aizbrukt
àizbrukt, ‡
2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.
Avots: EH I, 12
2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.
Avots: EH I, 12
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'brukt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'brukt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (20)
aizbrukt
apbrukt
apbrukt
apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man kājas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.
Avots: ME I, 78
Avots: ME I, 78
atbrukt
atbrukt,
1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;
2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.
Avots: ME I, 151
1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;
2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.
Avots: ME I, 151
brukt
I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu 2 Warkl.,
1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;
2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.
Avots: EH I, 245
1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;
2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.
Avots: EH I, 245
brukt
‡ II brukt "schlagen, treiben": cūkas b.. ein von Knaben gespiettes Gesellschaflspiel (wobei eine hblzerne Kugel mit Stöcken geschlagen hezw. getrieben wird) Rutzau.
Avots: EH I, 245
Avots: EH I, 245
brukt
brukt, - ùku, - uku,
1) abbröckeln, abgeben, (von der Farbe), abfallen, herabrutschen:
zeķes brūk nuo kājām;
2) zusammensinken, knicken:
kājas brūk BW. 8496; virsū br., überfallen: ienaidniekam;
[3) abfallen, abnehmen
U. - Zu le. bràukt, brucināt, braucīt, li. brùkti "einzwängen (s. Būga KSn. I, 227); трепать, бить" und vielleicht auch zu bulg. brъknъ "fahre mit der Hand wohin", r. брокать "werfen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. (s. Strachman BB. XX. 15); vgl. auch Leskien Abl. 293, Wiedeman BB. XXVII, 244, Persson Beitr. 783 und Berneker Wrtb. I, 93.]
Kļūdu labojums:
jāizmet 2.nozīme(zu streichen die Bed.2).
Avots: ME I, 339
1) abbröckeln, abgeben, (von der Farbe), abfallen, herabrutschen:
zeķes brūk nuo kājām;
2) zusammensinken, knicken:
kājas brūk BW. 8496; virsū br., überfallen: ienaidniekam;
[3) abfallen, abnehmen
U. - Zu le. bràukt, brucināt, braucīt, li. brùkti "einzwängen (s. Būga KSn. I, 227); трепать, бить" und vielleicht auch zu bulg. brъknъ "fahre mit der Hand wohin", r. брокать "werfen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. (s. Strachman BB. XX. 15); vgl. auch Leskien Abl. 293, Wiedeman BB. XXVII, 244, Persson Beitr. 783 und Berneker Wrtb. I, 93.]
Kļūdu labojums:
jāizmet 2.nozīme(zu streichen die Bed.2).
Avots: ME I, 339
iebrukt
ìebrukt,
1) glttschend herein-, hineinfallen:
kamanas šūpuojās, iebrukdamas dziļākā bedrē Vēr. II, 420;
2) einstürzen:
zeme iebrūk Aps. Jē̦kabs Pie pag. tiesas 16;
3) herein-, hineinstürzen; einen Überfall unternehmen:
iebruka Tenis pa durvīm Kaudz. M. 60. jūs atkal iebrukāt pie manis MWM. VIII, 890. iebrukt ar lielu kaŗaspē̦ku LP. IV, 71.
Avots: ME II, 5
1) glttschend herein-, hineinfallen:
kamanas šūpuojās, iebrukdamas dziļākā bedrē Vēr. II, 420;
2) einstürzen:
zeme iebrūk Aps. Jē̦kabs Pie pag. tiesas 16;
3) herein-, hineinstürzen; einen Überfall unternehmen:
iebruka Tenis pa durvīm Kaudz. M. 60. jūs atkal iebrukāt pie manis MWM. VIII, 890. iebrukt ar lielu kaŗaspē̦ku LP. IV, 71.
Avots: ME II, 5
izbrukt
izbrukt
izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.
Avots: ME I, 719
Avots: ME I, 719
nobrukt
nùobrukt,
1) od.
2): ve̦cas, jau sen nuobrukušas un nuodilušas kartis Janš. Ltgava I, 296; ‡
3) verbrüht werden (am Körper)
Kaltenbr. ‡ Subst. nùobrukums,
1) das Abgesttirzte, Abgerutsche, der Absturz:
krasta nuobrukums;
2) eine verbrühte Stelle am Körper:
nuobrukumam labas priedīšu mizeņas Kaltenbr.
