņš "maza drusciņa" Bers, n. Etn. IV, 167. Wohl zu paupt; zum Suffix vgl. pumpurs.

Avots: ME III, 415

ràmstîtiês ² Bers., -uôs, -ĩjuôs, still werden, sich beruhigen Selsau, Fehsen, Butzkowsky, Wessen: ramsties drusciņ un ievē̦ruo, kuo tev teikšu! Vīt. 36. Zu li. ramstýti "mehrfach stützen" und le. rimt.

Avots: ME III, 476

rīklêtiês,

1) "?": nu ir rīklēšanās!... priekšpuisis lngus iekeras drusciņ Liel-Klincim krūtīs De̦glavs Rīga II, 1, 20;

2) rĩklêtiês "aus vollem Halse schreien, schimpfen"
Bauske.

Avots: ME III, 537

salèkt,

2): divām aitām jau salē̦kuši (= radušies) jē̦ri Austriņš Raksti VII, 30; ‡

4) s. zirgu putās Lubn. n. FBR. XVII, 117, galoppierend das Pferd sich mit Schaum bedecken machen;
‡

5) eine gewisse (längere) Zeit springen:
kādu ce̦turtdaļstundu tâ salēcis (von sehr schneller Fahrt), viņš zirgu drusciņ pieturēja Blaum. Raksti II ⁵ (1939), S. 33; ‡

6) zusammenfliegen
Dunika: putni salē̦kuši rijā. Refl. -tiês, ‡

4) "?": kuopā tie sale̦cas par lielu tautas mantu Pēt. Av. III, 43.

Avots: EH II, 425

sašust, ‡ Refl. -tiês, = sašust: par tādu atbildi drusciņ sašuties Dünsb. Trīs romant. gad. 90.

Avots: EH II, 455

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

sev˙kuŗš, jeder: bija tē̦vam trīs dęli . . . tē̦vs . . . iedeva sev˙kuŗam pa blisei Pas. IV, 312 (aus Welonen). iesvied aruodā pa grūdiņam, sev˙kuŗā aruodā 504 (ebenda). pieēda pa drusciņai nuo sev˙kuras bļuodas Zbiór XVIII, 413. vakarā sev˙kuŗš savu (Var.: katrs savu, ik˙kuŗš savu BW. 2659, 1 var., savu kuŗš 2659) mīlināja VL.

Avots: ME III, 822

skàusts Drosth., Planhof, skàusts ² Sessw., Tirs., skausts Bauske, Ekau,

1) Demin, skaustiņš L., Wid., der Keil
L., U., Pflock Bielenstein Holzb. 31;

2) das Rückenkreuz
U., Ronneb.; Widerrist am Halse des Pferdes Ober-Kurl., N.-Peb., (skàusts ² ) Selsau, Druw., Prl., N.-Schwanb., Odsen, Lis., Golg., Saikava, der Nacken eines Tieres Serbigal, Plm., Kokn. n. U., Sessw., Bauske, eines Menschen Gr.-Buschhof: dabuosi par skaustu, du wirst über's Kreuz bekommen Mag. XIII, 2, 68. jātnieks viņu turēja sev priekšā tik cieši, ka vtņa pat ne drusciņ nenuošļuka... zirgam nuo skausta Janš. Dzimtene V, 57. Wenn von einer Bed. "(scharfe) Kante" auszugehen ist, zur Wurzel von skaudrs "scharf"; vgl. daneben ohne s- kausta, kaustava, kausva, kauss III und IV, kausa, die vielleicht ein s- dissimilatorisch verloren haben.

Avots: ME III, 877

skribinât: auch C., Dobl., Kaltenbr., Luttr., Peb.; "grebināt" Liepna; nuoganītā ganīklē avīm nav kuo s. Dunika; dzird, ka kaut kas pie durvīm skribina un ieņaudas Pas. VII, 143 (aus Nerft). ‡ Subst. skribinātājs. jem., der skribina: spalvas s., ein Skribent Jaun. Ziņas 1940, No 87, S. 2. Refl. -tiês,

1): auch C., Dobl., Fehteln, Jürg., Kegein, Lasd., Lemb., N.-Peb., Schwanb., Schwitten, Tegasch, Trik.; ‡

3) "?": nuosaukums ieduomātai grāmatai, kad jau pirms kara sāku ap tuo s. Austriņš Raksti VII, 273; "pa drusciņai ar kuo nuodarbuoties" Alswig, Buttn., Jürg., Kegeln, N.-Peb., Sessw.