Avots: EH II, 34
1) od.
2): ve̦cas, jau sen nuobrukušas un nuodilušas kartis Janš. Ltgava I, 296; ‡
3) verbrüht werden (am Körper)
Kaltenbr. ‡ Subst. nùobrukums,
1) das Abgesttirzte, Abgerutsche, der Absturz:
krasta nuobrukums;
2) eine verbrühte Stelle am Körper:
nuobrukumam labas priedīšu mizeņas Kaltenbr.
Avots: EH II, 34
nobrukt
nùobrukt, intr.,
1) abfallen, abbröckeln, herabrutschen:
man zeķes nuobrukušas; meton. auch kājas nuobrukušas das Part. nùobrucis, zerlumpt: dažu dienu es staigāju nuošļukusi, nuobrukusi mē̦dz pārveiduoties; tās vai nu pāriet mazgājamā šķidrumā, vai arī zaudē savu spilgtumu; pirmajā gadījumā krāsviela nuobrūk, uotrā nuoplūk Konv. 2 2941;
[2) = nùobalêt: lindraki nuobrukuši Dond.].
Avots: ME II, 765, 766
1) abfallen, abbröckeln, herabrutschen:
man zeķes nuobrukušas; meton. auch kājas nuobrukušas das Part. nùobrucis, zerlumpt: dažu dienu es staigāju nuošļukusi, nuobrukusi mē̦dz pārveiduoties; tās vai nu pāriet mazgājamā šķidrumā, vai arī zaudē savu spilgtumu; pirmajā gadījumā krāsviela nuobrūk, uotrā nuoplūk Konv. 2 2941;
[2) = nùobalêt: lindraki nuobrukuši Dond.].
Avots: ME II, 765, 766
pabrukt
pabrukt, ‡
2) etwas lose werden (?):
caur pabrukušām durvju virām ... virpuļuoja ārā silts gaiss Atpūta № 644, S. 7.
Avots: EH II, 122
2) etwas lose werden (?):
caur pabrukušām durvju virām ... virpuļuoja ārā silts gaiss Atpūta № 644, S. 7.
Avots: EH II, 122
pabrukt
pabrukt, zum Teil weichen, entweichen: jālaiž luopiņi ganuos, - būs salna pabrukusi Janš. Bārenīte 5.]
Avots: ME III, 10
Avots: ME III, 10
pārbrukt
piebrukt
pìebrukt,
1) vollbröckeln :
pa pusei piebrucis gaņģis Etn. II, 158;
2) von Hereinstürzenden voll werden:
piebrūk pilna rija ar ve̦lniem JK. V, 1, 36. baznīca piebruka ar zaidātiem.
Avots: ME III, 240
1) vollbröckeln :
pa pusei piebrucis gaņģis Etn. II, 158;
2) von Hereinstürzenden voll werden:
piebrūk pilna rija ar ve̦lniem JK. V, 1, 36. baznīca piebruka ar zaidātiem.
Avots: ME III, 240
sabrukt
sabrukt, intr.,
1) zusammenfallen, -stürzen, zerfallen, verfallen:
pamats sabrūk. kalns sabrūk LP. I, 21. pils sabrukuse LP. VII, 1199. stabs sabrucis VI, 291. Sprw.: spannītis sabrucis, pasainis dzīvs. kur sabrukuse sē̦ta, tur pārkrišana lē̦ta. viņa... sāka uzspraust savus drusku sabrukušuos matus JR. V, 92. debess taisās pār mani sabrukt Puriņš Nauda 67. civilizācijas, sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu, atkal sabruka Pūrs I, 11. ticība sabruka A. XX, 288. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi BW. 14222;
2) (sich) stürzen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): līguotāji sabruka istabā iekšā Poruk.
Avots: ME III, 598
1) zusammenfallen, -stürzen, zerfallen, verfallen:
pamats sabrūk. kalns sabrūk LP. I, 21. pils sabrukuse LP. VII, 1199. stabs sabrucis VI, 291. Sprw.: spannītis sabrucis, pasainis dzīvs. kur sabrukuse sē̦ta, tur pārkrišana lē̦ta. viņa... sāka uzspraust savus drusku sabrukušuos matus JR. V, 92. debess taisās pār mani sabrukt Puriņš Nauda 67. civilizācijas, sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu, atkal sabruka Pūrs I, 11. ticība sabruka A. XX, 288. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi BW. 14222;
2) (sich) stürzen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): līguotāji sabruka istabā iekšā Poruk.
Avots: ME III, 598
uzbrukt
uzbrukt,
2): samaitāšana tuos ... uzbruks Manz. Post. I, 20. kuģinieki duomāja, ka būs uzbrukuši ("?") uz klintīm Pēt. Av. IV, 43. Subst. uzbrukums: ne tai bija vilka bailes, ne vanaga uzbrukuma BW. 7142 var.
Avots: EH II, 719
2): samaitāšana tuos ... uzbruks Manz. Post. I, 20. kuģinieki duomāja, ka būs uzbrukuši ("?") uz klintīm Pēt. Av. IV, 43. Subst. uzbrukums: ne tai bija vilka bailes, ne vanaga uzbrukuma BW. 7142 var.
Avots: EH II, 719
uzbrukt
uzbrukt,
1) abbrockelnd auf jem. od. etwas fallen, rutschen
(perfektiv) Spr,: viņam uzbruka grants virsū;
2) herfallen über jem., über den Hals kommen
U., überfallen, angreifen (eig. und fig.): karaspē̦ks uzbruka ienaidniekam. savā runā viņš man uzbruka. Subst. uzbrukums, der Überfall, die Attacke: atsist uzbrukumu; uzbrucẽjs, der Angreifer.
Avots: ME IV, 319
1) abbrockelnd auf jem. od. etwas fallen, rutschen
(perfektiv) Spr,: viņam uzbruka grants virsū;
2) herfallen über jem., über den Hals kommen
U., überfallen, angreifen (eig. und fig.): karaspē̦ks uzbruka ienaidniekam. savā runā viņš man uzbruka. Subst. uzbrukums, der Überfall, die Attacke: atsist uzbrukumu; uzbrucẽjs, der Angreifer.
Avots: ME IV, 319
Šķirkļa skaidrojumā (23)
apbruncētas drānas
apbruncê̦tas drānas, zerkodderte Kleider (nach U. in Essern) [Wohl als eine Ableitung von einem nicht echtlettischen Nomen mit einem n- Infix zu brukt, vgl. nuobrucis, "abgekoddert" und v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 44.].
Avots: ME I, 78
Avots: ME I, 78
bezvārdis
bezvā̀rdis, fem. -de
1) der (die) Namenlose, ein Antonymus:
teicies, bezvārdi, kas tev vārdā BW. 21091. kāds bezvārdis ņēmies man uzbrukt avīzēs;
2) jeder ausländische Baum, dessen Namen man nicht kennt.
bezvārde
a) bezvārda koks
b) Cornus sanguinaea (Mag.IV, 2,27: bezvārža koks).
Avots: ME I, 286
1) der (die) Namenlose, ein Antonymus:
teicies, bezvārdi, kas tev vārdā BW. 21091. kāds bezvārdis ņēmies man uzbrukt avīzēs;
2) jeder ausländische Baum, dessen Namen man nicht kennt.
bezvārde
a) bezvārda koks
b) Cornus sanguinaea (Mag.IV, 2,27: bezvārža koks).
Avots: ME I, 286
braukt
bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),
1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];
2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!
3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,
1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;
2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 1 und Trautmann Wrtb. 36 f.]
Avots: ME I, 326
1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];
2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!
3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,
1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;
2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 1 und Trautmann Wrtb. 36 f.]
Avots: ME I, 326
brūcene
brucēt
brucināt
brucinât, fact. zu brukt,
1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];
2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;
3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;
4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;
5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.
Avots: ME I, 338
1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];
2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;
3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;
4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;
5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.
Avots: ME I, 338
bruka
I bruka (zu brukt), comm., der, die Schloterige, Nachlāssige: šļuka, bruka mana sieva BW. 6999.