Avots: EH II, 509

spil̃gts Iw., Wohlfahrt, Salis, Bershof, Siuxt, Behnen, Grünh., Zögenhof, Ruj., spil̂gts Prl., Selsau, Warkl., Drosth., Wolmarshof, spìlgts ² Kl., spil̂gts ² Ruhental, grell, "mirdzuoši spuožs" Freiziņ: spilgta krāsa, aina. puķes ar spilgtiem ziediem SDP. VIII, 41. spilgta krāsu viela Konv. 49. spilgtas debesis Balt. Vēstn. 1904, № 31. spilgta māksla Vēr. 1904, S. 114. spilgti (Adv.) sarkani ... krūmi. tik spilgti ... parādījusēs ... cīņa Vēr. I, 1386. spilgti (schrill?) un īgni iesmieties MWM. 1896, S. 466. Subst. spilgtums, greller, funkelnder Glanz, Grellheit: jauna diena sākās... spil̂gtumā un maigumā Alm. Meitene nuo sv. 100. manām acīm vairs maz spilgtumā, tik drusciņ varu viedēt Erlaa. Zu spaigs 1, spilgans u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679.

Avots: ME III, 995

spiñgstêt: svecītes bija izde̦gušas, - tikai kādas ... vēl drusciņ spingstēja un iečirkstējās, kad liesmiņa piesitās pie skujiņas Dünsb. Apakš Ziemassvetku egl. III, 129.

Avots: EH II, 551

terveļterveļiem, rollend; Hals tiber Kopf: bluķis, tik drusciņ iekustināts, nuogāja terveļterveļiem nuo kalna lejā Etn. II, 192.

Avots: ME IV, 167

uzdũlêt, ein wenig (mit einem dūlājs) räuchern: uzdūlē vēl drusciņ bitēm!

Avots: ME IV, 327

uzgaidît, (auf jem. od. etw.) warten (perfektiv): labāk es drusku tur uzgaidu nekâ nuose̦buojuos Purap. Kkt. 87. es tevi te uzgaidīšu. uzgaidāmā istaba, uzg. te̦lpa, das Wartezimmer, der Warteraum. Refl. -tiês, warten (perfektiv): lai viņi drusciņ uzgaidās Vīt. 93.

Avots: ME IV, 331

vaĩrâk, mehr: Sprw. labāk vairāk nekâ mazāk RKr. vēl vairāk, noch mehr U. vairāk sievu ne (gew.: nekâ) meitiņu Biel. 872. viņa uzcēlās... ar vairāk spē̦ka Kaudz. M. 10. ve̦lnam iepaticies suns un ne˙kuo vairāk iztaisījis nuo māliem tādu pašu LP. VI, 292. lapsai iegribējās smēķēt. ne˙kuo vairāk - ...nuopirka pīpi 286. kad ne vairak - vienu ziediņu es gribē̦tu R. Sk. II, 256. aiztikt - ja vairāk ne - ar pātagas kātu LP. III, 103. juo vairāk, um so mehr U. cik vairāk, um wieviel mehr U. pa(r) vairāk, zu viel: vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. kam būtu pa vairāk kāds luoceklītis Lapsa-Kūm. 63. drusciņ par vairāk dievbijīgs Purap. J. str. 4. Zu vaĩrs.

Avots: ME IV, 441

valgns Kreuzb.; Nötk., Setzen, Vīt., (mit àl ) AP., (mit àl ² ) Golg., Linden (in Livl.), Schwanb., Selsau, feucht Bers., Fehteln, Kalnemois, Stomersee, Wirgin., betaut Wirgin.: zeme pēc lietus nav ne˙cik mitra, ir tik drusciņ valgna Vīt. vakar pļautais siens vēl valgns Wirgin. acis valgni spīdēja ebenda, Ascheraden, Līgotnis Stāsti I, 66. skats...valgni mirdzuošs MWM. VIII, 74. Subst. valgnums U., Feuchtigkeit.

Avots: ME IV, 453

virsvẽrtĩba*, der Mehrwert: nuo katra darba . . . prasa kādu nieku virsvērtības, t. i. drusciņ vairāk, kâ izgājis pārtikai tuo darinuot Deglavs Rīga II, 1, 363.

Avots: ME IV, 616

visvair visvairs, visvairums, Adv., besonders Wid.: še izsakās visvairs mīlestība, ilguošanās, žē̦labas RKr. IX, 107. kuo nu tādā apdegšņā var laba iesēt, visvair linus Alksnis-Zundulis. dvēsetes dzīves drusciņas, visvairums mīļu cilvēku piemiņai... uzlasītas Baltpurv. r. I, 1.

Avots: ME IV, 627