Avots: ME I, 339
Avots: ME I, 339
brūkle
brūkle, gew. brūklene, [brûklene Neunburg, brùkline 2 Preili], die Strickbeere, Preisselbeere (vaccinium vitis idaea); wegen ihrer roten Farbe vielfach mit rotwandigen Mädchen verglichen: tâ pie manis puiši nāca kâ pie brūkles siliņā BW. 9657. es ielēcu istabā, kâ brūklīte nuosarkusi 14537. es piesarku kâ brūklene Ltd. 1648. Zu braukcīt, brukt, li. brùknė "Preisselbeere"; [vgl. Berneker Wrtb. I, 90].
Kļūdu labojums:
9657 = 9659
Avots: ME I, 341
Kļūdu labojums:
9657 = 9659
Avots: ME I, 341
brukšķēt
brukšķêt, - ēju,
1) schrammen
Biel. I, 406;
2) auch brukšķināt, verfalen, herunterkommen lassen; verwohnen ein Haus
L. [Zu brukt.]
Avots: ME I, 339
1) schrammen
Biel. I, 406;
2) auch brukšķināt, verfalen, herunterkommen lassen; verwohnen ein Haus
L. [Zu brukt.]
Avots: ME I, 339
brukslājs
brukslājs, brukslis, eine morastige Stelle, wo man Gehend einsinkt Lesten. [Zu brukt.]
Avots: ME I, 339
Avots: ME I, 339
brukūzis
brukũzis, ein unordentlicher Mensch, dem die Hosen od. trümpfe herabrutschen Etn. III, 161, Lasd. [Zu brukt.]
Avots: ME I, 340
Avots: ME I, 340
izkurcēt
izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),
1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;
2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.
Avots: ME I, 756
1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;
2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.
Avots: ME I, 756
nespēks
nespè̦ks, die Kraftlosigkeit, Schwäche, Hinfälligkeit: nespē̦ks var uzbrukt pat vis˙stiprākam A. XIII. 532. tu atlaidies saldā laiskumā, tu guli pārspē̦ka nespē̦kā Asp. vienā vātī stāvēja spē̦ka ūdens, uotrā - nespē̦ka LP. IV, 17; spē̦ka un nespē̦ka zâles III, 81. Auch im Plur. vorkommend: kuo nu par nespē̦kiem bažīties? V, 218.
Avots: ME II, 733
Avots: ME II, 733
pārklupt
piesprauga
piesprauga, piespraûka 2 Grünh., Unglück, Pech, Not, Schwierigkeit bei der Arbeit: piesprauga klāt, - ne˙kur šauties! nu būs paduoms un palīgs tādā piespraugā Alm., Grünh. . ..tagad īsti būtu nuoderējis, kur pašiem tāda piesprauga Alm. . . . ka kruogiem varē̦tu uzbrukt tāda piesprauga B. Vēstn.
Avots: ME III, 295
Avots: ME III, 295
piza
sadupt
sagozties
I saguõztiês Ramelshof, Wainset "=sagāzties, brukt">sabrukt" (von Menschen in Ohnmachtsanfällen und Gebäuden); (mit uô 2) " sich nach vorn beugen" Hofzumberge, Dond, iet saguozies, nach vorn gekrümmt C., Lautb., Siuxt, Widdrisch; iet saguôziês ("iesāņus") N.-Peb.; "sarāvies" Arrasch, Golg., Schwanb.; galds nuo siltuma saguôzies, hat sich geworfen Kl. saguôztiês = Ruj., Wandsen, sich schlaffgekrümmt hinsetzen.
Avots: ME III, 634
Avots: ME III, 634
sajēgt
sajẽgt, intr., tr., verstehen, begreifen: viņa ne jēgt nesajēdza, kādās briesmās atruodas. ja kas dzirdēja, ne˙nieka nesajēdza MWM. VI, 402. es nesajē̦dzu, kâ tādas lietas vienai dzimtai var uzbrukt Vēr. I, 1074. Refl. -tiês , = atjēgties , sich besinnen : ja valdnieks sajē̦gtuos kre̦klu ugunī iesviest LP . III , 77 . - Subst . sajē̦gums , der Begriff , die Vorstellung : cik savādi sajē̦gumi tev par cilvē̦ku vērtību ! Ar.
Avots: ME III, 640, 641
Avots: ME III, 640, 641
saspraislot
saspraisluôt,
1) sperren:
s. ceļu Vank.;
2) "unordentlich aufschichten (Holz)"
Sonnaxt;
3) saspraîsluot 2 rijas krāsni, den Ofen der
rija mit einem Gewölbe versehen Arrasch. Refl. -tiês,
1) "saspriesties 1" Lennew.: kuoki upē saspraisluojās Arrasch. adatas saspraisluojušās gar purnu Druva I, 831. braucēji tirgū saspraisluojušies Vank.; "sich gegen einander stemmen" (mit aĩ ) MSiI.;
2) "brukt">sabrukt (von einem Holzstapel)" Sonnaxt.
Avots: ME III, 742
1) sperren:
s. ceļu Vank.;
2) "unordentlich aufschichten (Holz)"
Sonnaxt;
3) saspraîsluot 2 rijas krāsni, den Ofen der
rija mit einem Gewölbe versehen Arrasch. Refl. -tiês,
1) "saspriesties 1" Lennew.: kuoki upē saspraisluojās Arrasch. adatas saspraisluojušās gar purnu Druva I, 831. braucēji tirgū saspraisluojušies Vank.; "sich gegen einander stemmen" (mit aĩ ) MSiI.;
2) "brukt">sabrukt (von einem Holzstapel)" Sonnaxt.
Avots: ME III, 742
slasts
slasts,
1): auch Pilda, Skaista, (slasti) Kaltenbr.; sieviņ[a] ... slastiņā nuosasita Tdz. 49239; ‡
2) "nedruoša vieta, kas var ātri sabrukt vai apgāzties, piem., ve̦cs jumts, tilts u. c." Warkl.
Avots: EH II, 521
1): auch Pilda, Skaista, (slasti) Kaltenbr.; sieviņ[a] ... slastiņā nuosasita Tdz. 49239; ‡
2) "nedruoša vieta, kas var ātri sabrukt vai apgāzties, piem., ve̦cs jumts, tilts u. c." Warkl.
Avots: EH II, 521
šutēties
šutêtiês, -ẽjuôs,
1) sich verwundern, überrascht werden;
šutējāmies vien, bet kuo tad vairs! Gr.-Buschh,;
2) wanken, in Bewegung geraten
Bers.: cē̦rtams kuoks sāk jau šutēties; drīz gāzīsies. kaudzē me̦stas zemes sāk šutēties un brukt; vgl. auch pašutêtiês. Zur Bed. 2 vgl. šumêtiês.
Avots: ME IV, 108
1) sich verwundern, überrascht werden;
šutējāmies vien, bet kuo tad vairs! Gr.-Buschh,;
2) wanken, in Bewegung geraten
Bers.: cē̦rtams kuoks sāk jau šutēties; drīz gāzīsies. kaudzē me̦stas zemes sāk šutēties un brukt; vgl. auch pašutêtiês. Zur Bed. 2 vgl. šumêtiês.
Avots: ME IV, 108
virsū
vìrsū (loc. s. von vìrsus), Adv., oben, oben auf U., drauf, drüber: nei˙viens mani aizdziedāja, virsū tiku es dzieduot BW. 414. saraujuot 7000 šauju un vēl kādas desmitas virsū (darüber hinaus, mehr) Etn. III, 89. virsū iet, auf jemand, auf etw. losgehn, jem. bestürmen (namentl. mit Vorwürfen) U., St. virsū iet ar savām lūgšanām Kaudz. M. 311. nākuse ugunīga čūska virsū LP. IV, 55. virsū nākt vājam, zu einem Kranken kommen, um ihm das Abendmahl zu reichen U. mācītāju virsū aicināt, den Prediger zum Kranken rufen, damit er ihn kommuniziere U. virsū palikt, die Oberhand behalten St., U. grasīties virsū brukt LP. I, 146. stājuse virsū, lai sakuot IV, 224. - saki virsū! sprich das Wort zusammen (ohne zu buchstabieren) aus! Oppek. n. U.
Avots: ME IV, 615
Avots: ME IV, 615